Browsing by Author "Rone-Kupfere, Māra"

Now showing 1 - 5 of 5
  • No Thumbnail Available
    Item
    Aktīnisko keratožu diagnostikas un ārstēšanas aspekti. Promocijas darba kopsavilkums
    (Rīgas Stradiņa universitāte, 2024) Balcere, Alise; Krūmiņa, Anželika; Rone-Kupfere, Māra
    Aktīniskās keratozes ir bieži sastopami intraepiteliāli keratinocītu jaunveidojumi, kas ir hroniski saulē bojātas ādas marķieri. Aktīniskās keratozes var tieši progresēt par invazīvu plakanšūnu karcinomu, bet ir jāņem vērā, ka to klātbūtne palielina arī citu ādas audzēju attīstības risku. Tas liecina, ka zināšanām un pētījumiem par aktīnisko keratožu diagnostiku un ārstēšanu ir būtiska klīniska nozīme. Šī promocijas darba mērķis bija izpētīt dažādus klīniski nozīmīgus aktīnisko keratožu diagnostikas un ārstēšanas aspektus. Mērķis tika sasniegts ar septiņiem uzdevumiem un sešām recenzētām publikācijām. Pirmajā darba daļā tika skatīts, kuri klīniskie un dermatoskopiskie parametri liecina par slimībai raksturīgajām histoloģiskajām un imūnhistoķīmiskajām pārmaiņām ādā. Lai to panāktu, sākotnēji tika veikts sistemātisks pārskats, lai identificētu tās aktīnisko keratožu klīniskās pazīmes, kas raksturo veidojumus, kuri vēlāk prospektīvos pētījumos progresēja par invazīvām plakanšūnu karcinomām. Šis sistemātiskais literatūras pārskats metodoloģiski tika veikts saskaņā ar Prisma vadlīnijām un reģistrēts Prospero datubāzē. Darba rezultātā tika secināts, ka ilgstošas un lielas vai saplūstošas aktīniskās keratozes ir visbūtiskākie klīniskie riska faktori tālākai ādas plakanšūnu karcinomas attīstībai no šiem veidojumiem. Papildus tika apkopotas biežākās aktīnisko keratožu dermatoskopiskās pazīmes, kā arī noteikts, kuri no minētajiem imūnhistoķīmiskajiem marķieriem – p53, p63, p16, Ki67, ciklīns D, Bcl-2 un CD31 – ir būtiski aktīnisko keratožu un intraepiteliālo karcinomu paraugos, salīdzinot ar klīniski veselas saulē bojātas ādas paraugiem. Lai to paveiktu, tika apkopoti prospektīvi iegūti aktīnisko keratožu, intraepiteliālu ādas karcinomu un tās pašas vecumgrupas pacientu veselas ādas paraugi no saulei pakļautajām vietām (sejas ādas) un veikti atbilstošie hematoksilīna, eozīna un imūnhistoķīmiskie krāsojumi. Rezultātā tika noskaidrots, ka amorfo masu klātbūtne, p53 krāsojuma intensitāte, Bcl-2 un CD31 marķieru ekspresija atšķiras klīniski veselā hroniski saules bojātā ādā, salīdzinot ar aktīnisko keratožu un intraepidermālu ādas karcinomu paraugiem. Pētījuma tālākā daļā ir sākts analizēt klīnisko un dermatoskopisko parametrusaistību ar histoloģiskām un imūnhistoķīmiskām pārmaiņām. Rezultātā ir iegūts, ka dermatoskopiski tipiskas aktīniskās keratozes, tostarp ar raksturīgo mazo starpfolikulāro asins kapilāru klātbūtni, ir biežāk redzamas, ja histopatoloģiskajā izmeklēšanā ir amorfas masas. Turklāt dermatoskopiski tipiskām aktīniskajām keratozēm ir zemāka CD31 marķiera ekspresija, savukārt folikulu trūkums bija saistīts ar palielinātu Bcl-2 marķiera subepidermālo ekspresiju. Šie rezultāti skaidrojami ar hroniskā ultravioletā starojuma nozīmi aktīnisko keratožu attīstībā, un tie izceļ neoangioģenēzes un subepidermālās iekaisuma šūnu infiltrācijas 3 nozīmi aktīnisko keratožu progresēšanā līdz plakanšūnu karcinomai. Turklāt šie rezultāti uzsver dermatoskopijas nozīmi tādu veidojumu atlasē, kuriem ir lielāka smaguma pakāpe un tāpēc var būt nepieciešama rūpīgāka uzraudzība vai agresīvāka terapija. Darba otrajā daļā tika pētīti ar aktīnisko keratožu ārstēšanu saistīti aspekti. Pirmkārt, šī darba ietvaros tika