Browsing by Author "Pupelis, Guntars"
Now showing 1 - 20 of 21
Results Per Page
Sort Options
Item Abdominal negative-pressure therapy : A new method in countering abdominal compartment and peritonitis - prospective study and critical review of literature(2012) Plaudis, Haralds; Rudzats, Agris; Melberga, Liene; Kazaka, Ita; Suba, Olegs; Pupelis, GuntarsBackground: Application of abdominal negative-pressure therapy (NPT) is lifesaving when conservative measures fail to reduce sustained increase of the intra-abdominal pressure and it is impossible to achieve source control in a single operation due to severe peritonitis. The aim of this study is to share the initial experience with abdominal NPT in Latvia and provide a review of the relevant literature. Methods: In total, 22 patients were included. All patients were treated with KCI® ABThera™ NPT systems. Acute Physiology and Chronic Health Evaluation II (APACHE II) score on admission, daily sequential organ failure assessment score and Mannheim peritonitis index (MPI) were calculated for severity definition. The frequency of NPT system changes, daily amount of aspirated fluid effluent and the time of abdominal closure were assessed. The overall hospital and ICU stay, as well as the outcomes and the complication rate, were analysed. Results: A complicated intra-abdominal infection was treated in 18 patients. Abdominal compartment syndrome due to severe acute pancreatitis (SAP), secondary ileus and damage control in polytrauma were indications for NPT in four patients. The median age of the patients was 59 years (range, 28 to 81), median APACHE II score was 15 points (range, 9 to 32) and median MPI was 28 points (range, 21 to 40), indicating a prognostic mortality risk of 60%. Sepsis developed in all patients, and in 20 of them, it was severe. NPT systems were changed on a median of every 4 days, and abdominal closure was feasible on the seventh postoperative day without needing a repeated laparotomy. Two NPT systems were removed due to bleeding from the retroperitoneal space in patients with SAP. Intestinal fistulae developed in three patients that were successfully treated conservatively. Incisional hernia occurred in three patients. The overall ICU and hospital stay were 14 (range, 5 to 56) and 25 days (range, 10 to 87), respectively. Only one patient died, contributing to the overall mortality of 4.5%. Conclusions: Application of abdominal NPT could be a very promising technique for the control of sustained intra-abdominal hypertension and management of severe sepsis due to purulent peritonitis. Further trials are justified for a detailed evaluation of abdominal NPT indications.Item Agrīnas perorālas barošanas pielietojums smaga akūta pankreatīta slimniekiem. Promocijas darba kopsavilkums(Rīgas Stradiņa universitāte, 2010) Plaudis, Haralds; Pupelis, GuntarsItem Agrīnas perorālas barošanas pielietojums smaga akūta pankreatīta slimniekiem. Promocijas darbs(Rīgas Stradiņa universitāte, 2010) Plaudis, Haralds; Pupelis, GuntarsItem Conventional and Ultrasound-Assisted Focused Open Necrosectomy in the Treatment of Necrotizing Pancreatitis. Summary of the Doctoral Thesis(Rīga Stradiņš University, 2018) Fokins, Vladimirs; Pupelis, GuntarsMorbidity in acute necrotic pancreatitis is increasing in general in Latvia, Europe, and America. This disease is associated with a very serious course, as well as a large number of complications and mortality. In spite of the development of new technologies and the application of various minimally invasive surgical treatments, radical improvement in the results of acute necrotic pancreatitis treatment is lacking. To date, a conventional, open operation is considered a standard for surgical treatment, although the results of this surgery cannot be described as satisfactory. A team of the Surgery Clinic of the Riga East University Hospital “Gailezers” under the leadership of Professor G. Pupelis has developed an original minimally invasive, focused open method for surgical treatment of acute necrotic pancreatitis. This method has been successfully approbated and introduced in everyday practice. Given the novelty of the method, there is a need to compare the new treatment options with conventionally accepted methods. The study included 182 patients with severe acute necrotic pancreatitis, who had been subject to conservative treatment at an early stage of the disease and surgical treatment (necrosectomy) at a late stage of treatment. All patients were treated at the Surgery Department No. 10 and No. 13 of the Riga East University Hospital “Gailezers” from 2004 to 2017. All patients included in the study were divided into two major groups: a control group and a study group. In the study group, surgical tactics were applied, respecting the principles of focused open surgery, and focused open necrosectomy performed. In the control group, conventional surgical tactics were applied and an open operation performed. The hypothesis of the thesis: the application of the ultrasound-assisted FON approach improves the accuracy of perioperative diagnostics, reduces the risk of operation, enables the use of the step-up approach in high-risk patients with severe sepsis, thus reducing the duration of treatment in the intensive care unit, the total number of complications, and mortality. Scope of the Research – conduct a comparative study of the focused open necrosectomy (FON) approach, evaluating the efficacy, safety and compliance of sepsis control with the principles of modern minimally invasive surgery in the treatment of acute necrotic pancreatitis. Objectives of the Research – conduct a comparative study of the innovative FON approach and the conventional open surgical approach according to the following criteria: • Analysis of the inflammatory response dynamics; • Duration of surgery; • Duration of hospitalization; • Need for reoperation; • Number of repetitive operations; • Duration of treatment in the intensive care unit; • Complication rate; • Mortality in patient groups that underwent surgery. Conclusions: by using focused open necrosectomy, tissue trauma and the duration of surgery were reduced significantly. Focused open necrosectomy is fully consistent with the main task of surgical treatment, that is, to perform necrosectomy, as well as adequate rehabilitation and drainage of the infected focus, which triggers infection-caused systemic inflammatory responses defined as sepsis control, and patient recovery. In the postoperative period, the inflammatory response in patients decreased significantly; the time that the patients stayed in the hospital, the number of days spent in