Browsing by Author "Vikmanis, Andris"
Now showing 1 - 4 of 4
Results Per Page
Sort Options
Item Advantages of Anterior Retroperitoneal Approach in Osteosynthesis of Pelvic Fractures. Summary of the Doctoral Thesis(Rīga Stradiņš University, 2015) Vikmanis, Andris; Jumtiņš, AndrisScientific and technical progress has conditioned the rise in the number of high energy traumas of the musculoskeletal system. Simultaneously, the number of pelvic fractures has proportionally risen, on average they constitute up to 3% of the total number of bone fractures. The majority of pelvic fractures, i.e. approximately 75%, are considered to be severe and critical musculoskeletal injuries. Pelvic fractures are diagnosed in 18% of cases in the polytrauma patients. Open pelvic fractures constitute 1% of the total number of pelvic fractures, in turn, according to the data provided by different authors, mortality rate in case of open pelvic fractures may reach 50%. Pelvic fractures, intra-articular fractures in particular, relatively often (~10% cases) lead to permanent disability due to the development of posttraumatic osteoarthrosis in hip joints and the following endoprosthetic replacement of the hip joint. Although the application of ilioinguinal approach has yielded good practical results, treatment results necessitate that new approaches in surgical treatment are sought. For example, extraperitoneal approach performed through a lower midline incision was first described by E. Hirvensalo in 1992 and L.D. Cole in 1994. This surgical treatment approach in case of pelvic ring and acetabular fractures is relatively widely used in the USA and Finland. In Latvia, this approach to the treatment of pelvic ring and acetabular fractures was introduced in 2008 by the author of the present Thesis at RAKUS Clinic of Traumatology and Orthopaedics (The Head of the Department and scientific supervisor of the Doctoral Thesis professor A. Jumtiņš, the Head of the Clinic Dr. med. G. Lācis). Using this surgical approach, 48 patients were operated in the period from October 2008 to May 2012. The treatment results of 35 patients out of 48 have been analysed in the present study. 34 patients from the control group were operated using conventional anterior ilioinguinal approach. The present study provides a comprehensive review of the opportunities offered by the application of the surgical treatment approach under discussion, its complications, results and advantages over other surgical approaches, using this approach in the treatment of the patients with unstable pelvic ring and acetabular fractures. Having summarised and analysed research results, the author has developed an algorithm for the application of various surgical approaches to be used in the treatment of pelvic fractures depending on the type of fracture. The study was conducted in the period of four years. On average, about 12 pelvic surgical operations were performed annually on the previously systematised patients. Based on the exclusion and inclusion criteria, out of 48 patients treated using anterior retroperitoneal method, treatment results of only 35 patients were analysed. In the control group, the data of 34 patients were systematised and their treatment results were analysed. Processing of radiological examination data and the measurements were performed in the digital form using Centricity PACS-IW software and local intranet. Mathematical measuring and Majeed functional scoring scales were used in further processing