dermatoskopiski sekots aktīnisko keratožu dermatoskopiskajām pārmaiņām ārstēšanas laikā, tostarp ārstēšanas radītā iekaisuma fāzē. Tas ir būtiski, jo bieži diagnoze tiek pamatota ar dermatoskopiskām pazīmēm, savukārt, ja dermatoskopiskās pazīmes ir mainīgas, tas var ietekmēt diagnostisko procesu. Pētījuma rezultātā tika secināts, ka baltās spīdīgās strēles ir mainīgas dermatoskopiskās struktūras, kuras var izzust terapijas radītā iekaisuma laikā, var izzust pēc lokālās terapijas un dažkārt var parādīties pirmo reizi pēc ārstēšanas. Turklāt, veicot dinamisko novērošanu, mēs varējām vizualizēt un ziņot par retu klīnisko gadījumu, kurā aktīniskās keratozes ir vienā lokalizācijā ar virspusēju bazālo šūnu karcinomu un šī karcinoma ir dermatoskopiski diagnosticējama tikai pēc aktīnisko keratožu terapijas. Turpinot terapijas aspektu izpēti, tika salīdzināta smagu aplikācijas vietu reakcijusastopamība starp dažādām aktīnisko keratožu lauka ārstēšanas metodēm. Ir zināms, ka aktīnisko keratožu ārstēšana sniedz daudz priekšrocību pacientiem, tomēr lauka ārstēšanas metodes rada iekaisuma reakcijas, kuras pacientiem bieži ir grūti pieņemamas. Tāpēc tika veikts literatūras apskats un secināts, ka smagas intensitātes medikamenta radītas aplikācijas vietas reakcijas ir bieži sastopamas, īpaši terapijā ar imihimodu. Vienīgā terapeitiskā metode ar zemu smagu lokālo reakciju izplatību bija dienasgaismas fotodinamiskā terapija. Ārstēšanas pārtraukšana lokālo reakciju dēļ ir bieža, lai gan visaugstākais ārstēšanas pārtraukšanas biežums lokālo reakciju dēļ tika novērots pētījumos ar visilgākajām ārstēšanas shēmām, piemēram, ar diklofenaku, nevis pētījumos, kuros ziņots par visaugstāko smagu lokālo reakciju sastopamību. Šie secinājumi ir klīniski būtiski, nosakot lokālo terapiju aktīnisko keratožu pacientiem.
  • No Thumbnail Available
    Item
    Aktīnisko keratožu diagnostikas un ārstēšanas aspekti. Promocijas darbs
    (Rīgas Stradiņa universitāte, 2024) Balcere, Alise; Krūmiņa, Anželika; Rone-Kupfere, Māra
    Aktīniskās keratozes ir bieži sastopami intraepiteliāli keratinocītu jaunveidojumi, kas ir hroniski saulē bojātas ādas marķieri. Aktīniskās keratozes var tieši progresēt par invazīvu plakanšūnu karcinomu, bet ir jāņem vērā, ka to klātbūtne palielina arī citu ādas audzēju attīstības risku. Tas liecina, ka zināšanām un pētījumiem par aktīnisko keratožu diagnostiku un ārstēšanu ir būtiska klīniska nozīme. Šī promocijas darba mērķis bija izpētīt dažādus klīniski nozīmīgus aktīnisko keratožu diagnostikas un ārstēšanas aspektus. Mērķis tika sasniegts ar septiņiem uzdevumiem un sešām recenzētām publikācijām. Pirmajā darba daļā tika skatīts, kuri klīniskie un dermatoskopiskie parametri liecina par slimībai raksturīgajām histoloģiskajām un imūnhistoķīmiskajām pārmaiņām ādā. Lai to panāktu, sākotnēji tika veikts sistemātisks pārskats, lai identificētu tās aktīnisko keratožu klīniskās pazīmes, kas raksturo veidojumus, kuri vēlāk prospektīvos pētījumos progresēja par invazīvām plakanšūnu karcinomām. Šis sistemātiskais literatūras pārskats metodoloģiski tika veikts saskaņā ar Prisma vadlīnijām un reģistrēts Prospero datubāzē. Darba rezultātā tika secināts, ka ilgstošas un lielas vai saplūstošas aktīniskās keratozes ir visbūtiskākie klīniskie riska faktori tālākai ādas plakanšūnu karcinomas attīstībai no šiem veidojumiem. Papildus tika apkopotas biežākās aktīnisko keratožu dermatoskopiskās pazīmes, kā arī noteikts, kuri no minētajiem imūnhistoķīmiskajiem marķieriem – p53, p63, p16, Ki67, ciklīns D, Bcl-2 un CD31 – ir būtiski aktīnisko keratožu un intraepiteliālo karcinomu paraugos, salīdzinot ar klīniski veselas saulē bojātas ādas paraugiem. Lai to paveiktu, tika apkopoti prospektīvi iegūti aktīnisko keratožu, intraepiteliālu ādas karcinomu un tās pašas vecumgrupas pacientu veselas ādas paraugi no saulei pakļautajām vietām (sejas ādas) un veikti atbilstošie hematoksilīna, eozīna un imūnhistoķīmiskie krāsojumi. Rezultātā tika noskaidrots, ka amorfo masu klātbūtne, p53 krāsojuma intensitāte, Bcl-2 un CD31 marķieru ekspresija atšķiras klīniski veselā hroniski saules bojātā ādā, salīdzinot ar aktīnisko keratožu un intraepidermālu ādas karcinomu paraugiem. Pētījuma tālākā daļā ir sākts analizēt klīnisko un dermatoskopisko parametrusaistību ar histoloģiskām un imūnhistoķīmiskām pārmaiņām. Rezultātā ir iegūts, ka dermatoskopiski tipiskas aktīniskās keratozes, tostarp ar raksturīgo mazo starpfolikulāro asins kapilāru klātbūtni, ir biežāk redzamas, ja histopatoloģiskajā izmeklēšanā ir amorfas masas. Turklāt dermatoskopiski tipiskām aktīniskajām keratozēm ir zemāka CD31 marķiera ekspresija, savukārt folikulu trūkums bija saistīts ar palielinātu Bcl-2 marķiera subepidermālo ekspresiju. Šie rezultāti skaidrojami ar hroniskā ultravioletā starojuma nozīmi aktīnisko keratožu attīstībā, un tie izceļ neoangioģenēzes un subepidermālās iekaisuma šūnu infiltrācijas 3 nozīmi aktīnisko keratožu progresēšanā līdz plakanšūnu karcinomai. Turklāt šie rezultāti uzsver dermatoskopijas nozīmi tādu veidojumu atlasē, kuriem ir lielāka smaguma pakāpe un tāpēc var būt nepieciešama rūpīgāka uzraudzība vai agresīvāka terapija. Darba otrajā daļā tika pētīti ar aktīnisko keratožu ārstēšanu saistīti aspekti. Pirmkārt, šī darba ietvaros tika dermatoskopiski sekots aktīnisko keratožu dermatoskopiskajām pārmaiņām ārstēšanas laikā, tostarp ārstēšanas radītā iekaisuma fāzē. Tas ir būtiski, jo bieži diagnoze tiek pamatota ar dermatoskopiskām pazīmēm, savukārt, ja dermatoskopiskās pazīmes ir mainīgas, tas var ietekmēt diagnostisko procesu. Pētījuma rezultātā tika secināts, ka baltās spīdīgās strēles ir mainīgas dermatoskopiskās struktūras, kuras var izzust terapijas radītā iekaisuma laikā, var izzust pēc lokālās terapijas un dažkārt var parādīties pirmo reizi pēc ārstēšanas. Turklāt, veicot dinamisko novērošanu, mēs varējām vizualizēt un ziņot par retu klīnisko gadījumu, kurā aktīniskās keratozes ir vienā lokalizācijā ar virspusēju bazālo šūnu karcinomu un šī karcinoma ir dermatoskopiski diagnosticējama tikai pēc aktīnisko keratožu terapijas. Turpinot terapijas aspektu izpēti, tika salīdzināta smagu aplikācijas vietu reakcijusastopamība starp dažādām aktīnisko keratožu lauka ārstēšanas metodēm. Ir zināms, ka aktīnisko keratožu ārstēšana sniedz daudz priekšrocību pacientiem, tomēr lauka ārstēšanas metodes rada iekaisuma reakcijas, kuras pacientiem bieži ir grūti pieņemamas. Tāpēc tika veikts literatūras apskats un secināts, ka smagas intensitātes medikamenta radītas aplikācijas vietas reakcijas ir bieži sastopamas, īpaši terapijā ar imihimodu. Vienīgā terapeitiskā metode ar zemu smagu lokālo reakciju izplatību bija dienasgaismas fotodinamiskā terapija. Ārstēšanas pārtraukšana lokālo reakciju dēļ ir bieža, lai gan visaugstākais ārstēšanas pārtraukšanas biežums lokālo reakciju dēļ tika novērots pētījumos ar visilgākajām ārstēšanas shēmām, piemēram, ar diklofenaku, nevis pētījumos, kuros ziņots par visaugstāko smagu lokālo reakciju sastopamību. Šie secinājumi ir klīniski būtiski, nosakot lokālo terapiju aktīnisko keratožu pacientiem.
