Browsing by Author "Vīksna, Ludmila"

Now showing 1 - 20 of 42
  • No Thumbnail Available
    Item
    Aknu bojājums SARS-CoV-2 infekcijas kontekstos: fakti, iemesli un sekas. Promocijas darba kopsavilkums
    (Rīgas Stradiņa universitāte, 2025) Vanaga, Ieva; Vīksna, Ludmila; Rozentāle, Baiba
    Jaunā smaga akūta respiratorā sindroma koronavīrusa 2 (SARS-CoV-2) izraisītā 2019. gada koronavīrusa slimība (Covid-19), par ko pirmo reizi tika ziņots 2019. gada beigās Ķīnā, izraisījusi lielāko 21. gadsimta infekcijas slimību pandēmiju (Kumar (ed.), 2021). Nepilnu piecu gadu laikā ziņots par vairāk nekā 775 miljoniem Covid-19 saslimšanas gadījumu un vairāk nekā 7 miljoniem nāves gadījumu (WHO Data, Covid-19, 2024) visā pasaulē. Promocijas darbs “Aknu bojājums SARS-CoV-2 infekcijas kontekstos: fakti, iemesli un sekas” veltīts jaunās koronavīrusa infekcijas radīta aknu bojājuma izpētei. Pētniecība sākta 2020. gada sākumā, kad tikai parādījās pirmie ziņojumu par Covid-19 saslimšanas gadījumiem (Spiteri et al., 2020), kas daļai slimnieku komplicējās ar hipoksiju. Zināšanas par to, ka aknas ir viens no jutīgākajiem orgāniem, reaģējot uz hipoksiju (Xu et al., 2021), kā rezultātā var rasties audu bojājums (Imtiyaz et al., 2010; Zorov et al., 2014), vedināja uz domu, ka arī Covid-19 pacientiem var attīstīties aknu bojājums. To apstiprināja arī vēlāk publicētie pirmie ziņojumi par Covid-19 pacientu aknu patoloģiju (Zhang et al., 2020; Guan et al., 2020; Richardson et al., 2020; Zhong et al., 2020). Promocijas darba ietvaros veiktais pētījums ir viens no pirmajiem kompleksajiem pētījumiem par aknu bojājumu Covid-19 pacientiem, kas veikts ilgstošā laika periodā. Darba mērķis bija novērtēt Covid-19 pacientu aknu stāvokli akūtajā slimības periodā un dinamikā pēc 18 līdz 36 mēnešiem, kā arī noteikt ar aknu bojājumu asociētus faktorus un izvērtēt iespējamās ilgtermiņa sekas. Lai sasniegtu izvirzīto mērķi, tika vērtēts 165 pacientu veselības stāvoklis, kam diagnosticēts pirmreizējs Covid-19 laikposmā no 2020. gada marta līdz decembrim. Lielākā daļa (139) slimnieku akūtajā slimības periodā, kad tika novērtēts to aknu stāvoklis, atradās slimnīcā. Stacionāro pacientu aknu stāvokļa dinamika pēc 18–36 mēnešiem novērtēta 72 personām (A grupa). Daļai (54) pētījumā iekļauto pacientu veselības stāvoklis vērtēts 3–9 mēnešus pēc slimības sākuma un dinamikā 52 personām 18–36 mēnešus pēc saslimšanas (B grupa). Novērtēts Covid-19 pacientu aknu šūnu bojājums un iekaisuma, apoptozes, fibrozes process, kā arī to savstarpējās saistības. Izmaiņas aknās novērtētas, izmantojot dažādas mūsdienīgas, neinvazīvas diagnostikas metodes, tai skaitā aknu apoptozes un fibrozes marķieri, magnētiskā rezonanse (MR), datortomogrāfija (CT), kā arī multiparametriskā ultrasonogrāfija (mpUS). Papildus tam analizēti dažādi aknu stāvokli potenciāli ietekmējošie faktori, tai skaitā cilvēka leikocītu antigēna (HLA) II klases gēnu alēles, sociāldemogrāfiskie faktori, autoimunitāte. Šo procesu izpēte ir svarīga, lai labāk izprastu SARS-CoV-2 izraisītās infekcijas radītā aknu bojājuma patoģenētiskos mehānismus, kā arī ietekmējošos faktorus un ilgtermiņa izmaiņas. Darba rezultātā tika noskaidrots, ka aknu bojājums akūtajā Covid-19 periodā attīstījās vairāk nekā trešdaļai pacientu, turklāt aptuveni desmitajai daļai saslimušo tika noteikts smags aknu bojājums. Aknu bojājums akūtajā Covid-19 periodā bija saistīts ar Covid-19 norises smagumu un medikamentu lietošanu, un to noteica vairāki mehānismi, tostarp hipoksija, bet būtiskākā loma aknu bojājuma attīstībā bija epiteliālo audu apoptozes procesam, kas saistīts ar SARS-CoV-2 vīrusa tiešu ietekmi. Noteikta saistība hepatocelulāram aknu bojājumam, apoptozes un fibrozes marķieriem ar HLA II klases gēnu alēlēm. Agrīnā pēcinfekcijas periodā, 3–9 mēnešus pēc saslimšanas, daļai slimnieku saglabājās aknu šūnu bojājuma pazīmes, kā arī paaugstināta apoptozes un fibrozes procesu aktivitāte. Lielākajai daļai pacientu 18–36 mēnešu laikā tika novērota atveseļošanās, tostarp mazinājās apoptozes, fibrozes marķieri un mpUS aknu bīdes viļņu dispersijas (SWD) rādītāji. Tomēr nelielai daļai personu izmaiņas saglabājās. Pēc Covid-19 periodā dinamikā pieauga aknu skaņas novājināšanās fenomena (ATI) rādītāji mpUS. Aknu bojājuma noturība bija saistīta ar Covid- 19 norises smagumu un aknu patoloģiju akūtajā slimības periodā. Turklāt personām, kam aknu bojājums tika konstatēts 18–36 mēnešus pēc Covid-19, tas bija saistīts ar vairākiem kardiometabolā riska faktoriem, tostarp zemu augsta blīvuma lipoproteīna (ABL) holesterīna līmeni asinīs. Netika noteikta tieša saistība post-Covid-19 saistītam stāvoklim ar aknu bojājumu. Tomēr atklātas asociācijas ar vairākiem aknu bojājumu raksturojošiem rādītājiem, tostarp autoimūnām slimībām raksturīgām antivielām pret šķīstošo aknu antigēnu (aniti-SLA), kā arī aknu bīdes viļņu elastogrāfijas (SWE) rādītāju mpUS. Nepieciešama šo procesu turpmāka izpēte, lai noskaidrotu aknu bojājuma dinamiku ilgākā laika periodā.
