DSpace Repository :: Browsing by Author "Rancāns, Elmārs"

Browsing by Author "Rancāns, Elmārs"

Now showing 1 - 20 of 36

Accuracy of the Patient Health Questionnaire-9 for screening to detect major depression : updated systematic review and individual participant data meta-analysis
(2021-10-05) Depression Screening Data (DEPRESSD) PHQ Group; Rancāns, Elmārs
OBJECTIVE: To update a previous individual participant data meta-analysis and determine the accuracy of the Patient Health Questionnaire-9 (PHQ-9), the most commonly used depression screening tool in general practice, for detecting major depression overall and by study or participant subgroups. DESIGN: Systematic review and individual participant data meta-analysis. DATA SOURCES: Medline, Medline In-Process, and Other Non-Indexed Citations via Ovid, PsycINFO, Web of Science searched through 9 May 2018. REVIEW METHODS: Eligible studies administered the PHQ-9 and classified current major depression status using a validated semistructured diagnostic interview (designed for clinician administration), fully structured interview (designed for lay administration), or the Mini International Neuropsychiatric Interview (MINI; a brief interview designed for lay administration). A bivariate random effects meta-analytic model was used to obtain point and interval estimates of pooled PHQ-9 sensitivity and specificity at cut-off values 5-15, separately, among studies that used semistructured diagnostic interviews (eg, Structured Clinical Interview for Diagnostic and Statistical Manual), fully structured interviews (eg, Composite International Diagnostic Interview), and the MINI. Meta-regression was used to investigate whether PHQ-9 accuracy correlated with reference standard categories and participant characteristics. RESULTS: Data from 44 503 total participants (27 146 additional from the update) were obtained from 100 of 127 eligible studies (42 additional studies; 79% eligible studies; 86% eligible participants). Among studies with a semistructured interview reference standard, pooled PHQ-9 sensitivity and specificity (95% confidence interval) at the standard cut-off value of ≥10, which maximised combined sensitivity and specificity, were 0.85 (0.79 to 0.89) and 0.85 (0.82 to 0.87), respectively. Specificity was similar across reference standards, but sensitivity in studies with semistructured interviews was 7-24% (median 21%) higher than with fully structured reference standards and 2-14% (median 11%) higher than with the MINI across cut-off values. Across reference standards and cut-off values, specificity was 0-10% (median 3%) higher for men and 0-12 (median 5%) higher for people aged 60 or older. CONCLUSIONS: Researchers and clinicians could use results to determine outcomes, such as total number of positive screens and false positive screens, at different PHQ-9 cut-off values for different clinical settings using the knowledge translation tool at www.depressionscreening100.com/phq. STUDY REGISTRATION: PROSPERO CRD42014010673.
Acute and Transient Psychotic Disorder (ATPD) Dynamic Development and Particularities in Diagnostics and Treatment in Latvia. Summary of the Doctoral Thesis
(Rīga Stradiņš University, 2015) Rusaka, Marija; Rancāns, Elmārs
Acute and transient psychotic disorder (ATPD; F23, ICD-10) has been described as an acute psychosis with brief onset and polymorphous symptomatology. (1, 2) To explore the first episode of ATPD in patients in Latvia by describing premorbid personality, association with stressful life events, the clinical features, analyzing the longitudinal changes of diagnosis and associated socio-demographic characteristics to provide the possible basis for potential changes to ICD-11. Material and Methods: 1) Retrospective chart review of all first-time hospitalized patients fulfilling the ICD-10 criteria for ATPD treated at the Riga Centre of Psychiatry and Addiction Disorders (RCPAD), Latvia during a 3-year period (from 01.01.2004. to 31.12.2006.). Later patients were followed-up about 6.1 years (to 31.12.2010.). 2) Prospective follow-up of all first-time hospitalized patients from RCPAD in Latvia who fulfilled the ICD-10 criteria for ATPD, during the 15 month period (from 09.01.2010. to 30.03.2011.). Cohort follow-up period was on average 26.5 months (to 31.10.2012.). Results: 1) during a 3-year period, 294 patients were first-time hospitalized with an ATPD diagnosis, 54.0% were women. The average age at first psychotic episode was 35.7 ± 12.3 years for women, and 30.0 ± 10.8 years for men, (p < 0.0001). Over an average of 6.1 years follow-up period 51.0% of patients were not re-hospitalized. Later diagnosis was changed to schizophrenia in 73.0% of the re-hospitalized patients, mostly within the first two years of illness. The overall stability rate of ATPD diagnosis reached 58.0%. Stressful life events in the 6 months prior to the first episode were found in 44.0% of patients. 2) 102 patients were hospitalized with first-episode ATPD. 60.7% were females (p = 0.003). Over an average 26.5-month follow-up period, 59.8% of patients were not re-hospitalized. In the subgroup of patients who were re-hospitalized, 70.7% had their diagnosis converted to schizophrenia in subsequent visits. Stressful life events before the first episode were found in 49.0% of patients. Conclusions. Certain differences in clinical symptoms during first episode of psychosis in patients between “pure” ATPD and ATPD which later diagnosed schizophrenia were observed. Thought disorder during the index episode was the main statistically significant “predictor” of schizophrenia. Overall stability of ATPD diagnosis was about 50.0%. Large group of ATPD patients had stressful fife events before first episode of psychosis. Personality traits did not show any statistically significant with ATPD.
Adaptation and Assessment of Efficacy of Early Intervention Programme for Patients with Schizophrenia Spectrum First-Episode Psychosis in Latgale Region. Summary of the Doctoral Thesis
(Rīga Stradiņš University, 2022) Sīle, Liene; Rancāns, Elmārs
Adaptation and Assesment of Efficacy of Early Intervention Program for Patients with Schizophrenia Spectrum First-Episode Psychosis in Latgale Region Introduction. Schizophrenia spectrum disorders are one of the most common psychiatric disorders, with a course that can lead to chronic illness with potentially lost ability to work and reduced independence. Strategies to not only reduce symptoms of schizophrenia but also to renew the functional capacity of patients with the first episode of schizophrenic spectrum psychosis by promoting professional and social functioning are researched and reviewed in practise. Evidence in literature (Correll, 2018) points to the importance of early intervention in the treatment of schizophrenia spectrum psychotic disorders, however proposals to successfully adapt and introduce the method in everyday psychiatric practice are still needed. Aims. Adapt into clinical practise an early intervention programme for patients with the first episode of schizophrenia spectrum psychosis, evaluate the effectiveness of the programme on clinical and functional parameters compared to standard treatment during a 12-month period after the first episode of schizophrenic spectrum psychosis. Materials and methods. A prospective quasi-experimental cohort study with a control group, without randomization was performed. Of the 137 recruited patients, that were admitted to the Daugavpils psychoneurological hospital (DPNH) between January 1st 2016 and December 31st 2018 with the first episode of schizophrenic spectrum psychosis (FEP) 112 met the inclusion criteria, 14 patients refused to participate in the study, and another 35 patients were excluded from the study due to a multitude of reasons from either group, with 88 patients being included in the final data analysis. Participants of the study underwent a clinical interview that included the assessment for positive and negative symptoms of schizophrenia (SAPS, SANS), assessment of symptoms of depression (Calgary scale for depression, CSDD), Schedule of assessment of insight expanded version (SAI–E) and assessment of global functioning (GAF). All patients included in the study were treated in the DPNH acute psychosis ward, receiving treatment following unified principles outlined in clinical guidelines. After discharge from the hospital patients in the control group (n = 61) received standard treatment (ST) according to their will, and patients in the intervention group (n = 27) were offered a 6- month long treatment plan in the Latvian early intervention programme (LAT–EIP). Patients’ sociodemographic data and psychopathological symptoms were assessed on enrolment in the study. After a 12-month follow-up period form the start of treatment of FEP clinical (including status of remission) and functional (professional and social functioning) parameters were compared, as well as doctor’s appointments, use of medication, repeated admissions, and assignment of disability. Additionally, the proportion of refusal to continue participation in LAT–EIP and the attendance was assessed. The following descriptive and analytic methods were used in the final statistical data processing. The Pearson’s chi-squared test or Fisher’s exact test were used for the comparison of independent categorical variables, additionally, Cramér’s V value was used to assess size of effect, and the McNemar’s test for the comparison of dependant groups. Normally distributed quantitative parameters were evaluated using the independent t-test, using Cohen’s d coefficient to assess effect size, otherwise using the Mann–Whitney test or Wilcoxon test. To find and evaluate associations between parameters, univariate and multivariate weighted logistic regression was used, with results expressed as odds ratios with a 95 % confidence interval. Results. 52.5 % (n = 32) of the control group were men, and 85.2 % (n = 23) of the intervention group were men, p = 0.007. The median age of patients was 32 years (Q1–Q3: 27.0–39.0), and in the intervention group (n = 27) it was 29.0 years (Q1–Q3: 24.0–32.0), p = 0.042. Family history of psychiatric illness, suicide attempts, and years in education were not statistically different between groups. No statistical difference between groups was found in psychopathological positive and negative symptoms of schizophrenia and depression symptoms both at the time of admission with FEP and at discharge from hospital. After the 12- month follow-up period, during which patients in the control group received standard treatment (ST) and patients in the intervention group received LAT–EIP, intervention group’s patients had less pronounced positive and negative symptoms of schizophrenia, and higher global functioning levels. On enrolment in the study there were no statistical differences in employment, after the follow-up period, however, 63.0 % (n = 10) of patients in the intervention group were employed, and 31.1 % (n = 19) in the control group, p = 0.01. No differences in living arrangements were detected both on enrolment and after the 12-month follow-up period. The number of readmissions during the 12-month follow-up was significantly different, patients of the control group were 4.41 (95 % CI 1.56–12.45, p < 0,05) times more likely (OR) to be readmitted than patients in the intervention group. The number of total visits with a psychiatrist did not differ between groups, however, only one visit or not visits at all with an out-patient psychiatrist was 6.25 times (OR) (95 % CI 1.11–10.0, p = 0,04) more likely in the controle group, and discontinuation of medication against medical advice was 6.35 times (OR) (95 % CI 1.60–46.50; p < 0.01) more frequent in the control group when compared to patients in the intervention group. Remission was achieved 3.51 (95 % CI 1.33–10.2; p = 0.019) times more often in the intervention group, compared to patients receiving standard treatment. Conclusions. Results of the study partially confirm the proposed hypotheses. After 12 months patients with the first episode of schizophrenic spectrum psychosis that received treatment in the early intervention programme had less pronounced positive and negative symptoms, higher levels of professional functioning, fewer readmissions, and fewer instances of assigned disability compared to patients receiving standard treatment, however no differences related to treatment in living conditions or social domain were found. The early intervention programme is suitable for implementation in the Latvian psychiatric healthcare for the treatment of patients with schizophrenia spectrum disorders. Early intervention provides a continuation of treatment when transitioning from inpatient to outpatient treatment, patients in the intervention group visited the outpatient care psychiatrist at least once after discharge from the hospital at a higher rate, were less likely to discontinue medications against medical advice. Patients who received early intervention achieved remission more frequently as patients in the controle group. The results of this study are comparable to others available in literature, and the conclusions permit to be optimistic for the betterment of treatment of schizophrenia spectrum disorders in Latvia. This doctoral thesis can be looked at as the first step in the further development and progress of the intervention programme in the Daugavpils psychoneurological hospital and its introduction in psychiatric outpatient care in other psychiatric hospitals of Latvia.
