Browsing by Author "Sīmanis, Raimonds"

Now showing 1 - 10 of 10
  • No Thumbnail Available
    Item
    Decreasing Prevalence of Multidrug-Resistant Acinetobacter Baumannii in Rīga East University Hospital
    (2016-08-01) Liepiņš, Maris; Sīmanis, Raimonds; Lejnieks, Aivars; Faculty of Medicine
    There has been an increasing tendency of infections caused by multidrug-resistant organisms (MDRO), including multidrug-resistant Acinetobacter baumannii (MDRAB), in the Rīga East University Hospital (REUH) during the last decade. Over the last two years (2014-2015), this tendency has reversed and the prevalence of MDRAB has decreased considerably. In this study we assessed the prevalence of MDRAB in intensive care units (ICUs), internal medicine, surgery units and analysed antibiotic sensitivity profiles. In addition, we determined if current infection control measures are preventing further increase of infections caused by MDRAB in REUH. Retrospective Acinetobacter baumannii prevalence data were collected for the period from 2009 until 2012. For the time period from the beginning of 2013 until 2015, after implementing such infection control measures as control of compliance to hand hygiene guidelines, a review of central venous catheter insertion protocols and regular search for sources of MDRAB in hospital environment, prospective follow-up of new cases was conducted. Antimicrobial sensitivity profiles were assessed for the period from 2013 until 2015. Data were processed with the statistical software WHONET 5.5. Bacteria identification and antibiotic susceptibility testing were performed by VITEK 2 compact, BioMerieux, France. The prevalence of MDRAB in the period 2009 to 2013 increased from 71 to 217 cases per year, but from between 2013 (time of implementing infection control measures) and 2015 it decreased to 113 cases in 2015. In the three year period (2013-2015), the proportion of MDRAB causing bloodstream infections (BSI) and central nervous system infections (CNSI) was 15.85% from all identified MDRAB cases. Of the 113 MDRAB infections diagnosed in 2015, BSI was found in 16.81% cases (n = 19). Antibiotic resistance testing showed that colistin is the most effective drug against MDRAB. The majority of Acinetobacter baumannii isolates were resistant to Ampicillin/Sulbactam, Piperacillin/Tazobactam, Ceftazidime, Cefepime, Imipenem, Meropenem, Amikacin, Gentamicin, Tobramycin, and Ciprofloxacin. Over the last two years (2014-2015), prevalence of MDRAB infections decreased considerably. In the time period from 2013 to 2014, resistance of Acinetobacter baumannii increased to imipenem, ciprofloxacin and colistin, while decreased slightly to amikacin. Rigorous infection control measures, such as identification and elimination of new MDRAB sources in environment, review of the central venous catheter insertion protocol and improvements in hand hygiene, are crucial for decreasing distribution of and invasive infections caused by MDRAB in the hospital environment.
  • No Thumbnail Available
    Item
    Duration of Carriage of Multidrug-Resistant Acinetobacter baumannii and its Impact on Infection Control Measures and Antimicrobial Use. Summary of the Doctoral Thesis
    (Rīga Stradiņš University, 2024) Liepiņš, Māris; Lejnieks, Aivars; Sīmanis, Raimonds
    Acinetobacter baumannii is a Gram-negative bacterium that can cause a variety of infections in humans, especially those with co-morbidities or reduced immune responses, such as patients in hospitals or military facilities. This micro-organism is particularly dangerous because it can be resistant to many antimicrobial agents, making treatment difficult. Over time, it has become a growing problem in healthcare facilities around the world, particularly in intensive care units where patients are particularly susceptible to such infections. There is therefore a need for increased attention and measures to control and prevent the spread of Acinetobacter baumannii infections. The number of countries reporting inter-regional spread of resistant A. baumannii has increased. Between 2017 and 2021, the average percentage of countries in the European Union/European Economic Area with combined resistance to carbapenems, fluoroquinolones and aminoglycosides increased significantly from 32.1 % to 36.8 % (ECDC, WHO. 2023). The latest available data on Acinetobacter resistance in Latvia also show an increasing trend (ECDC, 2024). In 2022, Latvia still has one of the highest resistance rates of A. baumannii: 63.3 % of Acinetobacter spp. isolates have combined resistance to fluoroquinolones, aminoglycosides, carbapenems. At Riga East University Hospital, the largest inpatient care facility in Latvia, there has been a clear trend of increasing infection with resistant A. baumannii in the hospital in recent years. Resistant A. baumannii is now a strict healthcare-associated pathogen and is particularly dangerous because treatment of infections caused by it is severely limited. Patients with resistant A. baumannii are predominantly infected in intensive care units. The most common sites of colonization are the pharynx, airways, wounds and invasive devices, while the most common infections caused by resistant A. baumannii are pneumonia, central venous catheter-associated sepsis, surgical wound infections and central nervous system infections. Patients colonized with resistant micro-organisms at hospital re-admission are a potential source of infection with these resistant micro-organisms, the subject of subsequent increased infection control, and pose a challenge to clinicians in their daily practice when empirical antimicrobial treatment of severe infections or antimicrobial prophylaxis is required. Carriage of other multidrug-resistant microorganisms, such as Enterobacteriaceaesecreting extended-spectrum beta-lactamases (ESBLs), is known to reach 43 % at 12 months post-infection (Titelman et al., 2014). In a small study (Marchaim et al., 2007) of 30 patients with a history of multidrug-resistant A. baumannii (MRAB) infection, 17 % only re-isolated MRAB, with a median of 17.5 months post-infection. All patients with clinically and epidemiologically relevant resistant micro-organisms are registered in the Riga East University Hospital internal information system. At this point in time, there is no time limit for the accumulation of data, as long-term carriage of resistant micro-organisms has been demonstrated by reference to studies. The purpose of the data accumulation is, if necessary, the timely application of infection control measures and rational antimicrobial treatment or prophylaxis in case of current or re-admission. In routine practice, it has been observed that in re-hospitalized patients with a history of resistant A. baumannii, this micro-organism is re-detected if the patient has a chronic disease, a long-standing wound or an invasive device. At this point in time, there is no specific information on whether patients with a history of resistant A. baumannii require infection control measures for re- and/or routine hospitalization and whether empirical antimicrobial therapy or prophylaxis against resistant A. baumannii should be used if necessary.