  • No Thumbnail Available
    Item
    Aknu bojājums SARS-CoV-2 infekcijas kontekstos: fakti, iemesli un sekas. Promocijas darbs
    (Rīgas Stradiņa universitāte, 2025) Vanaga, Ieva; Vīksna, Ludmila; Rozentāle, Baiba
    Jaunā smaga akūta respiratorā sindroma koronavīrusa 2 (SARS-CoV-2) izraisītā 2019. gada koronavīrusa slimība (Covid-19), par ko pirmo reizi tika ziņots 2019. gada beigās Ķīnā, izraisījusi lielāko 21. gadsimta infekcijas slimību pandēmiju (Kumar (ed.), 2021). Nepilnu piecu gadu laikā ziņots par vairāk nekā 775 miljoniem Covid-19 saslimšanas gadījumu un vairāk nekā 7 miljoniem nāves gadījumu (WHO Data, Covid-19, 2024) visā pasaulē. Promocijas darbs “Aknu bojājums SARS-CoV-2 infekcijas kontekstos: fakti, iemesli un sekas” veltīts jaunās koronavīrusa infekcijas radīta aknu bojājuma izpētei. Pētniecība sākta 2020. gada sākumā, kad tikai parādījās pirmie ziņojumu par Covid-19 saslimšanas gadījumiem (Spiteri et al., 2020), kas daļai slimnieku komplicējās ar hipoksiju. Zināšanas par to, ka aknas ir viens no jutīgākajiem orgāniem, reaģējot uz hipoksiju (Xu et al., 2021), kā rezultātā var rasties audu bojājums (Imtiyaz et al., 2010; Zorov et al., 2014), vedināja uz domu, ka arī Covid-19 pacientiem var attīstīties aknu bojājums. To apstiprināja arī vēlāk publicētie pirmie ziņojumi par Covid-19 pacientu aknu patoloģiju (Zhang et al., 2020; Guan et al., 2020; Richardson et al., 2020; Zhong et al., 2020). Promocijas darba ietvaros veiktais pētījums ir viens no pirmajiem kompleksajiem pētījumiem par aknu bojājumu Covid-19 pacientiem, kas veikts ilgstošā laika periodā. Darba mērķis bija novērtēt Covid-19 pacientu aknu stāvokli akūtajā slimības periodā un dinamikā pēc 18 līdz 36 mēnešiem, kā arī noteikt ar aknu bojājumu asociētus faktorus un izvērtēt iespējamās ilgtermiņa sekas. Lai sasniegtu izvirzīto mērķi, tika vērtēts 165 pacientu veselības stāvoklis, kam diagnosticēts pirmreizējs Covid-19 laikposmā no 2020. gada marta līdz decembrim. Lielākā daļa (139) slimnieku akūtajā slimības periodā, kad tika novērtēts to aknu stāvoklis, atradās slimnīcā. Stacionāro pacientu aknu stāvokļa dinamika pēc 18–36 mēnešiem novērtēta 72 personām (A grupa). Daļai (54) pētījumā iekļauto pacientu veselības stāvoklis vērtēts 3–9 mēnešus pēc slimības sākuma un dinamikā 52 personām 18–36 mēnešus pēc saslimšanas (B grupa). Novērtēts Covid-19 pacientu aknu šūnu bojājums un iekaisuma, apoptozes, fibrozes process, kā arī to savstarpējās saistības. Izmaiņas aknās novērtētas, izmantojot dažādas mūsdienīgas, neinvazīvas diagnostikas metodes, tai skaitā aknu apoptozes un fibrozes marķieri, magnētiskā rezonanse (MR), datortomogrāfija (CT), kā arī multiparametriskā ultrasonogrāfija (mpUS). Papildus tam analizēti dažādi aknu stāvokli potenciāli ietekmējošie faktori, tai skaitā cilvēka leikocītu antigēna (HLA) II klases gēnu alēles, sociāldemogrāfiskie faktori, autoimunitāte. Šo procesu izpēte ir svarīga, lai labāk izprastu SARS-CoV-2 izraisītās infekcijas radītā aknu bojājuma patoģenētiskos mehānismus, kā arī ietekmējošos faktorus un ilgtermiņa izmaiņas. Darba rezultātā tika noskaidrots, ka aknu bojājums akūtajā Covid-19 periodā attīstījās vairāk nekā trešdaļai pacientu, turklāt aptuveni desmitajai daļai saslimušo tika noteikts smags aknu bojājums. Aknu bojājums akūtajā Covid-19 periodā bija saistīts ar Covid-19 norises smagumu un medikamentu lietošanu, un to noteica vairāki mehānismi, tostarp hipoksija, bet būtiskākā loma aknu bojājuma attīstībā bija epiteliālo audu apoptozes procesam, kas saistīts ar SARS-CoV-2 vīrusa tiešu ietekmi. Noteikta saistība hepatocelulāram aknu bojājumam, apoptozes un fibrozes marķieriem ar HLA II klases gēnu alēlēm. Agrīnā pēcinfekcijas periodā, 3–9 mēnešus pēc saslimšanas, daļai slimnieku saglabājās aknu šūnu bojājuma pazīmes, kā arī paaugstināta apoptozes un fibrozes procesu aktivitāte. Lielākajai daļai pacientu 18–36 mēnešu laikā tika novērota atveseļošanās, tostarp mazinājās apoptozes, fibrozes marķieri un mpUS aknu bīdes viļņu dispersijas (SWD) rādītāji. Tomēr nelielai daļai personu izmaiņas saglabājās. Pēc Covid-19 periodā dinamikā pieauga aknu skaņas novājināšanās fenomena (ATI) rādītāji mpUS. Aknu bojājuma noturība bija saistīta ar Covid- 19 norises smagumu un aknu patoloģiju akūtajā slimības periodā. Turklāt personām, kam aknu bojājums tika konstatēts 18–36 mēnešus pēc Covid-19, tas bija saistīts ar vairākiem kardiometabolā riska faktoriem, tostarp zemu augsta blīvuma lipoproteīna (ABL) holesterīna līmeni asinīs. Netika noteikta tieša saistība post-Covid-19 saistītam stāvoklim ar aknu bojājumu. Tomēr atklātas asociācijas ar vairākiem aknu bojājumu raksturojošiem rādītājiem, tostarp autoimūnām slimībām raksturīgām antivielām pret šķīstošo aknu antigēnu (aniti-SLA), kā arī aknu bīdes viļņu elastogrāfijas (SWE) rādītāju mpUS. Nepieciešama šo procesu turpmāka izpēte, lai noskaidrotu aknu bojājuma dinamiku ilgākā laika periodā.
  • No Thumbnail Available
    Item
    Amino acid metabolism is significantly altered at the time of admission in hospital for severe COVID-19 patients: findings from longitudinal targeted metabolomics analysis
    (2021-12-08) Ansone, Laura; Briviba, Monta; Silamikelis, Ivars; Terentjeva, Anna; Pērkons, Ingus; Birzniece, Līga; Rovīte, Vita; Rozentāle, Baiba; Vīksna, Ludmila; Koļesova, Oksana; Kļaviņš, Kristaps; Klovins, Jānis; Rīga Stradiņš University
    The heterogeneity in severity and outcome of COVID-19 cases points out the urgent need for early molecular characterization of patients followed by risk-stratified care. The main objective of this study was to evaluate the fluctuations of serum metabolomic profiles of COVID-19 patients with severe illness during the different disease stages in a longitudinal manner. We demonstrate a distinct metabolomic signature in serum samples of 32 hospitalized patients at the acute phase compared to the recovery period, suggesting the tryptophan (tryptophan, kynurenine, and 3-hydroxy-DL-kynurenine) and arginine (citrulline and ornithine) metabolism as contributing pathways in the immune response to SARS-CoV-2 with a potential link to the clinical severity of the disease. In addition, we suggest that glutamine deprivation may further result in inhibited M2 macrophage polarization as a complementary process, and highlight the contribution of phenylalanine and tyrosine in the molecular mechanisms underlying the severe course of the infection. In conclusion, our results provide several functional metabolic markers for disease progression and severe outcome with potential clinical application. IMPORTANCE Although the host defense mechanisms against SARS-CoV-2 infection are still poorly described, they are of central importance in shaping the course of the disease and the possible outcome. Metabolomic profiling may complement the lacking knowledge of the molecular mechanisms underlying clinical manifestations and pathogenesis of COVID-19. Moreover, early identification of metabolomics-based biomarker signatures is proved to serve as an effective approach for the prediction of disease outcome. Here we provide the list of metabolites describing the severe, acute phase of the infection and bring the evidence of crucial metabolic pathways linked to aggressive immune responses. Finally, we suggest metabolomic phenotyping as a promising method for developing personalized care strategies in COVID-19 patients.