Agrīnās intervences programmas adaptēšana un efektivitātes novērtējums pacientiem ar šizofrēniskā spektra pirmo psihozes epizodi Latgales reģionā. Promocijas darba kopsavilkums
(Rīgas Stradiņa universitāte, 2022) Sīle, Liene; Rancāns, Elmārs
Ievads. Šizofrēniskā spektra traucējumi ir vieni no izplatītākajiem psihiskajiem traucējumiem, kuru norise var attīstīties hroniskā saslimšanā ar potenciāli zaudētām darbaspējām un samazinātu dzīves kvalitāti. Pasaulē arvien plašāk tiek pētītas un praksē pārbaudītas stratēģijas, lai pacientiem ar šizofrēniskā spektra pirmo psihozes epizodi ne tikai reducētu šizofrēnijas simptomus, bet arī atjaunotu funkcionālās spējas, tā veicinot profesionālo un sociālo lomu. Pierādījumu bāze literatūrā (Correll, 2018) liecina par agrīnās intervences nozīmīgumu šizofrēniskā spektra psihotisko traucējumu ārstēšanā, bet vēl joprojām ir aktuāli izvirzīt priekšlikumus par veiksmīgu metodes adaptēšanu un ieviešanu klīniskajā praksē. Darba mērķis. Adaptēt Agrīnās intervences programmu pacientiem ar pirmreizēju šizofrēniskā spektra psihozes epizodi, izvērtēt programmas efektivitāti klīniskajos un funkcionālajos rādītājos, salīdzinot ar standarta ārstēšanu 12 mēnešu periodā pēc pirmās šizofrēniskā spektra psihozes epizodes. Materiāls un metodes. Tika veikts prospektīvs kvazieksperimentāls kohortas pētījums ar kontroles grupu, bez randomizācijas. No 137 pēc kārtas ņemtiem pacientiem, kas tika stacionēti ar šizofrēniskā spektra pirmo psihozes epizodi (PPE) Daugavpils psihoneiroloģiskajā slimnīcā (DPNS) laika posmā no 01.01.2016. līdz 31.12.2018., pētījuma iekļaušanas kritērijiem atbilda 112. No līdzdalības pētījumā atteicās 14 pacienti, vēl 35 pacienti no abām grupām pētījuma gaitā tika izslēgti dažādu iemeslu dēļ, un gala datu apstrāde veikta 88 pacientiem. Pētījuma pacientiem tika veikta klīniska intervija, kas iekļāva šizofrēnijas pozitīvo un negatīvo simptomu novērtējumu (SAPS, SANS), šizofrēnijas depresīvo simptomu novērtējumu (Kalgarija depresijas skala), izpratnes par savu slimību novērtējumu (SAI–E) un globālās funkcionēšanas novērtējumu (GAF). Visi pētījumā iekļautie pacienti tika ārstēti DPNS akūtajā psihožu nodaļā, saņemot terapiju pēc vienotiem klīnisko vadlīniju principiem. Pēc izrakstīšanās no stacionāra pacienti kontroles grupā (n = 61) saņēma standarta ārstēšanu (SĀ) pēc savas brīvas izvēles, pacientiem intervences grupā (n = 27) tika piedāvāts sešu mēnešu ārstēšanas plāns Latvijas Agrīnās intervences programmā (LAT–AIP). Pēc 12 mēnešu novērošanas perioda, par atskaites punktu nosakot ārstēšanas uzsākšanu ar PPE, tika salīdzināti klīniskie (t. sk. remisijas statuss) un funkcionālie (profesionālās un sociālās lomas funkcionēšana) rādītāji, ārsta apmeklējumu skaits un medikamentu lietošanas statuss, atkārtotas stacionēšanas reizes un invaliditātes piešķiršana. Tika izvērtēts arī pacientu atteikšanās īpatsvars no LAT–AIP un kopējais intervenču apmeklējums no plānotā. Statistiskā datu apstrāde veikta, izmantojot aprakstošas un analītiskas metodes. Neatkarīgo kategorisko mainīgo salīdzināšanai tika izmantots Pīrsona hī kvadrāta tests vai Fišera precīzais tests, papildus nosakot efekta lielumu ar Krāmera V vērtību, atkarīgo grupu salīdzināšanai izmantojot Maknēmara testu. Normālsadalītās kvantitatīvās pazīmes tika vērtētas, izmantojot neatkarīgo t-testu vai atkarīgo izlašu t-testu, papildus nosakot efekta lielumu ar Koena d koeficientu, pretējā gadījumā izmantojot Manna–Vitnija vai Vilkoksona testu. Lai atrastu un novērtētu asociācijas starp pazīmēm, tika lietota viena faktora un daudzfaktoru samērotā loģistiskā regresija, rezultāti izteikti izredžu attiecībās ar 95 % ticamības intervālu. Rezultāti. Kontroles grupā 52,5 % (n = 32) bija vīrieši, intervences grupā 85,2 % (n = 23) bija vīrieši, p = 0,007. Pacientu mediānais vecums bija 32 gadi (Q1–Q3: 27,0–39,0), intervences grupā (n = 27) 29,0 gadi (Q1–Q3: 24,0–32,0), p = 0,042. Psihiskas saslimšanas ģimenes amamnēzē, pašnāvības mēģinājumi un izglītībā pavadītie gadi grupās statistiski neatšķīrās. Psihopatoloģiskā pozitīvā un negatīvā šizofrēnijas simptomātika un depresijas simptomātikas novērtējums, pacientiem iestājoties stacionārā ar PPE un izrakstoties no stacionāra, grupās statistiki neatšķīrās. Pēc 12 mēnešu perioda, kad pacienti kontroles grupā bija saņēmuši SĀ vai intervences grupā LAT–AIP, intervences grupā pacientiem bija mazāki šizofrēnijas pozitīvie un negatīvie simptomi, augstāki globālas funkcionēšanas rādītāji. Pacientiem, sākoties pētījumam, nebija statistiskas atšķirības nodarbinātības statusā, savukārt pēc 12 mēnešu novērojuma intervences grupā nodarbināti bija 63,0 % (n = 10) no pacientiem, attiecīgi kontroles grupā 31,1 % (n = 19), p = 0,01. Dzīves apstākļos netika konstatētas atšķirības, iestājoties pētījumā un pēc 12 mēnešu perioda. Nozīmīgi atšķīrās atkārtotu stacionēšanas reižu skaits, kontroles grupas pacientiem 12 mēnešu laikā pēc PPE bija 4,41 (95 % TI: 1,56–12,45, p < 0,05) reizi lielākas izredzes tikt atkārtoti stacionētiem nekā intervences grupā. Psihiatra kopējais apmeklējumu skaits grupās statistiski neatšķīrās, bet kontroles grupā 6,25 (95 % TI: 1,11–10,0, p = 0,04) reizes biežāk bija tikai viena vai arī nebija notikusi vizīte pie ambulatorā psihiatra, salīdzinot ar intervences grupu, un medikamentu pārtraukšana pretēji psihiatra rekomendācijām bija sastopama kontroles grupā 6,35 reizes biežāk (95 % TI: 1,60–46,50; p < 0,01) nekā pacientiem, kas ārstējās agrīnās intervences grupā. Intervences grupā remisija bija sastopama 3,51 (95 % TI: 1,33–10,2, p = 0,019) reizi biežāk nekā pacientiem, kas saņēma standarta ārstēšanu. Pēc 12 mēnešu novērojuma intervences grupā invaliditāte tika piešķirta 7,4 % (n = 2) pacientu, konroles grupā 34,4 % (n = 21), p = 0,017. Secinājumi. Pacientiem ar pirmreizēju šizofrēniskā spektra psihozes epizodi, kas saņēma ārstēšanu Agrīnās intervences programmā, pēc 12 mēnešiem bija nosakāmi mazāk izteikti šizofrēnijas pozitīvie un negatīvie simptomi, augstāki profesionālās funkcionēšanas rādītāji, retāka atkārtota stacionēšana un mazāk piešķirta invaliditāte, salīdzinot ar pacientiem, kas saņēma standarta ārstēšanu, savukārt dzīves apstākļos jeb sociālajā sfērā izmaiņas saistībā ar ārstēšanas metodi netika konstatētas. Agrīnās intervences programma ir īstenojama Latvijas psihiatriskās veselības aprūpē pacientu ar šizofrēniskā spektra traucējumiem ārstēšanā. Agrīnās intervences grupā pacienti biežāk apmeklēja ambulatoro psihiatru vismaz vienu reizi pēc izrakstīšanās no stacionāra, kā arī ievērojami mazāk pārtrauca medikamentu lietošanu pretēji ārsta rekomendācijām. Agrīnās intervences grupā pacienti biežāk sasniedza remisiju 12 mēnešu laikā pēc pirmās psihozes epizodes, salīdzinot ar standarta ārstēšanu. Agrīnās intervences programma ir efektīvāka ārstēšanas metode pacientiem ar šizofrēniskā spektra pirmo psihozes epizodi nekā standarta ārstēšana. Darba rezultāti salīdzināmi ar pasaules literatūru, un secinājumi rada optimismu pacientu ar šizofrēniskā spektra traucējumiem ārstēšanas uzlabošanā Latvijā. Promocijas darbs var tikt uzskatīts par pirmo soli tālākai Agrīnās intervences programmas attīstībai un pilnveidošanai Daugavpils psihoneiroloģiskajā slimnīcā un ieviešanai ambulatorā psihiatra ikdienas praksē citās Latvijas psihiatriskajās slimnīcās.
Agrīnās intervences programmas adaptēšana un efektivitātes novērtējums pacientiem ar šizofrēniskā spektra pirmo psihozes epizodi Latgales reģionā. Promocijas darbs
(Rīgas Stradiņa universitāte, 2022) Sīle, Liene; Rancāns, Elmārs
Ievads. Šizofrēniskā spektra traucējumi ir vieni no izplatītākajiem psihiskajiem traucējumiem, kuru norise var attīstīties hroniskā saslimšanā ar potenciāli zaudētām darbaspējām un samazinātu dzīves kvalitāti. Pasaulē arvien plašāk tiek pētītas un praksē pārbaudītas stratēģijas, lai pacientiem ar šizofrēniskā spektra pirmo psihozes epizodi ne tikai reducētu šizofrēnijas simptomus, bet arī atjaunotu funkcionālās spējas, tā veicinot profesionālo un sociālo lomu. Pierādījumu bāze literatūrā (Correll, 2018) liecina par agrīnās intervences nozīmīgumu šizofrēniskā spektra psihotisko traucējumu ārstēšanā, bet vēl joprojām ir aktuāli izvirzīt priekšlikumus par veiksmīgu metodes adaptēšanu un ieviešanu klīniskajā praksē. Darba mērķis. Adaptēt Agrīnās intervences programmu pacientiem ar pirmreizēju šizofrēniskā spektra psihozes epizodi, izvērtēt programmas efektivitāti klīniskajos un funkcionālajos rādītājos, salīdzinot ar standarta ārstēšanu 12 mēnešu periodā pēc pirmās šizofrēniskā spektra psihozes epizodes. Materiāls un metodes. Tika veikts prospektīvs kvazieksperimentāls kohortas pētījums ar kontroles grupu, bez randomizācijas. No 137 pēc kārtas ņemtiem pacientiem, kas tika stacionēti ar šizofrēniskā spektra pirmo psihozes epizodi (PPE) Daugavpils psihoneiroloģiskajā slimnīcā (DPNS) laika posmā no 01.01.2016. līdz 31.12.2018., pētījuma iekļaušanas kritērijiem atbilda 112. No līdzdalības pētījumā atteicās 14 pacienti, vēl 35 pacienti no abām grupām pētījuma gaitā tika izslēgti dažādu iemeslu dēļ, un gala datu apstrāde veikta 88 pacientiem. Pētījuma pacientiem tika veikta klīniska intervija, kas iekļāva šizofrēnijas pozitīvo un negatīvo simptomu novērtējumu (SAPS, SANS), šizofrēnijas depresīvo simptomu novērtējumu (Kalgarija depresijas skala), izpratnes par savu slimību novērtējumu (SAI–E) un globālās funkcionēšanas novērtējumu (GAF). Visi pētījumā iekļautie pacienti tika ārstēti DPNS akūtajā psihožu nodaļā, saņemot terapiju pēc vienotiem klīnisko vadlīniju principiem. Pēc izrakstīšanās no stacionāra pacienti kontroles grupā (n = 61) saņēma standarta ārstēšanu (SĀ) pēc savas brīvas izvēles, pacientiem intervences grupā (n = 27) tika piedāvāts sešu mēnešu ārstēšanas plāns Latvijas Agrīnās intervences programmā (LAT–AIP). Pēc 12 mēnešu novērošanas perioda, par atskaites punktu nosakot ārstēšanas uzsākšanu ar PPE, tika salīdzināti klīniskie (t. sk. remisijas statuss) un funkcionālie (profesionālās un sociālās lomas funkcionēšana) rādītāji, ārsta apmeklējumu skaits un medikamentu lietošanas statuss, atkārtotas stacionēšanas reizes un invaliditātes piešķiršana. Tika izvērtēts arī pacientu atteikšanās īpatsvars no LAT–AIP un kopējais intervenču apmeklējums no plānotā. Statistiskā datu apstrāde veikta, izmantojot aprakstošas un analītiskas metodes. Neatkarīgo kategorisko mainīgo salīdzināšanai tika izmantots Pīrsona hī kvadrāta tests vai Fišera precīzais tests, papildus nosakot efekta lielumu ar Krāmera V vērtību, atkarīgo grupu salīdzināšanai izmantojot Maknēmara testu. Normālsadalītās kvantitatīvās pazīmes tika vērtētas, izmantojot neatkarīgo t-testu vai atkarīgo izlašu t-testu, papildus nosakot efekta lielumu ar Koena d koeficientu, pretējā gadījumā izmantojot Manna–Vitnija vai Vilkoksona testu. Lai atrastu un novērtētu asociācijas starp pazīmēm, tika lietota viena faktora un daudzfaktoru samērotā loģistiskā regresija, rezultāti izteikti izredžu attiecībās ar 95 % ticamības intervālu. Rezultāti. Kontroles grupā 52,5 % (n = 32) bija vīrieši, intervences grupā 85,2 % (n = 23) bija vīrieši, p = 0,007. Pacientu mediānais vecums bija 32 gadi (Q1–Q3: 27,0–39,0), intervences grupā (n = 27) 29,0 gadi (Q1–Q3: 24,0–32,0), p = 0,042. Psihiskas saslimšanas ģimenes amamnēzē, pašnāvības mēģinājumi un izglītībā pavadītie gadi grupās statistiski neatšķīrās. Psihopatoloģiskā pozitīvā un negatīvā šizofrēnijas simptomātika un depresijas simptomātikas novērtējums, pacientiem iestājoties stacionārā ar PPE un izrakstoties no stacionāra, grupās statistiki neatšķīrās. Pēc 12 mēnešu perioda, kad pacienti kontroles grupā bija saņēmuši SĀ vai intervences grupā LAT–AIP, intervences grupā pacientiem bija mazāki šizofrēnijas pozitīvie un negatīvie simptomi, augstāki globālas funkcionēšanas rādītāji. Pacientiem, sākoties pētījumam, nebija statistiskas atšķirības nodarbinātības statusā, savukārt pēc 12 mēnešu novērojuma intervences grupā nodarbināti bija 63,0 % (n = 10) no pacientiem, attiecīgi kontroles grupā 31,1 % (n = 19), p = 0,01. Dzīves apstākļos netika konstatētas atšķirības, iestājoties pētījumā un pēc 12 mēnešu perioda. Nozīmīgi atšķīrās atkārtotu stacionēšanas reižu skaits, kontroles grupas pacientiem 12 mēnešu laikā pēc PPE bija 4,41 (95 % TI: 1,56–12,45, p < 0,05) reizi lielākas izredzes tikt atkārtoti stacionētiem nekā intervences grupā. Psihiatra kopējais apmeklējumu skaits grupās statistiski neatšķīrās, bet kontroles grupā 6,25 (95 % TI: 1,11–10,0, p = 0,04) reizes biežāk bija tikai viena vai arī nebija notikusi vizīte pie ambulatorā psihiatra, salīdzinot ar intervences grupu, un medikamentu pārtraukšana pretēji psihiatra rekomendācijām bija sastopama kontroles grupā 6,35 reizes biežāk (95 % TI: 1,60–46,50; p < 0,01) nekā pacientiem, kas ārstējās agrīnās intervences grupā. Intervences grupā remisija bija sastopama 3,51 (95 % TI: 1,33–10,2, p = 0,019) reizi biežāk nekā pacientiem, kas saņēma standarta ārstēšanu. Pēc 12 mēnešu novērojuma intervences grupā invaliditāte tika piešķirta 7,4 % (n = 2) pacientu, konroles grupā 34,4 % (n = 21), p = 0,017. Secinājumi. Pacientiem ar pirmreizēju šizofrēniskā spektra psihozes epizodi, kas saņēma ārstēšanu Agrīnās intervences programmā, pēc 12 mēnešiem bija nosakāmi mazāk izteikti šizofrēnijas pozitīvie un negatīvie simptomi, augstāki profesionālās funkcionēšanas rādītāji, retāka atkārtota stacionēšana un mazāk piešķirta invaliditāte, salīdzinot ar pacientiem, kas saņēma standarta ārstēšanu, savukārt dzīves apstākļos jeb sociālajā sfērā izmaiņas saistībā ar ārstēšanas metodi netika konstatētas. Agrīnās intervences programma ir īstenojama Latvijas psihiatriskās veselības aprūpē pacientu ar šizofrēniskā spektra traucējumiem ārstēšanā. Agrīnās intervences grupā pacienti biežāk apmeklēja ambulatoro psihiatru vismaz vienu reizi pēc izrakstīšanās no stacionāra, kā arī ievērojami mazāk pārtrauca medikamentu lietošanu pretēji ārsta rekomendācijām. Agrīnās intervences grupā pacienti biežāk sasniedza remisiju 12 mēnešu laikā pēc pirmās psihozes epizodes, salīdzinot ar standarta ārstēšanu. Agrīnās intervences programma ir efektīvāka ārstēšanas metode pacientiem ar šizofrēniskā spektra pirmo psihozes epizodi nekā standarta ārstēšana. Darba rezultāti salīdzināmi ar pasaules literatūru, un secinājumi rada optimismu pacientu ar šizofrēniskā spektra traucējumiem ārstēšanas uzlabošanā Latvijā. Promocijas darbs var tikt uzskatīts par pirmo soli tālākai Agrīnās intervences programmas attīstībai un pilnveidošanai Daugavpils psihoneiroloģiskajā slimnīcā un ieviešanai ambulatorā psihiatra ikdienas praksē citās Latvijas psihiatriskajās slimnīcās.
