Browsing by Author "Lietuvietis, Vilnis"
Now showing 1 - 20 of 23
Results Per Page
Sort Options
Item Accuracy of 68Ga-PSMA-11 PET/CT and multiparametric MRI for the detection of local tumor and lymph node metastases in early biochemical recurrence of prostate cancer(2020) Radzina, Maija; Tirane, Mara; Roznere, Lilita; Zemniece, Liene; Dronka, Laura; Kalnina, Marika; Mamis, Edgars; Biederer, Juergen; Lietuvietis, Vilnis; Freimanis, Arvis; Vjaters, Egils; Department of RadiologyAnatomical and functional imaging plays a decisive role for detection and staging, of prostate cancer both primarily and post-treatment. While multiparametric MRI offers anatomic imaging with excellent soft tissue contrast, hybrid imaging based on positron emission tomography in combination with computed tomography (PET/CT) contributes functional imaging capacities. Since 68Ga-PSMA-11 was expected to be more efficient than the prior Choline-based PET radiotracers, it was the aim of the study to evaluate the diagnostic performance of the 68Ga-PSMA-11 PET/CT and multiparametric MRI in patients with recurrent prostate cancer and low PSA levels. 32 out of a cohort of 128 prostate cancer patients with biochemical relapse were referred for 68Ga-PSMA-11 PET/CT, MRI and bone scintigraphy. According to the histopathologically or clinically defined reference standard all results were classified as true positive, false positive, true negative or false negative. Local recurrence was present in 11/32 patients, lymph node metastases - in 13/32 patients and, bone metastases - in 6/32 patients. Against the standard of reference, sensitivity, specificity and accuracy for local recurrence of PET/CT were 63.6 %; 73.7%; 77.8%, respectively. MRI reached 90.9%; 94.7%; 92.3%, respectively. For local lymph node metastases PET/CT - 83.3%; 80.0% and 90.6%, respectively. MRI - 41.7%; 94.4%; 72.0%, respectively. For evaluation of bone metastases in PET/CT - 83.3%; 92.0%; 71.0%, respectively. Bone scintigraphy - 50.0%; 84.0%; 77.4%, respectively. In conclusion, mpMRI offered the better diagnostic accuracy in the detection of local recurrence and while PSMA PET/CT was superior in the detection of distant and lymph node metastases.Item Alkilrezorcīnu, lignānu metabolīti un D vitamīns priekšdziedzera vēža pacientiem. Promocijas darba kopsavilkums(Rīgas Stradiņa universitāte, 2014) Meija, Laila; Lejnieks, Aivars; Lietuvietis, VilnisUzturs ir nepieciešams visu cilvēka bioloģisko procesu normālai funkcionēšanai. Pilnvērtīgs uzturs šūnu līmenī nodrošina visu organismu ar uzturvielām, kas nepieciešamas audu struktūras un funkcijas saglabāšanai. Turklāt uzturs ir viens no ietekmējamiem onkoloģisko slimību riska faktoriem. Uzskata, ka ar uzturu var novērst trešdaļas vēžu veidošanos. Priekšdziedzera vēzis ir otra biežākā ļaundabīgā onkoloģiskā slimība vīriešiem visā pasaulē. Latvijā tas ir pirmais biežākais vēzis un otrs biežākais nāves cēlonis starp visiem vēža veidiem vīriešiem. Augstā slimības prevalence un bieži lēnā attīstība padara priekšdziedzera vēzi par ļoti piemērotu prevencijai. Par uzturu kā priekšdziedzera vēža risku ietekmējošo faktoru lika domāt zemā priekšdziedzera vēža incidence un prevalence Āzijas valstīs, kur protektīvo ietekmi saistīja ar fitoestrogēnu – sojas produktu – iespējamo iedarbību. Rietumvalstīs galvenie fitoestrogēnu avoti ir lignāni. Ziemeļvalstīs galvenais lignānu avots ir rudzu maize, kas ir arī bagāts šķiedrvielu avots. Šķiedrvielas maizē saistītas ar daudzām bioloģiski aktīvām vielām, tostarp lignāniem un alkilrezorcīniem. Cits iespējamais faktors, kas var ietekmēt priekšdziedzera vēža attīstību, ir D vitamīns, kam, iespējams, piemīt ne tikai imunitāti modulējošā, bet arī antikancerogēnā aktivitāte. Pētījuma mērķis bija izpētīt, kurš alkilrezorcīnu metabolīts ir vispiemērotākais, lai novērtētu rudzu maizes un rudzu maizes šķiedrvielu daudzumu uzturā, kā arī izvērtēt alkilrezorcīnu un lignānu metabolītu saistību ar priekšdziedzera vēža risku. Otrs mērķis bija novērtēt pilngraudu rudzu maizes iespējamo ietekmi uz priekšdziedzera vēža progresēšanu. Cits mērķis bija novērtēt D vitamīna iespējamo saistību ar priekšdziedzera vēža risku. Lai izpildītu izvirzītos mērķus, noteicām potenciāli bioloģiski aktīvo vielu – alkilrezorcīnu un lignānu – daudzumu Latvijas maizes veidos, novērtējām uzņemto uzturu, tostarp maizes, rudzu maizes, šķiedrvielu, alkilrezorcīnu, lignānu un D vitamīna daudzumu uzturā, kā arī alkilrezorcīnu metabolītu (DHPPA – 3-(3,5-dihidroksifenil) propānskābes un DHBA – 3,5-dihidroksibenzoskābes) un lignānu metabolīta (ENL – enterolaktona) daudzumu asins plazmā, 12 stundu dienas un 12 stundu nakts urīnā un D vitamīna līmeni serumā priekšdziedzera vēža un kontroles grupas pacientiem. Lai novērtētu rudzu maizes iespējamo ietekmi uz priekšdziedzera vēža progresēšanu, nozīmējām rudzu maizes lietošanu un veicām izmeklējumus pirms un pēc rudzu maizes iekļaušanas uzturā – noteicām priekšdziedzera specifisko antigēnu (PSA), alkilrezorcīnu un lignānu metabolītus plazmā, dzimumhormonus, kā arī tika veikti morfoloģiskie izmeklējumi. Mūsu pētījuma rezultāti parādīja, ka alkilrezorcīnu un lignānu daudzums Latvijas sēklu un rudzu maizē, kā arī uzturā kopumā ir augsts. Alkilrezorcīnu koncentrāciju maizē var izmantot par marķieri kliju un šķiedrvielu daudzumam maizē. Arī uzturā alkilrezorcīnu un lignānu daudzums ir augsts. Galvenie lignānu avoti uzturā bija sēklu un rudzu maize. Nebija atšķirību uzņemtā uztura datos, tostarp maizes daudzumā un veidā, kā arī alkilrezorcīnu un lignānu daudzumā starp priekšdziedzera vēža un kontroles grupas vīriešiem. Piemērotākais biomarķieris rudzu maizes un rudzu šķiedrvielu daudzuma uzturā novērtēšanai ir DHPPA 12 stundu nakts urīnā. Alkilrezorcīnu metabolītu koncentrācijas plazmā un urīnā saistība ar uztura datiem atšķīrās abās pētījuma grupās. Iespējamais atšķirības iemesls ir kavēts alkilrezorcīnu metabolisms priekšdziedzera vēža pacientiem. Analizējot lignānu metabolītu ENL, konstatējām, ka tā koncentrācija bioloģiskajos šķidrumos atspoguļo lignānu daudzumu uzturā tikai intervences pētījuma apstākļos. Konstatējām, ka rudzu maize, iespējams, kavē priekšdziedzera vēža pro- gresēšanu. Potenciālie darbības mehānismi – dzimumhormonu saistošā globulīna, enterolaktona un alkilrezorcīnu metabolītu koncentrācijas palielināšanās plazmā, kā rezultātā pazeminājās PSA un tika novērota apoptozes rādītāju pieauguma tendence. Jāturpina pētījumi ar lielāku dalībnieku skaitu, tie jāveic ilgākā laika