  • No Thumbnail Available
    Item
    Analysis of Risk Factors for the Prevalence of Tuberculosis in Latvia. Summary of the Doctoral Thesis
    (Rīga Stradiņš University, 2016) Ivanovs, Andrejs; Rungule, Ritma; Vīksna, Ludmila
    Tuberculosis always is linked to poverty, overcrowding and malnutrition. Historically, this disease mostly affected the most vulnerable part of the society – people with lower socioeconomic statuss and those subdued by harmful habits. Nowadays, despite the advances in medicine and solving social problems, topicality of tuberculosis in recent years has not diminished neither in Latvia nor in the world. Tuberculosis is still widespread throughout the world. Annually, 8–9 million people anew get ill with tuberculosis, but many more are infected. Tuberculosis is second most important infectious cause of death after HIV/AIDS. Development history of tuberculosis shows examples that incidence of the disease decreased prior first medicine against the disease was discovered. Such a positive effect was achieved by reducing the risk of disease exposure on individuals – people’s living and working conditions were improved, as well improved conditions of hygiene and sanitation. Thus, being aware of the risk and decreasing negative impact of factors, attenuation of morbidity in the society can be accomplished. Within the framework of thesis are being covered main health affecting factors, their models, identifying groups of factors most strongly affecting the health. According to the studies published in scientific literature, tuberculosis risk factors are being summarized and classified, their significance and impact strength in other countries. With the help of quantitative research has been clarified significance of risk of a disease conditions and risk factors identified in the literature, both on the individual level and society level in Latvia; most important risk factors have been clarified, which most affect the onset of tuberculosis; and considering interaction of risk conditions and risk factors, expression scheme of TB risk conditions and risk factors impact, that visually illustrates the process of interaction, was developed. Based on the main results of the research, in the perspective of risk conditions and risk factors affecting disease, key recommendations for TB prevention have been developed.
  • No Thumbnail Available
    Item
    Ar endotoksīniem saistīto bioķīmisko marķieru un fēču mikrobiotas atšķirības pacientiem ar HIV un HCV infekciju. Promocijas darba kopsavilkums
    (Rīgas Stradiņa universitāte, 2023) Madelāne, Monta; Vīksna, Ludmila
    Cilvēka imūndeficīta vīrusa (HIV) un C hepatīta vīrusa (HCV) izraisītas infekcijas kopš to atklāšanas aizvien saglabā aktualitāti. Katru gadu tiek atklāti 1,5 miljoni jauni gan HIV, gan HCV gadījumi (UNAIDS, 2022; WHO, 2022). Progresējošas HIV infekcijas raksturīga pazīme ir hroniska imūnās sistēmas aktivācija, kas tiek saistīta ar mikrobu translokāciju no kuņģa-zarnu trakta, tādējādi ļaujot tur esošo baktēriju vielmaiņas starpproduktiem nonākt kopējā asins cirkulācijā bez klīniski un laboratoriski nosakāmas bakterēmijas. Arī ar HCV inficētiem pacientiem tiek novēroti paaugstināti mikrobu translokācijas rādītāji un tam sekojoša T šūnu aktivācija. Zarnu mikrobiotas sastāva un tā izmaiņu potenciālās cēloņsakarības tiek pētītas daudzu slimību kontekstā. Arī ar HIV inficētiem pacientiem, salīdzinot ar veseliem cilvēkiem, novēro mazāku kopējo baktēriju gēnu daudzumu zarnu traktā, mazāku to daudzveidību, kā arī tiek atklātas izmaiņas atsevišķu baktēriju sugu sastāvā – pieaug patogēno baktēriju, bet mazinās t. s. labvēlīgo baktēriju daudzums zarnu traktā. Turklāt tieši ar zarnām saistītajos cilvēka organisma limfoīdajos audos atrodas ap 60–80 % CD4+ T limfocītu. HIV infekcijas gadījumā šo limfoīdo šūnu populācija un zarnu mikrobiotas sastāvs būtiski izmainās, kas var ietekmēt tālāku HIV infekcijas progresēšanu. Mikrobiotas izmaiņas traucē zarnu gļotādas barjeras funkcijas, kā rezultātā baktēriju vielmaiņas starpprodukti jeb komponenti vieglāk nokļūst asinsritē un tādējādi stimulē un uztur imūno aktivāciju, kas turpina uzturēt hronisku iekaisuma stāvokli. Arī aknu slimību, t. sk. hroniska C hepatīta vīrusa, gadījumos novēro zarnu mikrobiotas daudzveidības un sastāva izmaiņas. Palielināta zarnu caurlaidība un baktēriju komponentu pārvietošanās no zarnu trakta uz asinsriti arī var būt saistīta ar imūnās sistēmas aktivāciju un progresējošu aknu bojājumu. Lai izprastu zarnu mikrobiotas un mikrobu translokācijas savstarpējo mijiedarbību, nepieciešams izvērtēt fēču mikrobiotas un ar endotoksīniem saistīto mikrobu translokācijas marķieru atšķirības un potenciālo ietekmi uz HIV un HCV infekciju norisi. Darba mērķis bija noteikt un analizēt ar endotoksīniem saistīto mikrobu translokācijas marķieru un fēču mikrobiotas atšķirības HIV un HCV monoinficētiem un HIV / HCV koinficētiem pacientiem, un izvērtēt šo parametru savstarpējo saistību pētījuma grupās. Pētījumā tika iekļauts 81 pacients, no tiem 28 HIV monoinficēti, 24 HCV monoinficēti un 29 HIV / HCV koinficēti pacienti. Pacientiem tika noteikti mikrobu translokācijas marķieri – šķīstošais CD14 (sCD14), lipoproteīnu saistošais olbaltums (LBP) un antivielas pret endotoksīna serdes antigēnu (EndoCAb), aknu fibrozes netiešie rādītāji, kā arī tika analizēts fēču mikrobiotas sastāvs un tā daudzveidība. HCV monoinficētiem pacientiem tika konstatēti zemāki mikrobu translokāciju raksturojošie parametri, salīdzinot ar HIV mono un HIV / HCV koinficētiem pacientiem, bet starp HIV monoinficētiem un HIV koinficētiem pacientiem atšķirības netika atklātas. Fēču mikrobiotas daudzveidība bija lielāka HCV monoinficēto grupā, salīdzinot ar HIV mono un HIV / HCV koinficēto pacientu grupām, starp kurām atšķirības netika novērotas. Kopumā fēču mikrobiotā konstatēta 1651 taksonomiskā vienība, no kurām vairāk nekā 98 % piederēja 10 baktēriju nodalījumiem. Taču dominēja tikai četri no tiem – HIV inficētiem pacientiem Firmicutes, Bacteroidota un Proteobacteria, bet HCV monoinficētiem pacientiem Firmicutes, Bacteroidota un Actinobacteriota nodalījumu baktērijas. Starp pacientu grupām tika konstatētas atšķirības dažādos baktēriju taksonomiskajos līmeņos, tomēr lielākās atšķirības novēroja starp HCV monoinficētiem un HIV mono un HIV / HCV koinficētiem, bet ne starp HIV mono un HIV / HCV koinficēto pacientu grupām. Savukārt baktēriju dzimšu līmenī HIV inficētiem, salīdzinot ar HCV monoinficētiem, pacientiem novēroja Enterobacteriaceae, Enterococcaceae un Lactobacillaceae lielāku īpatsvaru. Turklāt ar HIV inficēto pacientu mikrobiotā mazākā mērā konstatēja Clostridia klasē ietilpstošās baktēriju dzimtas – Lachnospiraceae, Oscillospiraceae, Peptostreptococcaceae un Ruminococcaceae, kā arī Actinobacteriota klasei piederošās Bifidobacteriaceae dzimtas baktērijas. Atsevišķu baktēriju klašu (Gammaproteobacteria, Coriobacteria, Bacilli, Desulfovibrionia) īpatsvaram novēroja saistību ar mikrobu translokācijas marķieriem, kā arī HIV infekcijas aktivitāti raksturojošiem lielumiem (CD4+ T šūnas, HIV RNS). HIV mono un HIV / HCV koinficētiem pacientiem novēroja izteiktāku mikrobu translokāciju nekā HCV monoinficētiem pacientiem, kā arī būtiskākas izmaiņas mikrobiotas daudzveidībā un sastāvā, turklāt atsevišķas baktēriju klases uzrādīja ticamu saistību ar mikrobu translokācijas apmēru HIV mono un HIV / HCV koinficētiem pacientiem.