of the obtained data. The work hypothesis nominated – front extraperitoneal approach compared to ilioingvinal approach in cases of complex pelvic fracture allows shorter operative time, less intraoperative blood loss, smaller perioperative hemotransfusion amount, better postoperative radiological parameters of the pelvic bone fragments and late postoperative functional results. The aim of the study – to explore the anterior retroperitoneal and ilioingvinal surgical approach of operative and postoperative period of the clinical and radiological parameters as well as differences in postoperative functional outcomes in patients with complex pelvic fractures, and based on the results obtained, to elaborate and develop recommendations for implementation in practical traumatology surgery. Conclusions. The analysis of surgical parameters (duration of surgery, blood loss during surgery, hemotransfusion amount), surgical correction of postoperative radiological parameters and late postoperative functional results in patients with complex pelvic fractures, in cases of the anterior retroperitoneal approach are statistically significantly better than in cases of ilioingvinal approach. Anterior retroperitoneal approach in cases of complex pelvic fracture is safe and provides qualitative pelvic bone fragments for osteosynthesis.Item Interconnected Pathways : Exploring Inflammation, Pain, and Cognitive Decline in Osteoarthritis(2024-11-06) Tarasovs, Mihails; Skuja, Sandra; Svirskis, Simons; Sokolovska, Lība; Vikmanis, Andris; Lejnieks, Aivars; Shoenfeld, Yehuda; Groma, Valērija; Department of Internal Diseases; Joint Laboratory of Electron Microscopy; Institute of Microbiology and Virology; Department of OrthopaedicsThe relationship among inflammation, pain, and cognitive decline in osteoarthritis (OA) patients is complex and has not been sufficiently explored; therefore, we undertook this research to evaluate how OA-related inflammation and pain affect cognitive functions, as well as to examine the potential of urinary markers as indicators of these conditions. This study examined fifty OA patients through clinical and cognitive assessments, morphological analyses, urinary biomarkers, and bioinformatics. Morphologically, 24% of patients had moderate to high synovial inflammation, which was significantly correlated with depressive symptoms, pain intensity, and self-reported anxiety. The Montreal Cognitive Assessment indicated minimal decline in most patients but showed negative correlations with age and inflammation severity. Urinary TNF-α and TGF-β1 levels positively correlated with body mass index and pain and synovitis score and immune cell infiltration, respectively. In contrast, cartilage oligomeric matrix protein and C-telopeptides of type II collagen showed inverse correlations with pain duration and cognitive function, respectively. Distinct patient clusters with higher inflammation were identified and were associated with reported pain and depressive symptoms. Urinary TNF-α and TGF-β1 can serve as biomarkers reflecting inflammation and disease severity in OA. This study suggests that synovial inflammation may be linked to mental and cognitive health in some patient cohorts.Item Priekšējās retroperitoneālās pieejas priekšrocības iegurņa kaulu lūzumu osteosintēzē. Promocijas darba kopsavilkums(Rīgas Stradiņa universitāte, 2015) Vikmanis, Andris; Jumtiņš, AndrisAttītoties tehnoloģijām un pieaugot augstas enerģijas traumatizācijai, proporcionāli pieaug