Browsing by Author "Vanaga, Ieva"

Now showing 1 - 6 of 6
  • No Thumbnail Available
    Item
    Aknu bojājums SARS-CoV-2 infekcijas kontekstos: fakti, iemesli un sekas. Promocijas darba kopsavilkums
    (Rīgas Stradiņa universitāte, 2025) Vanaga, Ieva; Vīksna, Ludmila; Rozentāle, Baiba
    Jaunā smaga akūta respiratorā sindroma koronavīrusa 2 (SARS-CoV-2) izraisītā 2019. gada koronavīrusa slimība (Covid-19), par ko pirmo reizi tika ziņots 2019. gada beigās Ķīnā, izraisījusi lielāko 21. gadsimta infekcijas slimību pandēmiju (Kumar (ed.), 2021). Nepilnu piecu gadu laikā ziņots par vairāk nekā 775 miljoniem Covid-19 saslimšanas gadījumu un vairāk nekā 7 miljoniem nāves gadījumu (WHO Data, Covid-19, 2024) visā pasaulē. Promocijas darbs “Aknu bojājums SARS-CoV-2 infekcijas kontekstos: fakti, iemesli un sekas” veltīts jaunās koronavīrusa infekcijas radīta aknu bojājuma izpētei. Pētniecība sākta 2020. gada sākumā, kad tikai parādījās pirmie ziņojumu par Covid-19 saslimšanas gadījumiem (Spiteri et al., 2020), kas daļai slimnieku komplicējās ar hipoksiju. Zināšanas par to, ka aknas ir viens no jutīgākajiem orgāniem, reaģējot uz hipoksiju (Xu et al., 2021), kā rezultātā var rasties audu bojājums (Imtiyaz et al., 2010; Zorov et al., 2014), vedināja uz domu, ka arī Covid-19 pacientiem var attīstīties aknu bojājums. To apstiprināja arī vēlāk publicētie pirmie ziņojumi par Covid-19 pacientu aknu patoloģiju (Zhang et al., 2020; Guan et al., 2020; Richardson et al., 2020; Zhong et al., 2020). Promocijas darba ietvaros veiktais pētījums ir viens no pirmajiem kompleksajiem pētījumiem par aknu bojājumu Covid-19 pacientiem, kas veikts ilgstošā laika periodā. Darba mērķis bija novērtēt Covid-19 pacientu aknu stāvokli akūtajā slimības periodā un dinamikā pēc 18 līdz 36 mēnešiem, kā arī noteikt ar aknu bojājumu asociētus faktorus un izvērtēt iespējamās ilgtermiņa sekas. Lai sasniegtu izvirzīto mērķi, tika vērtēts 165 pacientu veselības stāvoklis, kam diagnosticēts pirmreizējs Covid-19 laikposmā no 2020. gada marta līdz decembrim. Lielākā daļa (139) slimnieku akūtajā slimības periodā, kad tika novērtēts to aknu stāvoklis, atradās slimnīcā. Stacionāro pacientu aknu stāvokļa dinamika pēc 18–36 mēnešiem novērtēta 72 personām (A grupa). Daļai (54) pētījumā iekļauto pacientu veselības stāvoklis vērtēts 3–9 mēnešus pēc slimības sākuma un dinamikā 52 personām 18–36 mēnešus pēc saslimšanas (B grupa). Novērtēts Covid-19 pacientu aknu šūnu bojājums un iekaisuma, apoptozes, fibrozes process, kā arī to savstarpējās saistības. Izmaiņas aknās novērtētas, izmantojot dažādas mūsdienīgas, neinvazīvas diagnostikas metodes, tai skaitā aknu apoptozes un fibrozes marķieri, magnētiskā rezonanse (MR), datortomogrāfija (CT), kā arī multiparametriskā ultrasonogrāfija (mpUS). Papildus tam analizēti dažādi aknu stāvokli potenciāli ietekmējošie faktori, tai skaitā cilvēka leikocītu antigēna (HLA) II klases gēnu alēles, sociāldemogrāfiskie faktori, autoimunitāte. Šo procesu izpēte ir svarīga, lai labāk izprastu SARS-CoV-2 izraisītās infekcijas radītā aknu bojājuma patoģenētiskos mehānismus, kā arī ietekmējošos faktorus un ilgtermiņa izmaiņas. Darba rezultātā tika noskaidrots, ka aknu bojājums akūtajā Covid-19 periodā attīstījās vairāk nekā trešdaļai pacientu, turklāt aptuveni desmitajai daļai