  • No Thumbnail Available
    Item
    Epidemiological Characterization of Clinical Fungal Isolates from Pauls Stradins Clinical University Hospital, Latvia: : A 4-year Surveillance Report
    (2021-10) Jain, Nityanand; Jansone, Inese; Obidenova, Tatjana; Sīmanis, Raimonds; Meisters, Jānis; Straupmane, Dagnija; Reinis, Aigars; Department of Biology and Microbiology; Department of Infectology; Scientific Laboratory of Molecular Genetics
    Nosocomial fungal infections are an emerging global public health threat that requires urgent attention and proper management. With the limited availability of treatment options, it has become necessary to understand the emerging epidemiological trends, mechanisms, and risk factors. However, very limited surveillance reports are available in the Latvian and broader European context. We therefore conducted a retrospective analysis of laboratory data (2017–2020) from Pauls Stradinš Clinical University Hospital (PSCUH), Riga, Latvia, which is one of the largest public multispecialty hospitals in Latvia. A total of 2278 fungal isolates were analyzed during the study period, with Candida spp. comprising 95% of the isolates, followed by Aspergillus spp. and Geotrichum spp. Amongst the Candida spp., C. albicans and C. glabrata made up about 75% of the isolates. The Department of Lung Diseases and Thoracic Surgery had the highest caseload followed by Intensive Care Department. Majority of the fungal isolates were collected from the bronchoalveolar lavage (37%), followed by urine (19%) and sputum (18%) samples. A total of 34 cases of candidemia were noted during the study period with C. albicans being the most common candidemia pathogen. Proper surveillance of emerging epidemiological trends serve as the most reliable and powerful cornerstone towards tackling this emerging threat.
  • No Thumbnail Available
    Item
    Hroniska C vīrushepatīta ārstēšanas rezultātu ietekmējošo faktoru izpēte. Promocijas darba kopsavilkums
    (Rīgas Stradiņa universitāte, 2012) Tolmane, Ieva; Rozentāle, Baiba; Sīmanis, Raimonds
    Promocijas darba tēma. Hroniska C vīrushepatīta ārstēšanas rezultātu ietekmējošo faktoru izpēte. Ievads. Hronisks C vīrushepatīts tā izplatības un klīniskās norises dēļ ir kļuvis par vienu no aktuālākajām infekcijas slimībām pasaulē. Šobrīd inficēto skaits pasaulē ir aptuveni 170 miljoni [1, 2], dažādos avotos dati svārstās no 130 – 210 miljoniem [3, 4, 5], bet Eiropā pārsniedz 9 miljonus [6]. Hroniska C vīrushepatīta izplatība Latvijā ir relatīvi augsta. Antivielu prevalence ir 2,4%, HCV-RNS prevalence 1,7% [7], tas nozīmē, ka Latvijā varētu būt gandrīz 40 tūkstoši hroniska C hepatīta pacientu. Neārstējot C hepatītu, ~20% pacientu slimība lēni progresē, veidojas aknu ciroze, kas var dekompensēties, kā arī attīstīties hepatocelulāra karcinoma [5]. Hroniska VHC progresēšanu var apturēt medikamentoza terapija. Visefektīvākā mūsdienās ir pegilētā interferona kombinācija ar ribavirīnu 24-48 nedēļas ilgi, tomēr tās efektivitāte nepārsniedz 63% [8, 9, 10, 5]. Hroniska VHC terapijas ilguma, blakņu un augsto izmaksu dēļ ļoti svarīgi noteikt faktorus, kas ietekmē ārstēšanas rezultātu. Līdz šim pētīti un zināmi vairāki iemesli, kas ietekmē hroniska C vīrushepatīta ārstēšanas rezultātu. Pirmkārt, tie ir paša pacienta faktori un blakus slimības – vecums, dzimums, rase, ģenētiskie faktori, aptaukošanās, insulīna rezistence, smēķēšana, alkohola lietošana, katra individuālā organisma reakcija, izstrādājot neitralizējošās antivielas pret alfa interferonu, līdz ar to, mazinot tā efektivitāti [11, 12, 13, 14, 15, 16, 17, 18, 19, 20, 21], otrkārt, vīrusa faktori – genotips, vīrusa slodze [5, 22], treškārt, slimības stadija terapijas uzsākšanas brīdī – taukainā hepatoze, fibrozes pakāpe, iekaisuma aktivitāte, ciroze [23, 24]. Tāpēc svarīgi ir noteikt, apkopot un analizēt hroniska C vīrushepatīta ārstēšanas rezultātu ietekmējošos faktorus, lai maksimāli novērstu negatīvo ietekmi jau pirms terapijas uzsākšanas un uzlabotu ārstēšanas rezultātus. Savukārt pacientiem, kuriem terapija bijusi neefektīva, būtu svarīgi mazināt negatīvos faktorus pirms atkārtota terapijas kursa uzsākšanas. Mērķis. Noteikt un analizēt hroniska C vīrushepatīta ārstēšanas rezultātu ietekmējošos faktorus, lai prognozētu izārstēšanās iespēju. Metodes. Pētījumā iekļauti 299 hroniska C vīrushepatīta pacienti, kuri novērojās Latvijas Infektoloģijas centrā un plānoja uzsākt ārstēšanu no 2009. līdz 