Akūtu un transitorisku psihotisku traucējumu dinamiskā attīstība, diagnostikas un ārstēšanas īpatnības Latvijā. Promocijas darba kopsavilkums
(Rīgas Stradiņa universitāte, 2015) Rusaka, Marija; Rancāns, Elmārs
Akūti un transitoriski psihotiski traucējumi (ATPT, F23, SSK-10) tiek definēti kā akūta psihoze ar īslaicīgu norisi un polimorfu simptomātiku. (1) Pēdējā laikā arvien pieaug ATPT pētījumu nozīme, jo zinātnieki sāk aktīvu diskusiju par iespēju mainīt ATPT diagnozes klasifikāciju Starptautiskās slimību klasifikācijas nākamajā redakcijā (SSK-11). (2) Pētījuma mērķis bija izpētīt akūtu un transitorisku psihotisku traucējumu (ATPT) pacientu agrīno simptomātiku un diagnozes noturību, raksturot pirmās hospitalizācijas īpatnības ATPT pacientiem un pacientiem, kuriem vēlāk attīstās šizofrēnija, izpētīt ATPT iespējamo saistību ar stresu radošiem dzīves notikumiem slimības premorbīdā un personības rakstura iezīmēm, kā arī noteikt ATPT ārstēšanas taktikas īpatnības Latvijā. Materiāls un metodes. 1) Retrospektīvajā daļā tika iekļauti visi pirmreizēji hospitalizētie pacienti, kas atbilda SSK-10 noteiktajiem ATPT kritērijiem (PVO, 1993) un kas 3 gadu periodā (no 01.01.2004. līdz 31.12.2006.) iestājās Rīgas Psihiatrijas un narkoloģijas centrā (RPNC). Turpmāk pacienti tika novēroti vidēji 6 gadus (līdz 31.12.2010.). 2) Prospektīvās daļas pētījumā tika iekļauti visi pirmreizējie pacienti, kas 15 mēnešu periodā (no 09.01.10. līdz 30.03.11.) tika hospitalizēti RPNC un atbilda SSK-10 noteiktajiem ATPT kritērijiem (PVO, 1993). Vēlāk pacienti tika novēroti līdz 31.10.2012. Rezultāti. 1) 3 gadu periodā pirmreizēji ar ATPT diagnozi bija hospitalizēti 294 pacienti, 54% no tiem bija sievietes. Vidējais vecums pirmās psihozes epizodes laikā bija 35,7 ± 12,3 gadi sievietēm un 30,0 ± 10,8 gadi vīriešiem (p < 0,0001).Vairāk nekā 51,0% pacientu netika atkārtoti hospitalizēti vidēji 6,1 gadu novērošanas periodā. No atkārtoti hospitalizētiem pacientiem 73,0% diagnoze vēlāk tika mainīta uz šizofrēniju, galvenokārt slimības pirmajos divos gados. Diagnozes vispārējā stabilitāte (DVS) sasniedza 58,0%. Stresu radošus dzīves notikumus 6 mēnešus pirms pirmās epizodes konstatēja 44% pacientu. 2) Ar ATPT pirmo epizodi bija hospitalizēti 102 pacienti. 60,7% (62) no tiem bija sievietes (p = 0,003). Vidēji 26,5 mēnešu novērošanas periodā 59,8% pacientu netika hospitalizēti atkārtoti. Rehospitalizētiem pacientiem diagnoze biežāk tika mainīta uz šizofrēnijas diagnozi (70,7%). Stresu radošus dzīves notikumus 6 mēnešus pirms pirmās epizodes konstatēja 49,0% (50) pacientu. Secinājumi. Pirmreizējās psihozes klīniskie simptomi “tīro” ATPT grupas pacientiem un pacientiem, kuriem vēlāk attīstījās šizofrēnija, bija atšķirīgi. Galvenais diagnozes prognostiskais rādītājs bija domāšanas traucējumi pirmreizējās psihozes laikā. Diagnozes vispārējā stabilitāte bija ap 50,0%. Stresu radošus dzīves notikumus pirms pirmās psihotiskās epizodes konstatēja lielai daļai ATPT pacientu. Pētījumā netika iegūti dati, kas apstiprinātu ATPT diagnozes korelāciju ar personības rakstura iezīmēm.
Akūtu un transitorisku psihotisku traucējumu dinamiskā attīstība, diagnostikas un ārstēšanas īpatnības Latvijā. Promocijas darbs
(Rīgas Stradiņa universitāte, 2015) Rusaka, Marija; Rancāns, Elmārs
Akūti un transitoriski psihotiski traucējumi (ATPT, F23, SSK-10) tiek definēti kā akūta psihoze ar īslaicīgu norisi un polimorfu simptomātiku. (1) Pēdējā laikā arvien pieaug ATPT pētījumu nozīme, jo zinātnieki sāk aktīvu diskusiju par iespēju mainīt ATPT diagnozes klasifikāciju Starptautiskās slimību klasifikācijas nākamajā redakcijā (SSK-11). (2) Pētījuma mērķis bija izpētīt akūtu un transitorisku psihotisku traucējumu (ATPT) pacientu agrīno simptomātiku un diagnozes noturību, raksturot pirmās hospitalizācijas īpatnības ATPT pacientiem un pacientiem, kuriem vēlāk attīstās šizofrēnija, izpētīt ATPT iespējamo saistību ar stresu radošiem dzīves notikumiem slimības premorbīdā un personības rakstura iezīmēm, kā arī noteikt ATPT ārstēšanas taktikas īpatnības Latvijā. Materiāls un metodes. 1) Retrospektīvajā daļā tika iekļauti visi pirmreizēji hospitalizētie pacienti, kas atbilda SSK-10 noteiktajiem ATPT kritērijiem (PVO, 1993) un kas 3 gadu periodā (no 01.01.2004. līdz 31.12.2006.) iestājās Rīgas Psihiatrijas un narkoloģijas centrā (RPNC). Turpmāk pacienti tika novēroti vidēji 6 gadus (līdz 31.12.2010.). 2) Prospektīvās daļas pētījumā tika iekļauti visi pirmreizējie pacienti, kas 15 mēnešu periodā (no 09.01.10. līdz 30.03.11.) tika hospitalizēti RPNC un atbilda SSK-10 noteiktajiem ATPT kritērijiem (PVO, 1993). Vēlāk pacienti tika novēroti līdz 31.10.2012. Rezultāti. 1) 3 gadu periodā pirmreizēji ar ATPT diagnozi bija hospitalizēti 294 pacienti, 54% no tiem bija sievietes. Vidējais vecums pirmās psihozes epizodes laikā bija 35,7 ± 12,3 gadi sievietēm un 30,0 ± 10,8 gadi vīriešiem (p < 0,0001).Vairāk nekā 51,0% pacientu netika atkārtoti hospitalizēti vidēji 6,1 gadu novērošanas periodā. No atkārtoti hospitalizētiem pacientiem 73,0% diagnoze vēlāk tika mainīta uz šizofrēniju, galvenokārt slimības pirmajos divos gados. Diagnozes vispārējā stabilitāte (DVS) sasniedza 58,0%. Stresu radošus dzīves notikumus 6 mēnešus pirms pirmās epizodes konstatēja 44% pacientu. 2) Ar ATPT pirmo epizodi bija hospitalizēti 102 pacienti. 60,7% (62) no tiem bija sievietes (p = 0,003). Vidēji 26,5 mēnešu novērošanas periodā 59,8% pacientu netika hospitalizēti atkārtoti. Rehospitalizētiem pacientiem diagnoze biežāk tika mainīta uz šizofrēnijas diagnozi (70,7%). Stresu radošus dzīves notikumus 6 mēnešus pirms pirmās epizodes konstatēja 49,0% (50) pacientu. Secinājumi. Pirmreizējās psihozes klīniskie simptomi “tīro” ATPT grupas pacientiem un pacientiem, kuriem vēlāk attīstījās šizofrēnija, bija atšķirīgi. Galvenais diagnozes prognostiskais rādītājs bija domāšanas traucējumi pirmreizējās psihozes laikā. Diagnozes vispārējā stabilitāte bija ap 50,0%. Stresu radošus dzīves notikumus pirms pirmās psihotiskās epizodes konstatēja lielai daļai ATPT pacientu. Pētījumā netika iegūti dati, kas apstiprinātu ATPT diagnozes korelāciju ar personības rakstura iezīmēm.
Association of Depression and Anxiety with Cardiovascular Co-Morbidity and 10-Year Risk of Cardiovascular Mortality (SCORE) in a Primary Care Population of Latvia. Summary of the Doctoral Thesis
(Rīga Stradiņš University, 2020) Ivanovs, Rolands; Rancāns, Elmārs
Background: Depression and cardiovascular (CV) diseases (CVD) are the two most common non-communicable diseases causing disability and mortality worldwide. In Latvia, the mortality rate from CVD is among the highest in the European Union (EU). Depression and anxiety have been recognized as independent risk factors for both the development and prognosis of CVD. The role of these CV risk factors have been underrecognized in Latvia. The largest national epidemiological surveys which were previously carried out to assess cardiovascular risk factors prevalence in Latvian adults have not included depression and anxiety as risk factors. The aim of this study was to examine the association of depression and anxiety with CV comorbidity and the 10-year CV mortality risk in a primary care population of Latvia. Material and methods: This cross-sectional study was carried out within the framework of the National Research Program BIOMEDICINE to assess the prevalence of mental disorders at 24 primary care facilities. During one week period in 2015 all consecutive adult patients were invited to complete a nine-item Patient Health Questionnaire (PHQ-9) and a seven-item Generalized Anxiety Disorder scale (GAD-7) followed by socio-demographic questionnaire and measurements of height, weight, waist circumference, blood pressure, total cholesterol. The diagnostic Mini International Neuropsychiatric Interview (MINI) was conducted over the telephone within 2 weeks after the visit to general practitioner. Diagnoses of CVD were confirmed using medical records. The measurement of CV mortality risk was based on the SCORE (The Systematic Coronary Risk Evaluation) system for high risk countries which estimates the 10-year risk of a fatal atherosclerotic CV event. An univariate and multivariate logistic regression analyses were conducted using the conceptual hierarchical framework model. Results: From 1756 approached subjects 152 declined to participate in this study. The mean response rate was 91.3%, it varied between 86.3–93.7% across 24 primary care facilities all over the country. Those who declined did not significantly differ in the basic sociodemographic characteristics from the study sample. In total, 1604 patients were approached to complete the PHQ-9 and the GAD-7 questionnaires, which were completed by 1585 of participants. In the final analysis 1565 subjects were included, 489 (31.2%) men and 1076 (68.8%) women. CVD was detected in 17.1% (n = 268) and a very high 10-year CV mortality risk according to the SCORE ≥10% was detected in 23.4% (n = 367) of study population. Depression screening was positive (PHQ-9 ≥ 10) for 14.7% (n = 228), and anxiety screening was positive (GAD-7 ≥ 10) for 10.1% (n = 156) of the study subjects. According to the MINI, 10.3% (n = 149) had current and 28.1% (n = 407) had lifetime depressive episode, and 16.1% (n = 233) had an anxiety disorder. After adjustment for socio-demographic, lifestyle and traditional CV risk factors, depression was statistically significantly related to CVDs with an odds ratio (OR) of 1.52 (p = 0.04) for current depressive symptoms (PHQ-9 ≥ 10) and 2.08 (p = 0.002) for lifetime depressive episode (MINI). None of the anxiety measures (MINI and GAD-7) showed statistically significant associations with CVD in either the univariate or the multivariate analyses. After adjustment for socio-demographic, lifestyle and traditional CV risk factors depression and anxiety was statistically significantly related to a very high CV mortality risk (SCORE ≥ 10%). Depressive symptoms (PHQ-9 ≥ 10) were associated with a 1.57 (p = 0.03) times higher odds of a very high CV mortality risk, but current anxiety disorder (MINI) reduced the CV mortality risk with an odds ratio of 0.58 (p = 0.02). The strongest association with the SCORE indicator was found for individuals living in the urban capital of Latvia with an OR of 4.00 (p < 0.001) compared to those living in rural areas. Conclusions: This study found a statistically significant relationship of depression and anxiety with CV comorbidity and the 10-year CV mortality risk in a primary care population of Latvia. Current depressive symptoms (PHQ-9 ≥ 10) and a lifetime depressive episode (according to the MINI) were significantly associated with increased risk of CV morbidity with an OR of 2.08 and 1.52, respectively. Depressive symptoms (PHQ-9 ≥ 10) were associated with a 1.57 times higher odds of a very high CV mortality risk, but current anxiety disorder (MINI) reduced the CV mortality risk with an odds ratio of 0.58. Our findings suggest that individuals with CVD and SCORE ≥ 10% should be screened and treated for depression to potentially delay the development and improve the prognosis of CVD, especially in women. Anxiety could possibly have a protective influence on CV prognosis. Place of residence has been established as an important factor associated with CVD and SCORE ≥ 10%.
Case report : Treatment-resistant schizophrenia with auto-aggressive compulsive behavior—Successful management with cariprazine
(2023-06-29) Renemane, Lubova; Rancāns, Elmārs; Department of Psychiatry and Narcology
The present case report describes a patient with treatment-resistant schizophrenia and auto-aggressive compulsive behavior who was effectively treated with a third-generation antipsychotic medication, cariprazine. The diagnosis was made 12 years ago, and the patient has been hospitalized 14 times and undergone various antipsychotic treatments. Despite receiving both inpatient and outpatient care, the patient's response to treatment has been only partial, and he has been classified as a treatment-resistant case. Therefore, the patient was switched to cariprazine, which led to significant improvements in both positive and negative symptoms, as well as the complete reduction of auto-aggressive compulsive behavior. These improvements contributed to the patient's overall social functioning and the achievement of remission, while also avoiding polypharmacy and eliminating the metabolic side effects associated with previous treatments.
Changes in diagnostic patterns of depression among family physicians in Latvia after participating in the education course on depression developed within the national research programme biomedicine 2014-2017 : Preliminary results
(2019) Rancāns, Elmārs; Ķīvīte-Urtāne, Anda; Department of Psychiatry and Narcology; Department of Public Health and Epidemiology
nnually, 7.9% of the general population in Latvia are suffering from depression. According to theofficial statistics, less than 8000 persons a year have been treated for depression in thestate-paid health care services while the National Research Programme (NRP) BIOMEDICINE2014–2017 found that more than 70 000 depressed patients annually are coming to family physi-cians (FPs) in Latvia. Within NRP researchers have developed an algorithm for diagnostics andtreatment of depression and carried out ten educational courses for FPs all over Latvia in 2016.Data on the treatment of depression have been collected from the National Health Service (NHS)database from 01.01.2015 till 30.06.2017. Changes between the trained and control groups havebeen calculated for the time period before intervention — 2015–2016 and six months right after it.The “Depression School” was attended by 210 (15.2%) out of 1382 FPs, in contract with theNHS, who signed in for the course on first-to-come basis. There were no statistically significantdemographic differences between trained and control groups, except, a larger proportion of FPsfrom rural places vs. the capital city attended the courses. Comparing the trained and controlgroups, during the period before the intervention there were on average 0.96 vs. 0.83 depressiveepisodes (F32) and 3.26 vs.1.74 recurrent depressive disorder (F33) episodes in 1/2 year (p<0.001). Statistically significant increase was observed for F33 episodes (+1.42,p< 0.001), andnumeric for F32 episodes (+0.18,p= 0.36) in the trained group of FPs in 2017. In total this gavea statistically significant (p< 0.001) increase by 43.6% of F33 diagnoses following the educationcourse on depression for family physicians. Further analysis of data to access sustainability oftraining effect after 12 and 24 months are underway.