  • No Thumbnail Available
    Item
    Ar endotoksīniem saistīto bioķīmisko marķieru un fēču mikrobiotas atšķirības pacientiem ar HIV un HCV infekciju. Promocijas darbs
    (Rīgas Stradiņa universitāte, 2023) Madelāne, Monta; Vīksna, Ludmila
    Cilvēka imūndeficīta vīrusa (HIV) un C hepatīta vīrusa (HCV) izraisītas infekcijas kopš to atklāšanas aizvien saglabā aktualitāti. Katru gadu tiek atklāti 1,5 miljoni jauni gan HIV, gan HCV gadījumi (UNAIDS, 2022; WHO, 2022). Progresējošas HIV infekcijas raksturīga pazīme ir hroniska imūnās sistēmas aktivācija, kas tiek saistīta ar mikrobu translokāciju no kuņģa-zarnu trakta, tādējādi ļaujot tur esošo baktēriju vielmaiņas starpproduktiem nonākt kopējā asins cirkulācijā bez klīniski un laboratoriski nosakāmas bakterēmijas. Arī ar HCV inficētiem pacientiem tiek novēroti paaugstināti mikrobu translokācijas rādītāji un tam sekojoša T šūnu aktivācija. Zarnu mikrobiotas sastāva un tā izmaiņu potenciālās cēloņsakarības tiek pētītas daudzu slimību kontekstā. Arī ar HIV inficētiem pacientiem, salīdzinot ar veseliem cilvēkiem, novēro mazāku kopējo baktēriju gēnu daudzumu zarnu traktā, mazāku to daudzveidību, kā arī tiek atklātas izmaiņas atsevišķu baktēriju sugu sastāvā – pieaug patogēno baktēriju, bet mazinās t. s. labvēlīgo baktēriju daudzums zarnu traktā. Turklāt tieši ar zarnām saistītajos cilvēka organisma limfoīdajos audos atrodas ap 60–80 % CD4+ T limfocītu. HIV infekcijas gadījumā šo limfoīdo šūnu populācija un zarnu mikrobiotas sastāvs būtiski izmainās, kas var ietekmēt tālāku HIV infekcijas progresēšanu. Mikrobiotas izmaiņas traucē zarnu gļotādas barjeras funkcijas, kā rezultātā baktēriju vielmaiņas starpprodukti jeb komponenti vieglāk nokļūst asinsritē un tādējādi stimulē un uztur imūno aktivāciju, kas turpina uzturēt hronisku iekaisuma stāvokli. Arī aknu slimību, t. sk. hroniska C hepatīta vīrusa, gadījumos novēro zarnu mikrobiotas daudzveidības un sastāva izmaiņas. Palielināta zarnu caurlaidība un baktēriju komponentu pārvietošanās no zarnu trakta uz asinsriti arī var būt saistīta ar imūnās sistēmas aktivāciju un progresējošu aknu bojājumu. Lai izprastu zarnu mikrobiotas un mikrobu translokācijas savstarpējo mijiedarbību, nepieciešams izvērtēt fēču mikrobiotas un ar endotoksīniem saistīto mikrobu translokācijas marķieru atšķirības un potenciālo ietekmi uz HIV un HCV infekciju norisi. Darba mērķis bija noteikt un analizēt ar endotoksīniem saistīto mikrobu translokācijas marķieru un fēču mikrobiotas atšķirības HIV un HCV monoinficētiem un HIV / HCV koinficētiem pacientiem, un izvērtēt šo parametru savstarpējo saistību pētījuma grupās. Pētījumā tika iekļauts 81 pacients, no tiem 28 HIV monoinficēti, 24 HCV monoinficēti un 29 HIV / HCV koinficēti pacienti. Pacientiem tika noteikti mikrobu translokācijas marķieri – šķīstošais CD14 (sCD14), lipoproteīnu saistošais olbaltums (LBP) un antivielas pret endotoksīna serdes antigēnu (EndoCAb), aknu fibrozes netiešie rādītāji, kā arī tika analizēts fēču mikrobiotas sastāvs un tā daudzveidība. HCV monoinficētiem pacientiem tika konstatēti zemāki mikrobu translokāciju raksturojošie parametri, salīdzinot ar HIV mono un HIV / HCV koinficētiem pacientiem, bet starp HIV monoinficētiem un HIV koinficētiem pacientiem atšķirības netika atklātas. Fēču mikrobiotas daudzveidība bija lielāka HCV monoinficēto grupā, salīdzinot ar HIV mono un HIV / HCV koinficēto pacientu grupām, starp kurām atšķirības netika novērotas. Kopumā fēču mikrobiotā konstatēta 1651 taksonomiskā vienība, no kurām vairāk nekā 98 % piederēja 10 baktēriju nodalījumiem. Taču dominēja tikai četri no tiem – HIV inficētiem pacientiem Firmicutes, Bacteroidota un Proteobacteria, bet HCV monoinficētiem pacientiem Firmicutes, Bacteroidota un Actinobacteriota nodalījumu baktērijas. Starp pacientu grupām tika konstatētas atšķirības dažādos baktēriju taksonomiskajos līmeņos, tomēr lielākās atšķirības novēroja starp HCV monoinficētiem un HIV mono un HIV / HCV koinficētiem, bet ne starp HIV mono un HIV / HCV koinficēto pacientu grupām. Savukārt baktēriju dzimšu līmenī HIV inficētiem, salīdzinot ar HCV monoinficētiem, pacientiem novēroja Enterobacteriaceae, Enterococcaceae un Lactobacillaceae lielāku īpatsvaru. Turklāt ar HIV inficēto pacientu mikrobiotā mazākā mērā konstatēja Clostridia klasē ietilpstošās baktēriju dzimtas – Lachnospiraceae, Oscillospiraceae, Peptostreptococcaceae un Ruminococcaceae, kā arī Actinobacteriota klasei piederošās Bifidobacteriaceae dzimtas baktērijas. Atsevišķu baktēriju klašu (Gammaproteobacteria, Coriobacteria, Bacilli, Desulfovibrionia) īpatsvaram novēroja saistību ar mikrobu translokācijas marķieriem, kā arī HIV infekcijas aktivitāti raksturojošiem lielumiem (CD4+ T šūnas, HIV RNS). HIV mono un HIV / HCV koinficētiem pacientiem novēroja izteiktāku mikrobu translokāciju nekā HCV monoinficētiem pacientiem, kā arī būtiskākas izmaiņas mikrobiotas daudzveidībā un sastāvā, turklāt atsevišķas baktēriju klases uzrādīja ticamu saistību ar mikrobu translokācijas apmēru HIV mono un HIV / HCV koinficētiem pacientiem.