2011.gadam. Diagnoze apstiprināta, veicot HCV-RNS testu ar PĶR metodi. Visi pacienti bija baltās rases indivīdi, viņu vidējais vecums 38 gadi, vīrieši 165 (55%), sievietes 134 (45%). Šī pētījuma ietvaros 223 (74%) pacienti ārstēšanā saņēma pegilēto interferonu alfa 2a 180 μg/nedēļā, 71 (23,7%) pacients saņēma pegilēto interferonu alfa 2b 1,5 μg/kg/nedēļā kombinācijā ar ribavirīnu 800 – 1200 mg/dienā, 2 pacienti saņēma interferonu alfa 2a 180 μg/nedēļā monoterapijā, 1 pacients saņēma cilvēka leikocītu interferonu alfa jeb multiferonu kombinācijā ar ribavirīnu, 2 pacienti neuzsāka C hepatīta terapiju. Visi pacienti, kuri pabeidza ārstēšanās kursu (n=264), sadalīti 2 grupās saistībā ar terapijas rezultātu – izārstētie (atbrīvojušies no C hepatīta vīrusa) un neizārstētie (pēc terapijas pārtraukšanas vīruss joprojām nosakāms pacienta asinīs). Abu grupu pacientiem veikti dažādi izmeklējumi (noteikti pacienta faktori, vīrusa faktori, slimības stadija), lai noteiktu C hepatīta ārstēšanas rezultātu ietekmējošos faktorus. Pētījums veikts Latvijas Infektoloģijas centrā no 2008. līdz 2012.gadam. Atzinumu pētījuma veikšanai ir devusi Neatkarīgā zāļu un farmaceitisko produktu izpētes Ētikas Komiteja, un tas ir veikts, saskaņā ar Helsinku deklarāciju un citiem atbilstošiem starptautiskiem un Latvijas Republikas likumiem. Pirms iekļaušanas pētījumā tā dalībnieki deva rakstisku informētas personas piekrišanu. Datu statistiskā apstrāde tika veikta, izmantojot datorprogrammas SPSS v.15.0 un Microsoft Office Excel v.11. Hroniska VHC izārstēšanās prognozes modelis izveidots, lietojot binārās loģistiskās regresijas metodi. Rezultāti. No visiem pētījumā iekļautajiem un ārstētajiem pacientiem izārstējušies 53% (n=140), nav izārstējušies 47% (n=124) pacientu. Gados jaunāki pacienti izārstējas biežāk (58,6%, n=112), salīdzinot ar gados vecākiem pacientiem (38,9%, n=28). Izārstēto grupā pacientiem bija zemāks vidējais ķermeņa svars – vidēji 76,8 (±14,1) kg, salīdzinot ar neizārstēto pacientu grupu, kur tas ir vidēji 83,5 (±16,6) kg, p= 0,005. Izārstēto pacientu grupā novērots zemāks ĶMI, vidēji 25,09 (±4,13) kg/m2, salīdzinot ar neizārstēto pacientu grupu, kur tas ir vidēji 27,25 (±4,54) kg/m2, p=0,002. Neizārstēto grupā vidējā GGT aktivitāte bija augstāka (Me = 63,5 V/l), salīdzinot ar izārstēto pacientu grupu (Me = 36,0 V/l), p=0,000. Vidējais insulīna līmenis neizārstēto grupā bija augstāks – Me=11,0 μIU/ml, salīdzinot ar vidējo insulīna līmeni izārstēto pacientu grupā Me=8,3 μIU/ml, p=0,026. Atšķirības starp grupām novērotas, salīdzinot vidējos insulīna rezistences rādītājus. Neizārstēto pacientu grupā IR HOMA bija 2,51, bet izārstēto grupā – 1,78, p=0,031. Izārstēto grupā vidējais HAI indekss bija 6,38, neizārstēto grupā – 7,11, p=0,038. Neizārstēto pacientu grupā biežāk – 11 pacientiem (9,7% gadījumu) konstatēja hemosiderīna klātbūtni aknu audos, salīdzinot ar izārstēto pacientu grupu kur to novēroja tikai 2 pacientiem (1,6% gadījumu), p=0,008. Neitralizējošās antivielas pret alfa interferonu tika konstatētas 5% pacientu abās grupās. Ar HCV 2. vai 3.genotipu pacienti izārstējās biežāk – līdz 82% (n=65), salīdzinot ar HCV 1.genotipu, kas izārstējās vidēji 40,5% gadījumu (n=75). Biežāk izārstējās pacienti ar IL 28B CC genotipu – 89,7% (n=35), salīdzinot ar ne-CC genotipa apakšgrupu, kur izārstējās 59,8% pacientu (n=52), p=0,001. Balstoties uz 3 nozīmīgākajiem ārstēšanu ietekmējošiem faktoriem (HCV genotips, ĶMI un HAI), šajā promocijas darbā izstrādāts C hepatīta izārstēšanās prognozes modelis, pielietojot binārās loģistiskās regresijas metodi. Hroniska C vīrushepatīta izārstēšanās iespēja katram konkrētam pacientam prognozējama pēc vienādojuma: p=1/(1+e-z), kur z = ĶMI × (-0,126) + HCV genotips × 2,377 + HAI indekss × (-0,191) + 2,502. HCV genotips: 1.genotips – 1; 2., 3.genotips – 2. Izmantojot šo modeli, izārstēšanās prognoze aprēķināma ar 78,7% precizitāti. Secinājumi. Pacienta vecums, svars, ĶMI, GGT aktivitāte, insulīna līmenis, insulīna rezistence, hemosiderīna klātbūtne aknu audos, IL 28B gēna polimorfisms, HCV genotips, fibrozes pakāpe un HAI ir hroniska C hepatīta ārstēšanas rezultātu ietekmējošie faktori. Pacienta svars un ĶMI ir hroniska C hepatīta ārstēšanas rezultātu ietekmējoši faktori, kurus, iespējams, varētu koriģēt pirms terapijas uzsākšanas, lai uzlabotu terapijas rezultātu. Izmantojot hroniska C vīrushepatīta izārstēšanās prognozes modeli, iespējams paredzēt izārstēšanās iespēju.