the intensive care unit, the incidence of complications, and mortality were all reduced. The operations performed at the early stage aggravated the results of treatment greatly, regardless of the surgical procedure used. Focused open necrosectomy is an efficient method; it fully complies with the patient’s safety and the principles of modern surgery in the treatment of acute necrotic pancreatitis.Item Early continuous veno-venous haemofiltration in the management of severe acute pancreatitis complicated with intra-abdominal hypertension : Retrospective review of 10 years’ experience(2012) Pupelis, Guntars; Plaudis, Haralds; Zeiza, Kaspars; Drozdova, Nadezda; Mukans, Maksims; Kazaka, ItaBackground: Conservative treatment of patients with severe acute pancreatitis (SAP) may be associated with development of intra-abdominal hypertension (IAH), deterioration of visceral perfusion and increased risk of multiple organ dysfunction. Fluid balance is essential for maintenance of adequate organ perfusion and control of the third space. Timely application of continuous veno-venous haemofiltration (CVVH) may help in balancing fluid replacement and removal of cytokines from the blood and tissue compartments. The aim of the present study was to determine whether CVVH can be recommended as a constituent of conservative treatment in patients with SAP who suffer IAH. Methods: A retrospective analysis of 10 years’ experience with low-flow CVVH application in patients with SAP who develop IAH was. In all patients, measurement of the intra-abdominal pressure (IAP) was done indirectly through the urinary bladder. Sequential organ failure assessment (SOFA) score was calculated for severity assessment, and necrotizing forms were verified by contrast-enhanced computed tomography. Dynamics of IAP were analysed in parallel with signs of systemic inflammation, dynamics of C-reactive protein and cumulative fluid balance. All variables, complication rate and outcomes were analysed in the whole group and in patients with IAH (CVVH and no-CVVH groups). Results: From the total of 130 patients, 75 were treated with application of CVVH and 55 without CVVH. Late hospitalization was associated with application of CVVH. Infection was observed in 28.5% of cases regardless of the type of treatment received, with a similar necessity for surgical intervention. IAH was observed in 68.5% of patients, and they had significantly higher SOFA scores compared to patients with normal IAP. CVVH treatment resulted in negative cumulative fluid balance starting from day 5 in patients with IAH, whereas without this treatment, fluid balance remained increasingly positive after a week. Finally, application of CVVH resulted in a lower infection rate and shorter hospital stay, 26.7% vs. 37.9%, and a median of 32 (interquartile range (IQR) = 60 to 12) days vs. 24 (IQR = 34 to 4) days, p = 0.05, comparing CVVH vs. no-CVVH group. Mortality rate reached 11.7% in the CVVH group and 13.8% in the no-CVVH group. Conclusions: Early application of CVVH facilitates negative fluid balance and reduction of IAH in patients with SAP; it is not associated with increased infection or mortality rate and may reduce hospital stay.Item Early Oral Feeding in Patients with Severe Acute Pancreatitis. Summary of the Doctoral Thesis(Rīga Stradiņš University, 2010) Plaudis, Haralds; Pupelis, GuntarsItem Endoscopic hemostasis followed by preventive transarterial embolization in high-risk patients with bleeding peptic ulcer : 5-year experience(2019-09-10) Kaminskis, Aleksejs; Ivanova, Patricija; Kratovska, Aina; Ponomarjova, Sanita; Ptašņuka, Margarita; Demičevs, Jevgenijs; Demičeva, Renate; Boka, Viesturs; Pupelis, GuntarsBackground: Upper gastrointestinal bleeding (UGIB) due to peptic ulcer disease is one of the leading causes of death in patients with non-variceal bleeding, resulting in up to 10% mortality rate, and the patient group at high risk of rebleeding (Forrest IA, IB, and IIA) often requires additional therapy after endoscopic hemostasis. Preventive transarterial embolization (P-TAE) after endoscopic hemostasis was introduced in our institution in 2014. The aim of the study is an assessment of the intermediate results of P-TAE following primary endoscopic hemostasis in patients with serious comorbid conditions and high risk of rebleeding. Methods: During the period from 2014 to 2018, a total of 399 patients referred to our institution with a bleeding peptic ulcer, classified as type Forrest IA, IB, or IIA with the Rockall score ≥ 5, after endoscopic hemostasis was prospectively included in two groups-P-TAE group and control group, where endoscopy alone (EA) was performed. The P-TAE patients underwent flow-reducing left gastric artery or gastroduodenal artery embolization according to the ulcer type. The rebleeding rate, complications, frequency of surgical interventions, transfused packed red blood cells (PRBC), amount of fresh frozen plasma (FFP), and mortality rate were analyzed. Results: From 738 patients with a bleeding peptic ulcer, 399 were at high risk for rebleeding after endoscopic hemostasis. From this cohort, 58 patients underwent P-TAE, and 341 were allocated to the EA. A significantly lower rebleeding rate was observed in the P-TAE group, 3.4% vs. 16.2% in the EA group; p = 0.005. The need for surgical intervention reached 10.3% vs. 20.6% in the P-TAE and EA groups accordingly; p = 0.065. Patients that underwent P-TAE required less FFP, 1.3 unit vs. 2.6 units in EA; p = 0.0001. The mortality rate was similar in groups with a tendency to decrease in the P-TAE group, 5.7% vs. 8.5% in EA; p = 0.417. Conclusion: P-TAE is a feasible and safe procedure, and it may reduce the rebleeding rate and the need for surgical intervention in patients with a bleeding peptic ulcer when the rebleeding risk remains high after primary endoscopic hemostasis.Item Focused open necrosectomy in necrotizing pancreatitis(2013) Pupelis, Guntars; Fokin, Vladimir; Zeiza, Kaspars; Plaudis, Haralds; Suhova, Anastasija; Drozdova, Nadezda; Boka, ViestursBackground: The control of sepsis is the primary goal of surgical intervention in patients with infected necrosis. Simple surgical approaches that are easy to reproduce may improve outcomes when specialists in endoscopy are not available. The aim of the present study was to describe the experience with abs focused open necrosectomy (FON) in patients with infected necrosis. Method: A prospective pilot study conducted to compare a semi-open/closed drainage laparotomy and FON with the assistance of peri-operative ultrasound. The incidence of sepsis, dynamics of C-reactive protein (CRP), intensive