periodā, un jāizmanto rudzu maize ar vēl augstāku rudzu šķiedrvielu daudzumu. Analizējot D vitamīna līmeni, konstatējām, ka D vitamīna deficīts un/vai nepietiekamība ir plaši izplatīta priekšdziedzera vēža grupā un kontroles grupas vīriešiem pēc 45 gadu vecuma. Atšķirības D vitamīna koncentrācijā serumā starp grupām netika konstatētas. Ar uzturu netiek nodrošināts nepieciešamais D vitamīna daudzums abās pētījuma grupās. Lai sasniegtu vēlamo D vitamīna koncentrāciju serumā un lai izvērtētu D vitamīna iespējamo protektīvo efektu priekšdziedzera vēža prevencijā, ieteicams lietot D vitamīna neaktīvās formas preparātus un uzturā vairāk lietot zivis. Iegūtie rezultāti izmantojami kā pamats turpmākiem padziļinātiem pētījumiem par pilngraudu produktu un D vitamīna lomu priekšdziedzera vēža prevencijā.Item Alkilrezorcīnu, lignānu metabolīti un D vitamīns priekšdziedzera vēža pacientiem. Promocijas darbs(Rīgas Stradiņa universitāte, 2014) Meija, Laila; Lejnieks, Aivars; Lietuvietis, VilnisUzturs ir nepieciešams visu cilvēka bioloģisko procesu normālai funkcionēšanai. Pilnvērtīgs uzturs šūnu līmenī nodrošina visu organismu ar uzturvielām, kas nepieciešamas audu struktūras un funkcijas saglabāšanai. Turklāt uzturs ir viens no ietekmējamiem onkoloģisko slimību riska faktoriem. Uzskata, ka ar uzturu var novērst trešdaļas vēžu veidošanos. Priekšdziedzera vēzis ir otra biežākā ļaundabīgā onkoloģiskā slimība vīriešiem visā pasaulē. Latvijā tas ir pirmais biežākais vēzis un otrs biežākais nāves cēlonis starp visiem vēža veidiem vīriešiem. Augstā slimības prevalence un bieži lēnā attīstība padara priekšdziedzera vēzi par ļoti piemērotu prevencijai. Par uzturu kā priekšdziedzera vēža risku ietekmējošo faktoru lika domāt zemā priekšdziedzera vēža incidence un prevalence Āzijas valstīs, kur protektīvo ietekmi saistīja ar fitoestrogēnu – sojas produktu – iespējamo iedarbību. Rietumvalstīs galvenie fitoestrogēnu avoti ir lignāni. Ziemeļvalstīs galvenais lignānu avots ir rudzu maize, kas ir arī bagāts šķiedrvielu avots. Šķiedrvielas maizē saistītas ar daudzām bioloģiski aktīvām vielām, tostarp lignāniem un alkilrezorcīniem. Cits iespējamais faktors, kas var ietekmēt priekšdziedzera vēža attīstību, ir D vitamīns, kam, iespējams, piemīt ne tikai imunitāti modulējošā, bet arī antikancerogēnā aktivitāte. Pētījuma mērķis bija izpētīt, kurš alkilrezorcīnu metabolīts ir vispiemērotākais, lai novērtētu rudzu maizes un rudzu maizes šķiedrvielu daudzumu uzturā, kā arī izvērtēt alkilrezorcīnu un lignānu metabolītu saistību ar priekšdziedzera vēža risku. Otrs mērķis bija novērtēt pilngraudu rudzu maizes iespējamo ietekmi uz priekšdziedzera vēža progresēšanu. Cits mērķis bija novērtēt D vitamīna iespējamo saistību ar priekšdziedzera vēža risku. Lai izpildītu izvirzītos mērķus, noteicām potenciāli bioloģiski aktīvo vielu – alkilrezorcīnu un lignānu – daudzumu Latvijas maizes veidos, novērtējām uzņemto uzturu, tostarp maizes, rudzu maizes, šķiedrvielu, alkilrezorcīnu, lignānu un D vitamīna daudzumu uzturā, kā arī alkilrezorcīnu metabolītu (DHPPA – 3-(3,5-dihidroksifenil) propānskābes un DHBA – 3,5-dihidroksibenzoskābes) un lignānu metabolīta (ENL – enterolaktona) daudzumu asins plazmā, 12 stundu dienas un 12 stundu nakts urīnā un D vitamīna līmeni serumā priekšdziedzera vēža un kontroles grupas pacientiem. Lai novērtētu rudzu maizes iespējamo ietekmi uz priekšdziedzera vēža progresēšanu, nozīmējām rudzu maizes lietošanu un veicām izmeklējumus pirms un pēc rudzu maizes iekļaušanas uzturā – noteicām priekšdziedzera specifisko antigēnu (PSA), alkilrezorcīnu un lignānu metabolītus plazmā, dzimumhormonus, kā arī tika veikti morfoloģiskie izmeklējumi. Mūsu pētījuma rezultāti parādīja, ka alkilrezorcīnu un lignānu daudzums Latvijas sēklu un rudzu maizē, kā arī uzturā kopumā ir augsts. Alkilrezorcīnu koncentrāciju maizē var izmantot par marķieri kliju un šķiedrvielu daudzumam maizē. Arī uzturā alkilrezorcīnu un lignānu daudzums ir augsts. Galvenie lignānu avoti uzturā bija sēklu un rudzu maize. Nebija atšķirību uzņemtā uztura datos, tostarp maizes daudzumā un veidā, kā arī alkilrezorcīnu un lignānu daudzumā starp priekšdziedzera vēža un kontroles grupas vīriešiem. Piemērotākais biomarķieris rudzu maizes un rudzu šķiedrvielu daudzuma uzturā novērtēšanai ir DHPPA 12 stundu nakts urīnā. Alkilrezorcīnu metabolītu koncentrācijas plazmā un urīnā saistība ar uztura datiem atšķīrās abās pētījuma grupās. Iespējamais atšķirības iemesls ir kavēts alkilrezorcīnu metabolisms priekšdziedzera vēža pacientiem. Analizējot lignānu metabolītu ENL, konstatējām, ka tā koncentrācija bioloģiskajos šķidrumos atspoguļo lignānu daudzumu uzturā tikai intervences pētījuma apstākļos. Konstatējām, ka rudzu maize, iespējams, kavē priekšdziedzera vēža pro- gresēšanu. Potenciālie darbības mehānismi – dzimumhormonu saistošā globulīna, enterolaktona un alkilrezorcīnu metabolītu koncentrācijas palielināšanās plazmā, kā rezultātā pazeminājās PSA un tika novērota apoptozes rādītāju pieauguma tendence. Jāturpina pētījumi ar lielāku dalībnieku skaitu, tie jāveic ilgākā laika periodā, un jāizmanto rudzu maize ar vēl augstāku rudzu šķiedrvielu daudzumu. Analizējot D vitamīna līmeni, konstatējām, ka D vitamīna deficīts un/vai nepietiekamība ir plaši izplatīta priekšdziedzera vēža grupā un kontroles grupas vīriešiem pēc 45 gadu vecuma. Atšķirības D vitamīna koncentrācijā serumā starp grupām netika konstatētas. Ar uzturu netiek nodrošināts nepieciešamais D vitamīna daudzums abās pētījuma grupās. Lai sasniegtu vēlamo D vitamīna koncentrāciju serumā un lai izvērtētu D vitamīna iespējamo protektīvo efektu priekšdziedzera vēža prevencijā, ieteicams lietot D vitamīna neaktīvās formas preparātus un uzturā vairāk lietot zivis. Iegūtie rezultāti izmantojami kā pamats turpmākiem padziļinātiem pētījumiem par pilngraudu produktu un D vitamīna lomu priekšdziedzera vēža prevencijā.Item Alkylresorcinol, Lignan Metabolites and Vitamin D in Prostate Cancer Patients. Summary of the Doctoral Thesis(Rīga Stradiņš University, 2014) Meija, Laila; Lejnieks, Aivars; Lietuvietis, VilnisFood is essential in all biological processes of the human body. Food provides human body with all nutrients needed to maintain its tissue structure and run its functions. Furthermore, food is an important factor affecting the course of oncological disease one can change. There is some evidence showing that one third of all cancers can be prevented. Prostate cancer is the second most common cancer in men worldwide, while it