  • No Thumbnail Available
    Item
    Hroniska C vīrushepatīta ārstēšanas rezultātu ietekmējošo faktoru izpēte. Promocijas darbs
    (Rīgas Stradiņa universitāte, 2012) Tolmane, Ieva; Rozentāle, Baiba; Sīmanis, Raimonds
    Promocijas darba tēma. Hroniska C vīrushepatīta ārstēšanas rezultātu ietekmējošo faktoru izpēte. Ievads. Hronisks C vīrushepatīts tā izplatības un klīniskās norises dēļ ir kļuvis par vienu no aktuālākajām infekcijas slimībām pasaulē. Šobrīd inficēto skaits pasaulē ir aptuveni 170 miljoni [1, 2], dažādos avotos dati svārstās no 130 – 210 miljoniem [3, 4, 5], bet Eiropā pārsniedz 9 miljonus [6]. Hroniska C vīrushepatīta izplatība Latvijā ir relatīvi augsta. Antivielu prevalence ir 2,4%, HCV-RNS prevalence 1,7% [7], tas nozīmē, ka Latvijā varētu būt gandrīz 40 tūkstoši hroniska C hepatīta pacientu. Neārstējot C hepatītu, ~20% pacientu slimība lēni progresē, veidojas aknu ciroze, kas var dekompensēties, kā arī attīstīties hepatocelulāra karcinoma [5]. Hroniska VHC progresēšanu var apturēt medikamentoza terapija. Visefektīvākā mūsdienās ir pegilētā interferona kombinācija ar ribavirīnu 24-48 nedēļas ilgi, tomēr tās efektivitāte nepārsniedz 63% [8, 9, 10, 5]. Hroniska VHC terapijas ilguma, blakņu un augsto izmaksu dēļ ļoti svarīgi noteikt faktorus, kas ietekmē ārstēšanas rezultātu. Līdz šim pētīti un zināmi vairāki iemesli, kas ietekmē hroniska C vīrushepatīta ārstēšanas rezultātu. Pirmkārt, tie ir paša pacienta faktori un blakus slimības – vecums, dzimums, rase, ģenētiskie faktori, aptaukošanās, insulīna rezistence, smēķēšana, alkohola lietošana, katra individuālā organisma reakcija, izstrādājot neitralizējošās antivielas pret alfa interferonu, līdz ar to, mazinot tā efektivitāti [11, 12, 13, 14, 15, 16, 17, 18, 19, 20, 21], otrkārt, vīrusa faktori – genotips, vīrusa slodze [5, 22], treškārt, slimības stadija terapijas uzsākšanas brīdī – taukainā hepatoze, fibrozes pakāpe, iekaisuma aktivitāte, ciroze [23, 24]. Tāpēc svarīgi ir noteikt, apkopot un analizēt hroniska C vīrushepatīta ārstēšanas rezultātu ietekmējošos faktorus, lai maksimāli novērstu negatīvo ietekmi jau pirms terapijas uzsākšanas un uzlabotu ārstēšanas rezultātus. Savukārt pacientiem, kuriem terapija bijusi neefektīva, būtu svarīgi mazināt negatīvos faktorus pirms atkārtota terapijas kursa uzsākšanas. Mērķis. Noteikt un analizēt hroniska C vīrushepatīta ārstēšanas rezultātu ietekmējošos faktorus, lai prognozētu izārstēšanās iespēju. Metodes. Pētījumā iekļauti 299 hroniska C vīrushepatīta pacienti, kuri novērojās Latvijas Infektoloģijas centrā un plānoja uzsākt ārstēšanu no 2009. līdz 2011.gadam. Diagnoze apstiprināta, veicot HCV-RNS testu ar PĶR metodi. Visi pacienti bija baltās rases indivīdi, viņu vidējais vecums 38 gadi, vīrieši 165 (55%), sievietes 134 (45%). Šī pētījuma ietvaros 223 (74%) pacienti ārstēšanā saņēma pegilēto interferonu alfa 2a 180 μg/nedēļā, 71 (23,7%) pacients saņēma pegilēto interferonu alfa 2b 1,5 μg/kg/nedēļā kombinācijā ar ribavirīnu 800 – 1200 mg/dienā, 2 pacienti saņēma interferonu alfa 2a 180 μg/nedēļā monoterapijā, 1 pacients saņēma cilvēka leikocītu interferonu alfa jeb multiferonu kombinācijā ar ribavirīnu, 2 pacienti neuzsāka C hepatīta terapiju. Visi pacienti, kuri pabeidza ārstēšanās kursu (n=264), sadalīti 2 grupās saistībā ar terapijas rezultātu – izārstētie (atbrīvojušies no C hepatīta vīrusa) un neizārstētie (pēc terapijas pārtraukšanas vīruss joprojām nosakāms pacienta asinīs). Abu grupu pacientiem veikti dažādi izmeklējumi (noteikti pacienta faktori, vīrusa