RSU Doctoral theses / RSU Disertācijas

Permanent URI for this community

http://hdl.handle.net/123456789/96

Browse

Browsing RSU Doctoral theses / RSU Disertācijas by Title

Now showing 1 - 20 of 1743
  • No Thumbnail Available
    Item
  • No Thumbnail Available
    Item
  • No Thumbnail Available
    Item
    A grupas ß hemolītiskā streptokoka infekcija bērniem Latvijā. Promocijas darba kopsavilkums
    (Rīgas Stradiņa universitāte, 2010) Zavadska, Dace; Gardovska, Dace
  • No Thumbnail Available
    Item
    A grupas ß hemolītiskā streptokoka infekcija bērniem Latvijā. Promocijas darbs
    (Rīgas Stradiņa universitāte, 2010) Zavadska, Dace; Gardovska, Dace
  • No Thumbnail Available
    Item
  • No Thumbnail Available
    Item
    Abnormal Vaginal Microflora: Risk Factors, Bed-Side Diagnostic Methods in Pregnancy and Efficiency of an Alternative Non-Antibacterial Treatment Modality in Pregnant and Non-Pregnant Women. Doctoral Thesis
    (Rīga Stradiņš University, 2014) Žodžika, Jana; Rezeberga, Dace
    Normal vaginal microflora is an important women`s health factor, maintained by high numbers of different Lactobacillus species. Abnormal vaginal microflora and infections ascending from the lower urogenital tract represent an important reason for abortions, preterm delivery and neonatal infections. Multiple investigators have attempted to identify the patients at risk for preterm labor, followed by the treatment in a low risk population of genital infections, but the results did not meet initial hopes. Still there is growing evidence that treatment of abnormal vaginal microflora with adequate antibiotics in early pregnancy can prevent at least some of the infections related to preterm birth. While antimicrobial agents cure infections, they can cause side effects. Furthermore, urogenital pathogen drug resistance is on the increase and disrupt protective vaginal microflora. Many pregnant women are very anxious about taking antibiotics because of potentially adverse effects on the newborn. During pregnancy treatment that restores normal vaginal flora and acidity without systemic effects would be preferable to any other treatment. The aim of the present study is to investigate the influence of vaginal application of ascorbic acid (vitamin C) on abnormal vaginal microflora during pregnancy, and also to identify risk group and assess the validity of the “bed-side” diagnostic tests during the first antenatal visit in order to detect different types of abnormal vaginal flora. There are 450 pregnant (150 with elevated and 300 with normal vaginal pH) and 55 nonpregnant (with elevated vaginal pH and abnormal microflora) women included in the study. Different socio-demographic, medical, reproductive and sexual risk factors of abnormal vaginal microflora in the first trimester of pregnancy are assessed. The results of vaginal pH, wet mounts and bacteriologic examinations are correlated. The impact of vaginal vitamin C in the treatment and then maintenance regimen on different types of abnormal vaginal microflora is analysed in the present study. The major risk factors for abnormal vaginal microflora in the first trimester of pregnancy are low education level, smoking and history of abnormal vaginal microflora before pregnancy. Increased vaginal pH is associated with both aerobic and anaerobic abnormal vaginal microflora on wet mounts and overgrowth of Mycoplasma hominis and Escherichia coli. Vaginal vitamin C treatment followed by a maintenance regimen improves vaginal microflora in pregnancy. The study is supported by European Social Fund project “Support of doctoral and postdoctoral investigations in Riga Stradins University”.
  • No Thumbnail Available
    Item
    Abnormal Vaginal Microflora: Risk Factors, Bed-Side Diagnostic Methods in Pregnancy and Efficiency of an Alternative Non-Antibacterial Treatment Modality in Pregnant and Non-Pregnant Women. Summary of the Doctoral Thesis
    (Rīga Stradiņš University, 2014) Žodžika, Jana; Rezeberga, Dace
    Normal vaginal microflora is an important women`s health factor, maintained by high numbers of different Lactobacillus species. Abnormal vaginal microflora and infections ascending from the lower urogenital tract represent an important reason for abortions, preterm delivery and neonatal infections. Multiple investigators have attempted to identify the patients at risk for preterm labor, followed by the treatment in a low risk population of genital infections, but the results did not meet initial hopes. Still there is growing evidence that treatment of abnormal vaginal microflora with adequate antibiotics in early pregnancy can prevent at least some of the infections related to preterm birth. While antimicrobial agents cure infections, they can cause side effects. Furthermore, urogenital pathogen drug resistance is on the increase and disrupt protective vaginal microflora. Many pregnant women are very anxious about taking antibiotics because of potentially adverse effects on the newborn. During pregnancy treatment that restores normal vaginal flora and acidity without systemic effects would be preferable to any other treatment. The aim of the present study is to investigate the influence of vaginal application of ascorbic acid (vitamin C) on abnormal vaginal microflora during pregnancy, and also to identify risk group and assess the validity of the “bed-side” diagnostic tests during the first antenatal visit in order to detect different types of abnormal vaginal flora. There are 450 pregnant (150 with elevated and 300 with normal vaginal pH) and 55 nonpregnant (with elevated vaginal pH and abnormal microflora) women included in the study. Different socio-demographic, medical, reproductive and sexual risk factors of abnormal vaginal microflora in the first trimester of pregnancy are assessed. The results of vaginal pH, wet mounts and bacteriologic examinations are correlated. The impact of vaginal vitamin C in the treatment and then maintenance regimen on different types of abnormal vaginal microflora is analysed in the present study. The major risk factors for abnormal vaginal microflora in the first trimester of pregnancy are low education level, smoking and history of abnormal vaginal microflora before pregnancy. Increased vaginal pH is associated with both aerobic and anaerobic abnormal vaginal microflora on wet mounts and overgrowth of Mycoplasma hominis and Escherichia coli. Vaginal vitamin C treatment followed by a maintenance regimen improves vaginal microflora in pregnancy. The study is supported by European Social Fund project “Support of doctoral and postdoctoral investigations in Riga Stradins University”.
