Browsing by Author "Zariņa, Agnese"
Now showing 1 - 5 of 5
Results Per Page
Sort Options
Item Genetic Factors Characterising the Clinical Course of Wilson's Disease. Summary of the Doctoral Thesis(Rīga Stradiņš University, 2020) Zariņa, Agnese; Tolmane, Ieva; Krūmiņa, ZitaThe doctoral thesis is entitled “Genetic Factors Characterising the Clinical Course of Wilson’s Disease”. Wilson’s disease (WD) is an autosomal recessive disorder of copper metabolism caused by approximately 800 allelic variants in gene ATP7B with prevalence 1 per 30 000 individuals in the Europe. WD manifestations are very different, mostly including the hepatic pathology and neurological symptoms. WD can be symptomatic at any age, but predominantly the first symptoms appear at age between five and 35 years. Although the disease is caused by various allelic variants in the ATP7B gene, studies are ongoing to explain the variability of WD clinical presentation. There are several studies on the different effects of the ATP7B gene allelic variants on the protein ATP7B function. The possible effect of other genes on the WD phenotype has been discussed as well, with the main focus on genes encoding proteins involved in copper metabolism, e.g., ATOX1 and COMMD1, as well as genes containing pathogenic variants that can influence inflammation in liver cells, e.g. HFE. WD diagnosis is based on diagnostic guidelines adapted in 2001, where reduced levels of ceruloplasmin in the blood are one of the main diagnostic criteria. Other reasons, such as allelic variants of the CP gene encoding ceruloplasmin, may also cause this change. The aim of this study was to study the genetic factors of WD, describing the spectrum and frequency of disease-causing allelic variants in Latvia, their correlation with clinical manifestations of the disease, and identifying other possible genetic factors affecting WD. Sixty-four unrelated individuals who had clinical and/or molecular confirmation of WD were analyzed in the thesis. The prevalence of WD in newborn cohorts in Latvia was estimated at about 1: 21,800 live births. Using direct sequencing of the ATP7B gene and the PCR-BiPASA method, among the Latvian WD patients 83,59 % disease causing allelic variants of the ATP7B gene were identified, the most common being c.3207C>A (p.His1069Gln). The effect of ATP7B, ATOX1, COMMD1 and HFE gene alleic variants on WD phenotype had not been established. Relation to neurological manifestations of WD by a non-moleculary confirmed genotype in the ATP7B gene was found to CP gene rs66508328 and rs11708215 variants – AA and GG genotypes.Item Oral health care knowledge among Phenylketonuria patients in the Latvian population(2024-12) Ābola, Iveta; Intlere, Nikola Anna; Brinkmane, Anda; Laktina, Sabine; Zariņa, Agnese; Vasilevska, Lauma; Skadiņš, Ingus; Moisejevs, Georgijs; Gailīte, Linda; Auzenbaha, Madara; Department of Conservative Dentistry and Oral Health; Scientific Laboratory of Molecular Genetics; Department of Biology and MicrobiologyBACKGROUND: Phenylketonuria (PKU) is an autosomal recessive inherited disorder of phenylalanine (Phe) metabolism that results from a deficiency of phenylalanine hydroxylase (PAH). Patients with PKU rely on amino acid mixtures and low-protein diets, which often exhibit an acidic nature and pose various challenges to oral health. The objective of the study was to evaluate oral care habits of PKU patients in Latvia and the impact of the recommendations developed on improving oral care. MATERIALS AND METHODS: In this study, during a one-month interval before and after the implementation of oral hygiene recommendations, questionnaires were distributed to all patients with PKU diagnosed in Latvia, with a response rate of 78 % (79 of 101). RESULTS: The group older and 18 years of age showed a poorer understanding