Clinical and Sociodemographic Characteristics in First-Episode Psychosis Patients in a Rural Region of Latvia
(2019) Bērze, Liene; Bezina, K.; Pavlovs, Konstantīns; Ķikuste, S.; Šapele, Inna; Rancāns, Elmārs; Department of Psychiatry and Narcology
The first psychosis is a crucial point for further development of mental disorders. Previous evidence has demonstrated that psychotic disorders, including schizophrenia, are associated with a large number of years living with the disability. It is a global aim to improve prognosis of psychotic disorders, especially in rural regions, where mental health care possibly is not so easily accessible for patients. The aim of this study was to investigate clinical and sociodemographic determinants in association with patient and illness related factors to improve knowledge and understanding of first time psychosis patients in a rural region. This is a descriptive, cohort-based study of all consecutive first episode psychosis (F20, F23, ICD 10) patients admitted in the Daugavpils Psychoneurological Hospital (DPNH) between January 2016 and December 2017. Of the 94 first-time patients hospitalised in DPNH with symptoms of psychosis, 69 met the inclusion criteria. Our results showed that median age of patients was 33 years (IQR 27.5-42.0), median duration of untreated illness (DUI) was 30 months (IQR 11.0-60.0), and median duration of untreated psychosis (DUP) was 8 weeks (IQR 4.0-48.0). The results showed that 55.1% of first psychosis patients had not seen any health care specialist before being admitted to the psychiatric hospital. We found statistically significant differences between some sociodemographic aspects in DUI/DUP. Patients who lived with relatives had the longest DUI - 36 months, compared with 12 months for those who had established their own family. Unemployed patients had longer DUI - 36 months, compared with 12 months for employed patients. Similar findings were shown for associations with DUP. To our knowledge this study adds several important findings that help to better understand first psychosis patients.
Clinical Utility of the Parent-Report Version of the Strengths and Difficulties Questionnaire (SDQ) in Latvian Child and Adolescent Psychiatry Practice
(2022-11-04) Bezborodovs, Ņikita; Kočāne, Arta; Rancāns, Elmārs; Villerusa, Anita; Department of Psychiatry and Narcology; Department of Public Health and Epidemiology
Abstract: Background and Objectives: Screening instruments can be crucial in child and adolescent mental healthcare practice by allowing professionals to triage the patient flow in a limited resource setting and help in clinical decision making. Our study aimed to examine whether the Strengths and Difficulties Questionnaire (SDQ), with the application of the original UK-based scoring algorithm, can reliably detect children and adolescents with different mental disorders in a clinical population sample. Materials and Methods: a total of 363 outpatients aged 2 to 17 years from two outpatient child psychiatry centres in Latvia were screened with the parent-report version of the SDQ and assigned clinical psychiatric diagnoses. The ability of the SDQ to predict the clinical diagnosis in major diagnostic groups (emotional, conduct, hyperactivity, and developmental disorders) was assessed. Results: The subscales of the parent-report SDQ showed a significant correlation with the corresponding clinical diagnoses. The sensitivity of the SDQ ranged 65–78%, and the specificity was 57–78%. The discriminative ability of the SDQ, as measured by the diagnostic odds ratio, did not quite reach the level of clinical utility in specialised psychiatric settings. Conclusions: We suggest the SDQ be used in primary healthcare settings, where it can be an essential tool to help family physicians recognise children needing further specialised psychiatric evaluation. There is a need to assess the psychometric properties and validate the SDQ in a larger populational sample in Latvia, determine the population-specific cut-off scores, and reassess the performance of the scale in primary healthcare practice.
Data-Driven Cutoff Selection for the Patient Health Questionnaire-9 Depression Screening Tool
(2024-11-04) Levis, Brooke; Bhandari, Parash Mani; Neupane, Dipika; Fan, Suiqiong; Benedetti, Andrea; Rancāns, Elmārs; Depression Screening Data (DEPRESSD) PHQ Group; Department of Psychiatry and Narcology
IMPORTANCE: Test accuracy studies often use small datasets to simultaneously select an optimal cutoff score that maximizes test accuracy and generate accuracy estimates. OBJECTIVE: To evaluate the degree to which using data-driven methods to simultaneously select an optimal Patient Health Questionnaire-9 (PHQ-9) cutoff score and estimate accuracy yields (1) optimal cutoff scores that differ from the population-level optimal cutoff score and (2) biased accuracy estimates. DESIGN, SETTING, AND PARTICIPANTS: This study used cross-sectional data from an existing individual participant data meta-analysis (IPDMA) database on PHQ-9 screening accuracy to represent a hypothetical population. Studies in the IPDMA database compared participant PHQ-9 scores with a major depression classification. From the IPDMA population, 1000 studies of 100, 200, 500, and 1000 participants each were resampled. MAIN OUTCOMES AND MEASURES: For the full IPDMA population and each simulated study, an optimal cutoff score was selected by maximizing the Youden index. Accuracy estimates for optimal cutoff scores in simulated studies were compared with accuracy in the full population. RESULTS: The IPDMA database included 100 primary studies with 44 503 participants (4541 [10%] cases of major depression). The population-level optimal cutoff score was 8 or higher. Optimal cutoff scores in simulated studies ranged from 2 or higher to 21 or higher in samples of 100 participants and 5 or higher to 11 or higher in samples of 1000 participants. The percentage of simulated studies that identified the true optimal cutoff score of 8 or higher was 17% for samples of 100 participants and 33% for samples of 1000 participants. Compared with estimates for a cutoff score of 8 or higher in the population, sensitivity was overestimated by 6.4 (95% CI, 5.7-7.1) percentage points in samples of 100 participants, 4.9 (95% CI, 4.3-5.5) percentage points in samples of 200 participants, 2.2 (95% CI, 1.8-2.6) percentage points in samples of 500 participants, and 1.8 (95% CI, 1.5-2.1) percentage points in samples of 1000 participants. Specificity was within 1 percentage point across sample sizes. CONCLUSIONS AND RELEVANCE: This study of cross-sectional data found that optimal cutoff scores and accuracy estimates differed substantially from population values when data-driven methods were used to simultaneously identify an optimal cutoff score and estimate accuracy. Users of diagnostic accuracy evidence should evaluate studies of accuracy with caution and ensure that cutoff score recommendations are based on adequately powered research or well-conducted meta-analyses.
Depresijas izplatība Latvijas vispārējā populācijā un primārā aprūpē Rīgā un Rīgas rajonā. Promocijas darba kopsavilkums
(Rīgas Stradiņa universitāte, 2018) Vrubļevska, Jeļena; Rancāns, Elmārs
Ievads. Depresija ir viena no visbiežākajām psihiskajām saslimšanām Eiropas populācijā. PVO prognozē, ka 2020. gadā tā būs otrā biežākā slimība invaliditātē pavadīto gadu dēļ visā pasaulē. Neskatoties uz plašo depresijas izplatības pētījumu klāstu dažādās Eiropas valstīs, Latvijā nav datu par depresijas izplatību vispārējā populācijā, ar to saistītiem faktoriem, kā arī primārās aprūpes līmenī nav ieviesti validēti depresijas skrīninginstrumenti, kas ģimenes ārstiem atvieglotu depresijas diagnosticēšanu. Promocijas darbs veikts ar mērķi noskaidrot depresijas izplatību Latvijas vispārējā populācijā, ar to saistītos sociāli demogrāfiskos fun ar veselību saistītos faktorus, kā arī noteikt depresijas izplatību pacientu kopā primārajā aprūpē Rīgā un Rīgas rajonā un validēt depresijas skrīninga instrumentu. Materiāls un metodes. Pētījums veikts trīs secīgos posmos. Pirmajā pētījuma posmā tika noskaidrota depresijas izplatība pēdējo divu nedēļu laikā un ar to saistītie faktori tika noteikti Latvijas iedzīvotāju aptaujā par atkarību izraisošo vielu lietošanu 2011. gadā ar izlases apjomu 4493 iedzīvotāji. Sociāldemogrāfiskie dati, veselības stāvokļa pašvērtējums, depresija un alkohola lietošana tika noskaidrota strukturētas intervijas veidā. Depresija tika noteikta, izmantojot PHQ-9 skalu. Tika pielietots Hī kvadrāta tests un loģistiskās regresijas metode. Faktoru samērošana tika atspoguļota divos modeļos: Modelī 1 faktori tika samēroti pēc dzimuma un vecuma, Modelī 2 tika veikta vienlaicīgi visu faktoru samērošana. Otrajā pētījuma posmā tika noskaidrota depresijas un “mazās depresijas” pēdējo 12 mēnešu izplatība un saistība ar veselības aprūpes dienestu apmeklēšanas biežumu, somatiskām saslimšanām, kavētām darba dienām veselības dēļ, kā arī veselības pašvērtējumu un smēķēšanas statusu. Pētījums veikts Latvijas iedzīvotāju veselību ietekmējošo paradumu pētījuma, 2012 ietvaros. Kopējais izlases apjoms bija 3003 iedzīvotāji. Depresija un “mazā depresija” tika noteikta, izmantojot Īsas Internacionālas Neiropsihiatriskas Intervijas (Mini International Neuropsychiatric Interview jeb M.I.N.I.) depresijas moduli. Ar veselību saistītie faktori tika noskaidroti strukturētas intervijas veidā. Veselību ietekmējošo faktoru saistība ar depresiju un “mazo depresiju” tika noteikta, izmantojot multinomiālo loģistisko regresiju un izteikta izredžu attiecībās (OR). Trešajā posmā Valsts pētījumu programmas BIOMEDICINE (2014–2017) ietvaros 6 ģimenes ārstu praksēs Rīgā un Rīgas rajonā tika veikts pilotpētījums, kurā tika veikta depresijas skrīnginstrumenta Patient Health Questionnaire-9 (PHQ-9) validācija ar kopējo izlases apjomu 272 pacienti, kā arī noskaidrota depresijas punkta prevalence un izplatība dzīves laikā. Validācijas standarts bija diagnostiskā intervija M.I.N.I. Tika noteikta PHQ-9 skalas jutība, specifiskums, iekšējā ticamība. Rezultāti. Depresijas pēdējo 2 nedēļu izplatība kopumā bija 6,7%. Tā bija biežāk sastopama sievietēm nekā vīriešiem, respektīvi, 7,8% (95%TI 6,5–9,2) un 5,6% (95%TI 4,4–6,8). Lielākas izredzes depresijai pēdējās 2 nedēļās bija sievietēm, pilsētās (taču ne galvaspilsētā) dzīvojošiem cilvēkiem, kam ir viduvējs vai slikts veselības pašvērtējums, veselības pasliktināšanās pēdējo 12 mēnešu laikā, alkohola atkarība. Depresijas izplatība pēdējos 12 mēnešos bija 7,9%, bet “mazās depresijas” izplatība – 7,7%. Pašu ziņotās somatsikās slimības bija biežāk sastopamas cilvēkiem ar depresiju un arī ar “mazo depresiju” nekā tiem, kam depresija netika noteikta. Veselības aprūpes dienestu apmeklējumi 6 vai vairāk reizes pēdējo 12 mēnešu laikā, trīs vai vairāku somatisko slimību esamība, viduvējs vai zemāk kā viduvējs veselības pašvērtējums un smēķēšana bija saistīti ir augstākām izredzēm depresijai. Trīs vai vairāk esošas somatisko slimības, invaliditātes pensijas saņemšana un slikts veselības pašvērtējums bija asociēts ar augstākām izredzēm “mazai depresijai”. Depresijas punkta prevalence ģimenes ārstu prakšu pacientu kopā bija 13,6%, savukārt ar depresiju jebkad ir saskārušies 22,4% pacientu. PHQ-9 skalas kopējā punktu summa ≥ 10 uzrādīja jutību 0,86 un specifiskumu 0,89. Skalas iekšējā ticamība bija 0,83. Secinājumi. Pētījuma ietvaros ir noskaidroti ar depresiju saistītie sociāldemogrāfiskie un ar veselību saistītie faktori. Tie var būt izmantojami depresijas skrīninga mērķpopulācijas definēšanai. PHQ-9 validācijas pētījums atklāja, ka šī skala ir izmantojama ģimenes ārstu ikdienas darbā, kas varētu uzlabot depresijas skrīningu un diagnostiku. PHQ-9 kopējā punktu summa ≥10 ir saistāma ar depresiju.