saslimušo tika noteikts smags aknu bojājums. Aknu bojājums akūtajā Covid-19 periodā bija saistīts ar Covid-19 norises smagumu un medikamentu lietošanu, un to noteica vairāki mehānismi, tostarp hipoksija, bet būtiskākā loma aknu bojājuma attīstībā bija epiteliālo audu apoptozes procesam, kas saistīts ar SARS-CoV-2 vīrusa tiešu ietekmi. Noteikta saistība hepatocelulāram aknu bojājumam, apoptozes un fibrozes marķieriem ar HLA II klases gēnu alēlēm. Agrīnā pēcinfekcijas periodā, 3–9 mēnešus pēc saslimšanas, daļai slimnieku saglabājās aknu šūnu bojājuma pazīmes, kā arī paaugstināta apoptozes un fibrozes procesu aktivitāte. Lielākajai daļai pacientu 18–36 mēnešu laikā tika novērota atveseļošanās, tostarp mazinājās apoptozes, fibrozes marķieri un mpUS aknu bīdes viļņu dispersijas (SWD) rādītāji. Tomēr nelielai daļai personu izmaiņas saglabājās. Pēc Covid-19 periodā dinamikā pieauga aknu skaņas novājināšanās fenomena (ATI) rādītāji mpUS. Aknu bojājuma noturība bija saistīta ar Covid- 19 norises smagumu un aknu patoloģiju akūtajā slimības periodā. Turklāt personām, kam aknu bojājums tika konstatēts 18–36 mēnešus pēc Covid-19, tas bija saistīts ar vairākiem kardiometabolā riska faktoriem, tostarp zemu augsta blīvuma lipoproteīna (ABL) holesterīna līmeni asinīs. Netika noteikta tieša saistība post-Covid-19 saistītam stāvoklim ar aknu bojājumu. Tomēr atklātas asociācijas ar vairākiem aknu bojājumu raksturojošiem rādītājiem, tostarp autoimūnām slimībām raksturīgām antivielām pret šķīstošo aknu antigēnu (aniti-SLA), kā arī aknu bīdes viļņu elastogrāfijas (SWE) rādītāju mpUS. Nepieciešama šo procesu turpmāka izpēte, lai noskaidrotu aknu bojājuma dinamiku ilgākā laika periodā.
  • No Thumbnail Available
    Item
    Aknu bojājums SARS-CoV-2 infekcijas kontekstos: fakti, iemesli un sekas. Promocijas darbs
    (Rīgas Stradiņa universitāte, 2025) Vanaga, Ieva; Vīksna, Ludmila; Rozentāle, Baiba
    Jaunā smaga akūta respiratorā sindroma koronavīrusa 2 (SARS-CoV-2) izraisītā 2019. gada koronavīrusa slimība (Covid-19), par ko pirmo reizi tika ziņots 2019. gada beigās Ķīnā, izraisījusi lielāko 21. gadsimta infekcijas slimību pandēmiju (Kumar (ed.), 2021). Nepilnu piecu gadu laikā ziņots par vairāk nekā 775 miljoniem Covid-19 saslimšanas gadījumu un vairāk nekā 7 miljoniem nāves gadījumu (WHO Data, Covid-19, 2024) visā pasaulē. Promocijas darbs “Aknu bojājums SARS-CoV-2 infekcijas kontekstos: fakti, iemesli un sekas” veltīts jaunās koronavīrusa infekcijas radīta aknu bojājuma izpētei. Pētniecība sākta 2020. gada sākumā, kad tikai parādījās pirmie ziņojumu par Covid-19 saslimšanas gadījumiem (Spiteri et al., 2020), kas daļai slimnieku komplicējās ar hipoksiju. Zināšanas par to, ka aknas ir viens no jutīgākajiem orgāniem, reaģējot uz hipoksiju (Xu et al., 2021), kā rezultātā var rasties audu bojājums (Imtiyaz et al., 2010; Zorov et al., 2014), vedināja uz domu, ka arī Covid-19 pacientiem var attīstīties aknu bojājums. To apstiprināja arī vēlāk publicētie pirmie ziņojumi par Covid-19 pacientu aknu patoloģiju (Zhang et al., 2020; Guan et al., 2020; Richardson et al., 2020; Zhong et al., 2020). Promocijas darba ietvaros veiktais pētījums ir viens no pirmajiem kompleksajiem pētījumiem par aknu bojājumu Covid-19 pacientiem, kas veikts ilgstošā laika periodā. Darba mērķis bija