  • No Thumbnail Available
    Item
    Acs asaru plēvītes osmolaritāte pēc kataraktas operācijas. Promocijas darba kopsavilkums
    (Rīgas Stradiņa universitāte, 2021) Elksnis, Ēriks; Laganovska, Guna
    Oftalmoloģijā pēdējos gados arvien lielāka uzmanība tiek pievērsta acs virsmai un ar to saistītajām slimībām, kā, piemēram, sausās acs sindromam. Acs virsmas homeostāzes izmaiņas rezultējas ar tādiem simptomiem kā acu graušana, dedzināšana, nieze, svešķermeņa sajūta, pastiprināta asarošana, nepatika pret spilgtu gaismu, pastāvīgs acu apsārtums un nogurums. Nereti šie simptomi īpaši saasinās agrīnajā pēcoperācijas periodā pēc kataraktas ķirurģijas. Lai arī minimāli invazīva manipulācija, kā jebkura ķirurģija, arī kataraktas operācija ir traumatiska cilvēka audiem un izjauc acs virsmas homeostāzi. Šī iemesla dēļ ir novērojamas situācijas, kad galvenais mērķis – redzes asuma uzlabošanās – ir sasniegts, tomēr pacients tik un tā nav apmierināts ar rezultātu un sūdzas par subjektīvu diskomforta sajūtu operētajā acī. Acs asaru plēvītes osmolaritāte ir viens no galvenajiem acs virsmas veselības rādītājiem, un, lai arī ir veikti vairāki pētījumi, joprojām aktuāls ir jautājums par izmaiņām, kas to skar pēcoperācijas periodā. Šis pētījums tika veikts ar mērķi noskaidrot, kā izmainās acs asaru plēvītes osmolaritāte agrīnajā pēcoperācijas periodā pēc kataraktas ķirurģijas. Darba mērķis. Šī pētījuma mērķis bija noskaidrot, kā mainās acs asaru plēvītes osmolaritāte pēc kataraktas operācijas pacientiem ar veselu acs virsmu. Darba metodes. Mērķa izpildei tika izveidota pētījuma grupa, kas ietvēra pacientus, kuri brīvprātīgi vēlējās piedalīties pētījumā un kuriem tika veikta plānveida kataraktas operācija. Šiem pacientiem nebija sūdzības, kas raksturīgas sausās acs sindromam: acu graušana, dedzināšana, nieze, svešķermeņa sajūta, pastiprināta asarošana, nepatika pret spilgtu gaismu, pastāvīgs acu apsārtums un nogurums. Lai pilnībā atbilstu kritērijam ‘vesela acs virsma’, pētījuma grupas pacientiem tika izslēgtas slimības vai blakus faktori, kas maina acs asaru plēvītes osmolaritāti: cukura diabēts, kontaktlēcu nēsāšana, pseidoeksfoliācijas sindroms, konjunktīvas spārnveida plēve, regulāra acu pilienu lietošana. Kontroles grupā kā nemainīgs raksturlielums tika iekļauta to pašu pacientu acs, kurai netika veikta operācija. Šis prospektīvais pētījums tika veikts Paula Stradiņa Klīniskajā universitātes slimnīcā, Oftalmoloģijas klīnikā. Visas kataraktas operācijas veica viens un tas pats ķirurgs plānveida kataraktas rindas pacientiem. Asaru plēvītes osmolaritāte tika noteikta ar TearLab Osmolarity System iekārtu (TearLab Corporation, San Diego, CA, the USA) pirms kataraktas operācijas, nākamajā rītā, vienu nedēļu un vienu mēnesi pēc operācijas. Darba rezultāti. Pirms operācijas asaru osmolaritātes vidējie mērījumi grupu starpā statistiski ticami neatšķīrās – 296,87 mOsm/L pētījuma un 297,27 mOsm/L kontroles grupā (p = 0,84). Pēc operācijas tika novērotas statistiski ticamas izmaiņas asaru osmolaritātes mērījumos pētījuma grupā (p < 0,001), savukārt osmolaritātes izmaiņas dinamikā neoperētajā acī netika novērotas (p = 0,86). Veicot mērījumus, tika novērotas izteiktas osmolaritātes izmaiņas pēcoperācijas rītā, asarām kļūstot hipoosmolārām (< 275 mOsm/L). Nedēļu pēc operācijas rezultātiem tika novērota tendence palielināties, asarām kļūstot hiperosmolārām (312,64 mOsm/L). Mēnesi pēc operācijas acs asaru plēvītes osmolaritātes mērījumi atgriezās pirms operācijas līmenī un vairs statistiski ticami neatšķīrās grupu starpā – pētījuma grupā 297,87 mOsm/L un kontroles grupā 298 mOsm/L (p = 0,66). Secinājumi. Iegūtie dati ļauj detalizētāk izprast izmaiņas acs virsmas homeostāzē agrīnajā kataraktas pēcoperācijas periodā. Rezultāti liecina, ka asaru osmolaritāte mainās pēc operācijas un atšķiras no neoperētās acs mērījumiem. Asaru osmolaritāte mēneša laikā atgriežas pirms operācijas uzrādīto rezultātu līmenī un vairs neatšķiras no neoperētās acs mērījumiem.
  • No Thumbnail Available
    Item
    Acs asaru plēvītes osmolaritāte pēc kataraktas operācijas. Promocijas darbs
    (Rīgas Stradiņa universitāte, 2021) Elksnis, Ēriks; Laganovska, Guna
    Oftalmoloģijā pēdējos gados arvien lielāka uzmanība tiek pievērsta acs virsmai un ar to saistītajām slimībām, kā, piemēram, sausās acs sindromam. Acs virsmas homeostāzes izmaiņas rezultējas ar tādiem simptomiem kā acu graušana, dedzināšana, nieze, svešķermeņa sajūta, pastiprināta asarošana, nepatika pret spilgtu gaismu, pastāvīgs acu apsārtums un nogurums. Nereti šie simptomi īpaši saasinās agrīnajā pēcoperācijas periodā pēc kataraktas ķirurģijas. Lai arī minimāli invazīva manipulācija, kā jebkura ķirurģija, arī kataraktas operācija ir traumatiska cilvēka audiem un izjauc acs virsmas homeostāzi. Šī iemesla dēļ ir novērojamas situācijas, kad galvenais mērķis – redzes asuma uzlabošanās – ir sasniegts, tomēr pacients tik un tā nav apmierināts ar rezultātu un sūdzas par subjektīvu diskomforta sajūtu operētajā acī. Acs asaru plēvītes osmolaritāte ir viens no galvenajiem acs virsmas veselības rādītājiem, un, lai arī ir veikti vairāki pētījumi, joprojām aktuāls ir jautājums par izmaiņām, kas to skar pēcoperācijas periodā. Šis pētījums tika veikts ar mērķi noskaidrot, kā izmainās acs asaru plēvītes osmolaritāte agrīnajā pēcoperācijas periodā pēc kataraktas ķirurģijas. Darba mērķis. Šī pētījuma mērķis bija noskaidrot, kā mainās acs asaru plēvītes osmolaritāte pēc kataraktas operācijas pacientiem ar veselu acs virsmu. Darba metodes. Mērķa izpildei tika izveidota pētījuma grupa, kas ietvēra pacientus, kuri brīvprātīgi vēlējās piedalīties pētījumā un kuriem tika veikta plānveida kataraktas operācija. Šiem pacientiem nebija sūdzības, kas raksturīgas sausās acs sindromam: acu graušana, dedzināšana, nieze, svešķermeņa sajūta, pastiprināta asarošana, nepatika pret spilgtu gaismu, pastāvīgs acu apsārtums un nogurums. Lai pilnībā atbilstu kritērijam ‘vesela acs virsma’, pētījuma grupas pacientiem tika izslēgtas slimības vai blakus faktori, kas maina acs asaru plēvītes osmolaritāti: cukura diabēts, kontaktlēcu nēsāšana, pseidoeksfoliācijas sindroms, konjunktīvas spārnveida plēve, regulāra acu pilienu lietošana. Kontroles grupā kā nemainīgs raksturlielums tika iekļauta to pašu pacientu acs, kurai netika veikta operācija. Šis prospektīvais pētījums tika veikts Paula Stradiņa Klīniskajā universitātes slimnīcā, Oftalmoloģijas klīnikā. Visas kataraktas operācijas veica viens un tas pats ķirurgs plānveida kataraktas rindas pacientiem. Asaru plēvītes osmolaritāte tika noteikta ar TearLab Osmolarity System iekārtu (TearLab Corporation, San Diego, CA, the USA) pirms kataraktas operācijas, nākamajā rītā, vienu nedēļu un vienu mēnesi pēc operācijas. Darba rezultāti. Pirms operācijas asaru osmolaritātes vidējie mērījumi grupu starpā statistiski ticami neatšķīrās – 296,87 mOsm/L pētījuma un 297,27 mOsm/L kontroles grupā (p = 0,84). Pēc operācijas tika novērotas statistiski ticamas izmaiņas asaru osmolaritātes mērījumos pētījuma grupā (p < 0,001), savukārt osmolaritātes izmaiņas dinamikā neoperētajā acī netika novērotas (p = 0,86). Veicot mērījumus, tika novērotas izteiktas osmolaritātes izmaiņas pēcoperācijas rītā, asarām kļūstot hipoosmolārām (< 275 mOsm/L). Nedēļu pēc operācijas rezultātiem tika novērota tendence palielināties, asarām kļūstot hiperosmolārām (312,64 mOsm/L). Mēnesi pēc operācijas acs asaru plēvītes osmolaritātes mērījumi atgriezās pirms operācijas līmenī un vairs statistiski ticami neatšķīrās grupu starpā – pētījuma grupā 297,87 mOsm/L un kontroles grupā 298 mOsm/L (p = 0,66). Secinājumi. Iegūtie dati ļauj detalizētāk izprast izmaiņas acs virsmas homeostāzē agrīnajā kataraktas pēcoperācijas periodā. Rezultāti liecina, ka asaru osmolaritāte mainās pēc operācijas un atšķiras no neoperētās acs mērījumiem. Asaru osmolaritāte mēneša laikā atgriežas pirms operācijas uzrādīto rezultātu līmenī un vairs neatšķiras no neoperētās acs mērījumiem.