Depresijas izplatība Latvijas vispārējā populācijā un primārā aprūpē Rīgā un Rīgas rajonā. Promocijas darbs
(Rīgas Stradiņa universitāte, 2018) Vrubļevska, Jeļena; Rancāns, Elmārs
Ievads. Depresija ir viena no visbiežākajām psihiskajām saslimšanām Eiropas populācijā. PVO prognozē, ka 2020. gadā tā būs otrā biežākā slimība invaliditātē pavadīto gadu dēļ visā pasaulē. Neskatoties uz plašo depresijas izplatības pētījumu klāstu dažādās Eiropas valstīs, Latvijā nav datu par depresijas izplatību vispārējā populācijā, ar to saistītiem faktoriem, kā arī primārās aprūpes līmenī nav ieviesti validēti depresijas skrīninginstrumenti, kas ģimenes ārstiem atvieglotu depresijas diagnosticēšanu. Promocijas darbs veikts ar mērķi noskaidrot depresijas izplatību Latvijas vispārējā populācijā, ar to saistītos sociāli demogrāfiskos fun ar veselību saistītos faktorus, kā arī noteikt depresijas izplatību pacientu kopā primārajā aprūpē Rīgā un Rīgas rajonā un validēt depresijas skrīninga instrumentu. Materiāls un metodes. Pētījums veikts trīs secīgos posmos. Pirmajā pētījuma posmā tika noskaidrota depresijas izplatība pēdējo divu nedēļu laikā un ar to saistītie faktori tika noteikti Latvijas iedzīvotāju aptaujā par atkarību izraisošo vielu lietošanu 2011. gadā ar izlases apjomu 4493 iedzīvotāji. Sociāldemogrāfiskie dati, veselības stāvokļa pašvērtējums, depresija un alkohola lietošana tika noskaidrota strukturētas intervijas veidā. Depresija tika noteikta, izmantojot PHQ-9 skalu. Tika pielietots Hī kvadrāta tests un loģistiskās regresijas metode. Faktoru samērošana tika atspoguļota divos modeļos: Modelī 1 faktori tika samēroti pēc dzimuma un vecuma, Modelī 2 tika veikta vienlaicīgi visu faktoru samērošana. Otrajā pētījuma posmā tika noskaidrota depresijas un “mazās depresijas” pēdējo 12 mēnešu izplatība un saistība ar veselības aprūpes dienestu apmeklēšanas biežumu, somatiskām saslimšanām, kavētām darba dienām veselības dēļ, kā arī veselības pašvērtējumu un smēķēšanas statusu. Pētījums veikts Latvijas iedzīvotāju veselību ietekmējošo paradumu pētījuma, 2012 ietvaros. Kopējais izlases apjoms bija 3003 iedzīvotāji. Depresija un “mazā depresija” tika noteikta, izmantojot Īsas Internacionālas Neiropsihiatriskas Intervijas (Mini International Neuropsychiatric Interview jeb M.I.N.I.) depresijas moduli. Ar veselību saistītie faktori tika noskaidroti strukturētas intervijas veidā. Veselību ietekmējošo faktoru saistība ar depresiju un “mazo depresiju” tika noteikta, izmantojot multinomiālo loģistisko regresiju un izteikta izredžu attiecībās (OR). Trešajā posmā Valsts pētījumu programmas BIOMEDICINE (2014–2017) ietvaros 6 ģimenes ārstu praksēs Rīgā un Rīgas rajonā tika veikts pilotpētījums, kurā tika veikta depresijas skrīnginstrumenta Patient Health Questionnaire-9 (PHQ-9) validācija ar kopējo izlases apjomu 272 pacienti, kā arī noskaidrota depresijas punkta prevalence un izplatība dzīves laikā. Validācijas standarts bija diagnostiskā intervija M.I.N.I. Tika noteikta PHQ-9 skalas jutība, specifiskums, iekšējā ticamība. Rezultāti. Depresijas pēdējo 2 nedēļu izplatība kopumā bija 6,7%. Tā bija biežāk sastopama sievietēm nekā vīriešiem, respektīvi, 7,8% (95%TI 6,5–9,2) un 5,6% (95%TI 4,4–6,8). Lielākas izredzes depresijai pēdējās 2 nedēļās bija sievietēm, pilsētās (taču ne galvaspilsētā) dzīvojošiem cilvēkiem, kam ir viduvējs vai slikts veselības pašvērtējums, veselības pasliktināšanās pēdējo 12 mēnešu laikā, alkohola atkarība. Depresijas izplatība pēdējos 12 mēnešos bija 7,9%, bet “mazās depresijas” izplatība – 7,7%. Pašu ziņotās somatsikās slimības bija biežāk sastopamas cilvēkiem ar depresiju un arī ar “mazo depresiju” nekā tiem, kam depresija netika noteikta. Veselības aprūpes dienestu apmeklējumi 6 vai vairāk reizes pēdējo 12 mēnešu laikā, trīs vai vairāku somatisko slimību esamība, viduvējs vai zemāk kā viduvējs veselības pašvērtējums un smēķēšana bija saistīti ir augstākām izredzēm depresijai. Trīs vai vairāk esošas somatisko slimības, invaliditātes pensijas saņemšana un slikts veselības pašvērtējums bija asociēts ar augstākām izredzēm “mazai depresijai”. Depresijas punkta prevalence ģimenes ārstu prakšu pacientu kopā bija 13,6%, savukārt ar depresiju jebkad ir saskārušies 22,4% pacientu. PHQ-9 skalas kopējā punktu summa ≥ 10 uzrādīja jutību 0,86 un specifiskumu 0,89. Skalas iekšējā ticamība bija 0,83. Secinājumi. Pētījuma ietvaros ir noskaidroti ar depresiju saistītie sociāldemogrāfiskie un ar veselību saistītie faktori. Tie var būt izmantojami depresijas skrīninga mērķpopulācijas definēšanai. PHQ-9 validācijas pētījums atklāja, ka šī skala ir izmantojama ģimenes ārstu ikdienas darbā, kas varētu uzlabot depresijas skrīningu un diagnostiku. PHQ-9 kopējā punktu summa ≥10 ir saistāma ar depresiju.
Depresijas un ģeneralizētas trauksmes traucējumu simptomu izplatība un dzimuma specifiskie asociētie faktori Latvijas vispārējā pieaugušo iedzīvotāju populācijā. Promocijas darba kopsavilkums
(Rīgas Stradiņa universitāte, 2023) Vinogradova, Vineta Viktorija; Rancāns, Elmārs
Ievads. Trauksmes un garastāvokļa traucējumi ir divas visizplatītākās psihisko traucējumu grupas pasaulē. Ģeneralizētas trauksmes traucējumi ir viens no biežāk sastopamajiem trauksmes jeb neirotiskiem traucējumiem, un depresija veido lielāko daļu no garastāvokļa jeb afektīvajiem psihiskajiem traucējumiem. Abi traucējumi bieži sastopami vienlaikus jeb komorbīdi. Pasaules dati liecina, ka depresijas un ģeneralizētas trauksmes traucējumi visbiežāk netiek laikus atpazīti un tikai mazākā daļa pacientu saņem adekvātu, vadlīnijām atbilstošu ārstēšanu. Ja depresīvie vai ģeneralizētas trauksmes traucējumi netiek ārstēti, tie būtiski ietekmē sabiedrības veselības sistēmu, pacienta dzīves kvalitāti un darbaspējas, kā arī palielina ekonomisko slogu valstī, ko veido tiešās medicīniskās izmaksas, netiešās izmaksas darbavietā un ar pašnāvībām saistītās mirstības izmaksas. Lai sekmētu agrīnu un savlaicīgu šo traucējumu atpazīšanu un ārstēšanu, ir jāzina to paredzamā izplatība vispārējā populācijā, kā arī gan vispārējie asociētie faktori, gan specifiskam reģionam, kultūras un sociālekonomiskajai videi raksturīgie šo traucējumu asociētie faktori. Tā kā Latvijā vispārējā iedzīvotāju populācijā nekad nebija veikts ģeneralizētas trauksmes traucējumu skrīnings un vairāk nekā 10 gadus nebija noteikta depresijas aktuāla prevalence, kā arī ņemot vērā faktu, ka abi traucējumi ir divreiz biežāk sastopami sievietēm un asociētie faktori abiem dzimumiem var atšķirties, šī promocijas darba pētījuma mērķis bija noskaidrot klīniski nozīmīgu ģeneralizētas trauksmes traucējumu un depresijas simptomu izplatību Latvijas vispārējā iedzīvotāju populācijā un noteikt šo traucējumu dzimuma specifiskos asociētos faktorus. Materiāli un metodes. Speciāli apmācīti profesionāli intervētāji veica datorasistētās klātienes intervijas nacionāli reprezentatīvajā Latvijas pieaugušo iedzīvotāju izlasē (n = 2687) no 2019. gada novembra līdz 2020. gada martam. Ģeneralizētas trauksmes traucējumu simptomi tika noteikti, izmantojot pašvērtējuma skalu “Ģeneralizētas trauksmes aptauja 7” (GAD-7). Skalas punktu summa ≥ 10 tika definēta kā robežvērtība, lai noteiktu ģeneralizētas trauksmes traucējumu simptomus. Klīniski nozīmīgo depresijas simptomu noteikšanai tika izmantota “Pacientu veselības aptauja 9” (PHQ-9): punktu summa ≥ 10 tika izmantota kā diagnostiskā robežvērtība. MINI – īsas internacionālās neiropsihiatriskās intervijas – 7.0.2. versijas moduļi tika izmantoti, lai novērtētu iespējamos komorbīdos psihiskos traucējumus. Respondentu sociāldemogrāfiskie dati, veselības aprūpes pakalpojumu izmantošana un cita ar veselību saistītā informācija, kā arī informācija par veselības pašvērtējumu tika iegūta no speciāli šī pētījuma izveidotās anketas, kas pirms lauka darbu uzsākšanas tika testēta mērķapopulācijas fokusgrupās. Veselības stāvokļa pašvērtējums tika noteikts, respondentiem atbildot uz jautājumu “Kā Jūs pats(-i) novērtējat savu pašreizējo veselības stāvokli?” un izvēloties starp atbildēm “labs”, “diezgan labs”, “vidējs”, “diezgan slikts” vai “slikts”. Asociēto faktoru noteikšanai tika veikta hierarhiskā binārās loģistiskās regresijas analīze atsevišķi abiem dzimumiem. Rezultāti. Klīniski nozīmīgi depresijas simptomi ir konstatēti 6,4 % (95 % TI 5,8–7,6) pētījuma dalībnieku. Depresijas simptomu punkta prevalence statistiski ticami ir lielāka sieviešu vidū: klīniski nozīmīgi depresijas simptomi noteikti 7,7 % (95 % TI 6,4–9,0) sieviešu un 4,8 % (95 % TI 4,2–6,7) vīriešu, p = 0,003. Ģeneralizētas trauksmes traucējumu simptomu punkta prevalence Latvijas iedzīvotāju populācijā ir 3,9 % (95 % TI 3,2–4,6). Tā ir statistiski nozīmīgi augstāka sieviešu vidū [4,9 % (95 % TI 3,8–5,9)] nekā vīriešu vidū [2,7 % (95 % TI 2,0–3,8)], p = 0,004. Samērojot pēc visām pamata sociāldemogrāfiskajām pazīmēm vienlaikus, dzimums palika statistiski nozīmīgs depresijas un ģeneralizētas trauksmes simptomu asociēts faktors, kas pamatoja asociēto faktoru noteikšanu atsevišķi dzimuma grupās. Pēc MINI datiem, noteiktas domas par pašnāvību, paškaitējuma nodarīšana un pašnāvnieciska uzvedība palielināja gan depresijas [aOR 3,86 (95 % TI 2,15–6,95)], gan ģeneralizētas trauksmes simptomu izredzes [aOR 3,10 (95 % TI 1,57–6,14)] sievietēm. Līdzīgi arī vīriešu populācijā, pēc MINI noteiktā, suicidalitāte bija statistiski ticami asociēta ar depresiju [aOR 5,56 (95 %TI 2,51–12,34)] un ģeneralizētas trauksmes traucējumu simptomiem [aOR 14,73 (95 % TI 4,56–47,61)]. Gan sieviešu, gan vīriešu populācijā klīniski nozīmīgie depresijas simptomi paaugstināja ģeneralizētas trauksmes simptomu izredzes: sievietēm [aOR 24,43 (95 % TI 12,46–47,88)], vīriešiem [aOR 130,28 (95 % TI 30,60–554,68)], un pretēji, ģeneralizētas trauksmes traucējumu simptomu esamība paaugstināja klīniski nozīmīgo depresijas simptomu izredžu attiecības gan sievietēm [aOR 24,25 (95 % TI 11,91–49,39)], gan vīriešiem [aOR 130,28 (95 % TI 30,60–554,68)]. Abiem dzimumiem slikts respondentu veselības stāvokļa pašvērtējums statistiski ticami paaugstināja depresijas simptomu izredžu attiecības: sievietēm [aOR 7,38 (95 % TI 3,31–16,47)] un vīriešiem [aOR 29,76 (95 % TI 9,74–90,91)]. Abiem dzimumiem raksturīgie trauksmes asociētie faktori bija veselības aprūpes pakalpojumu biežāka izmantošana: sievietēm speciālistu apmeklējums 3–4 reizes pēdējā gada laikā [aOR 4,39 (95 % TI 1,65–11,66)] un ≥ 5 reizes gada laikā [aOR 3,24 (95 % TI 1,14–9,23)], kā arī neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta (NMPD) izsaukumi trīs un vairāk reižu pēdējā gada laikā [aOR 4,21 (95 % TI 1,14–15,45)]. Savukārt vīriešiem tas bija ģimenes ārstu apmeklējums 3–4 reizes pēdējā gada laikā [aOR 6,49 (95 % TI 1,08–38,91]. Tikai sievietēm raksturīgie klīniski nozīmīgās depresijas asociētie faktori: pēc MINI diagnosticētie, apreibinošo vielu (ne-alkohola) lietošanas traucējumi pēdējā gada laikā [aOR 6,19 (95 % TI 1,88–20,38], vismaz viens, pēc MINI noteikts, ēšanas traucējums [aOR 11,24 (95 % TI 1,98–63,76)], piederība etnisko minoritāšu tautībai [vs. latviešu, aOR 3,06 (95 % TI 1,49–6,28)], sievietes ekonomiski neaktīvs statuss [vs. strādājoša sieviete, aOR 4,01 (95 % TI 1,50–10,71)], kā arī 1–2 NMPD izsaukumi pēdējā gada laikā [vs. neviena, aOR 2,10 (95 % TI 1,06–4,17)]. Sievietēm ar diviem un vairāk nepilngadīgiem bērniem bija statistiski ticami zemākas izredzes ciest no depresijas simptomiem [vs. nav nepilngadīgo bērnu, aOR 0,35(95 % TI 0,12–0,98)]. Tikai vīriešiem antisociālās (asociālās) personības traucējumi, pēc MINI [aOR 7,89 (95 % TI 2,63–23,62)], bija ticami asociēti ar lielākajām depresijas izredžu attiecībām. Zemākas klīniski nozīmīgas depresijas simptomātikas izredžu attiecības bija Latvijas pilsētās (izņemot Rīgu) dzīvojošiem vīriešiem [vs. lauku