care unit (ICU)/hospital stay, complication rate and mortality were compared and analysed. Results: From a total of 58 patients, 36 patients underwent a conventional open necrosectomy and 22 patients underwent FON. The latter method resulted in a faster resolution of sepsis and a significant decrease in mean CRP on Day 3 after FON, P = 0.001. Post-operative bleeding was in 1 versus 7 patients and the incidence of intestinal and pancreatic fistula was 2 versus 8 patients when comparing FON to the conventional approach. The median ICU stay was 11.6 versus 23 days and the hospital stay was significantly shorter, 57 versus 72 days, P = 0.024 when comparing FON versus the conventional group. One patient died in the FON group and seven patients died in the laparotomy group, P = 0.139. Discussion: FON can be an alternative method to conventional open necrosectomy in patients with infected necrosis and unresolved sepsis.Item Increased intra-abdominal pressure : Is it of any consequence in severe acute pancreatitis?(2006-06) Pupelis, Guntars; Plaudis, H.; Snippe, K.; Rudakovska, M.Background: Increased intra-abdominal pressure (IAP) is detrimental for the recovery of organ function in trauma and emergency patients. The aim of this study was to assess the correlation between the dynamics of IAP and organ dysfunction in severe acute pancreatitis (SAP). Materials and Methods: Management of SAP between 2000 and 2004 was analysed. SAP was classified according to Atlanta 1992. Organ dysfunction, systemic inflammatory response syndrome (SIRS) and outcomes in relation to the IAP were assessed. IAP was measured indirectly. Results: A total of 65 patients, with an average APACHE II score of 6.44, complied with the Atlanta criteria. In all, 34 patients received conservative treatment and 31 were operated. SIRS was observed in 59 cases and multiple organ dysfunction syndrome (MODS) in 61 cases. IAP was significantly higher in the 25 most complicated patients requiring renal replacement therapy (RRT), compared with 40 patients without RRT, 31.72 vs 21.4 cm/H2O (p =0.037). IAP interrelated positively with SOFA score (r = +0.371, p <0.01) and organs involved (r = +0.356, p <0.01), and negatively with platelet count and enterally provided volume (r = -0.284, p <0.01; r = -0.5, p < 0.01, respectively). Overall mortality (9.2%) was associated with surgery and sustained increase of the IAP over 25 cm/H2O. Our data support the pathophysiological interrelation of elevated IAP and development of organ dysfunction. Conclusion: Development of organ dysfunction in SAP could be associated with increased IAP. Grade III increase of IAP should be considered as an indicator for revision of treatment modalities.Item Intraoperatīvas ultrasonogrāfijas pielietošana laparoskopiskas holecistektomijas laikā pacientiem ar aizdomām par holedoholitiāzi. Promocijas darba kopsavilkums(Rīgas Stradiņa universitāte, 2020) Atstupens, Kristaps; Pupelis, Guntars; Plaudis, HaraldsHolelitiāze jeb žultsakmeņu slimība ir viena no biežākajām slimībām Eiropā, kam nepieciešama ķirurģiska ārstēšana. Holelitiāzes prevelence Latvijā un Eiropā ir augsta. Tā pieaug līdz ar iedzīvotāju demogrāfiskās struktūras izmaiņām, galvenokārt liela vecu cilvēku īpatsvara dēļ dominējoši sieviešu dzimumam, kā arī asociējas ar rietumniecisku diētu un dzīvesveidu. Statistikas dati liecina, ka Eiropas populācijā vidēji ir 5,9–21,9 % pacientu ar žultsakmeņu slimību (Aerts and Penninckx, 2003) un 11–21 % ir sastopami konkrementi žultsvados jeb holedoholitiāze operācijas laikā (Costi et al., 2014). Holedoholitiāze ir viena no biežākajām žultsakmeņu slimības komplikācijām, kas var radīt biliāru obstrukciju un žults atteces traucējumus. Parasti tā manifestējas ar biliāru pankreatītu un ascendējošu biliāru infekciju, bieži vien attīstoties arī mehāniskai dzeltei, ko klīniski definē kā holangītu. Visos šajos gadījumos ir augsts sepses un multiorgānu disfunkcijas risks. Bieži ir nepieciešama intensīvās terapijas speciālistu līdzdalība un nepieciešamība ārstēties intensīvās terapijas nodaļā, pielietojot dārgas un laikietilpīgas diagnostikas un ārstēšanas metodes. Šādu pacientu aprūpē nereti tiek iesaistīti ne tikai ķirurgi, bet arī radiologi, invazīvie radiologi, invazīvās endoskopijas speciālisti, gastroenterologi un intensīvās terapijas speciālisti. Kopējās ārstēšanas izmaksas ir lielas, ārstēšana ir ilgstoša un saistīta ar augstu letalitāti. Holedoholitiāzes attēldiagnostikas zelta standarts pirms operācijas ir magnētiskās rezonanses holangiopankreatogrāfija (MRHPG), kaut gan pētījumos ir pierādīts, ka intraoperatīvā atradne 15–20 % gadījumu nesakrīt ar preoperatīvi MRHPG sniegtajiem datiem (Costi et al., 2014). Tā var nebūt pietiekami informatīva gadījumos, kad konkrementi kopējā žultsvadā ir mazāki par 5 mm (Costi et al., 2014), kā arī neapšaubāms ir fakts, ka MRHPG pielietojums ir ierobežots akūtās plūsmas slimniekiem. Iepriekš minētais liek meklēt jaunus risinājumus efektīvākai holedoholitiāzes diagnostikai. Apzinoties mūsdienās pieejamo plašo holedoholitiāzes diagnostikas un ārstēšanas metožu spektru, joprojām bez skaidri definētas atbildes paliek jautājumi: kā lētāk un precīzāk diagnosticēt holedoholitiāzi un kāda efektīvākā ārstēšanas metode būtu jāizvēlas? Attīstoties dažādām attēldiagnostikas metodēm, endoskopijai un laparoskopiskajai ķirurģijai, holedoholitiāzes pacientu aprūpes modelis pēdējo 30 gadu laikā ir ļoti mainījies. Laparoskopiskas holecistektomijas laikā žultsceļu izmeklēšana, kontrolējot holedoholitiāzi, praksē netiek veikta visiem pacientiem. Vadlīnijās šāda taktika ir rekomendēta pacientiem ar zemu holedoholitiāzes risku, kā arī pacientiem pēc preoperatīvas endoskopiskas papilotomijas un žultsceļu sanācijas (Costi et al., 2014). Šī taktika var būt izvēlēta arī pacientiem ar MRHPG nediagnosticētu holedoholitiāzi. Savukārt endoskopiska retrogrāda holangiopankreatogrāfija (ERHP) ar endoskopisku papilotomiju (EP) mūsdienās ir izmantojama tikai kā ārstnieciska procedūra pacientiem ar pierādītu holedoholitiāzi, jo 9,8 % pacientu ERHP ir saistīta ar potenciāli dzīvību apdraudošām komplikācijām – pēc-ERHP pankreatītu, asiņošanu no papilotomijas vietas vai 12-pirkstu zarnas perforāciju uz retroperitoneālo telpu (Freeman et al., 1996). Jāatzīmē, ka ERHP izmantošana ir ierobežota arī pacientiem ar biliāru pankreatītu (Laura and Eldon, 2012; Anu and Kapoor, 2012; Sgouros and Bergele, 2006). Rūpīgi izvērtētas endoskopiskas metodes indikācijas un speciālista pieredze ir galvenais, kas nosaka ERHP izmantošanas sekmes, mazākā mērā saistot to ar pacienta vecumu un vispārējo stāvokli (Laura and Eldon, 2012). Arvien biežāk tiek