  • No Thumbnail Available
    Item
    Acs lēcas priekšējās kapsulas atveres izmaiņas pēc kataraktas operācijas pacientiem ar subluksētu lēcu. Promocijas darba kopsavilkums
    (Rīgas Stradiņa universitāte, 2021) Vanags, Juris; Laganovska, Guna
    Subluksētu lēcu operācijas ir vienas no sarežģītākajām acs priekšējo daļu ķirurģiju veidiem, kuras ir raksturīgas ar ilgāku operācijas laiku, individuālu operācijas taktiku ar lielu iespēju to piespiedu kārtā mainīt komplicētas norises rezultātā, palielinātu intraoperatīvo un postoperatīvo komplikāciju biežumu, potenciāli sliktākiem postoperatīviem rezultātiem, ja salīdzina ar parastu kataraktas operāciju. Fakomemulsifikācija kā kataraktas operācijas pamatķirurģijas veids ir izmantojams arī subluksētu lēcu ķirurģiskajā ārstēšanā ar vismazākajām iespējamajām komplikācijām, papildus izmantojot kapsulas maisu stabilizējošas ierīces. Priekšējās kapsulas atveres jeb kapsulorekša mērījumi pēc subluksētu lēcu kataraktas ķirurģijas ļauj spriest par fakoemulsifikācijas metodes īstermiņa un ilgtermiņa efektivitāti šīs patoloģijas ķirurģiskajā ārstēšanā. Darba mērķis. Analizēt priekšējās kapsulas atveres (kapsulorekša) izmaiņas pēc kataraktas operācijas pacientiem ar subluksētu lēcu un pierādīt tās saistību ar lēcas saišu vājumu/trūkumu, kā arī izmantotās ķirurģijas metodes efektivitāti. Darba metodes. Pētījumā tika iekļauti 53 pacienti (53 acis) ar dažādas izcelsmes lēcas subluksāciju, pirmo sešu mēnešu laikā pēc subluksētas lēcas fakoemulsifikācijas operācijas ar intraokulārās lēcas (IOL) un kapsulas tensijas riņķa (CTR) vai modificētā kapsulas tensijas riņķa jeb Cionni riņķa (mCTR) implantācijas tika analizēta kapsulorekša atveres samazināšanās, kā arī ilgtermiņā (5 gadu periodā pēc pēdējā pacienta iesaistīšanas pētījumā) tika analizēts vēlīnās IOL-CTR-kapsulas maisa kompleksa dislokāciju biežums pētījuma grupas pacientiem. Darba rezultāti. Kopējās kapsulorekša laukuma izmaiņas no pirmās dienas pēc operācijas līdz sestajam mēnesim samazinās vidēji no 14,25 mm2 līdz 12,13 mm2, kas atbilst 14,8 % procentiem no sākotnējās vērtības, un šīs izmaiņas ir statististiski nozīmīgas (p < 0,001). Pacientiem ar acs traumu anamnēzē vidējais samazinājums būs no 15,57 mm2 līdz 12,72 mm2, kas atbilst 18,30 % samazinājumam, bet, ja pacientiem nav traumas, samazinājums ir no 13,66 mm2 līdz 11,87 mm2, kas atbilst 13,10 % samazinājumam. Ja implantētā CTR diametrs ir 11 mm, tad kapsulorekša laukums no sākotnējā vidējā 13,70 mm2 samazināsies pēc 6 mēnešiem līdz 10,58 mm2, un tas atbilst 22,7 % samazinājumam; savukārt, ja CTR diametrs ir 12 mm, tad kapsulorekša laukums no sākotnējiem vidēji 14,61 mm2 samazinās līdz 13,43 mm2, un tas atbilst 8,07 %. Ja operācijas laikā izmantotā kapsulas riņķa veids ir CTR, tad kapsulorekša laukums no sākotnēji vidējās vērtības 13,90 mm2 samazinās līdz 11,30 mm2, kas atbilst 18,70 % samazinājumam, bet, jā kapsulas riņķa veids ir mCTR (Cionni), sākotnējais vidējais kapsulorekša laukums no 14,65 mm2 samazinās līdz 13,33 mm2, kas atbilst 9,01 %. Kapsulorekša laukuma lieluma izmaiņas 3 mēnešus pēc operācijas, izmantojot daudzfaktoru regresijas palīdzību, var paredzēt, izmantojot šādus prediktorus: iesaistītā acs, CTR diametrs, glaukoma un trauma. Visiem modelī iekļautajiem prediktoriem ir statistiski nozīmīga ietekme uz kapsulorekša laukuma 3 mēnešu izmaiņām (p < 0,05). Promocijas darba ietvaros tika izveidots otrs regresijas modelis, kurš paredzēs kapsulorekša laukuma pēc operācijas 3 mēnešu reālo vērtību. Rezultātā ieguva, ka modelī var iekļaut šādus prediktorus: kapsulorekša laukums 1 dienu pēc operācijas, iesaistītā acs, CTR diametrs, glaukoma. Visiem modelī iekļautajiem prediktoriem ir statistiski nozīmīga ietekme uz kapsulorekša laukuma pēc operācijas 3 mēnešu vērtību (p < 0,05). Laikā no 2011. gada (pētījuma sākuma) līdz 2020. gada martam 7 pacientiem (13,2 %) tika novērota vēlīnā IOL-CTR-kapsulas maisa dislokācija. Secinājumi. Priekšējās kapsulas atveres samazināšanās pēc kataraktas operācijas pacientiem ar subluksētu lēcu ir pakāpeniska, visstraujāk samazinoties 1 mēnesi pēc operācijas. Ir izveidots kapsulorekša laukuma pēcoperācijas 3 mēnešu vērtības prognozes modelis, kas ļauj precīzāk identificēt pacientus ar lielāku strauja kapsulorekša samazināšanās risku. Postoperatīvās un vēlīnās komplikācijas vairāk tika novērotas pacientiem ar pseidoeksfoliāciju sindromu un glaukomu. Vēlīnās IOL-CTR-kapsulas maisa dislokācijas subluksētu lēcu grupā ir bieži sastopamas, bet to attīstīšanās laiks ilgtermiņa pēcoperācijas periodā neatšķiras no vēlīno IOL dislokāciju laika pacientiem pēc parastas kataraktas operācijas. Kapsulas tensijas riņķa vai modificētā kapsulas tensijas riņķa lietošana izteikti samazina priekšējās kapsulas atveres savilkšanos laika periodā, samazināšanās apmērs var tikt pielīdzināts kā nekomplicētas kataraktas gadījumā. Lēcas saišu vājums/trūkums, mazs sākotnējais kapsuloreksis un priekšējās kapsulas LEC neskalošana neietekmē priekšējās kapsulas savilkšanās apjomu, ja operācijā izmantots CTR vai modificētais CTR un hidrofobās akrila IOL. Subluksētu lēcu kataraktas ķirurģiju var pielīdzināt parastai kataraktas operācijai, izmantojot papildu instrumentus un ierīces (varavīksnenes un kapsulas āķus, CTR vai mCTR), lēcas un kapsulas maisa stabilizēšanai, zonulu saudzēšanai un stabilizācijai, lai nepadziļinātu to defektu. Izstrādātas rekomendācijas subluksētu lēcu ārstēšanas ķirurģiskajai taktikai, postoperatīvo un vēlīno komplikāciju riska mazināšanai.