  • No Thumbnail Available
    Item
    Assessment of Value of Fatigue Severity and Symptoms in Patients with Chronic Fatigue Syndrome/Myalgic Encephalomyelitis and Fibromyalgia
    (2014) Krūmiņa, Angelika; Vasiljeva, Ginta; Ivanovs, Andrejs; Gintere, Sandra; Kovalchuka, Lilija; Rasa-Dzelzkaleja, Santa; Chapenko, Svetlana; Murovska, Modra; Vīksna, Ludmila; Logina, Ināra; Department of Infectology; Department of Family Medicine; Institute of Microbiology and Virology; Department of Neurology and Neurosurgery
    Background and Objective: Chronic fatigue syndrome/myalgic encephalomyelitis(CFS/ME) remains a challenge for health care professionals because of its complex pathogenesis. Scales and questionnaires have been developed in order to assess the severity of syndrome. Fibromyalgia share similar clinical features with CFS/ME how ever have its own diagnostic criteria. Our study was performed to analyze impact of value of fatigue severity in patients with CFS/ME and fibromyalgia (FM). Materials and Methods: One hundred and three CFS/ME patients and 21 fibromyalgia patients were included in study. CFS/ME patients were diagnosed using the diagnostic criteria of Fukuda et al. 1994. The diagnosis of fibromyalgia was established using the American College of Rheumatology (ACR) 1990 diagnostic criteria. Fatigue Severity scale (FSS) and Fibro Fatigue scale (FFS) were used to assess the severity of fatigue. Factor analysis was performed in order to detect most common combinations of clinical signs inpatients with CFS/ME. The data were calculated using SPSS version 16.0. Results: The most common clinical feature other than fatigue was un-refreshing sleep established in71(68.9%) patients. The mean score of FSS within CFS/ME patients was6.65±0.256. The highest mean scores–6.94±0.243were observed within statements–“Exercise brings on my fatigue”, “Fatigue is among my three most disabling symptoms”. The total score of FSS within CFS/ME patients was59.94±2.045 and 53.62±8.880 in FM patients, (p=0.008). Fatigue was the most severe indicator according to FFS in CFS/ME patients with means score 5.76±0.664. Conclusion: Most part of the CFS/ME patients suffered from un-refreshing sleep. CFS/ME patients had higher rates according to FSS than FM patients, which shows that fatigue in patients with CFS/ME is more intense, affecting their daily activities.
  • No Thumbnail Available
    Item
    Association of Baseline Lipopolysaccharide-Binding Protein with Expanded Disability Status Score Dynamics in Patients with Relapsing–Remitting Multiple Sclerosis : A Pilot Study
    (2025-01) Vilmane, Anda; Koļesova, Oksana; Nora-Krūkle, Zaiga; Koļesovs, Aleksandrs; Pastare, Daina; Jaunozoliņa, Līga; Kande, Linda; Egle, Jeļena; Kromane, Daniela; Mičule, Madara; Liepiņa, Sintija; Zeltiņa, Estere; Grāvelsiņa, Sabīne; Rasa-Dzelzkalēja, Santa; Vīksna, Ludmila; Karelis, Guntis; Institute of Microbiology and Virology; Department of Infectology; Department of Neurology and Neurosurgery; Department of Radiology
    Forecasting the progression of the disease in the early inflammatory stage of the most prevalent type of multiple sclerosis (MS), referred to as relapsing–remitting multiple sclerosis (RRMS), is essential for making prompt treatment modifications, aimed to reduce clinical relapses and disability. In total, 58 patients with RRMS, having an Expanded Disability Status Scale (EDSS) score less than 4, were included in this study. Baseline magnetic resonance imaging (MRI) was performed, and brain and spinal cord lesions were evaluated. The disability of the patients was evaluated using EDSS at baseline and follow-up; enzyme-linked immunosorbent assays (ELISAs) were also used to determine the level of blood-based inflammation markers in plasma at baseline. The main results demonstrated that the baseline level of LBP was correlated with an increase in EDSS in a short (8–10 months) follow-up period. Furthermore, the prognostic significance of LBP was only observed in patients who received disease-modifying treatment (DMT) before the study. Our results suggest that the baseline level of LBP may be among the predictors of disability progression in RRMS over short follow-up periods, particularly in those receiving treatment. It highlights the effect of endotoxins in the pathogenesis of RRMS.
  • No Thumbnail Available
    Item
    Association of human leukocyte antigen class II alleles with epithelial cell apoptosis and extracellular matrix production in acute COVID-19
    (2023-01-01) Vanaga, Ieva; Kolesova, Oksana; Kolesovs, Aleksandrs; Sture, Gunta; Hagina, Elvira; Storozenko, Jelena; Nikitina-Zake, Liene; Vīksna, Ludmila; Rīga Stradiņš University
    Introduction: Pathogenic mechanisms and long-term consequences of COVID-19 require attention in studies on SARS-CoV-2. The association of the severity of COVID-19 with genetic factors, such as human leukocyte antigen (HLA) genes, remains underexplored. Our study assessed the relationships between HLA class II alleles and COVID-19 severity and blood-based indicators of systemic inflammation and organ damage, serum markers of epithelial cell apoptosis such as caspase-cleaved CK18 fragment M30 (CK18-M30) and the extracellular matrix product hyaluronic acid (HA). Material and methods: The study included 101 hospitalized COVID-19 patients (mean age 60 ±14 years). Clinical tests were performed at admission to the hospital. The levels of CK18-M30 and HA were detected in serum by enzyme-linked immunosorbent assay (ELISA). HLA typing was performed in HLA-DRB1, -DQA1, and -DQB1 loci by the polymerase chain reaction with low-resolution sequence-specific primers. Results: Sixty-one patients had a non-severe and 40 had a severe or critical disease course (following the WHO definition). The severity was associated with older age, male gender, higher HA, CK18-M30, and some indicators of inflammation. Despite the lack of direct association between HLA alleles and the severity of COVID-19, the presence of HLA-DRB1*04 and 12 alleles in the genotype was associated with lowered or elevated HA, respectively. The HLA-DQB1*03:01 allele was associated with lowered CK18-M30, aspartate aminotransferase, and ferritin. In addition, HLA-DQB1*06:01 was associated with elevated alanine aminotransferase. Conclusions: Associations of HLA class II alleles with markers of epithelial cell apoptosis and extracellular matrix production indirectly support the influence of HLA genes on acute COVID-19 severity.
  • No Thumbnail Available
    Item
    Associations between TNF-α, IL-6 and IL-10 Promoter Polymorphisms and Mortality in Severe Sepsis
    (2012) Sabeļņikovs, Oļegs; Ņikitina-Zaķe, Liene; Krūmiņa, Angelika; Jaunberga, Zane; Klovins, Jānis; Vīksna, Ludmila; Bjertnaes, Lars J.; Kovalchuka, Lilija; Vanags, Indulis; Department of Anaesthesiology, Intensive Care and Clinical simulations; Department of Infectology
    Aims: To determine whether an association exists between TNF-α308 A/G,IL-6174G/C, and IL-10-1082 A/G promoter polymorphisms and the corresponding systemic cytokine concentrations and outcome in patients suffering from sepsis. Place and Duration of Study: The study was performed in the Intensive Care Unit (ICU) of Pauls Stradins Clinical University Hospital, Riga. Between 1 August 2006 and 31 July2008. Methodology: We enrolled 103 consecutive intensive care unit patients with sepsis into a prospective case control study. Blood samples were obtained for extraction of DNA amplifying regions of interest by means of polymerase chain reaction technique (PCR)using specific primers for TNF-α, IL-6andIL-10. Simultaneously, plasma cytokines and standard laboratory variables were determined during the first 24 h after the diagnosis. Presence of septic shock, sequential organ failure assessment score (SOFA),demographic data and clinical outcome was noticed P < 0.05 was considered as statistically significant. Results: Non-survivors had significantly higher concentrations of TNF-α, IL-6 and IL-10.The carriage of the IL-6-174C allele and IL-10-1082G allele were associated with a higher risk of mortality in patients with severe sepsis. Presence of the TNF-α-308 A allele did not influence mortality differently from those lacking this allele. Conclusion: The present study demonstrated an association of the IL-6-174 and the IL-10-1082 with increased mortality in patients suffering from severe sepsis. We found no direct association between the examined polymorphisms and the corresponding cytokine levels.