novērtēt Covid-19 pacientu aknu stāvokli akūtajā slimības periodā un dinamikā pēc 18 līdz 36 mēnešiem, kā arī noteikt ar aknu bojājumu asociētus faktorus un izvērtēt iespējamās ilgtermiņa sekas. Lai sasniegtu izvirzīto mērķi, tika vērtēts 165 pacientu veselības stāvoklis, kam diagnosticēts pirmreizējs Covid-19 laikposmā no 2020. gada marta līdz decembrim. Lielākā daļa (139) slimnieku akūtajā slimības periodā, kad tika novērtēts to aknu stāvoklis, atradās slimnīcā. Stacionāro pacientu aknu stāvokļa dinamika pēc 18–36 mēnešiem novērtēta 72 personām (A grupa). Daļai (54) pētījumā iekļauto pacientu veselības stāvoklis vērtēts 3–9 mēnešus pēc slimības sākuma un dinamikā 52 personām 18–36 mēnešus pēc saslimšanas (B grupa). Novērtēts Covid-19 pacientu aknu šūnu bojājums un iekaisuma, apoptozes, fibrozes process, kā arī to savstarpējās saistības. Izmaiņas aknās novērtētas, izmantojot dažādas mūsdienīgas, neinvazīvas diagnostikas metodes, tai skaitā aknu apoptozes un fibrozes marķieri, magnētiskā rezonanse (MR), datortomogrāfija (CT), kā arī multiparametriskā ultrasonogrāfija (mpUS). Papildus tam analizēti dažādi aknu stāvokli potenciāli ietekmējošie faktori, tai skaitā cilvēka leikocītu antigēna (HLA) II klases gēnu alēles, sociāldemogrāfiskie faktori, autoimunitāte. Šo procesu izpēte ir svarīga, lai labāk izprastu SARS-CoV-2 izraisītās infekcijas radītā aknu bojājuma patoģenētiskos mehānismus, kā arī ietekmējošos faktorus un ilgtermiņa izmaiņas. Darba rezultātā tika noskaidrots, ka aknu bojājums akūtajā Covid-19 periodā attīstījās vairāk nekā trešdaļai pacientu, turklāt aptuveni desmitajai daļai saslimušo tika noteikts smags aknu bojājums. Aknu bojājums akūtajā Covid-19 periodā bija saistīts ar Covid-19 norises smagumu un medikamentu lietošanu, un to noteica vairāki mehānismi, tostarp hipoksija, bet būtiskākā loma aknu bojājuma attīstībā bija epiteliālo audu apoptozes procesam, kas saistīts ar SARS-CoV-2 vīrusa tiešu ietekmi. Noteikta saistība hepatocelulāram aknu bojājumam, apoptozes un fibrozes marķieriem ar HLA II klases gēnu alēlēm. Agrīnā pēcinfekcijas periodā, 3–9 mēnešus pēc saslimšanas, daļai slimnieku saglabājās aknu šūnu bojājuma pazīmes, kā arī paaugstināta apoptozes un fibrozes procesu aktivitāte. Lielākajai daļai pacientu 18–36 mēnešu laikā tika novērota atveseļošanās, tostarp mazinājās apoptozes, fibrozes marķieri un mpUS aknu bīdes viļņu dispersijas (SWD) rādītāji. Tomēr nelielai daļai personu izmaiņas saglabājās. Pēc Covid-19 periodā dinamikā pieauga aknu skaņas novājināšanās fenomena (ATI) rādītāji mpUS. Aknu bojājuma noturība bija saistīta ar Covid- 19 norises smagumu un aknu patoloģiju akūtajā slimības periodā. Turklāt personām, kam aknu bojājums tika konstatēts 18–36 mēnešus pēc Covid-19, tas bija saistīts ar vairākiem kardiometabolā riska faktoriem, tostarp zemu augsta blīvuma lipoproteīna (ABL) holesterīna līmeni asinīs. Netika noteikta tieša saistība post-Covid-19 saistītam stāvoklim ar aknu bojājumu. Tomēr atklātas asociācijas ar vairākiem aknu bojājumu raksturojošiem rādītājiem, tostarp autoimūnām slimībām raksturīgām antivielām pret šķīstošo aknu antigēnu (aniti-SLA), kā arī aknu bīdes viļņu elastogrāfijas (SWE) rādītāju mpUS. Nepieciešama šo procesu turpmāka izpēte, lai noskaidrotu aknu bojājuma dinamiku ilgākā laika periodā.