  • No Thumbnail Available
    Item
    Acs lēcas priekšējās kapsulas atveres izmaiņas pēc kataraktas operācijas pacientiem ar subluksētu lēcu. Promocijas darbs
    (Rīgas Stradiņa universitāte, 2021) Vanags, Juris; Laganovska, Guna
    Subluksētu lēcu operācijas ir vienas no sarežģītākajām acs priekšējo daļu ķirurģiju veidiem, kuras ir raksturīgas ar ilgāku operācijas laiku, individuālu operācijas taktiku ar lielu iespēju to piespiedu kārtā mainīt komplicētas norises rezultātā, palielinātu intraoperatīvo un postoperatīvo komplikāciju biežumu, potenciāli sliktākiem postoperatīviem rezultātiem, ja salīdzina ar parastu kataraktas operāciju. Fakomemulsifikācija kā kataraktas operācijas pamatķirurģijas veids ir izmantojams arī subluksētu lēcu ķirurģiskajā ārstēšanā ar vismazākajām iespējamajām komplikācijām, papildus izmantojot kapsulas maisu stabilizējošas ierīces. Priekšējās kapsulas atveres jeb kapsulorekša mērījumi pēc subluksētu lēcu kataraktas ķirurģijas ļauj spriest par fakoemulsifikācijas metodes īstermiņa un ilgtermiņa efektivitāti šīs patoloģijas ķirurģiskajā ārstēšanā. Darba mērķis. Analizēt priekšējās kapsulas atveres (kapsulorekša) izmaiņas pēc kataraktas operācijas pacientiem ar subluksētu lēcu un pierādīt tās saistību ar lēcas saišu vājumu/trūkumu, kā arī izmantotās ķirurģijas metodes efektivitāti. Darba metodes. Pētījumā tika iekļauti 53 pacienti (53 acis) ar dažādas izcelsmes lēcas subluksāciju, pirmo sešu mēnešu laikā pēc subluksētas lēcas fakoemulsifikācijas operācijas ar intraokulārās lēcas (IOL) un kapsulas tensijas riņķa (CTR) vai modificētā kapsulas tensijas riņķa jeb Cionni riņķa (mCTR) implantācijas tika analizēta kapsulorekša atveres samazināšanās, kā arī ilgtermiņā (5 gadu periodā pēc pēdējā pacienta iesaistīšanas pētījumā) tika analizēts vēlīnās IOL-CTR-kapsulas maisa kompleksa dislokāciju biežums pētījuma grupas pacientiem. Darba rezultāti. Kopējās kapsulorekša laukuma izmaiņas no pirmās dienas pēc operācijas līdz sestajam mēnesim samazinās vidēji no 14,25 mm2 līdz 12,13 mm2, kas atbilst 14,8 % procentiem no sākotnējās vērtības, un šīs izmaiņas ir statististiski nozīmīgas (p < 0,001). Pacientiem ar acs traumu anamnēzē vidējais samazinājums būs no 15,57 mm2 līdz 12,72 mm2, kas atbilst 18,30 % samazinājumam, bet, ja pacientiem nav traumas, samazinājums ir no 13,66 mm2 līdz 11,87 mm2, kas atbilst 13,10 % samazinājumam. Ja implantētā CTR diametrs ir 11 mm, tad kapsulorekša laukums no sākotnējā vidējā 13,70 mm2 samazināsies pēc 6 mēnešiem līdz 10,58 mm2, un tas atbilst 22,7 % samazinājumam; savukārt, ja CTR diametrs ir 12 mm, tad kapsulorekša laukums no sākotnējiem vidēji 14,61 mm2 samazinās līdz 13,43 mm2, un tas atbilst 8,07 %. Ja operācijas laikā izmantotā kapsulas riņķa veids ir CTR, tad kapsulorekša laukums no sākotnēji vidējās vērtības 13,90 mm2 samazinās līdz 11,30 mm2, kas atbilst 18,70 % samazinājumam, bet, jā kapsulas riņķa veids ir mCTR (Cionni), sākotnējais vidējais kapsulorekša laukums no 14,65 mm2 samazinās līdz 13,33 mm2, kas atbilst 9,01 %. Kapsulorekša laukuma lieluma izmaiņas 3 mēnešus pēc operācijas, izmantojot daudzfaktoru regresijas palīdzību, var paredzēt, izmantojot šādus prediktorus: iesaistītā acs, CTR diametrs, glaukoma un trauma. Visiem modelī iekļautajiem prediktoriem ir statistiski nozīmīga ietekme uz kapsulorekša laukuma 3 mēnešu izmaiņām (p < 0,05). Promocijas darba ietvaros tika izveidots otrs regresijas modelis, kurš paredzēs kapsulorekša laukuma pēc operācijas 3 mēnešu reālo vērtību. Rezultātā ieguva, ka modelī var iekļaut šādus prediktorus: kapsulorekša laukums 1 dienu pēc operācijas, iesaistītā acs, CTR diametrs, glaukoma. Visiem modelī iekļautajiem prediktoriem ir statistiski nozīmīga ietekme uz kapsulorekša laukuma pēc operācijas 3 mēnešu vērtību (p < 0,05). Laikā no 2011. gada (pētījuma sākuma) līdz 2020. gada martam 7 pacientiem (13,2 %) tika novērota vēlīnā IOL-CTR-kapsulas maisa dislokācija. Secinājumi. Priekšējās kapsulas atveres samazināšanās pēc kataraktas operācijas pacientiem ar subluksētu lēcu ir pakāpeniska, visstraujāk samazinoties 1 mēnesi pēc operācijas. Ir izveidots kapsulorekša laukuma pēcoperācijas 3 mēnešu vērtības prognozes modelis, kas ļauj precīzāk identificēt pacientus ar lielāku strauja kapsulorekša samazināšanās risku. Postoperatīvās un vēlīnās komplikācijas vairāk tika novērotas pacientiem ar pseidoeksfoliāciju sindromu un glaukomu. Vēlīnās IOL-CTR-kapsulas maisa dislokācijas subluksētu lēcu grupā ir bieži sastopamas, bet to attīstīšanās laiks ilgtermiņa pēcoperācijas periodā neatšķiras no vēlīno IOL dislokāciju laika pacientiem pēc parastas kataraktas operācijas. Kapsulas tensijas riņķa vai modificētā kapsulas tensijas riņķa lietošana izteikti samazina priekšējās kapsulas atveres savilkšanos laika periodā, samazināšanās apmērs var tikt pielīdzināts kā nekomplicētas kataraktas gadījumā. Lēcas saišu vājums/trūkums, mazs sākotnējais kapsuloreksis un priekšējās kapsulas LEC neskalošana neietekmē priekšējās kapsulas savilkšanās apjomu, ja operācijā izmantots CTR vai modificētais CTR un hidrofobās akrila IOL. Subluksētu lēcu kataraktas ķirurģiju var pielīdzināt parastai kataraktas operācijai, izmantojot papildu instrumentus un ierīces (varavīksnenes un kapsulas āķus, CTR vai mCTR), lēcas un kapsulas maisa stabilizēšanai, zonulu saudzēšanai un stabilizācijai, lai nepadziļinātu to defektu. Izstrādātas rekomendācijas subluksētu lēcu ārstēšanas ķirurģiskajai taktikai, postoperatīvo un vēlīno komplikāciju riska mazināšanai.
  • No Thumbnail Available
    Item
    Acute and Transient Psychotic Disorder (ATPD) Dynamic Development and Particularities in Diagnostics and Treatment in Latvia. Summary of the Doctoral Thesis
    (Rīga Stradiņš University, 2015) Rusaka, Marija; Rancāns, Elmārs
    Acute and transient psychotic disorder (ATPD; F23, ICD-10) has been described as an acute psychosis with brief onset and polymorphous symptomatology. (1, 2) To explore the first episode of ATPD in patients in Latvia by describing premorbid personality, association with stressful life events, the clinical features, analyzing the longitudinal changes of diagnosis and associated socio-demographic characteristics to provide the possible basis for potential changes to ICD-11. Material and Methods: 1) Retrospective chart review of all first-time hospitalized patients fulfilling the ICD-10 criteria for ATPD treated at the Riga Centre of Psychiatry and Addiction Disorders (RCPAD), Latvia during a 3-year period (from 01.01.2004. to 31.12.2006.). Later patients were followed-up about 6.1 years (to 31.12.2010.). 2) Prospective follow-up of all first-time hospitalized patients from RCPAD in Latvia who fulfilled the ICD-10 criteria for ATPD, during the 15 month period (from 09.01.2010. to 30.03.2011.). Cohort follow-up period was on average 26.5 months (to 31.10.2012.). Results: 1) during a 3-year period, 294 patients were first-time hospitalized with an ATPD diagnosis, 54.0% were women. The average age at first psychotic episode was 35.7 ± 12.3 years for women, and 30.0 ± 10.8 years for men, (p < 0.0001). Over an average of 6.1 years follow-up period 51.0% of patients were not re-hospitalized. Later diagnosis was changed to schizophrenia in 73.0% of the re-hospitalized patients, mostly within the first two years of illness. The overall stability rate of ATPD diagnosis reached 58.0%. Stressful life events in the 6 months prior to the first episode were found in 44.0% of patients. 2) 102 patients were hospitalized with first-episode ATPD. 60.7% were females (p = 0.003). Over an average 26.5-month follow-up period, 59.8% of patients were not re-hospitalized. In the subgroup of patients who were re-hospitalized, 70.7% had their diagnosis converted to schizophrenia in subsequent visits. Stressful life events before the first episode were found in 49.0% of patients. Conclusions. Certain differences in clinical symptoms during first episode of psychosis in patients between “pure” ATPD and ATPD which later diagnosed schizophrenia were observed. Thought disorder during the index episode was the main statistically significant “predictor” of schizophrenia. Overall stability of ATPD diagnosis was about 50.0%. Large group of ATPD patients had stressful fife events before first episode of psychosis. Personality traits did not show any statistically significant with ATPD.