faktori, slimības stadija), lai noteiktu C hepatīta ārstēšanas rezultātu ietekmējošos faktorus. Pētījums veikts Latvijas Infektoloģijas centrā no 2008. līdz 2012.gadam. Atzinumu pētījuma veikšanai ir devusi Neatkarīgā zāļu un farmaceitisko produktu izpētes Ētikas Komiteja, un tas ir veikts, saskaņā ar Helsinku deklarāciju un citiem atbilstošiem starptautiskiem un Latvijas Republikas likumiem. Pirms iekļaušanas pētījumā tā dalībnieki deva rakstisku informētas personas piekrišanu. Datu statistiskā apstrāde tika veikta, izmantojot datorprogrammas SPSS v.15.0 un Microsoft Office Excel v.11. Hroniska VHC izārstēšanās prognozes modelis izveidots, lietojot binārās loģistiskās regresijas metodi. Rezultāti. No visiem pētījumā iekļautajiem un ārstētajiem pacientiem izārstējušies 53% (n=140), nav izārstējušies 47% (n=124) pacientu. Gados jaunāki pacienti izārstējas biežāk (58,6%, n=112), salīdzinot ar gados vecākiem pacientiem (38,9%, n=28). Izārstēto grupā pacientiem bija zemāks vidējais ķermeņa svars – vidēji 76,8 (±14,1) kg, salīdzinot ar neizārstēto pacientu grupu, kur tas ir vidēji 83,5 (±16,6) kg, p= 0,005. Izārstēto pacientu grupā novērots zemāks ĶMI, vidēji 25,09 (±4,13) kg/m2, salīdzinot ar neizārstēto pacientu grupu, kur tas ir vidēji 27,25 (±4,54) kg/m2, p=0,002. Neizārstēto grupā vidējā GGT aktivitāte bija augstāka (Me = 63,5 V/l), salīdzinot ar izārstēto pacientu grupu (Me = 36,0 V/l), p=0,000. Vidējais insulīna līmenis neizārstēto grupā bija augstāks – Me=11,0 μIU/ml, salīdzinot ar vidējo insulīna līmeni izārstēto pacientu grupā Me=8,3 μIU/ml, p=0,026. Atšķirības starp grupām novērotas, salīdzinot vidējos insulīna rezistences rādītājus. Neizārstēto pacientu grupā IR HOMA bija 2,51, bet izārstēto grupā – 1,78, p=0,031. Izārstēto grupā vidējais HAI indekss bija 6,38, neizārstēto grupā – 7,11, p=0,038. Neizārstēto pacientu grupā biežāk – 11 pacientiem (9,7% gadījumu) konstatēja hemosiderīna klātbūtni aknu audos, salīdzinot ar izārstēto pacientu grupu kur to novēroja tikai 2 pacientiem (1,6% gadījumu), p=0,008. Neitralizējošās antivielas pret alfa interferonu tika konstatētas 5% pacientu abās grupās. Ar HCV 2. vai 3.genotipu pacienti izārstējās biežāk – līdz 82% (n=65), salīdzinot ar HCV 1.genotipu, kas izārstējās vidēji 40,5% gadījumu (n=75). Biežāk izārstējās pacienti ar IL 28B CC genotipu – 89,7% (n=35), salīdzinot ar ne-CC genotipa apakšgrupu, kur izārstējās 59,8% pacientu (n=52), p=0,001. Balstoties uz 3 nozīmīgākajiem ārstēšanu ietekmējošiem faktoriem (HCV genotips, ĶMI un HAI), šajā promocijas darbā izstrādāts C hepatīta izārstēšanās prognozes modelis, pielietojot binārās loģistiskās regresijas metodi. Hroniska C vīrushepatīta izārstēšanās iespēja katram konkrētam pacientam prognozējama pēc vienādojuma: p=1/(1+e-z), kur z = ĶMI × (-0,126) + HCV genotips × 2,377 + HAI indekss × (-0,191) + 2,502. HCV genotips: 1.genotips – 1; 2., 3.genotips – 2. Izmantojot šo modeli, izārstēšanās prognoze aprēķināma ar 78,7% precizitāti. Secinājumi. Pacienta vecums, svars, ĶMI, GGT aktivitāte, insulīna līmenis, insulīna rezistence, hemosiderīna klātbūtne aknu audos, IL 28B gēna polimorfisms, HCV genotips, fibrozes pakāpe un HAI ir hroniska C hepatīta ārstēšanas rezultātu ietekmējošie faktori. Pacienta svars un ĶMI ir hroniska C hepatīta ārstēšanas rezultātu ietekmējoši faktori, kurus, iespējams, varētu koriģēt pirms terapijas uzsākšanas, lai uzlabotu terapijas rezultātu. Izmantojot hroniska C vīrushepatīta izārstēšanās prognozes modeli, iespējams paredzēt izārstēšanās iespēju.