publicēti ziņojumi par vienetapa laparoskopiskas komplicētas žultsakmeņu slimības diagnostikas un ārstēšanas iespējām, operācijas laikā veicot gan holecistektomiju, gan precīzu holedoholitiāzes diagnostiku un nepieciešamības gadījumā arī veicot žultsvadu sanāciju. Pastāv divas galvenās intraoperatīvās žultsceļu attēldiagnostikas metodes – intraoperatīva holangiogrāfija (IOH) un intraoperatīva ultrasonogrāfija (IOUS). Lai gan IOH tiek plaši pielietota, 5,1 % gadījumu tā var būt nepilnvērtīga un 15–20 % gadījumu holedoholitiāzi var nediagnosticēt (Bencini et al., 2014; Costi et al., 2014; Tazuma, 2006). Izpētot literatūras datus, var secināt, ka IOUS ir efektīva un droša, ko arī apliecina mūsu pieredze. IOUS ir ātri veicama, lēta un precīza holedoholitiāzes diagnostikas metode. Operējošam ķirurgam tā sniedz ne vien svarīgu informāciju par žultsvada saturu, bet arī palīdz orientēties netipiskas anatomijas gadījumos, diagnosticējot žultsvadu anatomiskas variācijas un asinsvadu lokalizāciju. Turklāt izmeklējumu iespējams atkārtot jebkurā operācijas etapā. Latvijā IOUS ir uzskatāma par salīdzinoši jaunu un iepriekš nepētītu intraoperatīvu holedoholitiāzes diagnostikas metodi.Item Intraoperatīvas ultrasonogrāfijas pielietošana laparoskopiskas holecistektomijas laikā pacientiem ar aizdomām par holedoholitiāzi. Promocijas darbs(Rīgas Stradiņa universitāte, 2020) Atstupens, Kristaps; Pupelis, Guntars; Plaudis, HaraldsHolelitiāze jeb žultsakmeņu slimība ir viena no biežākajām slimībām Eiropā, kam nepieciešama ķirurģiska ārstēšana. Holelitiāzes prevelence Latvijā un Eiropā ir augsta. Tā pieaug līdz ar iedzīvotāju demogrāfiskās struktūras izmaiņām, galvenokārt liela vecu cilvēku īpatsvara dēļ dominējoši sieviešu dzimumam, kā arī asociējas ar rietumniecisku diētu un dzīvesveidu. Statistikas dati liecina, ka Eiropas populācijā vidēji ir 5,9–21,9 % pacientu ar žultsakmeņu slimību (Aerts and Penninckx, 2003) un 11–21 % ir sastopami konkrementi žultsvados jeb holedoholitiāze operācijas laikā (Costi et al., 2014). Holedoholitiāze ir viena no biežākajām žultsakmeņu slimības komplikācijām, kas var radīt biliāru obstrukciju un žults atteces traucējumus. Parasti tā manifestējas ar biliāru pankreatītu un ascendējošu biliāru infekciju, bieži vien attīstoties arī mehāniskai dzeltei, ko klīniski definē kā holangītu. Visos šajos gadījumos ir augsts sepses un multiorgānu disfunkcijas risks. Bieži ir nepieciešama intensīvās terapijas speciālistu līdzdalība un nepieciešamība ārstēties intensīvās terapijas nodaļā, pielietojot dārgas un laikietilpīgas diagnostikas un ārstēšanas metodes. Šādu pacientu aprūpē nereti tiek iesaistīti ne tikai ķirurgi, bet arī radiologi, invazīvie radiologi, invazīvās endoskopijas speciālisti, gastroenterologi un intensīvās terapijas speciālisti. Kopējās ārstēšanas izmaksas ir lielas, ārstēšana ir ilgstoša un saistīta ar augstu letalitāti. Holedoholitiāzes attēldiagnostikas zelta standarts pirms operācijas ir magnētiskās rezonanses holangiopankreatogrāfija (MRHPG), kaut gan pētījumos ir pierādīts, ka intraoperatīvā atradne 15–20 % gadījumu nesakrīt ar preoperatīvi MRHPG sniegtajiem datiem (Costi et al., 2014). Tā var nebūt pietiekami informatīva gadījumos, kad konkrementi kopējā žultsvadā ir mazāki par 5 mm (Costi et al., 2014), kā arī neapšaubāms ir fakts, ka MRHPG pielietojums ir ierobežots akūtās plūsmas slimniekiem. Iepriekš minētais liek meklēt jaunus risinājumus efektīvākai holedoholitiāzes diagnostikai. Apzinoties mūsdienās pieejamo plašo holedoholitiāzes diagnostikas un ārstēšanas metožu spektru, joprojām bez skaidri definētas atbildes paliek jautājumi: kā lētāk un precīzāk diagnosticēt holedoholitiāzi un kāda efektīvākā ārstēšanas metode būtu jāizvēlas? Attīstoties dažādām attēldiagnostikas metodēm, endoskopijai un laparoskopiskajai ķirurģijai, holedoholitiāzes pacientu aprūpes modelis pēdējo 30 gadu laikā ir ļoti mainījies. Laparoskopiskas holecistektomijas laikā žultsceļu izmeklēšana, kontrolējot holedoholitiāzi, praksē netiek veikta visiem pacientiem. Vadlīnijās šāda taktika ir rekomendēta pacientiem ar zemu holedoholitiāzes risku, kā arī pacientiem pēc preoperatīvas endoskopiskas papilotomijas un žultsceļu sanācijas (Costi et al., 2014). Šī taktika var būt izvēlēta arī pacientiem ar MRHPG nediagnosticētu holedoholitiāzi. Savukārt endoskopiska retrogrāda holangiopankreatogrāfija (ERHP) ar endoskopisku papilotomiju (EP) mūsdienās ir izmantojama tikai kā ārstnieciska procedūra pacientiem ar pierādītu holedoholitiāzi, jo 9,8 % pacientu ERHP ir saistīta ar potenciāli dzīvību apdraudošām komplikācijām – pēc-ERHP pankreatītu, asiņošanu no papilotomijas vietas vai 12-pirkstu zarnas perforāciju uz retroperitoneālo telpu (Freeman et al., 1996). Jāatzīmē, ka ERHP izmantošana ir ierobežota arī pacientiem ar biliāru pankreatītu (Laura and Eldon, 2012; Anu and Kapoor, 2012; Sgouros and Bergele, 2006). Rūpīgi izvērtētas endoskopiskas metodes indikācijas un speciālista pieredze ir galvenais, kas nosaka ERHP izmantošanas sekmes, mazākā mērā saistot to ar pacienta vecumu un vispārējo stāvokli (Laura and Eldon, 2012). Arvien biežāk tiek publicēti ziņojumi par vienetapa laparoskopiskas komplicētas žultsakmeņu slimības diagnostikas un ārstēšanas iespējām, operācijas laikā veicot gan holecistektomiju, gan precīzu holedoholitiāzes diagnostiku un nepieciešamības gadījumā arī veicot žultsvadu sanāciju. Pastāv divas galvenās intraoperatīvās žultsceļu attēldiagnostikas metodes – intraoperatīva holangiogrāfija (IOH) un intraoperatīva ultrasonogrāfija (IOUS). Lai gan IOH tiek plaši pielietota, 5,1 % gadījumu tā var būt nepilnvērtīga un 15–20 % gadījumu holedoholitiāzi var nediagnosticēt (Bencini et al., 2014; Costi et al., 2014; Tazuma, 2006). Izpētot literatūras datus, var secināt, ka IOUS ir efektīva un droša, ko arī apliecina mūsu pieredze. IOUS ir ātri veicama, lēta un precīza holedoholitiāzes diagnostikas metode. Operējošam ķirurgam tā sniedz ne vien svarīgu informāciju par žultsvada saturu, bet arī palīdz orientēties netipiskas anatomijas gadījumos, diagnosticējot žultsvadu anatomiskas variācijas un asinsvadu lokalizāciju. Turklāt izmeklējumu iespējams atkārtot jebkurā operācijas etapā. Latvijā IOUS ir uzskatāma par salīdzinoši jaunu un iepriekš nepētītu intraoperatīvu holedoholitiāzes diagnostikas metodi.Item Konvencionālas un ultrasonoskopiski asistētas ķirurģijas iespējas akūta nekrotiska pankreatīta ārstēšanā. Promocijas darba kopsavilkums(Rīgas Stradiņa universitāte, 2018) Fokins, Vladimirs; Pupelis, GuntarsAkūta nekrotiska pankreatīta saslimstības pieaugums ir vērojams kā Latvijā, tā arī Eiropā un Amerikā kopumā. Šī slimība asociējas ar ļoti smagu gaitu, kā arī lielu komplikāciju skaitu un mirstību. Neskatoties uz jaunu tehnoloģiju attīstību un dažāda veida minimāli invazīvas ķirurģiskas ārstēšanas metodes pielietošanu, radikāli uzlabot akūta nekrotiska pankreatīta ārstēšanas rezultātus neizdodas. Līdz šim brīdim konvencionāla atvērta tipa operācija tiek uzskatīta par ķirurģiskās ārstēšanas standartu, lai gan šīs operācijas rezultātus nevar raksturot kā apmierinošus. Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas stacionāra “Gaiļezers” ķirurģijas klīnikas kolektīvs prof. G. Pupeļa vadībā izstrādāja oriģinālu minimāli invazīvu ultrasonoskopiski asistētu akūta nekrotiska pankreatīta ķirurģiskās ārstēšanas metodi. Šī metode ir veiksmīgi aprobēta un ieviesta ikdienas praksē. Ņemot vērā metodes novitāti, ir nepieciešams salīdzināt jaunās ārstēšanas iespējas ar konvencionāli pieņemtajām metodēm. Pētījumā tika iekļauti 182 pacienti ar smagu akūtu nekrotisku pankreatītu, kuriem bija pielietota konservatīva ārstēšana agrīnā slimības periodā un ķirurģiska ārstēšana (nekrektomija) vēlīnā ārstēšanas etapā. Visi pacienti ārstējās Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas stacionārā “Gaiļezers” 10. un 13. ķirurģijas nodaļā laika periodā no 2004. līdz 2017. gadam. Visi pētījumā iekļautie pacienti ir sadalīti 2 pamata grupās – kontroles un pētījuma grupā. Pētījuma grupā pielietota ķirurģiska taktika, ievērojot ultrasonoskopiski asistētas ķirurģijas principus, un veikta ultrasonoskopiski asistēta tēmēta nekrektomija. Kontroles grupai pielietota tradicionāla ķirurģiska taktika, veikta atvērta tipa operācija. Darba hipotēze – ultrasonoskopiski asistētās ķirurģijas metodes FON pielietošana uzlabo perioperatīvās diagnostikas precizitāti, samazina operācijas risku, rada iespēju pielietot pakāpeniskuma principu augsta riska pacientiem ar smagu sepsi, samazinot ārstēšanas laiku intensīvās terapijas nodaļā, kopējo komplikāciju skaitu un mirstību. Pētījuma mērķis – pierādīt ultrasonoskopiski asistētas tēmētas nekrektomijas (angl. FON – focus open necrosectomy) metodes priekšrocības, sepses kontroles efektivitāti, drošību un atbilstību mūsdienu minimāli invazīvās ķirurģijas principiem akūta nekrotiska pankreatīta ārstēšanā. Pētnieciskā darba uzdevums – veikt salīdzinošu pētījumu, kurā inovatīva FON operācijas metode tiek salīdzināta ar tradicionālu atvērta tipa operāciju pēc šādiem kritērijiem: • iekaisuma reakcijas dinamikas analīze; • operācijas ilgums; • hospitalizācijas ilgums; • atkārtotas operācijas nepieciešamība; • atkārtotu operāciju skaits; • ārstēšanas ilgums intensīvās terapijas nodaļā; • komplikāciju biežums; • mirstība operēto pacientu grupās. Secinājumi: pielietojot ultrasonoskopiski tēmētu nekrektomiju, izdevās ievērojami samazināt audu traumatizāciju un operācijas ilgumu. Ultrasonoskopiski asistēta tēmēta nekrektomija pilnīgi atbilst galvenajam ķirurģiskās ārstēšanas uzdevumam – veikt nekrektomiju, kā arī adekvātu inficētā perēkļa sanāciju un drenāžu, kas nodrošina infekcijas izraisītas sistēmiskas iekaisuma reakcijas jeb sepses kontroli un pacienta izveseļošanos. Pacientiem pēcoperācijas periodā daudz straujāk mazinājās iekaisuma reakcija, izdevās samazināt hospitalizācijas laiku, intensīvās terapijas klīnikā pavadīto dienu skaitu, komplikāciju biežumu un mirstību. Agrīni veiktas operācijas ievērojami pasliktina ārstēšanas rezultātus neatkarīgi no pielietotās operācijas metodes. Ultrasonoskopiski asistēta nekrektomija ir efektīva metode, tā pilnīgi atbilst pacienta drošībai un mūsdienīgiem ķirurģiskiem principiem akūta nekrotiska pankreatīta ārstēšanā.Item Konvencionālas un ultrasonoskopiski asistētas ķirurģijas iespējas akūta nekrotiska pankreatīta ārstēšanā. Promocijas darbs(Rīgas Stradiņa universitāte, 2018) Fokins, Vladimirs; Pupelis, GuntarsAkūta nekrotiska pankreatīta saslimstības pieaugums ir vērojams kā Latvijā, tā arī Eiropā un Amerikā kopumā. Šī slimība asociējas ar ļoti smagu gaitu, kā arī lielu komplikāciju skaitu un mirstību. Neskatoties uz jaunu tehnoloģiju attīstību un dažāda veida minimāli invazīvas ķirurģiskas ārstēšanas metodes pielietošanu, radikāli uzlabot akūta nekrotiska pankreatīta ārstēšanas rezultātus neizdodas. Līdz šim brīdim konvencionāla atvērta tipa operācija tiek uzskatīta par ķirurģiskās ārstēšanas standartu, lai gan šīs operācijas rezultātus nevar raksturot kā apmierinošus. Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas stacionāra “Gaiļezers” ķirurģijas klīnikas kolektīvs prof. G. Pupeļa vadībā izstrādāja oriģinālu minimāli invazīvu ultrasonoskopiski asistētu akūta nekrotiska pankreatīta ķirurģiskās ārstēšanas metodi. Šī metode ir veiksmīgi aprobēta un ieviesta ikdienas praksē. Ņemot vērā metodes novitāti, ir nepieciešams salīdzināt jaunās ārstēšanas iespējas ar konvencionāli pieņemtajām metodēm. Pētījumā tika iekļauti 182 pacienti ar smagu akūtu nekrotisku pankreatītu, kuriem bija pielietota konservatīva ārstēšana agrīnā slimības periodā un ķirurģiska ārstēšana (nekrektomija) vēlīnā ārstēšanas etapā. Visi pacienti ārstējās Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas stacionārā “Gaiļezers” 10. un 13. ķirurģijas nodaļā laika periodā no 2004. līdz 2017. gadam. Visi pētījumā iekļautie pacienti ir sadalīti 2 pamata grupās – kontroles un pētījuma grupā. Pētījuma grupā pielietota ķirurģiska taktika, ievērojot ultrasonoskopiski asistētas ķirurģijas principus, un veikta ultrasonoskopiski asistēta tēmēta nekrektomija. Kontroles grupai pielietota tradicionāla ķirurģiska taktika, veikta atvērta tipa operācija. Darba hipotēze – ultrasonoskopiski asistētās ķirurģijas metodes FON pielietošana uzlabo perioperatīvās diagnostikas precizitāti, samazina operācijas risku, rada iespēju pielietot pakāpeniskuma principu augsta riska pacientiem ar smagu sepsi, samazinot ārstēšanas laiku intensīvās terapijas nodaļā, kopējo komplikāciju skaitu un mirstību. Pētījuma mērķis – pierādīt ultrasonoskopiski asistētas tēmētas nekrektomijas (angl. FON – focus open necrosectomy) metodes priekšrocības, sepses kontroles efektivitāti, drošību un atbilstību mūsdienu minimāli invazīvās ķirurģijas principiem akūta nekrotiska pankreatīta ārstēšanā. Pētnieciskā darba uzdevums – veikt salīdzinošu pētījumu, kurā inovatīva FON operācijas metode tiek salīdzināta ar tradicionālu atvērta tipa operāciju pēc šādiem kritērijiem: • iekaisuma reakcijas dinamikas analīze; • operācijas ilgums; • hospitalizācijas ilgums; • atkārtotas operācijas nepieciešamība; • atkārtotu operāciju skaits; • ārstēšanas ilgums intensīvās terapijas nodaļā; • komplikāciju biežums; • mirstība operēto pacientu grupās. Secinājumi: pielietojot ultrasonoskopiski tēmētu nekrektomiju, izdevās ievērojami samazināt audu