  • No Thumbnail Available
    Item
    Adaptation and Assessment of Efficacy of Early Intervention Programme for Patients with Schizophrenia Spectrum First-Episode Psychosis in Latgale Region. Summary of the Doctoral Thesis
    (Rīga Stradiņš University, 2022) Sīle, Liene; Rancāns, Elmārs
    Adaptation and Assesment of Efficacy of Early Intervention Program for Patients with Schizophrenia Spectrum First-Episode Psychosis in Latgale Region Introduction. Schizophrenia spectrum disorders are one of the most common psychiatric disorders, with a course that can lead to chronic illness with potentially lost ability to work and reduced independence. Strategies to not only reduce symptoms of schizophrenia but also to renew the functional capacity of patients with the first episode of schizophrenic spectrum psychosis by promoting professional and social functioning are researched and reviewed in practise. Evidence in literature (Correll, 2018) points to the importance of early intervention in the treatment of schizophrenia spectrum psychotic disorders, however proposals to successfully adapt and introduce the method in everyday psychiatric practice are still needed. Aims. Adapt into clinical practise an early intervention programme for patients with the first episode of schizophrenia spectrum psychosis, evaluate the effectiveness of the programme on clinical and functional parameters compared to standard treatment during a 12-month period after the first episode of schizophrenic spectrum psychosis. Materials and methods. A prospective quasi-experimental cohort study with a control group, without randomization was performed. Of the 137 recruited patients, that were admitted to the Daugavpils psychoneurological hospital (DPNH) between January 1st 2016 and December 31st 2018 with the first episode of schizophrenic spectrum psychosis (FEP) 112 met the inclusion criteria, 14 patients refused to participate in the study, and another 35 patients were excluded from the study due to a multitude of reasons from either group, with 88 patients being included in the final data analysis. Participants of the study underwent a clinical interview that included the assessment for positive and negative symptoms of schizophrenia (SAPS, SANS), assessment of symptoms of depression (Calgary scale for depression, CSDD), Schedule of assessment of insight expanded version (SAI–E) and assessment of global functioning (GAF). All patients included in the study were treated in the DPNH acute psychosis ward, receiving treatment following unified principles outlined in clinical guidelines. After discharge from the hospital patients in the control group (n = 61) received standard treatment (ST) according to their will, and patients in the intervention group (n = 27) were offered a 6- month long treatment plan in the Latvian early intervention programme (LAT–EIP). Patients’ sociodemographic data and psychopathological symptoms were assessed on enrolment in the study. After a 12-month follow-up period form the start of treatment of FEP clinical (including status of remission) and functional (professional and social functioning) parameters were compared, as well as doctor’s appointments, use of medication, repeated admissions, and assignment of disability. Additionally, the proportion of refusal to continue participation in LAT–EIP and the attendance was assessed. The following descriptive and analytic methods were used in the final statistical data processing. The Pearson’s chi-squared test or Fisher’s exact test were used for the comparison of independent categorical variables, additionally, Cramér’s V value was used to assess size of effect, and the McNemar’s test for the comparison of dependant groups. Normally distributed quantitative parameters were evaluated using the independent t-test, using Cohen’s d coefficient to assess effect size, otherwise using the Mann–Whitney test or Wilcoxon test. To find and evaluate associations between parameters, univariate and multivariate weighted logistic regression was used, with results expressed as odds ratios with a 95 % confidence interval. Results. 52.5 % (n = 32) of the control group were men, and 85.2 % (n = 23) of the intervention group were men, p = 0.007. The median age of patients was 32 years (Q1–Q3: 27.0–39.0), and in the intervention group (n = 27) it was 29.0 years (Q1–Q3: 24.0–32.0), p = 0.042. Family history of psychiatric illness, suicide attempts, and years in education were not statistically different between groups. No statistical difference between groups was found in psychopathological positive and negative symptoms of schizophrenia and depression symptoms both at the time of admission with FEP and at discharge from hospital. After the 12- month follow-up period, during which patients in the control group received standard treatment (ST) and patients in the intervention group received LAT–EIP, intervention group’s patients had less pronounced positive and negative symptoms of schizophrenia, and higher global functioning levels. On enrolment in the study there were no statistical differences in employment, after the follow-up period, however, 63.0 % (n = 10) of patients in the intervention group were employed, and 31.1 % (n = 19) in the control group, p = 0.01. No differences in living arrangements were detected both on enrolment and after the 12-month follow-up period. The number of readmissions during the 12-month follow-up was significantly different, patients of the control group were 4.41 (95 % CI 1.56–12.45, p < 0,05) times more likely (OR) to be readmitted than patients in the intervention group. The number of total visits with a psychiatrist did not differ between groups, however, only one visit or not visits at all with an out-patient psychiatrist was 6.25 times (OR) (95 % CI 1.11–10.0, p = 0,04) more likely in the controle group, and discontinuation of medication against medical advice was 6.35 times (OR) (95 % CI 1.60–46.50; p < 0.01) more frequent in the control group when compared to patients in the intervention group. Remission was achieved 3.51 (95 % CI 1.33–10.2; p = 0.019) times more often in the intervention group, compared to patients receiving standard treatment. Conclusions. Results of the study partially confirm the proposed hypotheses. After 12 months patients with the first episode of schizophrenic spectrum psychosis that received treatment in the early intervention programme had less pronounced positive and negative symptoms, higher levels of professional functioning, fewer readmissions, and fewer instances of assigned disability compared to patients receiving standard treatment, however no differences related to treatment in living conditions or social domain were found. The early intervention programme is suitable for implementation in the Latvian psychiatric healthcare for the treatment of patients with schizophrenia spectrum disorders. Early intervention provides a continuation of treatment when transitioning from inpatient to outpatient treatment, patients in the intervention group visited the outpatient care psychiatrist at least once after discharge from the hospital at a higher rate, were less likely to discontinue medications against medical advice. Patients who received early intervention achieved remission more frequently as patients in the controle group. The results of this study are comparable to others available in literature, and the conclusions permit to be optimistic for the betterment of treatment of schizophrenia spectrum disorders in Latvia. This doctoral thesis can be looked at as the first step in the further development and progress of the intervention programme in the Daugavpils psychoneurological hospital and its introduction in psychiatric outpatient care in other psychiatric hospitals of Latvia.