  • No Thumbnail Available
    Item
  • No Thumbnail Available
    Item
    Chronic Hepatitis C: Biochemical and Immunogenetic Diagnostic Markers for Predicting Efficacy of Etiotrop Therapy. Summary of the Doctoral Thesis
    (Rīga Stradiņš University, 2012) Jēruma, Agita; Vīksna, Ludmila
    Doctoral Thesis „Chronic hepatitis C: biochemical and immunogenetic diagnostic markers for predicting efficacy of etiotrop therapy” is devoted to one of the most topical contemporary problems of infectology in the group of blood born infectious diseases. In spite of essential achievements in the field of the CHC treatment as the result of the implementation of PEG IFN and RBV in a clinical practice, more than one third of the CHC patients infected with the first HCV genotype, prevailing in Europe and Latvia, still fail to get rid of HCV during the first course of the treatment. Up till now a success in the treatment of CHC, doses of medication and its application time have mostly been related to laboratory parameters characterizing the virus – HCV genotype and HCV RNA load before the therapy. Since according to the clinical practice the results of the therapy are associated with characteristics or specificities of every patient, the experts, including us, have focused on evaluation of the HCV patients’ health condition before the start of the CHC therapy. For predicting the efficacy of the treatment in case of CHC, we determined the biochemical, morphological, immunological and immunogenetic parameters that turned out to be very essential. The determination of certain characteristic parameters would allow to prescribe the CHC therapy individually. While by detecting a prevalence of negative prognostic factors, patients could be protected from ineffective, sometimes not advisable and even harmful courses of the treatment. The objective of the study was to find, analyze and specify the biochemical, morphological, immunogenetic and demographic parameters and markers allowing to predict the efficacy of the etiotrop therapy for CHC patients. To achieve the set objective, there were more than two hundred CHC patients enrolled in the study that had received the CHC etiotrop therapy. The patients were divided into groups according to the content of the therapy, i.e., monotherapy or combination therapy, and according to the outcome of the applied therapy. The patients for whom the applied therapy had proven to be effective were named responders, while the group of patients who had failed to clear the HCV - non-responders. The biochemical and immunogenetic parameters of responders and non-responders were compared to evaluate the results. All laboratory investigations and tests were carried out in the accredited and certified laboratories. The statistical analysis of the data was performed, using computerprograms SPSS and Microsoft Office Excel. It was found that the biochemical and immunogenetic factors could affect the outcome of the CHC therapy. The results of the study indicated the correlation between inefficiency of the CHC etiotrop therapy and the following parameters: • demographic parameters of the patients, i.e., older age and male gender; • the presence of fibrotic changes in liver tissues; • the varied blood biochemical parameters of the patients upon the start of the therapy – increased GGT level, elevated glucose, γ globulin, cholesterol, HA and Fe levels. The significant reduction in the CK-18 level was observed after the CHC etiotrop therapy in the patients who had succeeded in clearing the HCV. Furthermore, the elevation of AFP level in the patients that had failed to clear the HCV was observed during the further observation period. The frequency of HLA class II gene alleles was analyzed and higher, if compared with the control group, frequencies of certain alleles and haplotypes in the CHC patients were found. The above mentioned allows to conclude that the biochemical, morphological and immunogenetic status of the CHC patient plays an essential role in the efficacy of the etiotrop therapy. During the study the marker indicating the risk of relapse was found and that marker was elevated (4 times higher than the reference range) ALT acivity before the start of the therapy. It was found that the clearance from the HCV was associated with the reduction in the CK-18 neoepitop level. There was very valuable data obtained confirming that in the CHC patients in Latvia the most frequently found were MHC HLA II class gene alleles DRB1*03, DRB1*05, DRB1*07, DQA1*0201, DQB1*0201-2 and haplotypes DRB1*01/DQB1*0201-2/DQA1*0101. MHC HLA II class gene alleles DRB1*04, DRB1*06, DQA1*0301 and haplotypes DRB1*04/DQB1*0301/DQA1*0301, DRB1*04/DQB1*0302/DQA1*0501 and DRB1*05/DQB1*0601DQA1*/0103 are associated with the efficacy of the PEG IFN+RBV combination therapy in Latvia. Following the above mentioned it can be concluded that for the most effective treatment of the patient an individual and personalized patient’s examination is necessary, based on the pre-therapy examination algorithm designed during the study.
  • No Thumbnail Available
    Item
    Daži vārdi par akadēmiķi Anatoliju Bļugeru
    (Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzejs. RSU Medicīnas vēstures institūts, 2005) Vīksna, Ludmila
  • No Thumbnail Available
    Item
    Differences of Biochemical Endotoxin-Related Markers and Faecal Microbiota in Patients with HIV and HCV Infections. Summary of the Doctoral Thesis
    (Rīga Stradiņš University, 2023) Madelāne, Monta; Vīksna, Ludmila
    Infections caused by the Human Immunodeficiency virus (HIV) and hepatitis C virus (HCV) have remained relevant since their discovery. Every year, 1.5 million new cases of both HIV and HCV are detected (UNAIDS, 2022; WHO, 2022). A hallmark of progressive HIV infection is chronic immune activation associated with microbial translocation from the gastrointestinal tract, allowing bacterial metabolic components to enter the general circulation without clinically and laboratory detectable bacteraemia. HCV-infected patients also show increased rates of microbial translocation and subsequent T cell activation. The potential causal relationship between the composition of the gut microbiota and its alterations is being investigated in the context of many diseases. HIV-infected patients have lower amount of total bacterial genes and lower bacterial diversity in the intestinal tract compared to healthy individuals, as well as changes in the composition of individual bacterial species, with an increase in pathogenic bacteria and a decrease in beneficial bacteria in the intestinal tract. In addition, about 60–80 % of CD4+ T lymphocytes in the human body are located in the gut-associated lymphoid tissues. In HIV infection, the population of these lymphoid cells and the composition of the gut microbiota are significantly altered, which may influence the further progression of HIV infection. The changes in the gut microbiota together with alterations in the barrier function of the intestinal mucosa, may facilitate the entry of bacterial metabolic intermediates or components into the bloodstream, thereby stimulating and sustaining immune activation that continues to perpetuate a chronic inflammatory condition. Changes in the diversity and composition of the gut microbiota are also observed in liver diseases, including chronic viral hepatitis C. Increased intestinal permeability and translocation of bacterial components from the intestinal tract may also be associated with immune activation and progressive liver damage. To understand the interplay between gut microbiota and microbial translocation, it is necessary to assess the differences between the faecal microbiota and endotoxin-related markers of microbial translocation and their potential impact on the course of HIV and HCV infections. The aim of this study was to identify and analyse differences in endotoxin-associated microbial translocation markers and faecal microbiota in HIV and HCV-monoinfected and HIV / HCV-coinfected patients, and to evaluate the correlations between these parameters in the study groups. The study included 81 patients, 28 HIV-monoinfected, 24 HCV-monoinfected and 29 HIV / HCV-coinfected. We measured microbial translocation markers such as soluble CD14 (sCD14), lipoprotein binding protein (LBP) and antibodies to endotoxin core antigen (EndoCAb), indirect markers of liver fibrosis, and analysed the composition and diversity of the faecal microbiota. We found lower microbial translocation parameters in HCV-monoinfected patients compared to HIV-monoinfected and HIV / HCVcoinfected patients, but no differences between HIV-monoinfected and HIV-coinfected patients. Faecal microbiota diversity was higher in the HCV-monoinfected group compared to the HIV-monoinfected and HIV / HCV-coinfected groups, between which no differences were observed. A total of 1651 taxonomic units were found in the fecal microbiota, of which more than 98 % belonged to 10 bacterial phyla. However, only four of them were predominant: Firmicutes, Bacteroidota and Proteobacteria in HIV-infected patients, and Firmicutes, Bacteroidota and Actinobacteriota in HCV-monoinfected patients. We found differences in different bacterial taxonomic levels between patient groups, but the largest differences were observed between HCV-monoinfected and HIV-monoinfected patients, but not between HIV-monoinfected and HIV / HCV-coinfected patient groups. At the level of bacterial families, a higher representation of Enterobacteriaceae, Enterococcaceae and Lactobacillaceae was observed in HIV-infected compared to HCV-monoinfected patients. In addition, bacterial families Lachnospiraceae, Oscillospiraceae, Peptostreptococcaceae and Ruminococcaceae, belonging to Clostridia class, as well as Bifidobacteriaceae family which belongs to Actinobacteriota class, were less abundant in the microbiota of HIV-infected patients. Certain bacterial classes (Gammaproteobacteria, Coriobacteria, Bacilli, Desulfovibrionia) were associated with markers of microbial translocation as well as HIV infection activity parameters (CD4+ T cells, HIV RNA). HIV-monoinfected and HIV / HCV-coinfected patients showed more pronounced microbial translocation than HCV-monoinfected patients, as well as significant changes in the diversity and composition of microbiota, and certain bacterial classes showed a significant association with the extent of microbial translocation in HIV-monoinfected and HIV / HCV-coinfected patients.