  • No Thumbnail Available
    Item
    Association of human leukocyte antigen class II alleles with epithelial cell apoptosis and extracellular matrix production in acute COVID-19
    (2023-01-01) Vanaga, Ieva; Kolesova, Oksana; Kolesovs, Aleksandrs; Sture, Gunta; Hagina, Elvira; Storozenko, Jelena; Nikitina-Zake, Liene; Vīksna, Ludmila; Rīga Stradiņš University
    Introduction: Pathogenic mechanisms and long-term consequences of COVID-19 require attention in studies on SARS-CoV-2. The association of the severity of COVID-19 with genetic factors, such as human leukocyte antigen (HLA) genes, remains underexplored. Our study assessed the relationships between HLA class II alleles and COVID-19 severity and blood-based indicators of systemic inflammation and organ damage, serum markers of epithelial cell apoptosis such as caspase-cleaved CK18 fragment M30 (CK18-M30) and the extracellular matrix product hyaluronic acid (HA). Material and methods: The study included 101 hospitalized COVID-19 patients (mean age 60 ±14 years). Clinical tests were performed at admission to the hospital. The levels of CK18-M30 and HA were detected in serum by enzyme-linked immunosorbent assay (ELISA). HLA typing was performed in HLA-DRB1, -DQA1, and -DQB1 loci by the polymerase chain reaction with low-resolution sequence-specific primers. Results: Sixty-one patients had a non-severe and 40 had a severe or critical disease course (following the WHO definition). The severity was associated with older age, male gender, higher HA, CK18-M30, and some indicators of inflammation. Despite the lack of direct association between HLA alleles and the severity of COVID-19, the presence of HLA-DRB1*04 and 12 alleles in the genotype was associated with lowered or elevated HA, respectively. The HLA-DQB1*03:01 allele was associated with lowered CK18-M30, aspartate aminotransferase, and ferritin. In addition, HLA-DQB1*06:01 was associated with elevated alanine aminotransferase. Conclusions: Associations of HLA class II alleles with markers of epithelial cell apoptosis and extracellular matrix production indirectly support the influence of HLA genes on acute COVID-19 severity.