traumatizāciju un operācijas ilgumu. Ultrasonoskopiski asistēta tēmēta nekrektomija pilnīgi atbilst galvenajam ķirurģiskās ārstēšanas uzdevumam – veikt nekrektomiju, kā arī adekvātu inficētā perēkļa sanāciju un drenāžu, kas nodrošina infekcijas izraisītas sistēmiskas iekaisuma reakcijas jeb sepses kontroli un pacienta izveseļošanos. Pacientiem pēcoperācijas periodā daudz straujāk mazinājās iekaisuma reakcija, izdevās samazināt hospitalizācijas laiku, intensīvās terapijas klīnikā pavadīto dienu skaitu, komplikāciju biežumu un mirstību. Agrīni veiktas operācijas ievērojami pasliktina ārstēšanas rezultātus neatkarīgi no pielietotās operācijas metodes. Ultrasonoskopiski asistēta nekrektomija ir efektīva metode, tā pilnīgi atbilst pacienta drošībai un mūsdienīgiem ķirurģiskiem principiem akūta nekrotiska pankreatīta ārstēšanā.Item Mikroasinsvadu kūlīšu transplantāti – neoangioģenēzes un revaskularizācijas avots. Promocijas darba kopsavilkums(Rīgas Stradiņa universitāte, 2012) Kapickis, Mārtiņš; Pupelis, GuntarsJau vairākas desmitgades asinsvadu kūlīšu transplantācija tiek izmantota ar mērķi atjaunot asinsriti avaskulāros audos, tomēr joprojām pastāv nopietnas neskaidrības par šīs metodes klīnisko pielietojumu. Mēs uzskatām, ka citējamajā literatūrā atrodamo dažādo rezultātu cēlonis ir tas, ka eksperimentos tiek salīdzināti anatomiski un fizioloģiski atšķirīgi asinsvadu kūlīši. Mūsu hipotēze ir sekojoša: pastāv vismaz 2 veidu asinsvadu kūlīši : „paralēlo cauruļvadu” tips un „aksiālā lēvera” tips. Eksperimenta dzīvnieka žurkas gadījumā - a. saphena artērijas un vēnas kūlītis ir „paralēlo cauruļvadu” tips, bet a. epigastrica kūlītis ir „aksiālā lēvera” tips. Liģējot un ievietojot avaskulārā vidē „paralēlo cauruļvadu” tipa kūlīti tas trombozēsies , bet „aksiālā lēvera” tipa kūlītis turpinās funkcionēt, kā aksiāls lēveris ar savu, no apkārtējās vides neatkarīgu asinsriti un demonstrēs neovaskularizāciju. Materiāli un metodes. Pētījumā tika izmantoti 24 dzīvnieki (48 kūlīši). A. saphena un epigastrica kūlīši tika izdalīti mikroķirurģiskā ceļā, distāli liģēti ar 10-0 mikroķirurģisko diegu un implantēti sterila silikona apvalkā. Kūlīši tika analizēti klīniski un histoloģiski dažādos laika intervālos. Rezultāti. A. saphena kūlīša anatomija atšķiras no a. epigastrica kūlīša gan nelielā palielinājumā (20 X), gan mikroskopiski. A. saphena kūlītim netika novērotas nekādas arteriovenozas komunikantes, tādējādi apstiprinot pieņēmumu, ka tas ir „paralēlo cauruļvadu” tips. A. epigastrica kūlītim novēroja izteiktu adventiciālo audu slāni ar bagātīgiem vasa vasorum - „aksiālā lēvera” tips. Liģētajos a. saphena kūlīšos tika novērots adherents trombs 24 stundu laikā, kurš saglabājās vismaz 3 nedēļas. Šī atradne bija vienāda visos a. saphena kūlīšos. Nevienā liģētajā a. saphena kūlītī nenovēroja angioneoģenēzi. Liģētie a. epigastrica kūlīši saglabāja savu asinsriti visos preparātos. Tromboze netika novērota. Šiem kūlīšiem tika novērota bagātīga granulācijas audu veidošanās (angioneoģenēze) silikona apvalka iekšpusē. Secinājumi. Pētījumā tiek pierādīts, ka eksperimenta dzīvnieka organismā eksistē vismaz 2 tipu asinsvadu kūlīši. Pētījums arī parāda, ka „paralēlo cauruļvadu” tipa kūlīši, kas tiek transplantēti silikona apvalkā trombozējas. Angioneoģenēze netiek konstatēta. Turpretī „aksiālā lēvera” tipa kūlīši ievietoti tādos pašos avaskulāros ārējās vides apstākļos turpina funkcionēt, saglabājot normālu asinsriti un veidojot granulācijas audus. Tikai „aksiālā lēvera” tipa kūlīšus var izmantot avaskulāru audu revaskularizācijai.Item Mikroasinsvadu kūlīšu transplantāti – neoangioģenēzes un revaskularizācijas avots. Promocijas darbs(Rīgas Stradiņa universitāte, 2012) Kapickis, Mārtiņš; Pupelis, GuntarsJau vairākas desmitgades asinsvadu kūlīšu transplantācija tiek izmantota ar mērķi atjaunot asinsriti avaskulāros audos, tomēr joprojām pastāv nopietnas neskaidrības par šīs metodes klīnisko pielietojumu. Mēs uzskatām, ka citējamajā literatūrā atrodamo dažādo rezultātu cēlonis ir tas, ka eksperimentos tiek salīdzināti anatomiski un fizioloģiski atšķirīgi asinsvadu kūlīši. Mūsu hipotēze ir sekojoša: pastāv vismaz 2 veidu asinsvadu kūlīši : „paralēlo cauruļvadu” tips un „aksiālā lēvera” tips. Eksperimenta dzīvnieka žurkas gadījumā - a. saphena artērijas un vēnas kūlītis ir „paralēlo cauruļvadu” tips, bet a. epigastrica kūlītis ir „aksiālā lēvera” tips. Liģējot un ievietojot avaskulārā vidē „paralēlo cauruļvadu” tipa kūlīti tas trombozēsies , bet „aksiālā lēvera” tipa kūlītis turpinās funkcionēt, kā aksiāls lēveris ar savu, no apkārtējās vides neatkarīgu asinsriti un demonstrēs neovaskularizāciju. Materiāli un metodes. Pētījumā tika izmantoti 24 dzīvnieki (48 kūlīši). A. saphena un epigastrica kūlīši tika izdalīti mikroķirurģiskā ceļā, distāli liģēti ar 10-0 mikroķirurģisko diegu un implantēti sterila silikona apvalkā. Kūlīši tika analizēti klīniski un histoloģiski dažādos laika intervālos. Rezultāti. A. saphena kūlīša anatomija atšķiras no a. epigastrica kūlīša gan nelielā palielinājumā (20 X), gan mikroskopiski. A. saphena kūlītim netika novērotas nekādas arteriovenozas komunikantes, tādējādi apstiprinot pieņēmumu, ka tas ir „paralēlo cauruļvadu” tips. A. epigastrica kūlītim novēroja izteiktu adventiciālo audu slāni ar bagātīgiem vasa vasorum - „aksiālā lēvera” tips. Liģētajos a. saphena kūlīšos tika novērots adherents trombs 24 stundu laikā, kurš saglabājās vismaz 3 nedēļas. Šī atradne bija vienāda visos a. saphena kūlīšos. Nevienā liģētajā a. saphena kūlītī nenovēroja angioneoģenēzi. Liģētie a. epigastrica kūlīši saglabāja savu asinsriti visos preparātos. Tromboze netika novērota. Šiem kūlīšiem tika novērota bagātīga granulācijas audu veidošanās (angioneoģenēze) silikona apvalka iekšpusē. Secinājumi. Pētījumā tiek pierādīts, ka eksperimenta dzīvnieka organismā eksistē vismaz 2 tipu asinsvadu kūlīši. Pētījums arī parāda, ka „paralēlo cauruļvadu” tipa kūlīši, kas tiek transplantēti silikona apvalkā trombozējas. Angioneoģenēze netiek konstatēta. Turpretī „aksiālā lēvera” tipa kūlīši ievietoti tādos pašos avaskulāros ārējās vides apstākļos turpina funkcionēt, saglabājot normālu asinsriti un veidojot granulācijas audus. Tikai „aksiālā lēvera” tipa kūlīšus var izmantot avaskulāru audu revaskularizācijai.Item Preventive transarterial embolization in upper nonvariceal gastrointestinal bleeding(2017-01-13) Kaminskis, Aleksejs; Kratovska, Aina; Ponomarjova, Sanita; Tolstova, Anna; Mukans, Maksims; Stabiņa, Solvita; Gailums, Raivis; Bernšteins, Andrejs; Ivanova, Patricija; Boka, Viesturs; Pupelis, GuntarsBackground: Transarterial embolization (TAE) is a therapeutic option for patients with a high