of oral care even after receiving recommendations, 82 % brushing their teeth twice a day (92 % in the group <18 years of age), continuing 57 % rinsing their mouth after using amino acid formula (75 % in the younger group). Significant improvements were observed only in the respondent group younger than 18 years of age - including increases in toothbrushing twice a day by 25 % ( p = 0.001), dental flossing by 23 % ( p = 0.001), mouth rinsing after amino acid-based formula by 13 % ( p = 0.020). CONCLUSION: This study concludes that PKU patients older and 18 years of age have a poor understanding of maintaining oral hygiene and the use of the necessary supplements to improve it. Activities are needed in the future that would regularly remind and motivate PKU patients to take care of their oral health.Item Population Genetics of Latvians in the Context of Admixture between North-Eastern European Ethnic Groups(2018-06-01) Krumiņa, Astrida; Pliss, Liana; Zariņa, Gunita; Puzuka, Agrita; Zariņa, Agnese; Lace, Baiba; Elferts, Didzis; Khrunin, Andrey; Limborska, Svetlana; Kloviņš, Janis; Gailite Piekuse, Linda; Scientific Laboratory of Molecular GeneticsThis article presents a review on population genetics of Latvians, which alongside Lithuanians are the two extant Baltic speaking populations. The article provides a description of genome-wide single nucleotide polymorphism (SNP) data and contains a comparative analysis of the results of studies performed on classical autosomal genetic markers, mitochondrial DNA (mtDNA) and the non-recombining part of the Y chromosome (NRY), with data on neighbouring populations. The study also covers data of recently performed ancient DNA (aDNA) studies carried out on samples from the territory of today's Latvia. The results of population genetic studies have shown a mixture of eastern and western genetic traits in present-day Latvians with only small differences between Latvian subpopulations. Studies of the Baltic "tribal gene" LWb, as well as the gene's SERPINA1 allele PIZ have indicated the presence of a considerable Baltic admixture in the neighbouring Finno-Ugric and Slavic populations. Although mtDNA analyses have shown that Latvians genetically in general belong to the same common gene pool as most of the Europeans, the Y-chromosomal lineage composition suggests that they are most similar to Northern and Eastern European populations of Lithuanians, Estonians, and Eastern-Slavic populations, which are ethnogenetically closest to them. The analysis of aDNA from the Early and Middle Neolithic did not present any genomic evidence of gene-flow from Central European farmers or any mitochondrial or Y-chromosomal haplogroups that are typical for them in the hunter-gatherers from the territory of today's Latvia and Lithuania.Item Vilsona slimības klīnisko gaitu raksturojošie ģenētiskie faktori. Promocijas darba kopsavilkums(Rīgas Stradiņa universitāte, 2020) Zariņa, Agnese; Tolmane, Ieva; Krūmiņa, ZitaVilsona slimība (VS) ir autosomāli recesīva vara vielmaiņas patoloģija ar prevalenci 1 : 30 000 Eiropā, kuru izraisa apmēram 800 dažādi alēliskie varianti ATP7B gēnā. VS klīniskās izpausmes ir ļoti dažādas, biežāk ietverot aknu bojājumu un neiroloģiskos simptomus. Vilsona slimība var izpausties jebkurā vecumā, lai gan lielākajā daļā gadījumu pirmie simptomi parādās vecumā no pieciem līdz 35 gadiem. Lai arī slimību izraisa dažādi alēliskie varianti ATP7B gēnā, turpinās pētījumi, lai izskaidrotu Vilsona slimības klīnisko izpausmju variabilitāti. Ir vairāki pētījumi par ATP7B gēna alēlisko variantu dažādo ietekmi uz olbaltumvielas ATP7B funkcijām. Tiek minēta arī citu gēnu iespējamā ietekme uz VS fenotipu. Kā VS klīnisko gaitu ietekmējošie gēni visbiežāk tiek minēti tie, kuru kodētās olbaltumvielas ir iesaistītas vara vielmaiņā, piem., ATOX1 un COMMD1 