  • No Thumbnail Available
    Item
    Intriguing findings of liver fibrosis following COVID-19
    (2021-12) Koļesova, Oksana; Vanaga, Ieva; Laivacuma, Sniedze; Derovs, Aleksejs; Koļesovs, Aleksandrs; Radzina, Maija; Platkājis, Ardis; Eglīte, Jeļena; Hagina, Elvīra; Arutjuņana, Seda; Putriņš, Dāvis Sīmanis; Storoženko, Jeļena; Rozentāle, Baiba; Vīksna, Ludmila; Klīniskās imunoloģijas un imunoģenētikas starpkatedru laboratorija; Department of Infectology; Department of Radiology; Department of Public Health and Epidemiology
    Background: Studies on a new coronavirus disease (COVID-19) show the elevation of liver enzymes and liver fibrosis index (FIB-4) independently on pre-existing liver diseases. It points to increased liver fibrogenesis during acute COVID-19 with possible long-term consequences. This study aimed to assess liver fibrosis in COVID-19 patients by serum hyaluronic acid (HA) and FIB-4. Methods: The study included the acute COVID-19 group (66 patients, 50% females, mean age 58.3 ± 14.6), the post-COVID group (58 patients in 3–6 months after the recovery, 47% females, mean age 41.2 ± 13.4), and a control group (17 people, 47% females, mean age 42.8 ± 11.0). Ultrasound elastography was performed in the post-COVID and control groups. Results: Sixty-five percent of the acute COVID-19 group had increased FIB-4 (> 1.45), and 38% of patients had FIB-4 ≥ 3.25. After matching by demographics, 52% of acute COVID-19 and 5% of the post-COVID group had FIB-4 > 1.45, and 29% and 2% of patients had FIB-4 ≥ 3.25, respectively. Increased serum HA (≥ 75 ng/ml) was observed in 54% of the acute COVID-19 and 15% of the post-COVID group. In the acute COVID-19 group, HA positively correlated with FIB-4, AST, ALT, LDH, IL-6, and ferritin and negatively with blood oxygen saturation. In the post-COVID group, HA did not correlate with FIB-4, but it was positively associated with higher liver stiffness and ALT. Conclusion: More than half of acute COVID-19 patients had increased serum HA and FIB-4 related to liver function tests, inflammatory markers, and blood oxygen saturation. It provides evidence for the induction of liver fibrosis by multiple factors during acute COVID-19. Findings also indicate possible liver fibrosis in about 5% of the post-COVID group.
  • No Thumbnail Available
    Item
    Liver Injury in the Context of SARS-CoV-2 Infection: Facts, Causes and Consequences. Summary of the Doctoral Thesis
    (Rīga Stradiņš University, 2025) Vanaga, Ieva; Vīksna, Ludmila; Rozentāle, Baiba
    The novel coronavirus disease 2019 (COVID-19) caused by severe acute respiratory syndrome coronavirus 2 (SARS-CoV-2), first identified in China in late 2019, has caused the most significant infectious disease pandemic of the 21st century (Kumar (ed.), 2021). In less than five years, more than 775 million COVID-19 cases and more than 7 million deaths have been reported worldwide (WHO Data, COVID-19, 2024). The Doctoral Thesis “Liver injury in the context of SARS-CoV-2 infection: facts, causes and consequences” is dedicated to studying liver damage caused by the new coronavirus infection. The research began in early 2020 when the first reports of COVID-19 cases appeared (Spiteri et al., 2020), complicated in some patients by hypoxia. The knowledge that the liver is one of the most sensitive organs to respond to hypoxia (Xu et al., 2021), resulting in tissue damage (Imtiyaz et al., 2010; Zorov et al., 2014), led to the hypothesis that also patients with COVID-19 may develop liver damage. This is also supported by the first published reports on liver pathology in patients with COVID-19 (Zhang et al., 2020; Guan et al., 2020; Richardson et al., 2020; Zhong et al., 2020). This Doctoral Thesis study is one of the first comprehensive studies on liver damage in COVID-19 patients conducted over a long period. The study aimed to assess the liver status of COVID-19 patients in the acute phase of the disease and its dynamics after 18 to 36 months, to identify factors associated with liver damage and to evaluate possible long-term consequences. Most (139) of the patients were hospitalised during the acute phase of the disease when their liver condition was assessed. The dynamics of the liver condition of hospitalised patients after 18–36 months were evaluated in 72 persons (group A). The health status of some (54) patients included in the study was comprehensively observed 3–9 months after the onset of the disease and in dynamics in 52 persons 18–36 months after the disease (group B). Liver cell damage and the processes of inflammation, apoptosis, and fibrosis and their interrelationships were assessed. Liver status was assessed using several modern non-invasive diagnostic methods, including markers of liver apoptosis and fibrosis, magnetic resonance imaging (MRI), computed tomography (CT), as well as multiparametric ultrasonography (mpUS). In addition, various factors potentially influencing liver status were analysed, including human leukocyte antigen (HLA) class II gene alleles, sociodemographic factors, and autoimmunity. Studying these processes is