risk of recurrent bleeding after endoscopic haemostasis. The aim of our prospective study was a preliminary assessment of the safety, efficacy, and clinical outcomes following preventive TAE in patients with non-variceal acute upper gastrointestinal bleeding (NVUGIB) with a high risk of recurrent bleeding after endoscopic haemostasis. Methods: Preventive visceral angiography and TAE were performed after endoscopic haemostasis on patients with NVUGIB who were at a high risk of recurrent bleeding (PE+ group). The comparison group consisted of similar patients who only underwent endoscopic haemostasis, without preventive TAE (PE- group). The technical success of preventive TAE, the completeness of haemostasis, the incidence of rebleeding and the need for surgical intervention and the main outcomes were compared between the groups. Results: The PE+ group consisted of 25 patients, and the PE- group of 50 patients, similar in age (median age 66 vs. 63 years), gender and comorbid conditions. The ulcer size at endoscopy was not significantly different (median of 152 mm vs. 127 mm). The most frequent were Forest II type ulcers, 44% in both groups. The distribution of the Forest grade was even. The median haemoglobin on admission was 8, 2 g/dl vs. 8,7 g/dl, p = 0,482, erythrocyte count was 2,7 × 1012/L vs. 2,9 × 1012/L, p = 0,727. The shock index and Rockall scores were similar, as well as and transfusion - on average, four units of packed red blood cells for the majority of patients in both groups, however, significantly more fresh frozen plasma was transfused in the PE- group, p = 0,013. The rebleeding rate was similar, while surgical treatment was needed notably more often in the PE- group, 8% vs. 35% accordingly, p = 0,012. The median ICU stay was 3 days, hospital stay - 6 days vs. 9 days, p = 0.079. The overall mortality reached 20%; in the PE+ group it was 4%, not reaching a statistically significant difference. Conclusion: Preventive TAE is a feasible, safe and effective minimally invasive type of haemostasis decreasing the risk of repeated bleeding and preparing the patient for the definitive surgical intervention when indicated.Item Safe laparoscopic clearance of the common bile duct in emergently admitted patients with choledocholithiasis and cholangitis(2016) Atstupens, Kristaps; Plaudis, Haralds; Fokins, Vladimirs; Mukans, Maksims; Pupelis, GuntarsBackgrounds/Aims: Laparoscopic treatment of patients with choledocholithiasis and cholangitis is challenging due to mandatory recovery of the biliary drainage and clearance of the common bile duct (CBD). The aim of our study was to assess postoperative course of cholangitis and biliary sepsis after laparoscopic clearance of the CBD in emergently admitted patients with choledocholithiasis and cholangitis. Methods: Emergently admitted patients who underwent lapa-roscopic clearance of the CBD were included prospectively and stratified in 2 groups i.e., cholangitis positive (CH+) or negative (CH-) group. Patient demographics, comorbidities, preoperative imaging data, inflammatory response, surgi-cal intervention, complication rate and outcomes were compared between groups. Results: Ninety-nine of a total 320 patients underwent laparoscopic clearance of the CBD, of which, 60 belonged to the acute cholangitis group (CH+) and 39 to the cholangitis negative group (CH-). Interventions were done on average 4 days after admission, operation duration was 95-105 min, and the conversion rate was 3-7% without differences in the groups. Preoperative in-flammatory response was markedly higher in the CH+ group. Inflammation signs on intraoperative choledochoscopy were more evident in patients with cholangitis. Postoperative inflammatory response did not differ between the groups. The overall complication rate was 8.3% and 5.1%, respectively. Laparoscopic clearance of the CBD resulted in 1 lethal case (CH+ group), resulting in 1% mortality rate and a similar 12-month readmission rate. Conclusions: Single-stage laparoscopic intraoperative US and choledochoscopy-assisted clearance of the CBD is feasible in emergently admitted patients with choledocholithiasis and cholangitis. (Korean J Hepatobiliary Pancreat Surg 2016;20:53-60)Item The Role of Laparoscopic Intraoperative Ultrasonography in Patients with Suspected Choledocholithiasis. Summary of the Doctoral Thesis(Rīga Stradiņš University, 2020) Atstupens, Kristaps; Pupelis, Guntars; Plaudis, HaraldsOne of the most common conditions in Europe that requires surgical intervention is cholelithiasis or gallstone disease. The prevalence of gallstone disease in Latvia and European countries is high. Increase of gallstone disease is associated with specific demographic pattern due to the large proportion of old people especially female gender and is associated with Western diet and life style. According to the statistics, about 5.9–21.9 % of the European population may suffer from cholelithiasis (Aerts and Penninckx, 2003), and 11–21 % of patients who undergo cholecystectomy may have stones in the common bile duct (CBD) (Costi et al., 2014). Choledocholithiasis is one of the most common complications of gallstone disease and may couse biliary obstruction. Usually it manifests with biliary pancreatitis and ascending biliary infection frequently accopanied by mechanical jaundice and clinical presentation of cholangitis. In all of these clinical conditions risk of development of sepsis and multiorgan disfunction is increased. So, frequently it requires treatment in the intensive care unit and expensive as well as time-consuming diagnostic and therapeutic methods. This category of patients requires multidisciplinary approach involving radiology, endoscopy, gastroenterology and intensive care specialists who collaborate with surgeons. Overall treatment costs are significant, hospital stay is prolonged and associated with high mortality. Radiological imaging of choledocholithiasis by magnetic resonance cholangiopancreatography (MRCP) is a golden standard for patients with gallstone disease in preoperative setting, however, some studies have reported unconformity between preoperative MRCP and intraoperative finding up to 15–20 %, as well as MRCP may miss stones less then 5 mm especially in patients with biliary pancreatitis (Costi et al., 2014). Moreover, application of MRCP in urgently admitted patients has its limits. According to the abovementioned facts the requirement for new solutions in more precise detection of choledocholithiasis is crucial. Despite the wide spectrum of the different diagnostic and treatment modalities, the question remains, how cheaper and more accurately