  • No Thumbnail Available
    Item
    Multirezistentās Acinetobacter baumannii nēsāšanas ilgums un tās ietekme uz infekciju kontroles pasākumiem un antibakteriālo līdzekļu lietošanu. Promocijas darba kopsavilkums
    (Rīgas Stradiņa universitāte, 2024) Liepiņš, Māris; Lejnieks, Aivars; Sīmanis, Raimonds
    Acinetobacter baumannii ir gramnegatīva baktērija, kas var izraisīt dažādas infekcijas cilvēkiem, it īpaši tiem, kuriem ir blakusslimība vai kuriem ir samazināta imūnās sistēmas atbilde, piemēram, pacientiem slimnīcās vai militārās iestādēs. Šis mikroorganisms ir īpaši bīstams, jo tas var būt rezistents pret daudziem antibakteriāliem līdzekļiem, padarot ārstēšanu sarežģītu. Ar laiku tas ir kļuvis par pieaugošu problēmu veselības aprūpes iestādēs visā pasaulē, jo īpaši intensīvās terapijas nodaļās, kurās pacienti ir sevišķi uzņēmīgi pret infekcijām. Tāpēc pastāv nepieciešamība pēc pastiprinātas uzmanības un pasākumiem, lai kontrolētu un novērstu Acinetobacter baumannii infekciju izplatību. Palielinājies to valstu skaits, kas ziņo par rezistento A. baumannii starpreģionālo izplatību. No 2017. līdz 2021. gadam Eiropas Savienības / Eiropas Ekonomikas zonas valstīs vidējais procentuālais rādītājs attiecībā uz A. baumannii ar kombinēto rezistenci pret karbapenēmiem, fluorhinoloniem un aminoglikozīdiem ievērojami pieauga – no 32,1 % līdz 36,8 % (ECDC, WHO, 2023). Jaunākie dati par Acinetobacter rezistenci Latvijā arī parāda aizvien pieaugošu rezistences tendenci (ECDC, Surveillance Atlas of Infectious Diseases, 2024). 2022. gadā Latvijā joprojām bija viena no augstākajām A. baumannii rezistencēm: proti, 63,3 % no Acinetobacter spp. izolātiem bija ar kombinēto rezistenci pret fluorhinoloniem, aminoglikozīdiem un karbapenēmiem. Rīgas Austrumu klīniskajā universitātes slimnīcā (RAKUS), kas ir lielākā stacionārās aprūpes iestāde Latvijā, pēdējo gadu laikā ir izteikta tendence palielināties inficētībai ar rezistento A. baumannii slimnīcā. Rezistentā A. baumannii šobrīd ir strikts ar veselības aprūpi saistīts patogēns un sevišķi bīstams, jo tā izraisīto infekciju ārstēšana ir ļoti ierobežota. Pārsvarā pacienti ar rezistento A. baumannii inficējas intensīvās terapijas nodaļās. Biežāk sastopamās kolonizācijas vietas ir rīkle, elpceļi, brūces un invazīvās ierīces, savukārt biežākās rezistentās A. baumannii izraisītās infekcijas ir pneimonija, ar centrālo asinsvadu katetru asociēta sepse, ķirurģisko brūču infekcija un centrālās nervu sistēmas infekcija. Pacienti, kas ir kolonizēti ar rezistentiem mikroorganismiem, atkārtoti nokļūstot slimnīcā, ir potenciāls šo rezistento mikroorganismu infekcijas avots, sekojošas pastiprinātas infekciju kontroles objekts, kā arī rada izaicinājumu ikdienas praksē klīnicistiem, ja nepieciešama empīriska antibakteriāla ārstēšana smagu infekciju gadījumā vai nepieciešama antibakteriāla profilakse. Zināms, ka citu multirezistentu mikroorganismu, piemēram, enterobaktēriju, kas izdala paplašināta spektra beta-laktamāzes (ESBL), nēsāšanas ilgums, 12 mēneši, pēc inficēšanās sasniedz 43 % (Titelman et al., 2014). Nelielā pētījumā (Marchaim et al., 2007), kurā tika iekļauti 30 pacienti ar multirezistentas A. baumannii (MRAB) infekciju anamnēzē, 17 % MRAB tika izdalīts atkārtoti, turklāt šis rādītājs bija vidēji 17,5 mēnešus pēc inficēšanās. RAKUS iekšējā informācijas sistēmā tiek reģistrēti visi klīniski un epidemioloģiski nozīmīgo rezistento mikroorganismu pacienti. Patlaban nepastāv laika limits datu uzkrājumam, jo, atsaucoties uz pētījumiem, ir zināma ilgstoša rezistento mikroorganismu nēsāšana. Datu uzkrājuma mērķis ir nepieciešamības gadījumā sākt savlaicīgus infekciju kontroles pasākumusun racionālu antibakteriālo ārstēšanu vai profilaksi kārtējās vai atkārtotas stacionēšanas gadījumā. Ikdienas darbā ir novērots, ka atkārtoti stacionētiem pacientiem ar rezistentas A. baumannii anamnēzi, atkārtoti šis mikroorganisms tiek konstatēts, ja pacientam ir hroniska slimība, ilgstoša brūce vai invazīva ierīce. Šobrīd nav konkrētas informācijas, vai pacientiem ar rezistentas A. baumannii anamnēziatkārtotas un/vai kārtējās stacionēšanas gadījumā ir nepieciešams noteikt infekciju kontroles pasākumus un nepieciešamības gadījumā ir izmantojama pret rezistentu A. baumannii vērsta empīriska antibakteriālā terapija vai profilakse.
  • No Thumbnail Available
    Item
    Multirezistentās Acinetobacter baumannii nēsāšanas ilgums un tās ietekme uz infekciju kontroles pasākumiem un antibakteriālo līdzekļu lietošanu. Promocijas darbs
    (Rīgas Stradiņa universitāte, 2024) Liepiņš, Māris; Lejnieks, Aivars; Sīmanis, Raimonds
    Acinetobacter baumannii ir gramnegatīva baktērija, kas var izraisīt dažādas infekcijas cilvēkiem, it īpaši tiem, kuriem ir blakusslimība vai kuriem ir samazināta imūnās sistēmas atbilde, piemēram, pacientiem slimnīcās vai militārās iestādēs. Šis mikroorganisms ir īpaši bīstams, jo tas var būt rezistents pret daudziem antibakteriāliem līdzekļiem, padarot ārstēšanu sarežģītu. Ar laiku tas ir kļuvis par pieaugošu problēmu veselības aprūpes iestādēs visā pasaulē, jo īpaši intensīvās terapijas nodaļās, kurās pacienti ir sevišķi uzņēmīgi pret infekcijām. Tāpēc pastāv nepieciešamība pēc pastiprinātas uzmanības un pasākumiem, lai kontrolētu un novērstu Acinetobacter baumannii infekciju izplatību. Palielinājies to valstu skaits, kas ziņo par rezistento A. baumannii starpreģionālo izplatību. No 2017. līdz 2021. gadam Eiropas Savienības / Eiropas Ekonomikas zonas valstīs vidējais procentuālais rādītājs attiecībā uz A. baumannii ar kombinēto rezistenci pret karbapenēmiem, fluorhinoloniem un aminoglikozīdiem ievērojami pieauga – no 32,1 % līdz 36,8 % (ECDC, WHO, 2023). Jaunākie dati par Acinetobacter rezistenci Latvijā arī parāda aizvien pieaugošu rezistences tendenci (ECDC, Surveillance Atlas of Infectious Diseases, 2024). 