important for better understanding the pathogenetic mechanisms of liver damage caused by SARS-CoV-2 infection, as well as influencing factors and long-term changes. It was found that liver damage developed in more than one third of patients, and one in ten (11 %) patients had severe liver injury during the acute COVID-19 period. Liver damage in the acute COVID-19 period was associated with the severity of COVID-19 and the medications used. Several mechanisms were implicated, including hypoxia. However, the most significant role in the development of liver damage was played by the apoptosis of epithelial tissues, which is associated with the direct effect of the SARS-CoV-2 virus. An association was also established between hepatocellular liver damage, apoptosis and fibrosis markers with HLA class II gene alleles. In the early post-COVID period, 3–9 months after the onset of the disease, some patients retained signs of liver cell damage and increased activity of apoptosis and fibrosis processes. However, in most patients, liver damage was not persistent over time and recovery was observed within 18–36 months, including a decrease in apoptosis, fibrosis markers and mpUS liver shear wave dispersion (SWD) indicators. Liver damage remained in a small number of individuals. In the post-COVID-19 period, the dynamics of liver sound attenuation phenomenon (ATI) indicators in mpUS increased. The persistence of liver damage was associated with the COVID-19 severity and liver injury in the acute period of the disease. In addition, in individuals whose liver damage was detected 18–36 months after COVID-19, it was associated with several cardiometabolic risk factors, including lower high-density lipoprotein (HDL) cholesterol levels in the blood. No direct relationship was established between post-COVID-19-related conditions and liver damage. However, associations were found with several indicators of liver damage, including antibodies to soluble liver antigen (anti-SLA), which are characteristic of autoimmune diseases, and liver shear wave elastography (SWE) indicators on multiparametric ultrasound. Further investigation of these processes is needed to clarify the dynamics of liver damage over a longer period.
  • No Thumbnail Available
    Item
    Predictors of spontaneous and treatment-induced viral clearance of acute hepatitis C infection : the national research data : Предикторы спонтанного и посттерапевтического вирусного клиренса острого гепатита C : данные национального исследования
    (2019) Derovs, Aleksejs; Vanaga, Ieva; Zeltiņa, Indra; Rīga Stradiņš University
    Background/Aims. Our study retrospectively evaluated the predictors of spontaneous viral clearance and treatment-induced viral clearance of acute viral hepatitis C. Methods. The study included the data of 286 patients (156 male aged 18-79 years and 130 female aged 18-81 years) with acute hepatitis C in Latvia over a 5 year period (from 2008 till 2012). We performed retrospective analysis of the epidemiology, mode of transmission, clinical course, changes of laboratory tests (alanine aminotransferase, aspartate aminotransferase, total bilirubin, INR), changes of ultrasonography in an attempt to identify factors that could predict the outcome of the disease. Results. Among the 286 patients studied, transmission associated with healthcare-related exposure was the primary risk factor in 45% of patients, intravenous drug use in 11%, tattooing, body piercing, manicures in 7%, sexual transmission in 6%, needle stick injuries in 3% and source of infection undetermined in 28% of patients. In our study 92% of patients noted complaints, 79% of patients presenting with jaundice. Hepatomegaly in ultrasound was reported in 13% of cases and intra-abdominal lymphadenopathy was reported in 38% of cases. The spontaneous clearance of acute hepatitis was observed in 41% patients. We did not establish any significant correlation between spontaneous viral clearance and patient age, gender, clinical features or changes of laboratory tests. But we observed that patients with intra-abdominal lymphadenopathy in ultrasonography recovered more often compared to patients without intra-abdominal lymphadenopathy (r=0,219, p=0,016). Treatment with interferon alpha 2b was generally initiated by 228 patients. 86% of patients had a SVR after a 6 months post-treatment follow-up, 4% relapsed. We found that treatment with interferon alpha 2b was more effective in women compared to men (r=0.170, p=0.047). We did not did not determine any significant correlation between efficacy of antiviral therapy and clinical features and changes of laboratory tests. Conclusion. Hepatitis C virus (HCV) infection spontaneously clears in 41% of patients. We cannot predict spontaneous viral clearance by patient age, gender, clinical features or changes of laboratory tests, but patients with intra-abdominal lymphadenopathy in ultrasonography recovered more often compared to patients without intra-abdominal lymphadenopathy. None of the parameters accurately predicts spontaneous resolution at the individual level. Keywords