  • No Thumbnail Available
    Item
    Doplerogrāfijas iespējas aknu fibrozes un steatozes diagnostikā hroniska C vīrushepatīta slimniekiem. Promocijas darba kopsavilkums
    (Rīgas Stradiņa universitāte, 2011) Priedītis, Pēteris; Krūmiņa, Gaida; Vīksna, Ludmila
  • No Thumbnail Available
    Item
    Doplerogrāfijas iespējas aknu fibrozes un steatozes diagnostikā hroniska C vīrushepatīta slimniekiem. Promocijas darbs
    (Rīgas Stradiņa universitāte, 2011) Priedītis, Pēteris; Krūmiņa, Gaida; Vīksna, Ludmila
  • No Thumbnail Available
    Item
    Ehinokokozes diagnostikas pilnveidošana, izmantojot etioloģiskus, bioķīmiskus, imunoloģiskus un imūnģenētiskus marķierus, un riska faktoru apzināšana Latvijā. Promocijas darba kopsavilkums
    (Rīgas Stradiņa universitāte, 2019) Laivacuma, Sniedze; Vīksna, Ludmila; Ivanovs, Andrejs
    Promocijas darba “Ehinokokozes diagnostikas pilnveidošana, izmantojot etioloģiskus, bioķīmiskus, imunoloģiskus un imūnģenētiskus marķierus, un riska faktoru apzināšana Latvijā” ir veltīts Latvijā vēl pilnībā neapzinātai hroniski noritošai parazitārai slimībai, kuras diagnostikas un ārstēšanas principi būtu uzlabojami. Saslimstība ar ehinokokozi Eiropas valstīs ir variabla, svārstoties 0,1–10/100000 gadījumu robežās, arī Latvijā katru gadu ir samērā liels pirmreizēji diagnosticētu ehinokokozes gadījumu skaits neskatoties uz salīdzinoši nelielo iedzīvotāju skaitu. Būtiski, ka Latvija ģeogrāfiski atrodas blakus endēmiskiem šīs zoonozes rajoniem, piemēram, Krievijai, Baltkrievijai, Polijai, bet mērķtiecīgi pētījumi par saslimstību, riska faktoriem, diagnostiku un ārstēšanu tieši mūsu valstī nav bijuši. Darba mērķis bija noteikt ehinokokozes izplatību Latvijā, apzināt saslimšanas riska faktorus, pilnveidot diagnostikas un ārstēšanas taktiku. Lai sasniegtu izvirzīto mērķi, pētījumā tika iekļauti vairāk nekā simts pacienti, kuru dati tika analizēti retrospektīvi, kā arī tika izveidota pacientu grupa, kura tika anketēta, lai konstatētu iespējamos riska faktorus, un šajā grupā arī tika meklēti iespējamie imūnģenētiskie riska faktori un iespējamie diagnostikā noderīgie imunoloģiskie marķieri. Darba rezultātā tika noskaidrots, ka tiešām Latvijas pacientu populācijā var izdalīt riska faktorus, piemēram, risku saslimt palielina dzīvošana lauku sētā, un risks paaugstinās, pieaugot dzīves ilgumam, risku palielina arī mājlopu esamība un to kaušanas paradumi, arī dabiskā mēslojuma izmantošana piemājas dārzos un fakts, ka saimniecībā ir turēti kaķi. Tika konstatēts arī, ka IL-10 noteikšana var būt lietderīga alveolārās ehinokokozes gadījumā, jo tas varētu būt marķieris, kas ļauj precīzāk izvēlēties terapijas ilgumu šiem pacientiem. Promocijas darbā, veicot HLA II klases gēnu alēļu sastopamības analīzi, konstatēts, ka ir alēles un haplotipi, pēc kuriem var noteikt smagākas slimības gaitas iespēju, savukārt, citi ir saistīti ar vieglu un nekomplicētu slimības gaitu. Tika konstatēts, ka ir iemesls pieturēties rekomendētām terapijas shēmām, jo labāks ārstēšanas rezultāts būs tiem pacientiem, kuri terapiju saņem agrīni, proti, jau pirmā gada laikā pēc inficēšanās, kuriem ir pietiekoši gari terapijas kursi, vismaz nepārtraukti 6 mēneši, kā arī terapija tiek lietota katru gadu. Analizējot bioķīmiskos parametrus, var secināt, ka risku nomirt palielina paaugstināts EGĀ, SF, GGT un bilirubīna līmenis. Darba gaitā arī tika konstatēts, ka nozīmīgi ir imūnģenētiskie dati, jo tika secināts, ka cistiskās ehinokokozes gadījumā par smagāku slimības gaitu var liecināt HLA-DRB1 alēles *17:01 un *04:01, -DQB1*03:02, -DQA1*04:01 un haplotipi HLA-DRB1*04/-DQB1*0301/-DQA1*0103, HLA-DRB1*11:01/-DQB1*0602-8/-DQA1*0103, bet alveolārās ehinokokozes gadījumā par smagāku slimības gaitu var liecināt HLA-DRB alēles *17:01 un *11:01, -DQB1*03:01 un haplotipi HLA-DRB1*17:01/-DQB1*03:01/-DQA1*01:02, HLA-DRB1*11:01/-DQB1*03:01/-DQA1*01:03 un HLA-DRB1*11:01/-DQB1*03:01/-DQA1*03:01. Savukārt par protektīvām cistiskās ehinokokozes gadījumā var uzskatīt HLA-DRB1 alēles *01:01 un *15:01, -DQA1 *01:01, bet alveolārās ehinokokozes gadījumā – HLA-DRB alēli *01:01. Kā protektīvus visās pacientu grupās var izdalīt šādus haplotipus: HLA-DRB1*01:01/-DQВ1*03:01/-DQA1*01:01 un HLA-DRB1*01:01/-DQB1*02:01-2/-DQA1*02:01. Viss minētais ļāva secināt, ka ehinokokozes pacientu bioķīmiskajiem, imunoloģiskajiem un imūnģenētiskajiem faktoriem ir būtiska nozīme slimības diagnostikā un ārstēšanā, un tie daļēji ļauj paredzēt slimības gaitu un iznākumu.