2022. gadā Latvijā joprojām bija viena no augstākajām A. baumannii rezistencēm: proti, 63,3 % no Acinetobacter spp. izolātiem bija ar kombinēto rezistenci pret fluorhinoloniem, aminoglikozīdiem un karbapenēmiem. Rīgas Austrumu klīniskajā universitātes slimnīcā (RAKUS), kas ir lielākā stacionārās aprūpes iestāde Latvijā, pēdējo gadu laikā ir izteikta tendence palielināties inficētībai ar rezistento A. baumannii slimnīcā. Rezistentā A. baumannii šobrīd ir strikts ar veselības aprūpi saistīts patogēns un sevišķi bīstams, jo tā izraisīto infekciju ārstēšana ir ļoti ierobežota. Pārsvarā pacienti ar rezistento A. baumannii inficējas intensīvās terapijas nodaļās. Biežāk sastopamās kolonizācijas vietas ir rīkle, elpceļi, brūces un invazīvās ierīces, savukārt biežākās rezistentās A. baumannii izraisītās infekcijas ir pneimonija, ar centrālo asinsvadu katetru asociēta sepse, ķirurģisko brūču infekcija un centrālās nervu sistēmas infekcija. Pacienti, kas ir kolonizēti ar rezistentiem mikroorganismiem, atkārtoti nokļūstot slimnīcā, ir potenciāls šo rezistento mikroorganismu infekcijas avots, sekojošas pastiprinātas infekciju kontroles objekts, kā arī rada izaicinājumu ikdienas praksē klīnicistiem, ja nepieciešama empīriska antibakteriāla ārstēšana smagu infekciju gadījumā vai nepieciešama antibakteriāla profilakse. Zināms, ka citu multirezistentu mikroorganismu, piemēram, enterobaktēriju, kas izdala paplašināta spektra beta-laktamāzes (ESBL), nēsāšanas ilgums, 12 mēneši, pēc inficēšanās sasniedz 43 % (Titelman et al., 2014). Nelielā pētījumā (Marchaim et al., 2007), kurā tika iekļauti 30 pacienti ar multirezistentas A. baumannii (MRAB) infekciju anamnēzē, 17 % MRAB tika izdalīts atkārtoti, turklāt šis rādītājs bija vidēji 17,5 mēnešus pēc inficēšanās. RAKUS iekšējā informācijas sistēmā tiek reģistrēti visi klīniski un epidemioloģiski nozīmīgo rezistento mikroorganismu pacienti. Patlaban nepastāv laika limits datu uzkrājumam, jo, atsaucoties uz pētījumiem, ir zināma ilgstoša rezistento mikroorganismu nēsāšana. Datu uzkrājuma mērķis ir nepieciešamības gadījumā sākt savlaicīgus infekciju kontroles pasākumusun racionālu antibakteriālo ārstēšanu vai profilaksi kārtējās vai atkārtotas stacionēšanas gadījumā. Ikdienas darbā ir novērots, ka atkārtoti stacionētiem pacientiem ar rezistentas A. baumannii anamnēzi, atkārtoti šis mikroorganisms tiek konstatēts, ja pacientam ir hroniska slimība, ilgstoša brūce vai invazīva ierīce. Šobrīd nav konkrētas informācijas, vai pacientiem ar rezistentas A. baumannii anamnēziatkārtotas un/vai kārtējās stacionēšanas gadījumā ir nepieciešams noteikt infekciju kontroles pasākumus un nepieciešamības gadījumā ir izmantojama pret rezistentu A. baumannii vērsta empīriska antibakteriālā terapija vai profilakse.
  • No Thumbnail Available
    Item
    Study of Factors Influencing Chronic Viral Hepatitis C Treatment Results. Summary of the Doctoral Thesis
    (Rīga Stradiņš University, 2012) Tolmane, Ieva; Rozentāle, Baiba; Sīmanis, Raimonds
    The theme of promotional thesis. Study of factors influencing chronic viral hepatitis C treatment results. Background. Due to its distribution and clinical course, chronic viral hepatitis C has become one of the most common infectious diseases in the world. At present the number of the infected in the world is about 170 million [1, 2], but in Europe it exceeds 9 million [6]. The incidence of chronic viral hepatitis C in Latvia is relatively high. The antibody prevalence is 2.4%, HCV-RNS prevalence is 1.7% [7], and it means that in Latvia there might be almost 40 000 chronic hepatitis C patients. If not treated, about 20% of patients are known to develop liver cirrhosis within 10-20 years and hepatocellular carcinoma [5]. The progression of the chronic viral hepatitis C can be stopped with medical treatment. The combination of pegylated interferon and ribavirin for 24 to 48 weeks is the most effective regimen nowadays; nevertheless, SVR can be achieved not more than in 63% of patients [5, 8, 9, 10]. Due to length, side effects and relatively high expenses of the treatment of chronic viral hepatitis C, it is crucial to identify the factors influencing therapy results. Various factors are known to determine and affect the outcome of treatment. First of all, these are the patient’s own factors and co-morbidities – age, sex, race, genetic factors, obesity, insulin resistance, smoking, alcohol consumption, each individual’s body reaction by developing neutralizing antibodies against alpha interferon, consequently, reducing its effectiveness [11, 12, 13, 14, 15, 16, 17, 18, 19, 20, 21], secondly, viral factors – genotype, viral load [5, 22], thirdly, morphological changes before the therapy – fatty liver, degree of fibrosis, activity of inflammation, cirrhosis [23, 24]. It is, therefore, important to find any factor influencing the treatment result and to correct it, as far as possible, prior to starting the therapy, in order to achieve maximum good therapeutic result. Aim. To determine and analyze the factors influencing chronic viral hepatitis C treatment result in order to predict SVR. Methods. 