arī iegurņa kaulu lūzumu gadījumu skaits. Lielākā daļa iegurņu lūzumu, aptuveni 75%, tiek uzskatīti par ļoti smagām un dzīvībai bīstamām balsta – kustību aparāta traumām. Iegurņa kaulu lūzumi politraumas pacientiem konstatējami 18% gadījumos. Vaļēji iegurņa kaulu lūzumi ir 1% no visiem iegurņa kaulu lūzumiem, savukārt letalitāte pēc dažādu autoru datiem vaļēju iegurņa kaulu lūzumu gadījumā ir ~ 50%. Iegurņa kaulu lūzumi, it sevišķi intraartikulārie, nereti (~ 10%) noved pie invaliditātes sakarā ar gūžas locītavas posttraumātiskas osteoartrozes veidošanos. Neskatoties uz praksē labi aprobēto ilioingvinālās piejas izmantošanu iegurņa kaulu ķirurģiskajā ārstēšanā, pēdējo gadu publikācijās par iegurņa gredzena un acetabulāro lūzumu operatīvo ārstēšanu tiek meklētas jaunas operatīvas terapijas pieejas un to modifikācijas, piemēram, izmantojot ekstraperitoneālu pieeju ar vēdera apakšējo viduslīnijas griezienu. Šo operatīvās ārstēšanas pieeju iegurņa gredzena un acetabulāro lūzumu gadījumos samērā plaši izmanto ASV un Somijā. Latvijā šo pieeju iegurņa gredzena un acetabulāro lūzumu ārstēšanā ieviesa raksta autors 2008. gadā RAKUS klīnikas “Gaiļezers” Traumatoloģijas un ortopēdijas klīnikā (katedras un zinātniskā darba vadītājs profesors A. Jumtiņš, klīnikas vadītājs Dr. med. G. Lācis). Darbā analizēti 35 pacientu ārstēšanas rezultāti, kuri operēti laika posmā no 2008. gada oktobrim līdz 2012. gada maijam, izmantojot priekšējo ekstraperitoneālo pieeju. Kontroles grupā analizēti 34 pacientu ārstēšanas rezultāti, kuri operēti ar konvenciālo ilioingvinālo pieeju. Darbā izvirzītā hipotēze – priekšējā ekstraperitoneālā pieeja, salīdzinot ar ilioingvinālo pieeju, sarežģītu iegurņa kaulu lūzumu gadījumos ļauj panākt īsāku operācijas laiku, mazāku intraoperatīvo asins zudumu, mazāku perioperatīvo hemotransfūzijas apjomu, labākus iegurņa kaulu fragmentu pēcoperācijas radioloģiskos parametrus un vēlīnos pēcoperācijas funk-cionālos rezultātus. Pētījuma mērķis – izpētīt priekšējās retroperitoneālās un ilioingvinālās ķirurģisko pieeju operācijas un pēcoperācijas periodu klīnisko un radioloģisko parametru, kā arī pēcoperācijas funkcionālo rezultātu atšķirības pacientiem ar sarežģītiem iegurņa kaula lūzumiem un, pamatojoties uz iegūtajiem rezultātiem, izstrādāt praktiskas rekomendācijas ieviešanai praktiskajā traumatoloģijā. Pētījums veikts četru gadu laikā. Vidēji vienā gadā veiktas ~ 12 iegurņa kaulu operācijas pacientiem ar politraumu. No 48 ar priekšējo retroperitoneālo pieeju operētajiem pacientiem analizēti un darbā iekļauti 35 pacientu ārstēšanas rezultāti. Kontrolgrupā iekļauti 34 pacientu ārstēšanas rezultāti. Pirms un pēcoperāciju radioloģisko mērījumu veikšanai izmantota digitāla ortopēdiska programma CENTRICITY PACS-IW 3.7.3.9. Pacientu funkcionālajam izvērtējumam lietota Majeed skala. Secinājumi. Analizējot ķirurģiskos rādītājus (operācijas ilgums, asins zudums operācijas laikā, hemotransfūzijas apjoms), ķirurģiskās korekcijas pēcoperācijas radioloģiskos parametrus un pēcoperācijas vēlīnos funkcionālos rezultātus pacientiem ar sarežģītiem iegurņa kaulu lūzumiem, priekšējās retroperitoneālās pieejas gadījumā tie ir statistiski ticami labāki nekā ilioingvinālās pieejas situācijā. Priekšējā retroperitoneālā pieeja sarežģītu iegurņa kaulu lūzumu gadījumos ir droša un nodrošina kvalitatīvu iegurņa kaulu fragmentu osteosintēzi.Item Priekšējās retroperitoneālās pieejas priekšrocības iegurņa kaulu lūzumu osteosintēzē. Promocijas darbs(Rīgas Stradiņa universitāte, 