is the first most common cancer and second leading cause of death from cancer in Latvian men. The high prevalence and often slow progression of prostate cancer makes it suitable for prevention. The low incidence and prevalence of prostate cancer in Asia suggests that nutrition may play a role in the progression of prostate cancer. It has been suggested that the protective effect found in Asia may be due to soy products rich in phytoestrogens. Lignans are the most important phytoestrogen sources in the Western countries. In North Europe, rye bread is the main source of lignans, which is also rich in fiber. Bread ‘fiber complex’ is linked to many bioactive compounds, including lignans and alkylresorcinols. An insufficient concentration of vitamin D is another possible risk factor of prostate cancer because vitamin D may have not only immunomodulating, but also anticarcinogenic effects. The objective of this thesis was to find out alkylresorcinol metabolites most suitable to estimate rye bread and rye bread fiber intake and also to evaluate relationships between metabolites of alkylresorcinols and lignans and their links to the risk of prostate cancer. The second objective was to assess any possible effect of whole grain rye bread on the progression of prostate cancer. The third objective of the thesis was to evaluate any possible links between vitamin D and the risk of prostate cancer. We detected alkylresorcinols and lignans, bioactive compounds, in Latvian breads while carrying out dietary assessment. This included intake of bread, rye bread, fiber, alkylresorcinols, lignans and vitamin D, concentrations of alkylresorcinols` metabolites (DHPPA-3-(3,5-dihydroxyphenyl)-1-propanoic acid and DHBA –3,5-dihydroxy-benzoic acid), and lignan metabolite (ENL – enterolactone) in plasma, 12-h day and 12-h night urine and serum concentration of vitamin D in prostate cancer in the group of PC patients and the control group. Using dietary intervention of rye bread, we investigated the effects on prostate cancer progression by assessing Prostate Specific Antigen (PSA), metabolites of alkylresorcinols and lignans in plasma, sex hormones and morphological examination before and after the intervention. The results show that alkylresorcinol and fiber concentration are high in Latvian breads. Alkylresorcinols` concentration in bread may be used as a marker of bran and fiber amount in bread. Alkylresorcinol and lignan intake were also found to be high. Seed and rye breads were found to be the main dietary sources of lignans. There was no difference found between the prostate cancer and control groups in the dietary intake data, including bread quantity and bread types, alkylresorcinol and lignan intake. DHPPA in 12 h overnight urine may be the most suitable alkylresorcinol metabolite to estimate the intake of rye bread and rye fiber. Differences were found between the prostate cancer and the control group regarding associations between alkylresorcinol metabolite concentrations in plasma, urine and food intake data, possibly due to a delay in the metabolism of alkylresorcinols in the prostate cancer group. It was found that enterolactone, a lignan metabolite, is linked to the intake of lignans only under the conditions of intervention. The results of the intervention study reveal a possible delay in the progression of prostate cancer via elevated concentration of sex hormone binding globulin, enterolactone and alkyresorcinols metabolites in the group of prostate cancer, which resulted in lower rates of PSA and presumably increased apoptosis. We suggest the future studies on this subject with longer time periods covered, with larger numbers of participants and the use of bread with higher concentrations of rye fiber. We found that vitamin D deficiency and/or insufficiency is highly prevalent in the group of prostate cancer and in men aged over 45 in the control group. There were no differences found between the groups in the concentration of vitamin D in serum. Vitamin D dietary intake was found to be insufficient in both study groups. To assess possible vitamin D protective effect in the prevention of prostate cancer, it is advisable to reach higher concentrations of the vitamin using vitamin D supplementation, also a higher amount of fish in the diet.Item Body height affects the strength of immune response in young men, but not young women(2014-08-28) Krams, Indrikis A.; Skrinda, Ilona; Kecko, Sanita; Moore, Fhionna R.; Krama, Tatjana; Kaasik, Ants; Meija, Laila; Lietuvietis, Vilnis; Rantala, Markus J.; Rīga Stradiņš UniversityBody height and other body attributes of humans may be associated with a diverse range of social outcomes such as attractiveness to potential mates. Despite evidence that each parameter plays a role in mate choice, we have little understanding of the relative role of each, and relationships between indices of physical appearance and general health. In this study we tested relationships between immune function and body height of young men and women. In men, we report a non-linear relationship between antibody response to a hepatitis-B vaccine and body height, with a positive relationship up to a height of 185 cm, but an inverse relationship in taller men. We did not find any significant relationship between body height and immune function in women. Our results demonstrate the potential of vaccination research to reveal costly trai.Item CD63 and Dna Mismatch Repair Protein Expression in Prostate Cancer(2021-06-01) Folkmanis, Kristofs; Eglītis, Jānis; Jakubovskis, Māris; Lietuvietis, Vilnis; Folkmane, Inese; Isajevs, Sergejs; Rīga Stradiņš UniversityProtein expression levels in immunohistochemistry and molecular biomarkers have been reported for their ability to predict recurrence, progression, development of metastases, and patient survival. The molecular features in low- and high-grade prostate cancer can differ and influence treatment decision and prognosis. The objective of the current study was to compare the expression of exosomal biomarkers CD63 and mismatch repair proteins (MSH2, MSH6, MLH1, and PMS2) by immunohistochemistry (IHC) in tissue of patients with prostate cancer and benign hyperplasia. Altogether, 62 patients with prostate acinar adenocarcinoma and 20 patients with prostate benign hyperplasia were enrolled in this retrospective study. CD63, MSH2, MSH6, MLH1, and PMS2 expression was analysed by immunohistochemistry. The obtained results showed that CD63 expression was