299 chronic viral hepatitis C patients were included in the study, who had attended LIC out-patient department in the period from 2009 till 2011. The diagnosis of chronic VHC was confirmed performing HCV-RNA test by PCR method. All patients were white race individuals, their mean age was 38 years, males – 165 (55%), females – 134 (45%). Within this study 223 (74%) patients received pegylated interferon alpha 2a 180 μg/week, 71 (23.7%) patients received pegylated interferon alpha 2b 1.5 μg/kg/week in combination with ribavirin 800 – 1200 mg/day, 2 patients received interferon alpha 2a 180 μg/week in monotherapy, 1 patient received multiferon in combination with ribavirin, 2 patients did not undertake hepatitis C therapy. All patients who completed the treatment course (n=264) were divided into 2 groups regarding therapy result – responders (achieved SVR) and nonresponders (have not achieved SVR). In order to make the analysis of the factors influencing results of chronic VHC treatment, there were different factors analyzed for the patients of both groups (patient’s factors, viral factors, morphological changes). The research was confirmed by The Independent Ethics Committee for clinical investigation of drugs and pharmaceutical products, and the work was done in accordance with the international and LR laws and Helsinki declaration. Before undertaking the study, each patient gave a written consent for the participation in the study. The data statistical processing was done using the computer programs SPSS v.15.0, MelCalc v12.0 and Microsoft Office Excel v.11. Binary logistic regression was used to develop the model for chronic VHC treatment result prognosis. Results. From all the included and treated chronic hepatitis C patients in the study –responders are 140 (53%), nonresponders – 124 (47%). Patients of younger age (under 45 years) responded to therapy more often (58.6%, n=112), comparing to much older patients (over 46 years) (responded – 38.9%, n=28). In the group of responders there was diagnosed a lower body weight, on average 76.8 (±14.1) kg, in comparison to a nonresponders group, where it was on average 83.5 (±16.6) kg, p=0.005. In responders group there was observed a lower BMI, on average 25.09 (±4.13) kg/m2 in comparison to nonresponders group where it is on average 27.25 (±4.54) kg/m2, p=0.002. In the nonresponders group the mean GGT activity was higher (Me = 63.5 U/l) in comparison to the responders group (Me = 36.0 U/l), p=0.000. The mean insulin level in nonresponders group was higher – Me=11.0 μIU/ml, in comparison to the mean insulin level in the responders group Me=8.3 μIU/ml, p=0.026. The differences between the groups were observed comparing the mean insulin resistance parameters. In the nonresponders group IR HOMA was 2.51, but in the responders group – 1.78, p=0.031. In the responders group the mean HAI index was 6.38, in the nonresponders group – 7.11, p=0.038. In the nonresponders group more often – 11 patients (9.7% cases) were diagnosed hemosiderin in the liver tissues in comparison to the responders group were it was observed only in 2 patients (1.6% cases), p=0.008. Positive neutralizing antibodies to alpha interferon were found in 5% of patients in both groups. Patients with HCV 2nd or 3rd genotype responded more often to therapy – 82.3% (65 patients), comparing to the 1st genotype patients who responded rarer to therapy – 40.5% (75 patients), p=0.000. Patients with IL 28B gene CC genotype achieved SVR in 89.7% (n=35), but patients with non-CC genotype achieved SVR in 59.8% (n=52), p=0.001. On the basis of 3 significant factors influencing the treatment result (HCV genotype, BMI and HAI), the model to predict the possibility to respond to therapy was developed, using binary logistic regression. The possibility to achieve SVR can be predicted for every patient by equation: p=1/(1+e-z), z = BMI × (-0.126) + HCV genotype × 2.377 + HAI index × (-0.191) + 2.502. HCV genotype: 1st genotype – 1, 2nd or 3rd genotype – 2. Using this model, prognosis for response to therapy can be calculated by 78.7% precision. Conclusions. The patient’s age, body weight, BMI, GGT activity, level of insulin, insulin resistance, hemosiderosis, IL 28B gene polymorphism, HCV genotype, fibrosis stage and HAI are factors influencing treatment result of chronic viral hepatitis C. Body weight and BMI possibly can be corrected prior to starting the therapy, in order to achieve maximum good therapeutic result. It is possible to predict the treatment result of chronic viral hepatitis C, using developed predictive model.
  • No Thumbnail Available
    Item
    Towards the Goal of Hepatitis C Elimination in Latvia — Using Patient Survey Results
    (2022-04) Tolmane, Ieva; Rozentāle, Baiba; Ažiņa, Inga; Ķūse, Velga; Jēruma, Agita; Jukšinska, Iveta; Kalniņa, Diāna; Sīmanis, Raimonds; Department of Public Health and Epidemiology; Department of Infectology; Statistics Unit
    The success of global strategies to eliminate hepatitis C as a public threat by 2030 depends on local country-wide activities of all involved stakeholders, the most important being general practitioners (GP) and the entire country population. The opinion of currently diagnosed patients can help stakeholders to plan further actions such as addressing new target groups. Our aim was to determine the experiences, opinions, and attitudes of viral hepatitis C (VHC) patients towards the hepatitis C virus (HCV) infection and corresponding healthcare services in Latvia. Questionnaires were distributed by nurses in hospitals of major cities in Latvia. The survey results highlighted the importance of the role of the general practitioner and time from diagnosis to specialist consultation. The majority of respondents were not aware of VHC symptoms, although they were informed about possible complications such as liver cirrhosis and hepatocellular carcinoma. The major VHC patient pool was not composed of drug users, but people who never used narcotics, highlighting the importance to increase VHC awareness in other risk groups and in the general population. Consequently, targeted VHC screening programmes are essential tools in achieving elimination of HCV infection as a public threat in Latvia. The action plans should be updated regularly aiming to strengthening of the GP role and shortening time to consultation with a specialist.
  • No Thumbnail Available
    Item