reģionos, aOR 0,25 (95 % TI 0,09–0,67)]. Tikai sievietēm raksturīgie ģeneralizētas trauksmes asociētie faktori bija patoloģiski pacilātā garastāvokļa sindromi vai simptomi intervijas laikā vai dzīves laikā, pēc MINI [aOR 9,39 (95 % TI 2,96–29,76)], un viena nepilngadīga bērna esamība [vs. nav nepilngadīgo bērnu, aOR 3,63 (95 % TI 1,65–8,00)]. Vīriešu populācijā ar ģeneralizētas trauksmes simptomiem bija asociēta tabakas un nikotīnu saturošo produktu smēķēšana epizodiski vai regulāri [vs. nekad nav smēķējis, aOR 6,77 (95 % TI 1,50–30,49)]; zemāks izglītības līmenis bija ticami saistīts ar mazākajām ģeneralizētas trauksmes simptomu izredzēm [vs. augstākā izglītība, aOR 0,12 (95 % TI,02–0,79)]. Secinājumi. Klīniski nozīmīgu depresijas simptomu punkta prevalence Latvijas vispārējā pieaugušo iedzīvotāju populācijā ir 6,4 %, un tā ir lielāka sieviešu vidū, nekā starp vīriešiem – 7,7 % un 4,8 %, kas saskan ar Latvijā 2011. gadā veiktā pētījuma rezultātiem un pasaules datiem. Ģeneralizētas trauksmes traucējumu simptomu punkta prevalence Latvijas iedzīvotāju populācijā ir 3,9 %, un tā ir statistiski nozīmīgi augstāka sieviešu vidū (4,9 % ), nekā vīriešu vidū (2,7 %), kas atbilst starptautisko pētījumu rezultātiem. Pētījuma hipotēze tika apstiprināta un rezultātā noteikti gan universālie abiem dzimumiem raksturīgie, gan katra dzimuma unikālie depresijas un ģeneralizētas trauksmes traucējumu simptomu asociētie sociāli demogrāfiskie, ar veselību saistītie un veselību ietekmējošie faktori. Latvijas vispārējā iedzīvotāju populācijā ir pierādīts, ka pašnāvnieciska uzvedība, klīniski nozīmīga depresija un ģeneralizētas trauksmes simptomi ir trīs psihiskie traucējumi, kas statistiski ticami asociējas savā starpā abu dzimumu gadījumā, bet vīriešu populācijā pašnāvnieciska uzvedība vai domas bija saistītas ar augstākām depresijas izredžu attiecībām, nekā sievietēm, un īpaši augstākām ģeneralizētas trauksmes simptomu izredžu attiecībām. Absolūtam vairākumam vīriešu ar ģeneralizētu trauksmi vienlaikus bija konstatēta arī klīniski nozīmīga depresija un / vai pašnāvnieciska uzvedība. Līdz ar to speciālistiem, praktiski strādājot ar Latvijas vīriešiem, īpaša uzmanība būtu jāpievērš tieši trauksmes, nervozitātes, sasprindzinājuma simptomiem, kas var kalpot kā iespējamās komorbīdās depresijas un suicidalitātes indikatori un palīdzēt laikus atpazīt šos traucējumus un mazināt vīriešiem raksturīgās fatālās suicidalitātes risku. Pētījuma dati apstiprina nozīmīgas asociācijas ar depresiju sekojošām Latvijas Slimību profilakses un kontroles centra “Depresijas atpazīšanas, vadīšanas, ārstēšanas un aprūpes klīniskajā algoritmā” jau aprakstītajām depresijas skrīninga mērķpopulācijas grupām: cilvēki ar pašnāvību mēģinājumiem vai paškaitējumu anamnēzē, trauksmes traucējumiem, sliktu fizisko veselību un veselības pašvērtējumu, kā arī pārmērīgu narkotiku lietošanu. Latvijas Slimību profilakses un kontroles centra “Depresijas atpazīšanas, vadīšanas, ārstēšanas un aprūpes klīnisko algoritmu” var papildināt ar papildu depresijas skrīninga mērķpopulācijām: sievietes ar ēšanas traucējumiem, mazākumtautību pārstāvji (īpaši sievietes), ekonomiski neaktīvas sievietes (dzemdību atvaļinājumā vai neapmaksāta persona ģimenes uzņēmumā), sievietes ar NMPD izsaukumiem pēdējā gada laikā, kā arī vīrieši ar asociālas personības pazīmēm – dusmas, kairināmība, nevērība pret sociālām normām. Pastāvošajā algoritmā būtu jāizceļ, ka Latvijas apstākļos īpaša uzmanība jāpievērš tieši sievietēm ar apreibinošo vielu lietošanas traucējumiem ar mērķi atpazīt un laikus ārstēt iespējamos pavadošos depresijas traucējumus, ņemot vērā augstākas depresijas izredzes tieši psihoaktīvo vielu atkarīgo sieviešu vidū. No praktiskā skatpunkta, pētījuma rezultāti izceļ nepieciešamību politikas veidotājiem pievērst uzmanību, lai depresijas profilakses intervences un informācija būtu pieejama etniskajām minoritātēm. Kā arī nepieciešama papildu iespējamo depresijas traucējumu veicinošo (piem., sociālās izolācijas vai etniskās diskriminācijas) aspektu izpēte mazākumtautību sieviešu populācijā. Divu un vairāk nepilngadīgo bērnu esamība ir protektīvs depresijas faktors sievietēm, kas būtu jāizceļ ģimenes plānošanas informatīvajos materiālos. Abiem dzimumiem raksturīgie ģeneralizētas trauksmes asociētie faktori bija veselības aprūpes pakalpojumu biežāka izmantošana: sievietēm speciālistu apmeklējuma biežums, sākot no 3×/gadā, un NMPD izsaukumi trīs un vairāk reižu pēdējā gada laikā. Savukārt vīriešiem – ģimenes ārstu apmeklējums 3–4 reizes pēdējā gada laikā. Šī atrade vienlaikus gan izceļ skrīninga mērķpopulācijas grupas, gan norāda uz iespējamo veselības aprūpes sistēmas noslogojuma samazinājumu, šos traucējumus laikus atpazīstot un ārstējot. Sievietēm unikālie ģeneralizētas trauksmes traucējumu asociētie faktori ir patoloģiski pacilātā garastāvokļa sindromi vai simptomi un viena nepilngadīga bērna esamība, savukārt vīriešiem – tabakas un nikotīnu saturošo produktu smēķēšana. Šie noteiktie ģeneralizētas trauksmes traucējumu asociētie faktori var kalpot kā indikatori skrīninga mērķpopulācijas identificēšanai līdzīga, šobrīd vēl neizstrādāta trauksmes traucējumu atpazīšanas un ārstēšanas algoritma veidošanā nākotnē.
Depresijas un ģeneralizētas trauksmes traucējumu simptomu izplatība un dzimuma specifiskie asociētie faktori Latvijas vispārējā pieaugušo iedzīvotāju populācijā. Promocijas darbs
(Rīgas Stradiņa universitāte, 2023) Vinogradova, Vineta Viktorija; Rancāns, Elmārs
Ievads. Trauksmes un garastāvokļa traucējumi ir divas visizplatītākās psihisko traucējumu grupas pasaulē. Ģeneralizētas trauksmes traucējumi ir viens no biežāk sastopamajiem trauksmes jeb neirotiskiem traucējumiem, un depresija veido lielāko daļu no garastāvokļa jeb afektīvajiem psihiskajiem traucējumiem. Abi traucējumi bieži sastopami vienlaikus jeb komorbīdi. Pasaules dati liecina, ka depresijas un ģeneralizētas trauksmes traucējumi visbiežāk netiek laikus atpazīti un tikai mazākā daļa pacientu saņem adekvātu, vadlīnijām atbilstošu ārstēšanu. Ja depresīvie vai ģeneralizētas trauksmes traucējumi netiek ārstēti, tie būtiski ietekmē sabiedrības veselības sistēmu, pacienta dzīves kvalitāti un darbaspējas, kā arī palielina ekonomisko slogu valstī, ko veido tiešās medicīniskās izmaksas, netiešās izmaksas darbavietā un ar pašnāvībām saistītās mirstības izmaksas. Lai sekmētu agrīnu un savlaicīgu šo traucējumu atpazīšanu un ārstēšanu, ir jāzina to paredzamā izplatība vispārējā populācijā, kā arī gan vispārējie asociētie faktori, gan specifiskam reģionam, kultūras un sociālekonomiskajai videi raksturīgie šo traucējumu asociētie faktori. Tā kā Latvijā vispārējā iedzīvotāju populācijā nekad nebija veikts ģeneralizētas trauksmes traucējumu skrīnings un vairāk nekā 10 gadus nebija noteikta depresijas aktuāla prevalence, kā arī ņemot vērā faktu, ka abi traucējumi ir divreiz biežāk sastopami sievietēm un asociētie faktori abiem dzimumiem var atšķirties, šī promocijas darba pētījuma mērķis bija noskaidrot klīniski nozīmīgu ģeneralizētas trauksmes traucējumu un depresijas simptomu izplatību Latvijas vispārējā iedzīvotāju populācijā un noteikt šo traucējumu dzimuma specifiskos asociētos faktorus. Materiāli un metodes. Speciāli apmācīti profesionāli intervētāji veica datorasistētās klātienes intervijas nacionāli reprezentatīvajā Latvijas pieaugušo iedzīvotāju izlasē (n = 2687) no 2019. gada novembra līdz 2020. gada martam. Ģeneralizētas trauksmes traucējumu simptomi tika noteikti, izmantojot pašvērtējuma skalu “Ģeneralizētas trauksmes aptauja 7” (GAD-7). Skalas punktu summa ≥ 10 tika definēta kā robežvērtība, lai noteiktu ģeneralizētas trauksmes traucējumu simptomus. Klīniski nozīmīgo depresijas simptomu noteikšanai tika izmantota “Pacientu veselības aptauja 9” (PHQ-9): punktu summa ≥ 10 tika izmantota kā diagnostiskā robežvērtība. MINI – īsas internacionālās neiropsihiatriskās intervijas – 7.0.2. versijas moduļi tika izmantoti, lai novērtētu iespējamos komorbīdos psihiskos traucējumus. Respondentu sociāldemogrāfiskie dati, veselības aprūpes pakalpojumu izmantošana un cita ar veselību saistītā informācija, kā arī informācija par veselības pašvērtējumu tika iegūta no speciāli šī pētījuma izveidotās anketas, kas pirms lauka darbu uzsākšanas tika testēta mērķapopulācijas fokusgrupās. Veselības stāvokļa pašvērtējums tika noteikts, respondentiem atbildot uz jautājumu “Kā Jūs pats(-i) novērtējat savu pašreizējo veselības stāvokli?” un izvēloties starp atbildēm “labs”, “diezgan labs”, “vidējs”, “diezgan slikts” vai “slikts”. Asociēto faktoru noteikšanai tika veikta hierarhiskā binārās loģistiskās regresijas analīze atsevišķi abiem dzimumiem. Rezultāti. Klīniski nozīmīgi depresijas simptomi ir konstatēti 6,4 % (95 % TI 5,8–7,6) pētījuma dalībnieku. Depresijas simptomu punkta prevalence statistiski ticami ir lielāka sieviešu vidū: klīniski nozīmīgi depresijas simptomi noteikti 7,7 % (95 % TI 6,4–9,0) sieviešu un 4,8 % (95 % TI 4,2–6,7) vīriešu, p = 0,003. Ģeneralizētas trauksmes traucējumu simptomu punkta prevalence Latvijas iedzīvotāju populācijā ir 3,9 % (95 % TI 3,2–4,6). Tā ir statistiski nozīmīgi augstāka sieviešu vidū [4,9 % (95 % TI 3,8–5,9)] nekā vīriešu vidū [2,7 % (95 % TI 2,0–3,8)], p = 0,004. Samērojot pēc visām pamata sociāldemogrāfiskajām pazīmēm vienlaikus, dzimums palika statistiski nozīmīgs depresijas un ģeneralizētas trauksmes simptomu asociēts faktors, kas pamatoja asociēto faktoru noteikšanu atsevišķi dzimuma grupās. Pēc MINI datiem, noteiktas domas par pašnāvību, paškaitējuma nodarīšana un pašnāvnieciska uzvedība palielināja gan depresijas [aOR 3,86 (95 % TI 2,15–6,95)], gan ģeneralizētas trauksmes simptomu izredzes [aOR 3,10 (95 % TI 1,57–6,14)] sievietēm. Līdzīgi arī vīriešu populācijā, pēc MINI noteiktā, suicidalitāte bija statistiski ticami asociēta ar depresiju [aOR 5,56 (95 %TI 2,51–12,34)] un ģeneralizētas trauksmes traucējumu simptomiem [aOR 14,73 (95 % TI 4,56–47,61)]. Gan sieviešu, gan vīriešu populācijā klīniski nozīmīgie depresijas simptomi paaugstināja ģeneralizētas trauksmes simptomu izredzes: sievietēm [aOR 24,43 (95 % TI 12,46–47,88)], vīriešiem [aOR 130,28 (95 % TI 30,60–554,68)], un pretēji, ģeneralizētas trauksmes traucējumu simptomu esamība paaugstināja klīniski nozīmīgo depresijas simptomu izredžu attiecības gan sievietēm [aOR 24,25 (95 % TI 11,91–49,39)], gan vīriešiem [aOR 130,28 (95 % TI 30,60–554,68)]. Abiem dzimumiem slikts respondentu veselības stāvokļa pašvērtējums statistiski ticami paaugstināja depresijas simptomu izredžu attiecības: sievietēm [aOR 7,38 (95 % TI 3,31–16,47)] un vīriešiem [aOR 29,76 (95 % TI 9,74–90,91)]. Abiem dzimumiem raksturīgie trauksmes asociētie faktori bija veselības aprūpes pakalpojumu biežāka izmantošana: sievietēm speciālistu apmeklējums 3–4 reizes pēdējā gada laikā [aOR 4,39 (95 % TI 1,65–11,66)] un ≥ 5 reizes gada laikā [aOR 3,24 (95 % TI 1,14–9,23)], kā arī neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta (NMPD) izsaukumi trīs un vairāk reižu pēdējā gada laikā [aOR 4,21 (95 % TI 1,14–15,45)]. Savukārt vīriešiem tas bija ģimenes ārstu apmeklējums 3–4 reizes pēdējā gada laikā [aOR 6,49 (95 % TI 1,08–38,91]. Tikai sievietēm raksturīgie klīniski nozīmīgās depresijas asociētie faktori: pēc MINI diagnosticētie, apreibinošo vielu (ne-alkohola) lietošanas traucējumi pēdējā gada laikā [aOR 6,19 (95 % TI 1,88–20,38], vismaz viens, pēc MINI noteikts, ēšanas traucējums [aOR 11,24 (95 % TI 1,98–63,76)], piederība etnisko minoritāšu tautībai [vs. latviešu, aOR 3,06 (95 % TI 1,49–6,28)], sievietes ekonomiski neaktīvs statuss [vs. strādājoša sieviete, aOR 4,01 (95 % TI 1,50–10,71)], kā arī 1–2 NMPD izsaukumi pēdējā gada laikā [vs. neviena, aOR 2,10 (95 % TI 1,06–4,17)]. Sievietēm ar diviem un vairāk