significantly higher in patients with Grade III-V prostate cancer compared to Grade I-II, respectively; 2.23 (1-3) vs 0.92 (0-2) score, p = 0.001. In addition, a significant positive correlation between CD63 expression and grade groups was revealed (Rho = +0.54; p < 0.0001). Furthermore, progression-free survival was significantly higher in patients with low CD63 expression, compared to high CD63 expression (p = 0.0007). MMR expression was absent in 14 patients (four patients with Grade I-II cancer and 10 patients with Grade III-cancer). MMR was present in all cases of benign prostate hyperplasia (mild to moderate staining). The conclusion was that high grade prostate cancer (Grade groups III-V) was characterised by increased CD63 expression, which correlated with progression-free survival.Item Changes in TP53 Gene, Telomere Length, and Mitochondrial DNA in Benign Prostatic Hyperplasia Patients(2024-10-15) Zole, Egija; Baumanis, Edgars; Freimane, Lauma; Dāle, Rolands; Leiše, Andrejs; Lietuvietis, Vilnis; Ranka, Renāte; Research Professor (Tenured Professor) Group at the Faculty of PharmacyBackground: Benign prostatic hyperplasia (BPH) is a growing issue due to an ageing population. Our study investigated the possible associations between BPH and ageing hallmarks, including the telomere length (TL) and mitochondrial genome copy number (mtDNA CN), along with genetic variations in the TP53 gene and mtDNA. Methods: Prostate tissue samples were obtained from 32 patients with BPH, together with 30 blood samples. As a healthy control group, age-matching blood DNA samples were used. For the comparison of mtDNA sequence data, 50 DNA samples of the general Latvian population were used. The full mtDNA genome was analyzed by using Next-Generation Sequencing (NGS), the TP53 gene by Sanger sequencing, and the mtDNA copy number (mtDNA CN) and telomere length (TL) byqPCR assay. Results: The results showed that in BPH patients, telomeres in the prostate tissue were significantly longer than in blood cells, while the TL in blood cells of the healthy controls was the shortest. Also, the mtDNA amount in the prostate tissue of BPH patients was significantly greater in comparison with blood cells, and controls had the smallest mtDNA CN. We did not find any mutations in the TP53 gene that could be linked to BPH; however, in mtDNA, we found several unique mutations and heteroplasmic changes, as well as genetic changes that have been previously associated with prostate cancer. Conclusions: In conclusion, prolonged telomeres and changes in the mtDNA amount might be involved in the molecular mechanisms of BPH. Some of the heteroplasmic or homoplasmic mtDNA variants might also contribute to the development of BPH. Additional studies are needed to substantiate these findings.Item Clinicopathological Significance of Exosomal Proteins CD9 and CD63 and DNA Mismatch Repair Proteins in Prostate Adenocarcinoma and Benign Hyperplasia(2022-02) Folkmanis, Kristofs; Junk, Elizabete; Merdane, Evelina; Folkmane, Inese; Folkmanis, Valdis; Ivanovs, Igors; Eglitis, Janis; Jakubovskis, Maris; Laabs, Sven; Isajevs, Sergejs; Lietuvietis, Vilnis; Faculty of MedicineIntroduction. Recently, it has been shown that exosomal biomarkers and DNA mismatch repair proteins (MMR) could play an important role in cancer risk stratification and prognosis assessment. The gold standard for prostate carcinoma (PCa) diagnosis is biopsy and histopathological examination. Thus, the complex evaluation of exosomal and MMR proteins could be beneficial for prostate cancer risk stratification and diagnostics. The aim of the current study was to evaluate and compare the expression of exosomal proteins CD9 and CD63 and MMR proteins in the tissue of patients with prostate benign hyperplasia (BPH) and PCa. Methods. The study was retrospective. Altogether, 92 patients with PCa and 20 patients with BPH (control group) were enrolled in the study. Exosomal and MMR protein expression was analyzed by immunohistochemistry (IHC). The follow-up for each PCa patient in our study lasted till disease progression and/or a maximum of 5 years. Results. Low-grade PCa was observed in 56 patients and high-grade PCa in 36 patients. CD63 expression was significantly higher in patients with high-grade PCa compared to those with low-grade PCa. CD9 expression was significantly downregulated in PCa patients compared to the control group. MMR protein expression deficiency was observed in 10 PCa patients. MMR proteins were maintained in all cases of BPH. The study found a negative correlation between MMR protein loss and PCa ISUP grade groups. Progression-free survival (PFS) in patients with MMR deficiency was significantly shorter than in patients with maintained MMR expression. Conclusions. CD9 protein expression was downregulated in PCa, compared to BPH, while CD63 protein expression was upregulated in high-grade PCa but downregulated in low-grade PCa. CD63 protein upregulation, CD9 downregulation, and loss of MMR protein characterized the shorter PFS of high-grade PCa patients. CD9, CD63, and MMR could be the routine immunohistochemical biomarkers for the diagnosis and risk stratification of PCa.Item Consumption of the whole-grain rye bread and progression of prostate cancer(2013-11-01) Meija, Laila; Cauce, Vinita; Siksna, Inese; Joffe, Rafaels; Ignace, Gita; Bobere, Natalija; Lietuvietis, Vilnis; Lejnieks, Aivars; Söderholm, Paivi; Adlercreutz, Herman; Rīga Stradiņš UniversityWhole-grain rye intake has been suggested to have anti-cancer effect, including changes in serum hormones and reduced prostate specific antigen (PSA) in animals and humans. In this study, we investigated the effect of high intake of whole-grain rye bread on prostate cancer progression as assessed by PSA concentration in men diagnosed with prostate cancer. Fifteen men with prostate cancer who did not receive prior therapy were randomised and given a daily supplement of 250 g refined wheat bread for two weeks and, afterwards, 250 g whole-grain rye bread for six weeks. Blood samples were taken from fasting men at baseline and after two and six weeks to measure the PSA and sex hormones. The dietary intake was: energy intake 3452 kcal; protein intake 166 g, carbohydrate intake 334 g, fat 149 g, saturated fat intake 52 g, and fibre intake 40 g. Plasma total PSA, free PSE, testosterone concentrations and free androgen index tended to be higher after refined white bread treatment and lower after whole-grain rye