  • No Thumbnail Available
    Item
    Diagnostic and Treatment Aspects of Actinic Keratoses. Summary of the Doctoral Thesis
    (Rīga Stradiņš University, 2024) Balcere, Alise; Krūmiņa, Anželika; Rone-Kupfere, Māra
    Actinic keratoses (AK) are common keratinocyte intraepithelial neoplastic disordersthat serve as a general marker of chronic sun damage. These lesions can directly progress into invasive squamous cell carcinoma (SCC), while simultaneously, their presence serves as a general marker of all skin cancer development risks. Therefore, knowledge in diagnosing and treating AK is of great clinical relevance. The aim of this Thesis was to explore different clinically relevant aspects of diagnosingand treating AK. The aim was reached with seven tasks and six peer-reviewed publications. The initial part of the study focused on identifying clinical and dermatoscopic parameters that are indicative of histological and immunohistochemical alterations in the skin, typical of the disease. This was accomplished through a systematic review aimed at pinpointing the clinical characteristics of AK that were known to progress into invasive SCCs, as evidenced in prospective studies. The review followed the Prisma guidelines and was registered in the Prospero database. As a result, long-standing and large or merging AK were concluded to be the most important clinical risk factors for the development of SCC. Furthermore, the study summarized the most prevalent dermatoscopic features of AK and evaluated the significance of various immunohistochemical markers – namely p53, p63, p16, Ki67, cyclin D1, Bcl-2, and CD31. This evaluation aimed to discern their expression in samples of AK and intraepithelial carcinomas as opposed to samples of clinically normal but sun-damaged skin. To accomplish this objective, the study collected AK and intraepithelial carcinoma samples, as well as healthy skin samples from sun-exposed facial areas, from patients within the same age cohort. These samples were then stained with haematoxylin and eosin, along with specific immunohistochemical markers. The findings revealed distinct differences in the presence of amorphous masses and the intensity of staining for p53. Moreover, there was a variation in the expression of Bcl-2 and CD31 markers between clinically healthy, chronically sun-damaged skin and the samples of AK and intraepidermal carcinomas. In a subsequent phase of the research, an analysis was conducted to elucidate the correlation between identified clinical and dermatoscopic parameters and the observed histological and immunohistochemical alterations. This analysis revealed that dermatoscopically typical AK, particularly those featuring the hallmark small interfollicular blood capillaries, were more likely to be associated with the presence of amorphous masses in histopathological samples. Additionally, these typical AKs exhibited a lower expression of the CD31 marker. Conversely, the absence of follicular structures correlated with an increased expression of the Bcl-2 marker in the subepidermal 5 layers. The identified associations underscore the significance of neoangiogenesis and subepidermal inflammatory cell infiltration in the recognized progression from AK to SCC. Furthermore, these findings emphasize the utility of dermatoscopy as a tool for selecting lesions that exhibit greater severity and may therefore require closer monitoring or more aggressive management. The investigation into the correlation between dermatoscopic and histopathological findings is set to continue in future studies.
  • No Thumbnail Available
    Item
    Expression of p53, p63, p16, Ki67, Cyclin D, Bcl-2, and CD31 Markers in Actinic Keratosis, In Situ Squamous Cell Carcinoma and Normal Sun-Exposed Skin of Elderly Patients
    (2023-12) Balcere, Alise; Sperga, Māris; Čēma, Ingrīda; Lauskis, Gunārs; Zolovs, Maksims; Rone-Kupfere, Māra; Krūmiņa, Angelika; Department of Dermatology and Venereology; Department of Oral and Maxillofacial Surgery and Oral Medicine; Statistics Unit; Department of Infectology
    Background: Age and cumulative exposure to ultraviolet (UV) light are primary contributors to skin cancer development. Regulatory proteins within the cell cycle are essential for the homeostasis of squamous epithelium. Methods: This study assessed the expression of immunohistochemical markers p53, p63, p16, Ki67, Cyclin D, Bcl-2, and CD31 in keratinocyte intraepithelial neoplasia (actinic keratosis and squamous cell carcinoma in situ) compared to normal skin. The objective was to distinguish disease-specific changes from those attributable to ageing and sun exposure in elderly skin. Results. Analysis included 22 actinic keratoses (AK), 7 in situ squamous cell carcinomas (SCC), and 8 normal skin biopsies. The mean age was 78.1 years for the AK/SCC group and 73.8 years for controls, with no significant age difference noted between the groups. The AK/SCC group exhibited a higher occurrence of amorphous masses, higher intensity of p53, lower Bcl-2 expression in the epidermis, higher Bcl-2 expression in the dermis, and higher CD31 expression in the dermis, all of which were statistically significant (p < 0.05). Conclusions: The study identifies distinct differences in the presence of amorphous masses and the expression levels of p53, Bcl-2, and CD31 between sun-exposed skin and in situ cutaneous squamous cell carcinomas, including actinic keratoses.
  • No Thumbnail Available
    Item