  • No Thumbnail Available
    Item
    Ādas novecošanās pazīmju novērtējums pacientiem ar metabolisko sindromu pēc substitūcijas ar selēnu. Promocijas darba kopsavilkums
    (Rīgas Stradiņa universitāte, 2021) Janovska, Jana; Ķīsis, Jānis; Voicehovska, Jūlija
    Ievads. Ādas novecošanās ir sarežģīta bioloģiska parādība, kas sastāv no divām komponentēm, kas savstarpēji pārklājas: iekšējās (īstās novecošanās) un ārējās. Iekšējā novecošanās galvenokārt ir ģenētiski noteikta un neizbēgama pārmaiņa, kas attiecināma tikai uz laika gaitu. Tā atgādina novecošanos, kas ir novērojama lielākajā daļā iekšējo orgānu, un tās pamatā esošie mehānismi, visticamāk, ir saistīti ar samazinātu proliferācijas spēju, kas noved pie šūnu novecošanās un ādas šūnu biosintētiskās aktivitātes izmaiņām. Metaboliskā sindroma gadījumā viens no patoģenētiskajiem mehānismiem ir oksidatīvais stress, kas uztur organismā un arī ādā hronisku latentu iekaisumu. Oksidatīvais stress, kas, pēc vairākiem viedokļiem, ieņem centrālo patoģenētisko lomu metaboliskā sindroma attīstībā, ir proksidantu / antioksidantu disbalansa stāvoklis, kura gadījumā reaktīvo skābekļa formu (reactive oxygen species) kopējais apjoms organismā pārsniedz organisma antioksidatīvās aizsardzības spējas. Reaktīvo skābekļa formu pārpalikums var izraisīt lipīdu, proteīnu oksidāciju un DNS oksidatīvo bojājumu. Mērķis. Darba mērķis bija pētīt ādas fotonovecošanās pazīmes un izvērtēt selēna terapijas efektivitāti pacientiem ar metabolisko sindromu, Latvijas iedzīvotājiem. Materiāli un metodes. Tika veikts prospektīvs pētījums, kurā bija iesaisīti 196 abu dzimumu pacienti no profesora Jāņa Ķīša privātprakses. Pētījumā pavisam tika izmeklēti 165 metaboliskā sindroma pacienti, kā arī 31 praktiski vesels pacients (kontroles grupa). Tika veikta ādas dermatoskopiska klīniskā diagnostika, laboratoriska izmeklēšana (oksidatīvā stresa noteikšana, bioķīmiskās analīzes), histoloģiska izmeklēšana (ādas punch biopsija). Ādas glikācijas gala produktu mērīšanai izmantots aparāts AGE Reader. Rezultāti. Mediānais vidukļa apkārtmērs metaboliskā sindroma pacientiem ir 95 cm, kontroles grupā – 78 cm; mediānais ķermeņa masas indekss metaboliskā sindroma pacientiem ir 28,1 kg/m2, kontroles grupā – 23,5 kg/m2 (p < 0,001); zema blīvuma lipoproteīnu līmenis metaboliskā sindroma pacientiem ir 3,7 mmol/L, kontroles grupā – 3,0 mmol/L (p < 0,001); triglicerīdu līmenis metaboliskā sindroma pacientiem ir 1,9 mmol/L, kontroles grupā – 1,0 mmol/L (p < 0,001). Mediānais arteriālais asinsspiediens metaboliskā sindroma pacientiem ir 130/82 mmHg, kontroles grupā – 118/78 mmHg (p < 0,001). Ar aparātu AGE Reader mērot glikācijas gala produktu kumulāciju ādā, metaboliskā sindroma pacientiem tā ir 2,0 AU un kontroles grupā – 1,5 AU (p = 0,015). Pacientiem ar metabolisko sindromu atšķirībā no kontroles grupas ir novērotas šādas ādas novecošanās pazīmes: dispigmentācija, seborejiskā keratoze un telangiektāzija, aktīniskā keratoze un acanthosis nigricans atradne (hiperpigmentācija, ādas sabiezējums, papilomatoze). No dermoskopiskām pazīmēm ir novērojami paplašināti asinsvadu kapilāri, pastiprināts pigmenta tīklojums. Savukārt histoloģiskā atradne ir ādas hiperkeratoze un epidermas sabiezējums, novēro arī dermas elastozi ar ekstracelulārās matrices degradāciju un perivaskulāro infiltrāciju ar dermas kapilāru sašaurinājumu. Summējot un analizējot novecošanās pazīmes ādā, dermoskopiskās izmaiņas un oksidatīvā stresa parametrus, tika izstrādāts ādas novecošanās indekss (ĀNI), aprakstu sk. 2. pielikumā. Metaboliskā sindroma pacientiem ĀNI (mediāna = 6) ir augstāks, salīdzinot ar kontroles grupu (mediāna = 4). Secinājumi. Pacientiem ar metabolisko sindromu oksidatīvais stress raksturīgs ar paaugstinātu malondialdehīda (MDA) līmeni (kontroles grupā mediānais MDA = 2,82; metaboliskā sindroma pacientiem mediānais MDA = 2,99) un paaugstinātu superoksīda dismutāzes (SOD) aktivitāti (kontroles grupā mediānais SOD = 1512, metaboliskā sindroma pacientiem mediānais SOD = 1545). Tika pierādīta MDA un SOD kā agrīnu biomarķieru nozīme metaboliskā sindroma pacientu novērošanā un ārstēšanā, metaboliskā sindroma profilaksē. Ādas novecošanās indekss, kura sastāvā ir integrētas savstarpējas sakarības starp ādas izmaiņām un brīvo radikāļu bojājumu, proti, ādas novecošanās indekss (mediāna = 6), pacientiem ar MetS ir augstāks, salīdzinot ar kontroles grupas mediāno ādas novecošanās indeksu (mediāna = 4), (p=0,005). Ņemot vērā oksidatīvā stresa īpatnības metaboliskā sindroma pacientiem, proti, MDA, SOD un brīvo radikāļu izraisītas ādas novecošanās pazīmju (kseroze, lentigo, acanthosis nigricans) savstarpējās likumsakarības, tiek secināts par MDA un SOD nozīmi pacientu novērošanā un ārstēšanā, metaboliskā sindroma profilaksē.
  • No Thumbnail Available
    Item
    Ādas novecošanās pazīmju novērtējums pacientiem ar metabolisko sindromu pēc substitūcijas ar selēnu. Promocijas darbs
    (Rīgas Stradiņa universitāte, 2021) Janovska, Jana; Ķīsis, Jānis; Voicehovska, Jūlija
    Ievads. Ādas novecošanās ir sarežģīta bioloģiska parādība, kas sastāv no divām komponentēm, kas savstarpēji pārklājas: iekšējās (īstās novecošanās) un ārējās. Iekšējā novecošanās galvenokārt ir ģenētiski noteikta un neizbēgama pārmaiņa, kas attiecināma tikai uz laika gaitu. Tā atgādina novecošanos, kas ir novērojama lielākajā daļā iekšējo orgānu, un tās pamatā esošie mehānismi, visticamāk, ir saistīti ar samazinātu proliferācijas spēju, kas noved pie šūnu novecošanās un ādas šūnu biosintētiskās aktivitātes izmaiņām. Metaboliskā sindroma gadījumā viens no patoģenētiskajiem mehānismiem ir oksidatīvais stress, kas uztur organismā un arī ādā hronisku latentu iekaisumu. Oksidatīvais stress, kas, pēc vairākiem viedokļiem, ieņem centrālo patoģenētisko lomu metaboliskā sindroma attīstībā, ir proksidantu / antioksidantu disbalansa stāvoklis, kura gadījumā reaktīvo skābekļa formu (reactive oxygen species) kopējais apjoms organismā pārsniedz organisma antioksidatīvās aizsardzības spējas. Reaktīvo skābekļa formu pārpalikums var izraisīt lipīdu, proteīnu oksidāciju un DNS oksidatīvo bojājumu. Mērķis. Darba mērķis bija pētīt ādas fotonovecošanās pazīmes un izvērtēt selēna terapijas efektivitāti pacientiem ar metabolisko sindromu, Latvijas iedzīvotājiem. Materiāli un metodes. Tika veikts prospektīvs pētījums, kurā bija iesaisīti 196 abu dzimumu pacienti no profesora Jāņa Ķīša privātprakses. Pētījumā pavisam tika izmeklēti 165 metaboliskā sindroma pacienti, kā arī 31 praktiski vesels pacients (kontroles grupa). Tika veikta ādas dermatoskopiska klīniskā diagnostika, laboratoriska izmeklēšana (oksidatīvā stresa noteikšana, bioķīmiskās analīzes), histoloģiska izmeklēšana (ādas punch biopsija). Ādas glikācijas gala produktu mērīšanai izmantots aparāts AGE Reader. Rezultāti. Mediānais vidukļa apkārtmērs metaboliskā sindroma pacientiem ir 95 cm, kontroles grupā – 78 cm; mediānais ķermeņa masas indekss metaboliskā sindroma pacientiem ir 28,1 kg/m2, kontroles grupā – 23,5 kg/m2 (p < 0,001); zema blīvuma lipoproteīnu līmenis metaboliskā sindroma pacientiem ir 3,7 mmol/L, kontroles grupā – 3,0 mmol/L (p < 0,001); triglicerīdu līmenis metaboliskā sindroma pacientiem ir 1,9 mmol/L, kontroles grupā – 1,0 mmol/L (p < 0,001). Mediānais arteriālais asinsspiediens metaboliskā sindroma pacientiem ir 130/82 mmHg, kontroles grupā – 118/78 mmHg (p < 0,001). Ar aparātu AGE Reader mērot glikācijas gala produktu kumulāciju ādā, metaboliskā sindroma pacientiem tā ir 2,0 AU un kontroles grupā – 1,5 AU (p = 0,015). Pacientiem ar metabolisko sindromu atšķirībā no kontroles grupas ir novērotas šādas ādas novecošanās pazīmes: dispigmentācija, seborejiskā keratoze un telangiektāzija, aktīniskā keratoze un acanthosis nigricans atradne (hiperpigmentācija, ādas sabiezējums, papilomatoze). No dermoskopiskām pazīmēm ir novērojami paplašināti asinsvadu kapilāri, pastiprināts pigmenta tīklojums. Savukārt histoloģiskā atradne ir ādas hiperkeratoze un epidermas sabiezējums, novēro arī dermas elastozi ar ekstracelulārās matrices degradāciju un perivaskulāro infiltrāciju ar dermas kapilāru sašaurinājumu. Summējot un analizējot novecošanās pazīmes ādā, dermoskopiskās izmaiņas un oksidatīvā stresa parametrus, tika izstrādāts ādas novecošanās indekss (ĀNI), aprakstu sk. 2. pielikumā. Metaboliskā sindroma pacientiem ĀNI (mediāna = 6) ir augstāks, salīdzinot ar kontroles grupu (mediāna = 4). Secinājumi. Pacientiem ar metabolisko sindromu oksidatīvais stress raksturīgs ar paaugstinātu malondialdehīda (MDA) līmeni (kontroles grupā mediānais MDA = 2,82; metaboliskā sindroma pacientiem mediānais MDA = 2,99) un paaugstinātu superoksīda dismutāzes (SOD) aktivitāti (kontroles grupā mediānais SOD = 1512, metaboliskā sindroma pacientiem mediānais SOD = 1545). Tika pierādīta MDA un SOD kā agrīnu biomarķieru nozīme metaboliskā sindroma pacientu novērošanā un ārstēšanā, metaboliskā sindroma profilaksē. Ādas novecošanās indekss, kura sastāvā ir integrētas savstarpējas sakarības starp ādas izmaiņām un brīvo radikāļu bojājumu, proti, ādas novecošanās indekss (mediāna = 6), pacientiem ar MetS ir augstāks, salīdzinot ar kontroles grupas mediāno ādas novecošanās indeksu (mediāna = 4), (p=0,005). Ņemot vērā oksidatīvā stresa īpatnības metaboliskā sindroma pacientiem, proti, MDA, SOD un brīvo radikāļu izraisītas ādas novecošanās pazīmju (kseroze, lentigo, acanthosis nigricans) savstarpējās likumsakarības, tiek secināts par MDA un SOD nozīmi pacientu novērošanā un ārstēšanā, metaboliskā sindroma profilaksē.