treatment. However, none of the differences were statistically significant. There were no significant changes in sex hormone binding globulin, luteinising hormone, and follicle stimulating hormone. In this intervention trial, whole-grain rye consumption did not result in significant changes in PSA and sex hormones, which may be related to high fat intake. Further prospective trials are indicated to evaluate the potential of whole-grain rye bread, taking into account other factors.Item Detection of circulating miRNAs : comparative analysis of extracellular vesicle-incorporated miRNAs and cell-free miRNAs in whole plasma of prostate cancer patients(2017-11-09) Endzelinš, Edgars; Berger, Andreas; Melne, Vita; Bajo-Santos, Cristina; Sobolevska, Kristlne; Abols, Arturs; Rodriguez, Marta; Šantare, Daiga; Rudnickiha, Anastasija; Lietuvietis, Vilnis; Llorente, Alicia; Line, Aija; Rīga Stradiņš UniversityBackground: Circulating cell-free miRNAs have emerged as promising minimally-invasive biomarkers for early detection, prognosis and monitoring of cancer. They can exist in the bloodstream incorporated into extracellular vesicles (EVs) and ribonucleoprotein complexes. However, it is still debated if EVs contain biologically meaningful amounts of miRNAs and may provide a better source of miRNA biomarkers than whole plasma. The aim of this study was to systematically compare the diagnostic potential of prostate cancer-associated miRNAs in whole plasma and in plasma EVs. Methods: RNA was isolated from whole plasma and plasma EV samples from a well characterised cohort of 50 patient with prostate cancer (PC) and 22 patients with benign prostatic hyperplasia (BPH). Nine miRNAs known to have a diagnostic potential for PC in cell-free blood were quantified by RT-qPCR and the relative quantities were compared between patients with PC and BPH and between PC patients with Gleason score ≥ 8 and ≤6. Results: Only a small fraction of the total cell-free miRNA was recovered from the plasma EVs, however the EV-incorporated and whole plasma cell-free miRNA profiles were clearly different. Four of the miRNAs analysed showed a diagnostic potential in our patient cohort. MiR-375 could differentiate between PC and BPH patients when analysed in the whole plasma, while miR-200c-3p and miR-21-5p performed better when analysed in plasma EVs. EV-incorporated but not whole plasma Let-7a-5p level could distinguish PC patients with Gleason score ≥ 8 vs ≤6. Conclusions: This study demonstrates that for some miRNA biomarkers EVs provide a more consistent source of RNA than whole plasma, while other miRNAs show better diagnostic performance when tested in the whole plasma.Item Diagnostic, prognostic and predictive value of cell-free miRNAs in prostate cancer : A systematic review(2016-05-18) Endzeliņš, Edgars; Melne, Vita; Kalniņa, Zane; Lietuvietis, Vilnis; Riekstiņa, Una; Llorente, Alicia; Line, Aija; Rīga Stradiņš UniversityProstate cancer, the second most frequently diagnosed cancer in males worldwide, is estimated to be diagnosed in 1.1 million men per year. Introduction of PSA testing substantially improved early detection of prostate cancer, however it also led to overdiagnosis and subsequent overtreatment of patients with an indolent disease. Treatment outcome and management of prostate cancer could be improved by the development of non-invasive biomarker assays that aid in increasing the sensitivity and specificity of prostate cancer screening, help to distinguish aggressive from indolent disease and guide therapeutic decisions. Prostate cancer cells release miRNAs into the bloodstream, where they exist incorporated into ribonucleoprotein complexes or extracellular vesicles. Later, cell-free miRNAs have been found in various other biofluids. The initial RNA sequencing studies suggested that most of the circulating cell-free miRNAs in healthy individuals are derived from blood cells, while specific disease-associated miRNA signatures may appear in the circulation of patients affected with various diseases, including cancer. This raised a hope that cell-free miRNAs may serve as non-invasive biomarkers for prostate cancer. Indeed, a number of cell-free miRNAs that potentially may serve as diagnostic, prognostic or predictive biomarkers have been discovered in blood or other biofluids of prostate cancer patients and need to be validated in appropriately designed longitudinal studies and clinical trials. In this review, we systematically summarise studies investigating cell-free miRNAs in biofluids of prostate cancer patients and discuss the utility of the identified biomarkers in various clinical scenarios. Furthermore, we discuss the possible mechanisms of miRNA release into biofluids and outline the biological questions and technical challenges that have arisen from these studies.Item Effects of urinary extracellular vesicles from prostate cancer patients on the transcriptomes of cancer-associated and normal fibroblasts(2022-12) Sadovska, Lilite; Zayakin, Pawel; Bajo-Santos, Cristina; Endzeliņš, Edgars; Auders, Jānis; Keiša, Laura; Jansons, Juris; Lietuvietis, Vilnis; Linē, Aija; Rīga Stradiņš UniversityBackground: Increasing evidence suggests that cancer-derived extracellular vesicles (EVs) alter the phenotype and functions of fibroblasts and trigger the reprogramming of normal fibroblasts into cancer-associated fibroblasts (CAFs). Here, we for the first time studied the effects of urinary EVs from PC patients and healthy males on the transcriptional landscape of prostate CAFs and normal foreskin fibroblasts. Methods: Patient-derived prostate fibroblast primary cultures PCF-54 and PCF-55 were established from two specimens of PC tissues. EVs were isolated from urine samples of 3 patients with PC and 2 healthy males and used for the treatment of prostate fibroblast primary cultures and normal foreskin fibroblasts. The EV-treated fibroblasts were subjected to RNA sequencing analysis. Results: RNA sequencing analysis showed that the fibroblast cultures differed significantly in their response to urinary EVs. The transcriptional response of foreskin fibroblasts to the urinary EVs isolated from PC patients and healthy controls was very similar and mostly related to the normal functions of fibroblasts. On the contrary, PCF-54 cells responded very differently - EVs from PC patients elicited transcriptional changes related to the regulation of the cell division and chromosome segregation, whereas EVs from healthy males affected