2015) Vikmanis, Andris; Jumtiņš, AndrisAttītoties tehnoloģijām un pieaugot augstas enerģijas traumatizācijai, proporcionāli pieaug arī iegurņa kaulu lūzumu gadījumu skaits. Lielākā daļa iegurņu lūzumu, aptuveni 75%, tiek uzskatīti par ļoti smagām un dzīvībai bīstamām balsta – kustību aparāta traumām. Iegurņa kaulu lūzumi politraumas pacientiem konstatējami 18% gadījumos. Vaļēji iegurņa kaulu lūzumi ir 1% no visiem iegurņa kaulu lūzumiem, savukārt letalitāte pēc dažādu autoru datiem vaļēju iegurņa kaulu lūzumu gadījumā ir ~ 50%. Iegurņa kaulu lūzumi, it sevišķi intraartikulārie, nereti (~ 10%) noved pie invaliditātes sakarā ar gūžas locītavas posttraumātiskas osteoartrozes veidošanos. Neskatoties uz praksē labi aprobēto ilioingvinālās piejas izmantošanu iegurņa kaulu ķirurģiskajā ārstēšanā, pēdējo gadu publikācijās par iegurņa gredzena un acetabulāro lūzumu operatīvo ārstēšanu tiek meklētas jaunas operatīvas terapijas pieejas un to modifikācijas, piemēram, izmantojot ekstraperitoneālu pieeju ar vēdera apakšējo viduslīnijas griezienu. Šo operatīvās ārstēšanas pieeju iegurņa gredzena un acetabulāro lūzumu gadījumos samērā plaši izmanto ASV un Somijā. Latvijā šo pieeju iegurņa gredzena un acetabulāro lūzumu ārstēšanā ieviesa raksta autors 2008. gadā RAKUS klīnikas “Gaiļezers” Traumatoloģijas un ortopēdijas klīnikā (katedras un zinātniskā darba vadītājs profesors A. Jumtiņš, klīnikas vadītājs Dr. med. G. Lācis). Darbā analizēti 35 pacientu ārstēšanas rezultāti, kuri operēti laika posmā no 2008. gada oktobrim līdz 2012. gada maijam, izmantojot priekšējo ekstraperitoneālo pieeju. Kontroles grupā analizēti 34 pacientu ārstēšanas rezultāti, kuri operēti ar konvenciālo ilioingvinālo pieeju. Darbā izvirzītā hipotēze – priekšējā ekstraperitoneālā pieeja, salīdzinot ar ilioingvinālo pieeju, sarežģītu iegurņa kaulu lūzumu gadījumos ļauj panākt īsāku operācijas laiku, mazāku intraoperatīvo asins zudumu, mazāku perioperatīvo hemotransfūzijas apjomu, labākus iegurņa kaulu fragmentu pēcoperācijas radioloģiskos parametrus un vēlīnos pēcoperācijas funk-cionālos rezultātus. Pētījuma mērķis – izpētīt priekšējās retroperitoneālās un ilioingvinālās ķirurģisko pieeju operācijas un pēcoperācijas periodu klīnisko un radioloģisko parametru, kā arī pēcoperācijas funkcionālo rezultātu atšķirības pacientiem ar sarežģītiem iegurņa kaula lūzumiem un, pamatojoties uz iegūtajiem rezultātiem, izstrādāt praktiskas rekomendācijas ieviešanai praktiskajā traumatoloģijā. Pētījums veikts četru gadu laikā. Vidēji vienā gadā veiktas ~ 12 iegurņa kaulu operācijas pacientiem ar politraumu. No 48 ar priekšējo retroperitoneālo pieeju operētajiem pacientiem analizēti un darbā iekļauti 35 pacientu ārstēšanas rezultāti. Kontrolgrupā iekļauti 34 pacientu ārstēšanas rezultāti. Pirms un pēcoperāciju radioloģisko mērījumu veikšanai izmantota digitāla ortopēdiska programma CENTRICITY PACS-IW 3.7.3.9. Pacientu funkcionālajam izvērtējumam lietota Majeed skala. Secinājumi. Analizējot ķirurģiskos rādītājus (operācijas ilgums, asins zudums operācijas laikā, hemotransfūzijas apjoms), ķirurģiskās korekcijas pēcoperācijas radioloģiskos parametrus un pēcoperācijas vēlīnos funkcionālos rezultātus pacientiem ar sarežģītiem iegurņa kaulu lūzumiem, priekšējās retroperitoneālās pieejas gadījumā tie ir statistiski ticami labāki nekā ilioingvinālās pieejas situācijā. Priekšējā retroperitoneālā pieeja sarežģītu iegurņa kaulu lūzumu gadījumos ir droša un nodrošina kvalitatīvu iegurņa kaulu fragmentu osteosintēzi.