  • No Thumbnail Available
    Item
  • No Thumbnail Available
    Item
    Advantages of Anterior Retroperitoneal Approach in Osteosynthesis of Pelvic Fractures. Summary of the Doctoral Thesis
    (Rīga Stradiņš University, 2015) Vikmanis, Andris; Jumtiņš, Andris
    Scientific and technical progress has conditioned the rise in the number of high energy traumas of the musculoskeletal system. Simultaneously, the number of pelvic fractures has proportionally risen, on average they constitute up to 3% of the total number of bone fractures. The majority of pelvic fractures, i.e. approximately 75%, are considered to be severe and critical musculoskeletal injuries. Pelvic fractures are diagnosed in 18% of cases in the polytrauma patients. Open pelvic fractures constitute 1% of the total number of pelvic fractures, in turn, according to the data provided by different authors, mortality rate in case of open pelvic fractures may reach 50%. Pelvic fractures, intra-articular fractures in particular, relatively often (~10% cases) lead to permanent disability due to the development of posttraumatic osteoarthrosis in hip joints and the following endoprosthetic replacement of the hip joint. Although the application of ilioinguinal approach has yielded good practical results, treatment results necessitate that new approaches in surgical treatment are sought. For example, extraperitoneal approach performed through a lower midline incision was first described by E. Hirvensalo in 1992 and L.D. Cole in 1994. This surgical treatment approach in case of pelvic ring and acetabular fractures is relatively widely used in the USA and Finland. In Latvia, this approach to the treatment of pelvic ring and acetabular fractures was introduced in 2008 by the author of the present Thesis at RAKUS Clinic of Traumatology and Orthopaedics (The Head of the Department and scientific supervisor of the Doctoral Thesis professor A. Jumtiņš, the Head of the Clinic Dr. med. G. Lācis). Using this surgical approach, 48 patients were operated in the period from October 2008 to May 2012. The treatment results of 35 patients out of 48 have been analysed in the present study. 34 patients from the control group were operated using conventional anterior ilioinguinal approach. The present study provides a comprehensive review of the opportunities offered by the application of the surgical treatment approach under discussion, its complications, results and advantages over other surgical approaches, using this approach in the treatment of the patients with unstable pelvic ring and acetabular fractures. Having summarised and analysed research results, the author has developed an algorithm for the application of various surgical approaches to be used in the treatment of pelvic fractures depending on the type of fracture. The study was conducted in the period of four years. On average, about 12 pelvic surgical operations were performed annually on the previously systematised patients. Based on the exclusion and inclusion criteria, out of 48 patients treated using anterior retroperitoneal method, treatment results of only 35 patients were analysed. In the control group, the data of 34 patients were systematised and their treatment results were analysed. Processing of radiological examination data and the measurements were performed in the digital form using Centricity PACS-IW software and local intranet. Mathematical measuring and Majeed functional scoring scales were used in further processing of the obtained data. The work hypothesis nominated – front extraperitoneal approach compared to ilioingvinal approach in cases of complex pelvic fracture allows shorter operative time, less intraoperative blood loss, smaller perioperative hemotransfusion amount, better postoperative radiological parameters of the pelvic bone fragments and late postoperative functional results. The aim of the study – to explore the anterior retroperitoneal and ilioingvinal surgical approach of operative and postoperative period of the clinical and radiological parameters as well as differences in postoperative functional outcomes in patients with complex pelvic fractures, and based on the results obtained, to elaborate and develop recommendations for implementation in practical traumatology surgery. Conclusions. The analysis of surgical parameters (duration of surgery, blood loss during surgery, hemotransfusion amount), surgical correction of postoperative radiological parameters and late postoperative functional results in patients with complex pelvic fractures, in cases of the anterior retroperitoneal approach are statistically significantly better than in cases of ilioingvinal approach. Anterior retroperitoneal approach in cases of complex pelvic fracture is safe and provides qualitative pelvic bone fragments for osteosynthesis.
  • No Thumbnail Available
    Item
    Aferento redzes ceļu izpēte neirodeģeneratīvu procesu analīzei pacientiem ar multiplo sklerozi. Promocijas darba kopsavilkums
    (Rīgas Stradiņa universitāte, 2016) Pastare, Daina; Millers, Andrejs; Laganovska, Guna
    Multiplā skleroze ir hroniska autoimūna demielinizējoša un neirodeģeneratīva centrālās nervu sistēmas saslimšana. Pasaulē ir vairāk nekā divi miljoni pacientu ar multiplo sklerozi, un šī slimība ir biežākais netraumatiskas invaliditātes cēlonis gados jauniem cilvēkiem. Kaut gan multiplā skleroze ir plaši pētīta, tās patoģenēze vēl aizvien nav skaidra. Turklāt šī slimība nav pilnībā izārstējama un tās gaita katram individuālam pacientam nav prognozējama. Ir nepieciešami bioloģiskie marķieri, ar kuru palīdzību iedalīt pacientus, prognozēt un monitorēt slimības gaitu, kā arī paredzēt un kontrolēt terapijas efektivitāti. Multiplā skleroze bieži rada redzes traucējumus. Promocijas darbs “Aferento redzes ceļu izpēte neirodeģeneratīvu procesu analīzei pacientiem ar multiplo sklerozi” veltīts aferento redzes ceļu kā multiplās sklerozes klīniskā modeļa izpētei. Būtiska aferento redzes ceļu priekšrocība ir tā, ka tie ir pieejami detalizētai un tiešai strukturālai un funkcionālai izpētei. Aferentie redzes ceļi akūta redzes nerva neirīta gadījumā reprezentē akūtu centrālās nervu sistēmas bojājumu, bet subklīniskas, hroniskas retinopātijas un optiskas neiropātijas gadījumā ataino difūzu hronisku bojājumu. Promocijas darba mērķis bija izpētīt aferento redzes ceļu izmaiņu nozīmīgumu multiplās sklerozes radītu neirodeģeneratīvu procesu izvērtējumā. Pētniecības darbā tika veikti neiroloģiski, oftalmoloģiski un radioloģiski izmeklējumi 76 pacientiem ar recidivējoši remitējošu multiplo sklerozi ar un bez redzes nerva neirīta pazīmēm anamnēzē. Pētījuma rezultāti liecina, ka pacientiem ar multiplo sklerozi ir ar iepriekšēju klīnisku redzes nerva iekaisuma epizodi nesaistītas izmaiņas aferentajā redzes sistēmā. Šīs izmaiņas ir gan funkcionālas, gan strukturālas, un vērojama to savstarpēja korelācija. Turklāt neiro-deģeneratīvas izmaiņas aferentajā redzes sistēmā korelē ar slimības ilgumu, invaliditātes pakāpi, kā arī demielinizējošu perēkļu skaitu un lokalizāciju galvas smadzenēs un galvas smadzeņu atrofiju. Pētījumā noteikta labākā metode klīniska redzes nerva neirīta apstiprināšanai, kā arī izstrādāts modelis tīklenes nervu šķiedru slāņa bojājuma prognozēšanai, izmantojot funkcionālas izmeklēšanas metodes. Noskaidrots, ka aferento redzes sistēmu raksturojošus parametrus iespējams izmantot, lai iegūtu informāciju par subklīniski noritošiem neirodeģeneratīviem procesiem.