gēns, kā arī gēni, kuru patogēnie varianti var ietekmēt aknu šūnās esošo iekaisumu, piem., HFE gēns. VS diagnostika balstās uz 2001. gadā pieņemtajām diagnostikas vadlīnijām, kur viens no galvenajiem diagnostiskajiem kritērijiem ir samazināts ceruloplazmīna līmenis asinīs. Šo izmaiņu var radīt arī citi iemesli, piem., alēliskie varianti CP gēnā, kas kodē ceruloplazmīnu. Šī pētījuma mēŗkis bija izpētīt Vilsona slimības ģenētiskos faktorus, raksturojot slimību izraisošo alēlisko variantu spektru un biežumu Latvijā, to korelāciju ar slimības klīniskajām izpausmēm, kā arī identificēt citus iespējamos Vilsona slimību ietekmējošos ģenētiskos faktorus. Promocijas darba ietvaros analizēti sešdesmit četri neradnieciski indivīdi, kuriem klīniski un / vai molekulāri bija apstiprināta Vilsona slimība. Vilsona slimības prevalence jaundzimšo kohortās Latvijā tika noteikta kā apmēram 1 : 21 800 dzīvi dzimušajiem. Izmantojot ATP7B gēna tiešo sekvenēšanu un PCR-BiPASA metodi, ATP7B gēna patogēnie alēliskie varianti tika atrasti 83,59 % alēļu starp Latvijas VS pacientiem, no kuriem biežākais bija c.3207C>A (p.His1069Gln). ATP7B, ATOX1, COMMD1 un HFE gēna alēlisko variantu ietekme uz VS fenotipu netika pierādīta. Pētījumā tika atrasta CP gēna rs66508328 varianta AA un rs11708215 varianta GG genotipa saistība ar VS neiroloģiskajām izpausmēm pacientiem ar molekulāri neapstiprinātu genotipu ATP7B gēnā.Item Vilsona slimības klīnisko gaitu raksturojošie ģenētiskie faktori. Promocijas darbs(Rīgas Stradiņa universitāte, 2020) Zariņa, Agnese; Tolmane, Ieva; Krūmiņa, ZitaVilsona slimība (VS) ir autosomāli recesīva vara vielmaiņas patoloģija ar prevalenci 1 : 30 000 Eiropā, kuru izraisa apmēram 800 dažādi alēliskie varianti ATP7B gēnā. VS klīniskās izpausmes ir ļoti dažādas, biežāk ietverot aknu bojājumu un neiroloģiskos simptomus. Vilsona slimība var izpausties jebkurā vecumā, lai gan lielākajā daļā gadījumu pirmie simptomi parādās vecumā no pieciem līdz 35 gadiem. Lai arī slimību izraisa dažādi alēliskie varianti ATP7B gēnā, turpinās pētījumi, lai izskaidrotu Vilsona slimības klīnisko izpausmju variabilitāti. Ir vairāki pētījumi par ATP7B gēna alēlisko variantu dažādo ietekmi uz olbaltumvielas ATP7B funkcijām. Tiek minēta arī citu gēnu iespējamā ietekme uz VS fenotipu. Kā VS klīnisko gaitu ietekmējošie gēni visbiežāk tiek minēti tie, kuru kodētās olbaltumvielas ir iesaistītas vara vielmaiņā, piem., ATOX1 un COMMD1 gēns, kā arī gēni, kuru patogēnie varianti var ietekmēt aknu šūnās esošo iekaisumu, piem., HFE gēns. VS diagnostika balstās uz 2001. gadā pieņemtajām diagnostikas vadlīnijām, kur viens no galvenajiem diagnostiskajiem kritērijiem ir samazināts ceruloplazmīna līmenis asinīs. Šo izmaiņu var radīt arī citi iemesli, piem., alēliskie varianti CP gēnā, kas kodē ceruloplazmīnu. Šī pētījuma mēŗkis bija izpētīt Vilsona slimības ģenētiskos faktorus, raksturojot slimību izraisošo alēlisko variantu spektru un biežumu Latvijā, to korelāciju ar slimības klīniskajām izpausmēm, kā arī identificēt citus iespējamos Vilsona slimību ietekmējošos ģenētiskos faktorus. Promocijas darba ietvaros analizēti sešdesmit četri neradnieciski indivīdi, kuriem klīniski un / vai molekulāri bija apstiprināta Vilsona slimība. Vilsona slimības prevalence jaundzimšo kohortās Latvijā tika noteikta kā apmēram 1 : 21 800 dzīvi dzimušajiem. Izmantojot ATP7B gēna tiešo sekvenēšanu un PCR-BiPASA metodi, ATP7B gēna patogēnie alēliskie varianti tika atrasti 83,59 % alēļu starp Latvijas VS pacientiem, no kuriem biežākais bija c.3207C>A (p.His1069Gln). ATP7B, ATOX1, COMMD1 un HFE gēna alēlisko variantu ietekme uz VS fenotipu netika pierādīta. Pētījumā tika atrasta CP gēna rs66508328 varianta AA un rs11708215 varianta GG genotipa saistība ar VS neiroloģiskajām izpausmēm pacientiem ar molekulāri neapstiprinātu genotipu ATP7B gēnā.