mitochondrial respiration. In PCF-55 cells, EVs from both, PC-patients and controls induced the expression of a number of chemokines such as CCL2, CCL13, CXCL1, CXCL8, whereas pathways related to regulation of apoptotic signaling and production of cell adhesion molecules were triggered specifically by EVs from PC patients. Conclusion: This study demonstrates that urinary EVs from PC patients and healthy controls elicit distinct transcriptional responses in prostate CAFs and supports the idea that EVs contribute to the generation of functional heterogeneity of CAFs. Moreover, this study suggests that the changes in the gene expression pattern in EV recipient cells might serve as a novel type of functional cancer biomarkers.Item Furnjē gangrēna – infekcijas etioloģija kā slimības iznākuma prognostisks faktors(Rīgas Stradiņa universitāte, 2023) Bērziņš, Jānis; Lietuvietis, Vilnis; Rezidentūras studiju fakultāte; Faculty of ResidencyFurnjē gangrēna ir ārējo dzimumorgānu, starpenes un perianālā reģiona nekrotizējošs fascīts – reta infekcijas slimība ar smagu gaitu un augstu mirstību, kas pamatā skar vīriešus 50–70 gadu vecumā. Tā ir polimikrobiāla infekcija, ko visbiežāk izraisa starpenes ādas vai zarnu trakta mikroflora, kas nonākot imūnsupresēta pacienta zemādā un starpfasciju telpā strauji izplatās, radot plašu audu bojājumu, išēmiju, zemādas un ādas nekrozi un vispārēju intoksikāciju. Savlaicīga slimības atklāšana un ārstēšanas uzsākšana ir būtisks priekšnosacījums pacientu dzīvības un dzīves kvalitātes saglabāšanā. Iespējamie infekcijas izcelsmes avoti ir urīnceļi, āda, sēklinieki un zarnu trakts. Galvenie riska faktori ir cukura diabēts, īpaši slikti kontrolēts, aptaukošanās un alkoholisms. Pacienti nereti tiek nogādāti stacionārā smagā stāvoklī, ar sepsi un multiorgānu disfunkciju. Ārstēšanas pamatā ir agrīna un plaša nekrotisko audu ķirurģiska ekscīzija, kombinācijā ar plaša spektra antibakteriālo terapiju. Pēcoperācijas periodā pacienti tiek ārstēti intensīvās terapijas klīnikā un tiek veikta regulāra brūču pārsiešana. Vairumā gadījumu, lai kontrolētu infekcijas izplatību, nepieciešama atkārtota operācija. Pacienta vispārējam stāvoklim stabilizējoties brūču aprūpi turpina uroloģijas vai brūču ķirurģijas profila nodaļā. Ņemot vērā plašo audu defektu bieži ir nepieciešama rekonstruktīvā ķirurģija un ilgstoša rehabilitācija – kopumā ārstēšanas process prasa lielu cilvēku un finansiālo resursu. Sabiedrībai novecojot un pieaugot cukura diabēta izplatībai, nepieciešams uzlabot ārstu un pacientu informētību par Furnjē gangrēnu, jo veiksmīgas ārstēšanas priekšnosacījums ir agrīna diagnozes noteikšana un pareizas ārstēšanas uzsākšana. Pētījuma mērķis: Noskaidrot infekcijas izcelsmes ietekmi uz mirstības rādītājiem Furnjē gangrēnas pacientu vidū. Sekundārais mērķis ir izvērtēt pacientu individuālos faktorus, kā mirstības prognostiskus rādītājus. Materiāli un metodes: Tika veikts visaptverošs literatūras apskats par Furnjē gangrēnu, par pamatu ņemot meta analīzes, atzītu autoru mācību grāmatas un rakstus citētos zinātniskajos žurnālos. Tika atlasīti un pētījumā iekļauti pacienti, kas ārstējušies Rīgas Austrumu klīniskajā universitātes slimnīcā, Jēkabpils Reģionālajā slimnīcā un Daugavpils Reģionālajā slimnīcā ar diagnozi “Nekrotizējošs fascīts” (SSK-10 kods M72.6), kad skarti ārējie dzimumorgāni, starpene vai perianālais reģions, un noteikta klīniskā diagnoze “Furnjē gangrēna” laika posmā no 2010. gada 1. janvāra līdz 2023. gada 31. aprīlim. Tika izveidota datu bāze, un tajā anonīmā veidā ievadīti dati par iekļautajiem pacientiem, pētot arhīvā esošo medicīnisko dokumentāciju un slimnīcu iekšējās informācijas sistēmas. Datu uzglabāšanai, apstrādei, grafiskai attēlošanai un analīzei izmantotas datorprogrammas MS Excel un IBM SPSS. Rezultāti: Laika posmā no 2010. gada 1. janvāra līdz 2023. gada 31. aprīlim Rīgas Austrumu klīniskajā universitātes slimnīcā, Jēkabpils Reģionālajā slimnīcā un Daugavpils Reģionālajā slimnīcā diagnoze Furnjē gangrēna noteikta 32 pacientiem, visiem vīriešu dzimuma. Vidējais pacientu vecums ir 63,3 (±11,6) gadi, jaunākais ir 38, vecākais 86 gadus vecs. Vidējais pacientu ārstēšanās ilgums ir 25,6 (±10,9) dienas. Stacionēšanas laikā miruši pieci no trīsdesmit diviem pacientiem – mirstības biežums ir 15,6%. Kopš 2016. gada nav konstatēts neviens intrahospitālas nāves gadījums Furnjē gangrēnas pacientu vidū. Vidēji katram pacientam stacionēšanas laikā izdarītas 2,9 (±1,38) operācijas. Vidējais laiks no iestāšanās brīža līdz pirmajai operācijai ir 7,5 stundas. Īsākais laiks ir 1,5 stundas, ilgākais ir 48 stundas. Visbiežāk – 8 gadījumos infekcijas izcelsme bija āda, mirstība šajā grupā 25%. Septiņiem pacientiem infekcija sākusies urīnceļos, šajā grupā novērota mirstība 14,29%. Pieciem pacientiem infekcija saistīta ar purulentu orhītu ar mirstību 20%. Trijiem pacientiem noteikts kolorektāls slimības cēlonis un šajā grupā mirstība bija 0%. Četriem pacientiem slimības etioloģiskais faktors nav zināms. Nevienā no grupām nav statistiski ticamas mirstības rādītāju atšķirības no kopējās pacientu populācijas (p = 0,97). Cukura diabēts konstatēts 14 pacientiem (44 %). Vidēji, no viena pacienta brūču materiāla izsētas 3,3 (±1,31) dažādas baktēriju sugas. Analizējot iegūtos datus, netika atrasta statistiski ticama slimības iznākuma saistība ar pacienta vecumu – izdzīvojušo pacientu grupā vidējais vecums 62,96 gadi (±10,25), mirušo pacientu grupā 65,40 gadi (±19,14), atšķirība 2,44 gadi (95% CI -14,9 – 9,32, p = 0,67). Netika atrasta statistiski ticama slimības iznākuma saistība ar piemērotajām riska skalām – izdzīvojušo pacientu grupā vidējais LRINEC rādītājs iestājoties 7,42 punkti (±2,65), mirušo pacientu grupā 9,40 punkti (±2,70), atšķirība 1,98 punkti (95% CI 0,55 – 3,41, p = 0,15); izdzīvojušo pacientu grupā vidējais FGSI rādītājs iestājoties 5,22 punkti (±3,90), mirušo pacientu grupā 8 punkti (±3,60), atšķirība 2,80 punkti (95% CI 1,31 – 4,20, p = 0,13). Laiks no iestāšanās līdz pirmajai operācijai izdzīvojušo pacientu grupā ir 7,59 stundas, mirušo pacientu grupā 6,7 stundas, atšķirība nav uzskatāma par statistiski ticamu (p = 0,39). Secinājumi: Netika novērota statistiski ticama saistība starp infekcijas etioloģiju un slimības iznākumu. Biežāk pielietotās Furnjē gangrēnas un nekrotizējošā fascīta slimības smaguma novērtēšanas skalas pētīto pacientu populācijā nebija ar prognostisku vērtību attiecībā uz slimības iznākumu. Tāpat pacienta vecumam iestāšanās brīdī un laikam no iestāšanās