  • No Thumbnail Available
    Item
    Aferento redzes ceļu izpēte neirodeģeneratīvu procesu analīzei pacientiem ar multiplo sklerozi. Promocijas darbs
    (Rīgas Stradiņa universitāte, 2016) Pastare, Daina; Millers, Andrejs; Laganovska, Guna
    Multiplā skleroze ir hroniska autoimūna demielinizējoša un neirodeģeneratīva centrālās nervu sistēmas saslimšana. Pasaulē ir vairāk nekā divi miljoni pacientu ar multiplo sklerozi, un šī slimība ir biežākais netraumatiskas invaliditātes cēlonis gados jauniem cilvēkiem. Kaut gan multiplā skleroze ir plaši pētīta, tās patoģenēze vēl aizvien nav skaidra. Turklāt šī slimība nav pilnībā izārstējama un tās gaita katram individuālam pacientam nav prognozējama. Ir nepieciešami bioloģiskie marķieri, ar kuru palīdzību iedalīt pacientus, prognozēt un monitorēt slimības gaitu, kā arī paredzēt un kontrolēt terapijas efektivitāti. Multiplā skleroze bieži rada redzes traucējumus. Promocijas darbs “Aferento redzes ceļu izpēte neirodeģeneratīvu procesu analīzei pacientiem ar multiplo sklerozi” veltīts aferento redzes ceļu kā multiplās sklerozes klīniskā modeļa izpētei. Būtiska aferento redzes ceļu priekšrocība ir tā, ka tie ir pieejami detalizētai un tiešai strukturālai un funkcionālai izpētei. Aferentie redzes ceļi akūta redzes nerva neirīta gadījumā reprezentē akūtu centrālās nervu sistēmas bojājumu, bet subklīniskas, hroniskas retinopātijas un optiskas neiropātijas gadījumā ataino difūzu hronisku bojājumu. Promocijas darba mērķis bija izpētīt aferento redzes ceļu izmaiņu nozīmīgumu multiplās sklerozes radītu neirodeģeneratīvu procesu izvērtējumā. Pētniecības darbā tika veikti neiroloģiski, oftalmoloģiski un radioloģiski izmeklējumi 76 pacientiem ar recidivējoši remitējošu multiplo sklerozi ar un bez redzes nerva neirīta pazīmēm anamnēzē. Pētījuma rezultāti liecina, ka pacientiem ar multiplo sklerozi ir ar iepriekšēju klīnisku redzes nerva iekaisuma epizodi nesaistītas izmaiņas aferentajā redzes sistēmā. Šīs izmaiņas ir gan funkcionālas, gan strukturālas, un vērojama to savstarpēja korelācija. Turklāt neiro-deģeneratīvas izmaiņas aferentajā redzes sistēmā korelē ar slimības ilgumu, invaliditātes pakāpi, kā arī demielinizējošu perēkļu skaitu un lokalizāciju galvas smadzenēs un galvas smadzeņu atrofiju. Pētījumā noteikta labākā metode klīniska redzes nerva neirīta apstiprināšanai, kā arī izstrādāts modelis tīklenes nervu šķiedru slāņa bojājuma prognozēšanai, izmantojot funkcionālas izmeklēšanas metodes. Noskaidrots, ka aferento redzes sistēmu raksturojošus parametrus iespējams izmantot, lai iegūtu informāciju par subklīniski noritošiem neirodeģeneratīviem procesiem.
  • No Thumbnail Available
    Item
    The Aging Aspects of Humans Protractedly Exposed to Ionizing Radiation. Summary of the Doctoral Thesis
    (Rīga Stradiņš University, 2013) Reste, Jeļena; Eglīte, Maija; Kurjāne, Nataļja
    The doctoral thesis “The Aging Aspects of Humans Protractedly Exposed to Ionizing Radiation” consists of 153 pages, 40 figures, 39 tables, 317 literature references and 11 annexes. The thesis is completed in Latvian. The current work is dedicated to the topical and still insufficiently investigated area of low-dose long-term radiation exposure effects on human aging processes. The use of ionizing radiation is progressively growing in various industries and technogenic accidents with release of huge amounts of radionuclides regularly happen worldwide. The most of the released radionuclides have long period of half-decay and increase the risk of protracted irradiation for inhabitants. It is important to realize the consequences of ionizing radiation exposure and understand in details the mechanisms of its effects on humans for timely resolving and prevention of radiation induced health problems. The aim of the study was to establish, if the persons, protractedly exposed to small doses of ionizing radiation, age faster and in a different way than chronically non-exposed humans. The work tasks included: the characterization of aging signs in humans protractedly exposed to small doses of ionizing radiation; the comparison of them with aging features of persons, who didn’t receive excessive exposure earlier in their life; and on the basis of study findings the development of practical recommendations for health care improvement. There were three study populations chosen: 1) Chernobyl nuclear power-plant (CNPP) accident clean-up workers from Latvia, whose organism accumulated certain amount of long-living radionuclides while working in Chernobyl, but after the return to Latvia these people were living in an area with relatively normal radioactivity level; 2) employees chronically exposed to ionizing radiation at work (radiologists, assistants of radiologists, X-ray laboratory assistants, etc.); 3) control group – Latvian inhabitants, who were not excessively exposed to ionizing radiation at work or in any other way previously in their life, except natural background and small medical X-ray examinations. Taking into account the complicated nature of aging, which cannot be characterized by one certain parameter, several aspects of irradiated humans’ senescence have been described in the doctoral thesis. Some different methods were used for realization of the current work: measurement of the relative telomere length in peripheral blood leukocytes by real-time quantitative polymerase chain reaction; detection of transforming growth factor β (TGFβ) level in blood serum by immune fermentative ELISA method; determination of the level of nitrogen oxide and iron in hair by electron paramagnetic resonance spectroscopy. Concurrently morbidity and mortality of CNPP clean-up workers were analysed in details, paying special attention to age-dependent diseases, including malignant neoplasms, and evaluating participation time and performed work tasks in Chernobyl. The results give evidence that aging processes in CNPP clean-up workers exceed the average rate of aging in general Latvian population. Moreover, the telomere shortening, normally seen in programmed replicative senescence, is not involved in the mechanism of aging of CNPP clean-up workers. The accelerated aging mechanism might be so called “stress induced premature senescence” due to ionizing radiation protracted exposure from incorporated radionuclides. It has been established that for formation of malignant neoplasm favourable conditions develop in the organism of humans chronically exposed to ionizing radiation. Slightly longer telomeres were found in CNPP clean-up workers comparing with other groups; in addition, significantly longer telomeres have been detected in persons with heavier radiation exposure. This probably indicates telomere lengthening ferment – telomerase – activation as the effect of permanent DNS damage from incorporated radionuclides, and may be an important factor for carcinogenesis. Significantly lower level of TGFβ was found in CNPP clean-up workers comparing with other groups, that reflects insufficient protection against malignancies in their organism. Similar tendencies, but much easier manifested, were observed in persons chronically irradiated at work, who have been working under radiation exposure for many years. Epidemiological study proved that CNPP clean-up workers, who were exposed to radiation during first year after disaster and performed more risky work with radioactive internal contamination, get ill with age-dependent disorders in younger age than others, but their mortality due to cardiovascular diseases in age group under 45 years exceeds age matched general Latvian male population mortality. Higher, comparing with general population, incidence of urogenital (prostate, kidney), thyroid and oral cavity malignant tumours was observed among young CNPP clean-up workers. On the other hand, oncologic mortality was lower in all age groups of CNPP clean-up workers comparing with non-exposed Latvian males, which indicates effective medical care of CNPP clean-up workers. Overall, it was established that protracted exposure to ionizing radiation is able to modify and accelerate aging processes in humans.