nepilngadīgiem bērniem bija statistiski ticami zemākas izredzes ciest no depresijas simptomiem [vs. nav nepilngadīgo bērnu, aOR 0,35(95 % TI 0,12–0,98)]. Tikai vīriešiem antisociālās (asociālās) personības traucējumi, pēc MINI [aOR 7,89 (95 % TI 2,63–23,62)], bija ticami asociēti ar lielākajām depresijas izredžu attiecībām. Zemākas klīniski nozīmīgas depresijas simptomātikas izredžu attiecības bija Latvijas pilsētās (izņemot Rīgu) dzīvojošiem vīriešiem [vs. lauku reģionos, aOR 0,25 (95 % TI 0,09–0,67)]. Tikai sievietēm raksturīgie ģeneralizētas trauksmes asociētie faktori bija patoloģiski pacilātā garastāvokļa sindromi vai simptomi intervijas laikā vai dzīves laikā, pēc MINI [aOR 9,39 (95 % TI 2,96–29,76)], un viena nepilngadīga bērna esamība [vs. nav nepilngadīgo bērnu, aOR 3,63 (95 % TI 1,65–8,00)]. Vīriešu populācijā ar ģeneralizētas trauksmes simptomiem bija asociēta tabakas un nikotīnu saturošo produktu smēķēšana epizodiski vai regulāri [vs. nekad nav smēķējis, aOR 6,77 (95 % TI 1,50–30,49)]; zemāks izglītības līmenis bija ticami saistīts ar mazākajām ģeneralizētas trauksmes simptomu izredzēm [vs. augstākā izglītība, aOR 0,12 (95 % TI,02–0,79)]. Secinājumi. Klīniski nozīmīgu depresijas simptomu punkta prevalence Latvijas vispārējā pieaugušo iedzīvotāju populācijā ir 6,4 %, un tā ir lielāka sieviešu vidū, nekā starp vīriešiem – 7,7 % un 4,8 %, kas saskan ar Latvijā 2011. gadā veiktā pētījuma rezultātiem un pasaules datiem. Ģeneralizētas trauksmes traucējumu simptomu punkta prevalence Latvijas iedzīvotāju populācijā ir 3,9 %, un tā ir statistiski nozīmīgi augstāka sieviešu vidū (4,9 % ), nekā vīriešu vidū (2,7 %), kas atbilst starptautisko pētījumu rezultātiem. Pētījuma hipotēze tika apstiprināta un rezultātā noteikti gan universālie abiem dzimumiem raksturīgie, gan katra dzimuma unikālie depresijas un ģeneralizētas trauksmes traucējumu simptomu asociētie sociāli demogrāfiskie, ar veselību saistītie un veselību ietekmējošie faktori. Latvijas vispārējā iedzīvotāju populācijā ir pierādīts, ka pašnāvnieciska uzvedība, klīniski nozīmīga depresija un ģeneralizētas trauksmes simptomi ir trīs psihiskie traucējumi, kas statistiski ticami asociējas savā starpā abu dzimumu gadījumā, bet vīriešu populācijā pašnāvnieciska uzvedība vai domas bija saistītas ar augstākām depresijas izredžu attiecībām, nekā sievietēm, un īpaši augstākām ģeneralizētas trauksmes simptomu izredžu attiecībām. Absolūtam vairākumam vīriešu ar ģeneralizētu trauksmi vienlaikus bija konstatēta arī klīniski nozīmīga depresija un / vai pašnāvnieciska uzvedība. Līdz ar to speciālistiem, praktiski strādājot ar Latvijas vīriešiem, īpaša uzmanība būtu jāpievērš tieši trauksmes, nervozitātes, sasprindzinājuma simptomiem, kas var kalpot kā iespējamās komorbīdās depresijas un suicidalitātes indikatori un palīdzēt laikus atpazīt šos traucējumus un mazināt vīriešiem raksturīgās fatālās suicidalitātes risku. Pētījuma dati apstiprina nozīmīgas asociācijas ar depresiju sekojošām Latvijas Slimību profilakses un kontroles centra “Depresijas atpazīšanas, vadīšanas, ārstēšanas un aprūpes klīniskajā algoritmā” jau aprakstītajām depresijas skrīninga mērķpopulācijas grupām: cilvēki ar pašnāvību mēģinājumiem vai paškaitējumu anamnēzē, trauksmes traucējumiem, sliktu fizisko veselību un veselības pašvērtējumu, kā arī pārmērīgu narkotiku lietošanu. Latvijas Slimību profilakses un kontroles centra “Depresijas atpazīšanas, vadīšanas, ārstēšanas un aprūpes klīnisko algoritmu” var papildināt ar papildu depresijas skrīninga mērķpopulācijām: sievietes ar ēšanas traucējumiem, mazākumtautību pārstāvji (īpaši sievietes), ekonomiski neaktīvas sievietes (dzemdību atvaļinājumā vai neapmaksāta persona ģimenes uzņēmumā), sievietes ar NMPD izsaukumiem pēdējā gada laikā, kā arī vīrieši ar asociālas personības pazīmēm – dusmas, kairināmība, nevērība pret sociālām normām. Pastāvošajā algoritmā būtu jāizceļ, ka Latvijas apstākļos īpaša uzmanība jāpievērš tieši sievietēm ar apreibinošo vielu lietošanas traucējumiem ar mērķi atpazīt un laikus ārstēt iespējamos pavadošos depresijas traucējumus, ņemot vērā augstākas depresijas izredzes tieši psihoaktīvo vielu atkarīgo sieviešu vidū. No praktiskā skatpunkta, pētījuma rezultāti izceļ nepieciešamību politikas veidotājiem pievērst uzmanību, lai depresijas profilakses intervences un informācija būtu pieejama etniskajām minoritātēm. Kā arī nepieciešama papildu iespējamo depresijas traucējumu veicinošo (piem., sociālās izolācijas vai etniskās diskriminācijas) aspektu izpēte mazākumtautību sieviešu populācijā. Divu un vairāk nepilngadīgo bērnu esamība ir protektīvs depresijas faktors sievietēm, kas būtu jāizceļ ģimenes plānošanas informatīvajos materiālos. Abiem dzimumiem raksturīgie ģeneralizētas trauksmes asociētie faktori bija veselības aprūpes pakalpojumu biežāka izmantošana: sievietēm speciālistu apmeklējuma biežums, sākot no 3×/gadā, un NMPD izsaukumi trīs un vairāk reižu pēdējā gada laikā. Savukārt vīriešiem – ģimenes ārstu apmeklējums 3–4 reizes pēdējā gada laikā. Šī atrade vienlaikus gan izceļ skrīninga mērķpopulācijas grupas, gan norāda uz iespējamo veselības aprūpes sistēmas noslogojuma samazinājumu, šos traucējumus laikus atpazīstot un ārstējot. Sievietēm unikālie ģeneralizētas trauksmes traucējumu asociētie faktori ir patoloģiski pacilātā garastāvokļa sindromi vai simptomi un viena nepilngadīga bērna esamība, savukārt vīriešiem – tabakas un nikotīnu saturošo produktu smēķēšana. Šie noteiktie ģeneralizētas trauksmes traucējumu asociētie faktori var kalpot kā indikatori skrīninga mērķpopulācijas identificēšanai līdzīga, šobrīd vēl neizstrādāta trauksmes traucējumu atpazīšanas un ārstēšanas algoritma veidošanā nākotnē.
Depresijas un trauksmes saistība ar kardiovaskulārām slimībām un kardiovaskulārās mirstības risku (SCORE) tuvāko 10 gadu laikā primārajā aprūpē Latvijā. Promocijas darba kopsavilkums
(Rīgas Stradiņa universitāte, 2020) Ivanovs, Rolands; Rancāns, Elmārs
Ievads. Saskaņā ar Pasaules Veselības organizācijas datiem kardiovaskulāras slimības (KVS) un depresija ir divas galvenās neinfekciju slimību grupas, kas kopā rada vislielāko slogu sabiedrības veselībai, izraisot darba nespēju un mirstību. Latvijā mirstības no KVS (turpmāk – kardiovaskulārās (KV) mirstības) rādītāji ir vieni no augstākajiem Eiropas Savienībā. Pēdējos gados depresija un trauksme ir atzīti par neatkarīgiem riska faktoriem, kas veicina KVS rašanos, pasliktina to prognozi un palielina mirstību. Tomēr Latvijā ir nepietiekama izpratne par šo KVS riska faktora nozīmīgumu. Līdz šim plašākajos Latvijas iedzīvotāju kardiovaskulāro un citu neinfekcijas slimību riska faktoru epidemioloģiskos šķērsgriezuma pētījumos depresija un trauksme kā riska faktori netika iekļauti. Darba mērķis bija noskaidrot depresijas un trauksmes saistību ar KVS un KV mirstības risku tuvāko 10 gadu laikā primārās aprūpes populācijā Latvijā. Materiāls un metodes. Šajā šķērsgriezuma pētījumā tika izmantota Valsts pētījumu programmas BIOMEDICINE datubāze, kas tika izveidota, lai novērtētu biežāko psihisko traucējumu izplatību 24 primārās aprūpes praksēs visā Latvijā. Visi pilngadīgie pacienti, kuri vērsās pēc jebkāda rakstura medicīniskās palīdzības vienas nedēļas laikā, tika aicināti aizpildīt depresijas (The Patient Health Questionnaire-9 jeb PHQ-9) un trauksmes (Generalized Anxiety Disorder scale-7 jeb GAD-7) skrīninga anketas. Pēc tam tika aizpildīta sociāldemogrāfisko rādītāju aptaujas anketa un veikti auguma, garuma, vidukļa apkārtmēra, svara, arteriālā asinsspiediena un kopējā holesterīna līmeņa mērījumi. Divu nedēļu laikā pēc sākotnējās apskates telefoniski tika veikta diagnostiska MINI intervija (the Mini International Neuropsychiatric Interview), kas izstrādāta izplatītāko psihisko traucējumu atklāšanai. KVS esamība tika apstiprināta, izmantojot medicīnisko dokumentāciju. KV mirstības risks tika novērtēts, izmantojot SCORE (Systematic Coronary Risk Evaluation) sistēmu augsta riska populācijai. Izmantojot hierarhiskā ietvara modeli, tika veikta vienfaktora un daudzfaktoru loģistiskās regresijas analīze. Rezultāti. No 1756 uzrunātajiem indivīdiem 152 atteicās piedalīties pētījumā. Vidējā respondentu atsaucība bija 91,3% (no 86,3% līdz 93,7%) 24 primārās aprūpes iestādēs visā Latvijas teritorijā. Nerespondentu grupā netika konstatētas statistiski nozīmīgas sociāldemogrāfisko rādītāju atšķirības. Kopumā 1604 indivīdiem tika piedāvāts aizpildīt depresijas (PHQ-9) un trauksmes (GAD-7) skrīninga anketas, no kuriem abas anketas aizpildīja 1585 dalībnieki. Pētījuma analīzē tika iekļauti 1565 pacienti: 489 (31,2%) vīrieši un 1076 (68,8%) sievietes. Kardiovaskulāra slimība tika apstiprināta 17,1% (n = 268) pacientu, nedaudz biežāk vīriešiem nekā sievietēm, attiecīgi 18,4% un 16,5%. Ļoti augsts risks tuvāko 10 gadu laikā nomirt no KVS saskaņā ar SCORE rādītāju (≥ 10%) tika konstatēts 23,4% (n = 367) pētījuma dalībnieku. Klīniski nozīmīgi depresijas simptomi (PHQ-9 ≥ 10) bija 14,7% (n = 228) indivīdu. Saskaņā ar MINI intervijas rezultātiem 10,3% (n = 149) pacientu depresijas epizode bija apskates brīdī, savukārt 28,1% (n = 407) pacientu depresijas epizodi piedzīvoja dzīves laikā. Apskates brīdī 16,1% (n = 233) bija kāda no trauksmes diagnozēm, tostarp ģeneralizēta trauksme, panika, agorafobija, sociālās fobijas, obsesīvi kompulsīvi traucējumi un posttraumatiskā stresa sindroms. Izplatītākās trauksmes diagnozes bija agorafobija un ģeneralizēta trauksme, attiecīgi 8,1% un 6,1%. Pētījuma populācijā saslimstība ar KVS bija atkarīga no vecuma, izglītības līmeņa, nodarbinātības stāvokļa, ģimenes stāvokļa, vidukļa apkārtmēra un depresijas. Samērojot ar sociāldemogrāfiskiem faktoriem, tika saglabāta statistiski nozīmīga saistība starp depresijas simptomiem un KVS. Indivīdiem ar klīniski nozīmīgiem depresijas simptomiem (PHQ-9 ≥ 10) izredžu attiecība bija 2,08 (95% ticamības intervāls (CI) 1,30–3,32, p = 0,002). Depresijas epizode dzīves laikā (MINI) bija saistīta ar 1,52 (95% CI: 1,02–2,25, p = 0,04) reizes lielākām izredzēm saslimt ar KVS. Neviens no trauksmes rādītājiem (GAD-7 ≥ 10 vai ģeneralizēta trauksme saskaņā ar MINI interviju) neuzrādīja statistiski nozīmīgu saistību ar KVS. Samērojot ar sociāldemogrāfiskiem faktoriem un tradicionālajiem KV riska faktoriem, tika saglabāta statistiski nozīmīga saistība starp depresijas simptomiem un trauksmes diagnozi un KV mirstības risku. Klīniski nozīmīgi depresijas simptomi (PHQ-9 ≥ 10) 1,57 reizes (95% CI: 1,06–2,33, p = 0,03) palielināja izredzes, ka tuvāko 10 gadu laikā būs ļoti augsts KV mirstības risks (SCORE ≥ 10%), savukārt trauksmes diagnoze bija saistīta ar pazeminātu risku nomirt no KVS, to izredžu attiecība bija 0,58 (95% CI: 0,38–0,90, p = 0,02). Visaugstākais KV mirstības risks bija indivīdiem, kas dzīvoja Latvijas galvaspilsētā Rīgā (izredžu attiecība bija 4,00 (95% CI: 2,62–6,10, p < 0,001), salīdzinot ar indivīdiem no lauku reģioniem. Secinājumi. Pētījums atklāja statistiski nozīmīgu depresijas (PHQ-9, MINI) saistību ar KVS un ļoti augstu risku tuvāko 10 gadu laikā nomirt no KVS. PHQ-9 vērtējums ≥ 10 punktiem un depresijas epizode dzīves laikā saskaņā ar MINI palielina KVS izredzes, attiecīgi 2,08 un 1,52 reizes. Klīniski nozīmīgi depresijas simptomi (PHQ-9 ≥ 10) 1,57 reizes palielināja izredzes, ka būs ļoti augsts risks (SCORE ≥ 10%) nomirt no KVS, savukārt trauksmes diagnoze bija saistīta ar pazeminātu risku nomirt no KVS, ar izredžu attiecību 0,58. Pētījuma rezultāti norāda uz nepieciešamību uzsākt depresijas skrīningu un ārstēšanu indivīdiem ar KVS un SCORE ≥ 10%, lai aizkavētu KVS rašanos un uzlabotu to prognozi, īpaši sievietēm. Trauksmei, iespējams, ir preventīva ietekme uz KV mirstības prognozi. Dzīve pilsētā tika konstatēta kā nozīmīgs KVS un KV mirstību ietekmējošs faktors.