brīža līdz operācijai netika konstatēta korelācija ar mirstību. Iespējams, ka nepietiekošais pacientu skaits mirušo pacientu grupā ierobežo adekvātu datu statistisko analīzi. Nepieciešams turpināt izpēti, papildinot datu bāzi un iekļaujot pacientus no citiem Latvijas stacionāriem.Item HLA Class II-DRB,-DQA and-DQB genotypes in peripheral blood shows shifts during the course of sepsis(2019-03-01) Bara, Linda; Eglite, Jelena; Ošs, Peteris; Cauce, Vinita; Lietuvietis, Vilnis; Viksna, Ludmila; Hagina, Elvira; Krumina, Angelika; Klīniskās imunoloģijas un imunoģenētikas starpkatedru laboratorija; Department of Physics; Department of InfectologyUndeniably, sepsis is still a profoundly damaging and life-threatening condition for many individuals. With multiple changes in sepsis patients it is difficult to precisely classify an individual's response in sepsis as proinflammatory or immunosuppressed. The aim of this study was to investigate genetically determined predisposition to developed sepsis by analysis of distribution of human leukocyte antigen (HLA) class II genes. Samples from patients with sepsis were collected at Pauls Stradiņš Clinical University Hospital, Latvia, in an intensive care unit between October 2016 and May 2017. The study group included 62 patients with sepsis, who were genotyped for HLA-DR; DQ using real time polymerase chain reaction-sequence specific primer (RT PCR-SSP). As a control group, data of 100 individuals were taken from the genetic bank of RSU Joint Laboratory of Clinical Immunology and Immunogenetics. The summarised results showed that the frequency of alleles DRB1∗04:01 (OR = 5.54; 95% CI = 1.88-16.29); DRB1∗07:01 (OR = 19.03; 95% CI = 2/37-152.82); DQA1∗05:01 (OR = 14.17; 95% CI = 5.67-35.4); and DQB1∗02:01 (OR = 50.00; 95% CI = 2.90-861.81) were significantly increased in patients with sepsis compared to the control group patients. The frequency of DRB1∗16:01 (OR = 0.17, 95% CI = 0.04-0.59); DRB1∗17:01 (OR = 0.04; 95% CI = 0.00-0.69); DQA1∗01:01 (OR = 0.04; 95% CI = 0.00-0.31); DQA1∗01:02 (OR = 0.03; 95% CI = 0.00-0.23); DQB1∗02:02 (OR = 0.12; 95% CI = 0.03-0.42) alleles was lower in sepsis patients than in control subjects. The most frequent HLA-DRB1/DQA1/DQB1 haplotypes that was significantly increased in patients with sepsis were: DRB1∗01:01/DQA1∗05:01/DQB1∗03:01 (OR = 12.6; 95% CI = 1.51-105.0; p < 0.003). Sepsis patients with pneumonia and alleles and DRB1 04:01; 07:01, DQB1 02:01 had the highest mortality rate. Undoubtedly, our preliminary data showed that development of sepsis can be associated with alleles and haplotypes of HLA class II genes. For more precise conclusion the research should be continued to include a larger patient group.Item Liquid Biopsy Based Bladder Cancer Diagnostic by Machine Learning(2025-02-18) Bitiņa-Barlote, Ērika; Bļizņuks, Dmitrijs; Silina, Sanda; Šatcs, Mihails; Vjaters, Egils; Lietuvietis, Vilnis; Nakazawa (Miklasevica), Miki; Plonis, Juris; Miklaševičs, Edvīns; Daneberga, Zanda; Gardovskis, Jānis; Institute of Oncology and Molecular Genetics; Department of Biology and Microbiology; Department of SurgeryBackground/Objectives: The timely diagnostics of bladder cancer is still a challenge in clinical settings. The reliability of conventional testing methods does not reach desirable accuracy and sensitivity, and it has an invasive nature. The present study examines the application of machine learning to improve bladder cancer diagnostics by integrating miRNA expression levels, demographic routine laboratory test results, and clinical data. We proposed that merging these datasets would enhance diagnostic accuracy. Methods: This study combined molecular biology methods for liquid biopsy, routine clinical data, and application of machine learning approach for the acquired data analysis. We evaluated urinary exosome miRNA expression data in combination with patient test results, as well as clinical and demographic data using three machine learning models: Random Forest, SVM, and XGBoost classifiers. Results: Based solely on miRNA data, the SVM model achieved an ROC curve area of 0.75. Patient analysis’ clinical and demographic data obtained ROC curve area of 0.80. Combining both data types enhanced performance, resulting in an F1 score of 0.79 and an ROC of 0.85. The feature importance analysis identified key predictors, including erythrocytes in urine, age, and several miRNAs. Conclusions: Our findings indicate the potential of a multi-modal approach to improve the accuracy of bladder cancer diagnosis in a non-invasive manner.Item Magnētiskās rezonanses/ultrasonogrāfijas sapludināšans tēmētas un randomizētas transperineālas priekšdziedzera biopsijas klīniskā nozīme pacientiem ar negatīvu transrektālās biopsijas rezultātu anamnēzē(Rīgas Stradiņa universitāte, 2023) Belovs, Alberts; Lietuvietis, Vilnis; Rezidentūras studiju fakultāte; Faculty of ResidencyMūsdienās transperineāla tēmēta priekšdziedzera biopsija ir izvēles metode, lai pierādītu priekšdziedzera vēzi. Šādu pieeju rekomendē Eiropas Urologu asociācija. Joprojām pastāv diskusija par optimālāko biopsijas protokolu. Pētījuma mērķis: izvērtēt multiparamteriskās magnētiskā rezonanses izmeklējuma un transrektālas ultrasonogrāfijas attēlu sapludināšanas transperineālās priekšdziedzera biopsijas diagnostisko nozīmi pacientiem ar negatīvu transrektālu priekšdziedzera biopsiju anamnēzē. Metodes: Pētījums ir retrospektīvs, viena centra pieredze. Pētījumā iekļauti pacienti, kuriem veikta multiparametriskās magnētiskās rezonanses izmeklējuma un transrektālas ultrasonogrāfijas attēlu sapludināšanas transperineāla priekšdziedzera biopsija SIA Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas Uroloģijas un onkoloģiskās uroloģijas klīnikā laika posmā no 2019. g. oktobra līdz 2022. g. jūnijam un kuriem anamnēzē ir negatīva transrektāla priekšdziedzera biopsija, un pirms biopsijas veikts multiparametriskās magnētiskās rezonanses izmeklējums, kurā priekšdziedzera vēža varbūtība novērtēta ar 3-5 punktiem pēc Priekšdziedzera attēlveidošanas ziņošanas un datu vērtēšanas sistēmas (PIRADS). Rezultāti: Kopumā iekļauti 120 pacienti. Pacientu vidējais vecums 66 gadi (48-83 gadi) ar vidējo PSA 12.72 ng/ml (1.36 – 82 ng/ml) ar PSAD 0.26 ng/ml/ml (0.04-1.6 ng/ml/ml). Anamnēzē vidēji veiktas 1.45 biopsijas (1-5 biopsijas). Laiks kopš pēdējās biopsijas – vidēji ir 26.10 mēneši (2-108 mēneši, n - 99). Priekšdziedzera vēzis tika konstatēts 76 pacientiem (65%), no kuriem 54 (71.05%) gadījumos bija