  • No Thumbnail Available
    Item
    Ehinokokozes diagnostikas pilnveidošana, izmantojot etioloģiskus, bioķīmiskus, imunoloģiskus un imūnģenētiskus marķierus, un riska faktoru apzināšana Latvijā. Promocijas darbs
    (Rīgas Stradiņa universitāte, 2019) Laivacuma, Sniedze; Vīksna, Ludmila; Ivanovs, Andrejs
    Promocijas darba “Ehinokokozes diagnostikas pilnveidošana, izmantojot etioloģiskus, bioķīmiskus, imunoloģiskus un imūnģenētiskus marķierus, un riska faktoru apzināšana Latvijā” ir veltīts Latvijā vēl pilnībā neapzinātai hroniski noritošai parazitārai slimībai, kuras diagnostikas un ārstēšanas principi būtu uzlabojami. Saslimstība ar ehinokokozi Eiropas valstīs ir variabla, svārstoties 0,1–10/100000 gadījumu robežās, arī Latvijā katru gadu ir samērā liels pirmreizēji diagnosticētu ehinokokozes gadījumu skaits neskatoties uz salīdzinoši nelielo iedzīvotāju skaitu. Būtiski, ka Latvija ģeogrāfiski atrodas blakus endēmiskiem šīs zoonozes rajoniem, piemēram, Krievijai, Baltkrievijai, Polijai, bet mērķtiecīgi pētījumi par saslimstību, riska faktoriem, diagnostiku un ārstēšanu tieši mūsu valstī nav bijuši. Darba mērķis bija noteikt ehinokokozes izplatību Latvijā, apzināt saslimšanas riska faktorus, pilnveidot diagnostikas un ārstēšanas taktiku. Lai sasniegtu izvirzīto mērķi, pētījumā tika iekļauti vairāk nekā simts pacienti, kuru dati tika analizēti retrospektīvi, kā arī tika izveidota pacientu grupa, kura tika anketēta, lai konstatētu iespējamos riska faktorus, un šajā grupā arī tika meklēti iespējamie imūnģenētiskie riska faktori un iespējamie diagnostikā noderīgie imunoloģiskie marķieri. Darba rezultātā tika noskaidrots, ka tiešām Latvijas pacientu populācijā var izdalīt riska faktorus, piemēram, risku saslimt palielina dzīvošana lauku sētā, un risks paaugstinās, pieaugot dzīves ilgumam, risku palielina arī mājlopu esamība un to kaušanas paradumi, arī dabiskā mēslojuma izmantošana piemājas dārzos un fakts, ka saimniecībā ir turēti kaķi. Tika konstatēts arī, ka IL-10 noteikšana var būt lietderīga alveolārās ehinokokozes gadījumā, jo tas varētu būt marķieris, kas ļauj precīzāk izvēlēties terapijas ilgumu šiem pacientiem. Promocijas darbā, veicot HLA II klases gēnu alēļu sastopamības analīzi, konstatēts, ka ir alēles un haplotipi, pēc kuriem var noteikt smagākas slimības gaitas iespēju, savukārt, citi ir saistīti ar vieglu un nekomplicētu slimības gaitu. Tika konstatēts, ka ir iemesls pieturēties rekomendētām terapijas shēmām, jo labāks ārstēšanas rezultāts būs tiem pacientiem, kuri terapiju saņem agrīni, proti, jau pirmā gada laikā pēc inficēšanās, kuriem ir pietiekoši gari terapijas kursi, vismaz nepārtraukti 6 mēneši, kā arī terapija tiek lietota katru gadu. Analizējot bioķīmiskos parametrus, var secināt, ka risku nomirt palielina paaugstināts EGĀ, SF, GGT un bilirubīna līmenis. Darba gaitā arī tika konstatēts, ka nozīmīgi ir imūnģenētiskie dati, jo tika secināts, ka cistiskās ehinokokozes gadījumā par smagāku slimības gaitu var liecināt HLA-DRB1 alēles *17:01 un *04:01, -DQB1*03:02, -DQA1*04:01 un haplotipi HLA-DRB1*04/-DQB1*0301/-DQA1*0103, HLA-DRB1*11:01/-DQB1*0602-8/-DQA1*0103, bet alveolārās ehinokokozes gadījumā par smagāku slimības gaitu var liecināt HLA-DRB alēles *17:01 un *11:01, -DQB1*03:01 un haplotipi HLA-DRB1*17:01/-DQB1*03:01/-DQA1*01:02, HLA-DRB1*11:01/-DQB1*03:01/-DQA1*01:03 un HLA-DRB1*11:01/-DQB1*03:01/-DQA1*03:01. Savukārt par protektīvām cistiskās ehinokokozes gadījumā var uzskatīt HLA-DRB1 alēles *01:01 un *15:01, -DQA1 *01:01, bet alveolārās ehinokokozes gadījumā – HLA-DRB alēli *01:01. Kā protektīvus visās pacientu grupās var izdalīt šādus haplotipus: HLA-DRB1*01:01/-DQВ1*03:01/-DQA1*01:01 un HLA-DRB1*01:01/-DQB1*02:01-2/-DQA1*02:01. Viss minētais ļāva secināt, ka ehinokokozes pacientu bioķīmiskajiem, imunoloģiskajiem un imūnģenētiskajiem faktoriem ir būtiska nozīme slimības diagnostikā un ārstēšanā, un tie daļēji ļauj paredzēt slimības gaitu un iznākumu.
  • No Thumbnail Available
    Item
    Gut–Lung Microbiota Interaction in COPD Patients: A Literature Review
    (2022-11-30) Krūmiņa, Angelika; Bogdanova, Marina; Gintere, Sandra; Vīksna, Ludmila; Department of Infectology; Department of Family Medicine
    Respiratory diseases are one of the leading causes of death in the world, which is why a lot of attention has been recently paid to studying the possible mechanisms for the development of pulmonary diseases and assessing the impact on their course. The microbiota plays an important role in these processes and influences the functionality of the human immune system. Thus, alterations in the normal microflora contribute to a reduction in immunity and a more severe course of diseases. In this review, we summarized the information about gut and lung microbiota interactions with particular attention to their influence on the course of chronic obstructive pulmonary disease (COPD).
  • No Thumbnail Available
    Item
    HLA II klases DRB1, DQA1, DQB1 ģenētisko marķieru izpēte ar HIV inficētiem un AIDS pacientiem. Promocijas darba kopsavilkums
    (Rīgas Stradiņa universitāte, 2011) Eglīte, Jeļena; Sočņevs, Artūrs; Vīksna, Ludmila
    Šī darba mērķis ir izpētīt HLA II klases DRB1, DQA1, DQB1 gēnu polimorfismu dažādās HIV/AIDS inficēto pacientu grupās, kā arī Latvijas veselo iedzīvotāju grupās. HLA gēni veic imūnās reakcijas funkcijas, tādēļ tiem ir svarīga loma procesos, kas saistīti ar cilvēka organisma uzņēmību pret HIV infekciju un tās progresēšanu. Viena no hipotēzēm par AIDS skaidro, ka patoloģija attīstās noteiktas HLA haplotipa gadījumā. HIV infekcijas attīstības prognoze ir ļoti svarīga, lai veiktu efektīvu ārstēšanu un pagarinātu pacientu dzīvildzi. Darbs ir veltīts korelācijai starp inficēšanos ar HIV un oportūnisko infekciju norisēm, izmantojot mūsdienīgu metodi – HLA genotipēšanu (PĶR–SSP). Tas dos iespēju diezgan precīzi prognozēt komplikācijas slimības laikā un tādējādi savlaicīgi sniegt pacientiem nepieciešamo palīdzību. Šī pētījuma shēma pirmoreiz Latvijas klīniskajā praksē ļaus lietot HLA imūnģenētiskos marķierus dažādu patoloģiju riska vai protektīvo faktoru noteikšanai, plašāk atspoguļojot klīnisko ainu un dodot iespēju ordinēt terapiju, pamatojoties uz ģenētiski determinētu uzņēmību. Šis darbs parāda galvenā audu saderības kompleksa lomu AIDS slimības predispozīcijā un pastāvīgumā. Iegūtie rezultāti pierāda, ka, ja, identificējot alēli, iespējams izprast HIV infekcijas attīstības molekulāros mehānismus, tie var noderēt arī klīnisko rezultātu prognozēšanā. Izpētītie HIV infekcijas predispozīcijas veidi un predispozīcijas iespējamā attīstība AIDS stadijā devuši iespēju izprast HLA sistēmas lomu AIDS progresēšanas gadījumā.