Depresijas un trauksmes saistība ar kardiovaskulārām slimībām un kardiovaskulārās mirstības risku (SCORE) tuvāko 10 gadu laikā primārajā aprūpē Latvijā. Promocijas darbs
(Rīgas Stradiņa universitāte, 2020) Ivanovs, Rolands; Rancāns, Elmārs
Ievads. Saskaņā ar Pasaules Veselības organizācijas datiem kardiovaskulāras slimības (KVS) un depresija ir divas galvenās neinfekciju slimību grupas, kas kopā rada vislielāko slogu sabiedrības veselībai, izraisot darba nespēju un mirstību. Latvijā mirstības no KVS (turpmāk – kardiovaskulārās (KV) mirstības) rādītāji ir vieni no augstākajiem Eiropas Savienībā. Pēdējos gados depresija un trauksme ir atzīti par neatkarīgiem riska faktoriem, kas veicina KVS rašanos, pasliktina to prognozi un palielina mirstību. Tomēr Latvijā ir nepietiekama izpratne par šo KVS riska faktora nozīmīgumu. Līdz šim plašākajos Latvijas iedzīvotāju kardiovaskulāro un citu neinfekcijas slimību riska faktoru epidemioloģiskos šķērsgriezuma pētījumos depresija un trauksme kā riska faktori netika iekļauti. Darba mērķis bija noskaidrot depresijas un trauksmes saistību ar KVS un KV mirstības risku tuvāko 10 gadu laikā primārās aprūpes populācijā Latvijā. Materiāls un metodes. Šajā šķērsgriezuma pētījumā tika izmantota Valsts pētījumu programmas BIOMEDICINE datubāze, kas tika izveidota, lai novērtētu biežāko psihisko traucējumu izplatību 24 primārās aprūpes praksēs visā Latvijā. Visi pilngadīgie pacienti, kuri vērsās pēc jebkāda rakstura medicīniskās palīdzības vienas nedēļas laikā, tika aicināti aizpildīt depresijas (The Patient Health Questionnaire-9 jeb PHQ-9) un trauksmes (Generalized Anxiety Disorder scale-7 jeb GAD-7) skrīninga anketas. Pēc tam tika aizpildīta sociāldemogrāfisko rādītāju aptaujas anketa un veikti auguma, garuma, vidukļa apkārtmēra, svara, arteriālā asinsspiediena un kopējā holesterīna līmeņa mērījumi. Divu nedēļu laikā pēc sākotnējās apskates telefoniski tika veikta diagnostiska MINI intervija (the Mini International Neuropsychiatric Interview), kas izstrādāta izplatītāko psihisko traucējumu atklāšanai. KVS esamība tika apstiprināta, izmantojot medicīnisko dokumentāciju. KV mirstības risks tika novērtēts, izmantojot SCORE (Systematic Coronary Risk Evaluation) sistēmu augsta riska populācijai. Izmantojot hierarhiskā ietvara modeli, tika veikta vienfaktora un daudzfaktoru loģistiskās regresijas analīze. Rezultāti. No 1756 uzrunātajiem indivīdiem 152 atteicās piedalīties pētījumā. Vidējā respondentu atsaucība bija 91,3% (no 86,3% līdz 93,7%) 24 primārās aprūpes iestādēs visā Latvijas teritorijā. Nerespondentu grupā netika konstatētas statistiski nozīmīgas sociāldemogrāfisko rādītāju atšķirības. Kopumā 1604 indivīdiem tika piedāvāts aizpildīt depresijas (PHQ-9) un trauksmes (GAD-7) skrīninga anketas, no kuriem abas anketas aizpildīja 1585 dalībnieki. Pētījuma analīzē tika iekļauti 1565 pacienti: 489 (31,2%) vīrieši un 1076 (68,8%) sievietes. Kardiovaskulāra slimība tika apstiprināta 17,1% (n = 268) pacientu, nedaudz biežāk vīriešiem nekā sievietēm, attiecīgi 18,4% un 16,5%. Ļoti augsts risks tuvāko 10 gadu laikā nomirt no KVS saskaņā ar SCORE rādītāju (≥ 10%) tika konstatēts 23,4% (n = 367) pētījuma dalībnieku. Klīniski nozīmīgi depresijas simptomi (PHQ-9 ≥ 10) bija 14,7% (n = 228) indivīdu. Saskaņā ar MINI intervijas rezultātiem 10,3% (n = 149) pacientu depresijas epizode bija apskates brīdī, savukārt 28,1% (n = 407) pacientu depresijas epizodi piedzīvoja dzīves laikā. Apskates brīdī 16,1% (n = 233) bija kāda no trauksmes diagnozēm, tostarp ģeneralizēta trauksme, panika, agorafobija, sociālās fobijas, obsesīvi kompulsīvi traucējumi un posttraumatiskā stresa sindroms. Izplatītākās trauksmes diagnozes bija agorafobija un ģeneralizēta trauksme, attiecīgi 8,1% un 6,1%. Pētījuma populācijā saslimstība ar KVS bija atkarīga no vecuma, izglītības līmeņa, nodarbinātības stāvokļa, ģimenes stāvokļa, vidukļa apkārtmēra un depresijas. Samērojot ar sociāldemogrāfiskiem faktoriem, tika saglabāta statistiski nozīmīga saistība starp depresijas simptomiem un KVS. Indivīdiem ar klīniski nozīmīgiem depresijas simptomiem (PHQ-9 ≥ 10) izredžu attiecība bija 2,08 (95% ticamības intervāls (CI) 1,30–3,32, p = 0,002). Depresijas epizode dzīves laikā (MINI) bija saistīta ar 1,52 (95% CI: 1,02–2,25, p = 0,04) reizes lielākām izredzēm saslimt ar KVS. Neviens no trauksmes rādītājiem (GAD-7 ≥ 10 vai ģeneralizēta trauksme saskaņā ar MINI interviju) neuzrādīja statistiski nozīmīgu saistību ar KVS. Samērojot ar sociāldemogrāfiskiem faktoriem un tradicionālajiem KV riska faktoriem, tika saglabāta statistiski nozīmīga saistība starp depresijas simptomiem un trauksmes diagnozi un KV mirstības risku. Klīniski nozīmīgi depresijas simptomi (PHQ-9 ≥ 10) 1,57 reizes (95% CI: 1,06–2,33, p = 0,03) palielināja izredzes, ka tuvāko 10 gadu laikā būs ļoti augsts KV mirstības risks (SCORE ≥ 10%), savukārt trauksmes diagnoze bija saistīta ar pazeminātu risku nomirt no KVS, to izredžu attiecība bija 0,58 (95% CI: 0,38–0,90, p = 0,02). Visaugstākais KV mirstības risks bija indivīdiem, kas dzīvoja Latvijas galvaspilsētā Rīgā (izredžu attiecība bija 4,00 (95% CI: 2,62–6,10, p < 0,001), salīdzinot ar indivīdiem no lauku reģioniem. Secinājumi. Pētījums atklāja statistiski nozīmīgu depresijas (PHQ-9, MINI) saistību ar KVS un ļoti augstu risku tuvāko 10 gadu laikā nomirt no KVS. PHQ-9 vērtējums ≥ 10 punktiem un depresijas epizode dzīves laikā saskaņā ar MINI palielina KVS izredzes, attiecīgi 2,08 un 1,52 reizes. Klīniski nozīmīgi depresijas simptomi (PHQ-9 ≥ 10) 1,57 reizes palielināja izredzes, ka būs ļoti augsts risks (SCORE ≥ 10%) nomirt no KVS, savukārt trauksmes diagnoze bija saistīta ar pazeminātu risku nomirt no KVS, ar izredžu attiecību 0,58. Pētījuma rezultāti norāda uz nepieciešamību uzsākt depresijas skrīningu un ārstēšanu indivīdiem ar KVS un SCORE ≥ 10%, lai aizkavētu KVS rašanos un uzlabotu to prognozi, īpaši sievietēm. Trauksmei, iespējams, ir preventīva ietekme uz KV mirstības prognozi. Dzīve pilsētā tika konstatēta kā nozīmīgs KVS un KV mirstību ietekmējošs faktors.
Emocionālo un uzvedības problēmu prevalence un ar to asociētie faktori Latvijas pusaudžu populācijā. Promocijas darba kopsavilkums
(Rīgas Stradiņa universitāte, 2024) Bezborodovs, Ņikita; Villeruša, Anita; Rancāns, Elmārs
Ievads. Pusaudžu periods ir kritisks laiks psihisko traucējumu attīstībai, kas pēdējās desmitgadēs izvirzās kā nopietnākā sabiedrības veselības problēma tieši jauno cilvēku vidū. Pētījumi uzrāda sarežģītu saistību starp dažādiem veselību ietekmējošiem faktoriem un paaugstinātu risku uz emociju un uzvedības traucējumiem pusaudžu vecumā. Veiksmīgai profilakses un ārstniecības stratēģiju izstrādāšanai un ieviešanai mums ir nepieciešamas ticamas un pusaudžu populācijā validētas emociju un uzvedības grūtību skrīninga metodes, kā arī padziļinātas zināšanas par populācijai specifiskiem riska un protektīviem faktoriem. Darba mērķis bija pētīt emocionālu un uzvedības grūtību izplatību Latvijas pusaudžu populācijā un ar to asociētos sociāli demogrāfiskos, ar veselību saistītos un veselību ietekmējošos faktorus, kā arī novērtēt skrīninga instrumenta piemērotību pusaudžu emocionālo un uzvedības traucējumu atpazīšanai gan vispārējā populācijā, gan klīniskajā praksē. Materiāli un metodes. Darbā tika analizēti dati no divām atsevišķām, bet konceptuāli un metodoloģiski saistītām datu kopām – reprezentatīvās vispārējās Latvijas 11, 13 un 15 gadu vecu pusaudžu populācijas izlases (n = 4385) un klīniskās, palīdzību meklējošās 11 līdz 17 gadu vecu pusaudžu populācijas izlases (n = 207). Emociju un uzvedības grūtību skrīnēšanai abās izlasēs tika izmantota aptauja “Stiprās puses un grūtības” (SDQ). Skrīninga instrumenta piemērotība tika vērtēta, analizējot tā psihometriskās īpašības abās pētījuma izlasēs, savukārt emociju un uzvedības grūtību saistība ar veselību ietekmējošiem individuāliem un vides psihosociāliem faktoriem tika pētīta vispārējās populācijas izlasē, izmantojot statistiskās modelēšanas metodes, nosakot nesamērotās un pēc sociāli demogrāfiskiem faktoriem samērotās izredžu attiecības, kā arī pārbaudot mijiedarbību ar dzimumu un vecumu. Rezultāti. SDQ pusaudžu pašaptaujas instruments uzrādīja nevienmērīgus iekšējās saskaņotības rādītājus līdzvērtīgi latviešu un krievu valodā abās pētījuma populāciju izlasēs. Pietiekamu uzticamības līmeni (Kronbaha alfa virs 0,7) sasniedza SDQ aptaujas emocionālo grūtību, prosociālās uzvedības, internalizējošo grūtību un kopējo grūtību skalas. Hiperaktivitātes, vienaudžu attiecību un eksternalizējošo grūtību skalas demonstrēja nepietiekamu iekšējo saskaņotību (Kronbaha alfas robežās no 0,5 līdz 0,6), savukārt uzvedības grūtību apakšskala – ļoti zemu iekšējo saskaņotību (Kronbaha alfa zem 0,5). Klīniskās populācijas izlases pusaudži ieguva ievērojami augstākus vidējos rezultātus SDQ emocionālo, vienaudžu attiecību grūtību un hiperaktivitātes apakšskalās, nekā pusaudži no vispārējās populācijas izlases, taču starp grupām nebija būtisku atšķirību uzvedības problēmu un prosociālas uzvedības apakšskalās. Koriģējot pēc vecuma un dzimuma, klīniskās grupas pusaudžiem bija 5,4 reizes lielākas izredzes sasniegt “anormalitātes” slieksni (virs 390. populācijas procentiles) emocionālajās problēmās, 3,0× hiperaktivitātē, 2,8× vienaudžu problēmās un 4,5× kopējās grūtībās. Klīniskās populācijas izlasē internalizējošo traucējumu diagnozes esamība nozīmīgi korelēja ar pozitīviem skrīninga rezultātiem SDQ emocionālo grūtību, internalizējošo grūtību un kopējo grūtību skalās. Eksternalizējošo traucējumu diagnoze nozīmīgi korelēja ar pozitīviem skrīninga rezultātiem hiperaktivitātes apakšskalā un negatīviem skrīninga rezultātiem emocionālo grūtību un internalizējošo grūtību skalās. Internalizējošo grūtību skalas specifiskums attiecībā uz internalizējošo traucējumu klīniskām diagnozēm bija attiecīgi 56 % un 73 %. Eksternalizējošo grūtību skalas specifiskums attiecībā uz eksternalizējošo traucējumu diagnozēm bija 38 % un 75 %. Kopumā neviena no SDQ pusaudžu pašaptaujas skalām neuzrādīja pietiekamus klīniskā noderīguma rādītājus, kas liecinātu par to spēju būt noderīgai klīniskā lēmumu pieņemšanas procesā. Vispārējās populācijas izlasē nozīmīgas emociju grūtības tika konstatētas 9,3 % jauniešu, uzvedības grūtības – 6,4 %. Zēniem emociju grūtības kopumā bija mazāk izplatītas, nekā meitenēm, un tās nedaudz samazinājās, palielinoties vecumam. Savukārt meitenēm emociju grūtības izteikti pieauga līdz ar vecumu. Uzvedības grūtības 11 gadu veciem zēniem bija izteikti biežāk sastopamas, nekā meitenēm, bet, vecumam pieaugot, uzvedības grūtību izplatība starp dzimumiem izlīdzinājās. Emociju grūtību gadījumā zēniem vislielāko saistību uzrādīja problemātiskā sociālo tīklu lietošana, bet meitenēm – multiplas veselības sūdzības, zems saiknes ar sevi nozīmīgums un ņirgāšanās pieredze gan skolā, gan e-vidē. Abiem dzimumiem emociju grūtībām liela saistība bija ar zemu veselības pašnovērtējumu un zemu ar veselību saistīto dzīves kvalitāti. Uzvedības grūtību gadījumā meitenēm to visvairāk raksturojazema ar veselību saistītā dzīves kvalitāte, smēķēšana, alkohola lietošana, mazs saiknes ar citiem subjektīvs nozīmīgums. Abiem dzimumiem uzvedības grūtībām bija liela saistība ar problemātisko sociālo mediju lietošanu un ņirgāšanos par citiem gan skolā, gan e-vidē. Secinājumi. SDQ anketas pašaptaujas versija Latvijas pusaudžu populācijā kopumā uzrāda pietiekamus iekšējās validitātes rādītājus, lai to varētu izmantot secinājumu izdarīšanai par emocionālo un uzvedības grūtību izplatību un to ietekmējošiem faktoriem vispārējā Latvijas pusaudžu populācijā. Ar SDQ skrīninga instrumenta palīdzību noteiktām internalizējošām un eksternalizējošām grūtībām ir statistiski nozīmīga korelācija ar atbilstošās taksonomiskās grupas klīniski noteiktām psihisko traucējumu diagnozēm, tomēr šīs skrīninga anketas specifiskums, kā arī citas paredzes vērtības nav pietiekamas, lai to būtu noderīgi lietot ikdienas klīniskajā praksē. Internalizējošo un eksternalizējošo grūtību izplatība Latvijas 11, 13 un 15 gadu vecu pusaudžu populācijā ir augsta, un tajā ir vērojami izteikti dzimuma un vecuma efekti. 4 Promocijas pētījumā tika identificēti gan universāli, gan arī dzimuma specifiski sociāli demogrāfiski, ar veselību saistīti un veselību ietekmējoši faktori, kas ir ticami saistīti ar būtiski paaugstinātām internalizējošo un eksternalizējošo grūtību izredzēm. Šos datus ir svarīgi ņemt vērā, veidojot un īstenojot primārās un sekundārās profilakses programmas, kā arī plānojot valsts politiku jauniešu psihiskās veselības jomā.

Browsing by Author "Rancāns, Elmārs"

Results Per Page

Sort Options