confirm bile duct stones and what is the most effective treatment method? Over the last 30 years, many diagnostic modalities, endoscopy and laparoscopy has changed, so the management of the choledocholithiasis has become different. During the laparoscopic cholecystectomy intraoperative control of CBD stones is not performed routinely. It is not recommended in patients who are in low risk of choledocholithiasis and in patients after preoperative endoscopic papillotomy and clearance of the CBD (Costi et al., 2014). Intraoperative control of the choledocholithiasis is also deemed to be unnecessary in patients with MRCP proved absence of biliary stones before surgery. Endoscopic retrograde cholangio-pancreatography (ERCP) typically combined with sphincterotomy, is a routine therapeutic procedure in the cases of proven stones in the CBD. However, it is associated with up to a 9.8 % complication rate, including post-ERCP pancreatitis, bleeding and duodenal perforation (Freeman at al., 1996) as well as restrictions in patients with biliary pancreatitis (Laura and Eldon, 2012; Anu and Kapoor, 2012; Sgouros and Bergele, 2006). Technical skills and proper clinical indications for the procedure is a major determinant of its success, rather than the age or the general medical condition of the patients (Laura and Eldon, 2012). Laparoscopic option of treatment of emergent patients with a complicated gallstone disease and suspected choledocholithiasis is more challenging due to the limited time for preoperative MRCP or ERCP. Surgical intervention is often more complicated due to oedema and inflammation. Most common intraoperative diagnostic methods of choledocholithiasis are intraoperative cholangiography (IOC) and intraoperative ultrasound (IOUS). Although IOC may improve the diagnostic accuracy, it is associated with a 5.1 % unsuccessful procedure rate, increased operative time and a 15–20 % rate of overlooked biliary stones (Bencini et al., 2014; Costi et al., 2014; Tazuma, 2006). Development of the laparoscopic IOUS was an essential and reasonable alternative to IOH and mostly to preoperative specific imaging. It provides not only information about the content of the bile duct, but also helps to navigate in caes of ambiguous anatomy. In addition, IOUS can be repeated at any stage of operation. In Latvia IOUS regarded as a relatively new diagnostic modality for detection of common bile duct stones and previously have not been studied.Item Transplants of Microvascular Bundles – Source of Neoangiogensis and Revascularisation. Summary of the Doctoral Thesis(Rīga Stradiņš University, 2012) Kapickis, Mārtiņš; Pupelis, GuntarsImplantation of vascular bundles into ischemic tissue as a means of revascularization has been performed for many decades, but there is considerable confusion regarding its clinical utility. We believe that the varying results quoted in the literature are a result of using bundles that are different from each other. We propose that vascular bundles are of 2 types: a parallel pipe type and an axial flap type. We propose that in rats, the saphenous arteriovenous bundle represents a parallel pipe type and the epigastric bundle an axial flap type. If ligated and implanted into an isolated sterile environment, the parallel pipe type of vascular bundle will thrombose, whereas the axial flap type of bundle will remain patent and demonstrate neovascular sprouting. Methods. The study was carried out in 24 rats (48 bundles). Saphenous and epigastric bundles were dissected, ligated with 10-0 nylon, and implanted into a tubing of sterile silicone sheet tube. The bundles were analyzed at various time intervals by both gross and histologic examination. Results. The femoral bundle did not demonstrate any arteriovenous cross-communication under magnification, confirming its status as a parallel pipe type. The epigastric bundle demonstrated a rich plexus of arteriovenous channels, confirming its status as an axial flap type. A distinct adherent thrombus was seen at 24 hours in all the ligated femoral bundles and was still present at 3 weeks; none of these demonstrated evidence of neovascular sprouting. The ligated epigastric bundles remained patent in all specimens with no evidence of thrombosis, and all demonstrated exuberant neovascular sprouting. Conclusions. Our experiment establishes that there are at least 2 distinct types of avascular bundles in the rat. It also indicates that parallel pipe type of vascular bundles implanted into latex tubing thrombose and do not demonstrate neovascularization. On the other hand, under the same circumstances “axial flap” bundles remain patent and demonstrate exuberant neovascularization. Only “axial flap” can be used for revascularization of avascular tissues.Item Ultrasound-Assisted Focused Open Necrosectomy in the Treatment of Necrotizing Pancreatitis(2015) Pupelis, Guntars; Fokin, Vladimir; Zeiza, Kaspars; Kazaka, Ita; Pereca, Jelizaveta; Skuja, Vita; Boka, ViestursIntroduction The surgical treatment of necrotizing pancreatitis includes percutaneous drainage of acute necrotic collections and sequestrectomy in the late phase of the disease. The aim of the study was to compare the conventional open necrosectomy (CON) approach with the alternative focused open necrosectomy (FON) approach in patients with infected necrosis and progression of sepsis. Methods Patients with acute necrotizing pancreatitis were included in the study prospectively from January 2004 to July 2014. All patients had been admitted with the first or a new episode of disease. Symptomatic large fluid collections were drained percutaneously. The step-up approach was used in patients with several distant localizations of infected necrosis. The methods were analysed by comparing the individual severity according to the ASA, APACHE II and SOFA scores, infection rate, postoperative complication rate and mortality. Results A total of 31 patients were included in the FON group and 39 in the CON group. The incidence of infection was similar in groups. More ASA III comorbid conditions, a higher APACHE II score, a more frequent need for renal replacement therapy was observed in the CON group. The postoperative complication rate was in the range of 32% to 44%; mortality reached 6.5% in the FON group and 12.8% in the CON group. Conclusions Comorbid conditions, organ failure, and infection are the main risk factors in patients with necrotizing pancreatitis. The step-up approach and perioperative ultrasonography navigation improves the clinical outcome and reduces the extent of invasive surgical intervention in patients unsuited to other minimally invasive procedures.