pozitīvi tikai tēmētie bioptāti, 22 (28.95%) gadījumos bija pozitīvi gan tēmētie, gan sistemātiskie bioptāti. Klīniski nozīmīgs vēzis konstatēts konstatēts 45 (57.9%) pacientiem. Salīdzinot priekšdziedzera diferenciācijas pakāpi (Grade - angl.) pēc Starptautiskās Uroloģiskās patoloģijas biedrības klasifikācijas starp tēmētiem un sistemātiskiem bioptātiem minētajiem 22 gadījumiem, tas novērots augstāks tēmētos bioptātos 13 (59.9%), identisks 8 (36.36%), bet tēmētos zemāks 1 (4.55%) gadījumā. Vidējais skaits ar sistemātiskiem bioptātiem - 9.07 (3-27). Tikai 2 (1.7%) gadījumos tika konstatēts priekšdziedzera vēzis ar Glīsona indeksu 3+3. Starp bioptātu skaitu, priekšdziedzera specifisko antigēnu, priekšdziedzera specifiskā antigēna blīvumu, laiku no pēdējās biopsijas un priekšdziedzera vēža konstatāciju korelācija netika atrasta. Pieaugot biopsijas skaitam anamnēzē (≥2), samazinājās izredzes konstatēt priekšdziedzera vēzi sistemātiskos bioptātos (OR 0.123, 95 % TI 0.022 – 0.674, p = 0.016). Secinājumi: Pacientiem ar pozitīvu multiparametriskās magnētiskās rezonanses atradi jāveic tēmēta priekšdziedzera biopsija. Priekšroka dodama transperineālai pieejai. Pacientiem ar negatīvu transrektālu priekšdziedzera biopsiju anamnēzē var veikt tikai tēmētu biopsiju, biopsijas protokolā neiekļaujot sistemātiskos jeb randomizētos bioptātus.Item The obesity paradox predicts the second wave of COVID-19 to be severe in western countries(2021-01-25) Krams, Indrikis A.; Jõers, Priit; Luoto, Severi; Trakimas, Giedrius; Lietuvietis, Vilnis; Krams, Ronalds; Kaminska, Irena; Rantala, Markus J.; Krama, Tatjana; Department of SurgeryWhile COVID-19 infection and mortality rates are soaring in Western countries, Southeast Asian countries have successfully avoided the second wave of the SARS-CoV-2 pandemic despite high population density. We provide a biochemical hypothesis for the connection between low COVID-19 incidence, mortality rates, and high visceral adiposity in Southeast Asian populations. The SARS-CoV-2 virus uses angiotensin-converting enzyme 2 (ACE2) as a gateway into the human body. Although the highest expression levels of ACE2 are found in people’s visceral adipose tissue in Southeast Asia, this does not necessarily make them vulnerable to COVID-19. Hypothetically, high levels of visceral adiposity cause systemic inflammation, thus decreasing the ACE2 amount on the surface of both visceral adipocytes and alveolar epithelial type 2 cells in the lungs. Extra weight gained during the pandemic is expected to increase visceral adipose tissue in Southeast Asians, further decreasing the ACE2 pool. In contrast, weight gain can increase local inflammation in fat depots in Western people, leading to worse COVID-related outcomes. Because of the biological mechanisms associated with fat accumulation, inflammation, and their differential expression in Southeast Asian and Western populations, the second wave of the pandemic may be more severe in Western countries, while Southeast Asians may benefit from their higher visceral fat depots.Item Pharmacokinetics, Antitumor Activity, and Safety of ODM-201 in Patients with Chemotherapy-naive Metastatic Castration-resistant Prostate Cancer : An Open-label Phase 1 Study(2016-05-01) Massard, Christophe; Penttinen, Heidi M.; Vjaters, Egils; Bono, Petri; Lietuvietis, Vilnis; Tammela, Teuvo L.; Vuorela, Annamari; Nykänen, Pirjo; Pohjanjousi, Pasi; Snapir, Amir; Fizazi, KarimBackground ODM-201 is a novel second-generation androgen receptor inhibitor for the treatment of metastatic castration-resistant prostate cancer (mCRPC). Objective To evaluate the pharmacokinetics of ODM-201 tablet products and preliminary long-term safety, tolerability, and antitumor activity of ODM-201 in chemotherapy-naive men with mCRPC. Design, setting, and participants Thirty patients were enrolled in this open-label phase 1 trial. Patients received a single 600-mg dose of ODM-201 in capsules with food and one 600-mg dose of ODM-201 tablet product (TabA or TabB) with food and in the fasted state in a random order. In the extension, patients received 600 mg twice daily ODM-201 taken with food in capsules. Outcome measurements and statistical analysis We analyzed the pharmacokinetics of ODM-201 tablet formulations. Safety and tolerability were assessed until disease progression or an intolerable adverse event (AE). Antitumor activity was assessed by prostate-specific antigen (PSA) levels and imaging. Results and limitations The capsule:TabA ratio of area under the concentration-time curve from time zero to the last sample at 48 h was 1.06 (90% confidence interval [CI], 0.91-1.24); the capsule:TabB ratio was 0.97 (90% CI, 0.82-1.14). At week 12, 25 of 30 patients (83%) had a PSA response (≥50% reduction from baseline). Median time to radiographic progression was 66 wk (95% CI, 41-79). Most common AEs were fatigue (n = 4 [13%]) and nausea (n = 4 [13%]). Conclusions The study showed that the tablet formulation of ODM-201 had similar pharmacokinetics compared with the capsule. Treatment with a 600-mg twice daily dose of ODM-201 provided anticancer activity and was well tolerated in men with chemotherapy-naive mCRPC. Patient summary The findings of this study showed that ODM-201 is well tolerated and provided antitumor activity in chemotherapy-naive patients with metastatic castration-resistant prostate cancer (mCRPC) and that the 300-mg tablet formulation can be used in further clinical studies. A phase 3 trial with ODM-201 600 mg twice daily in patients with non-mCRPC is ongoing.Item Plasma and urinary extracellular vesicles as a source of RNA biomarkers for prostate cancer in liquid biopsies(2023-02-03) Bajo-Santos, Cristina; Brokāne, Agnese; Zayakin, Pawel; Endzeliņš, Edgars; Soboļevska, Kristīne; Belovs, Alberts; Jansons, Juris; Sperga, Māris; Llorente, Alicia; Radoviča-Spalviņa, Ilze; Lietuvietis, Vilnis; Linē, Aija; Rīga Stradiņš UniversityIntroduction: Extracellular vesicles (EVs) have emerged as a very attractive source of cancer- derived RNA biomarkers for the early detection, prognosis and monitoring of various cancers, including prostate cancer (PC). However, biofluids contain a mixture of EVs released from a variety of tissues and the fraction of total EVs that are derived from PC tissue is not known. Moreover, the optimal biofluid—plasma or urine—that is more suitable for the detection of EV- enclosed RNA biomarkers is not yet clear. Methodology: In the current study, we performed RNA sequencing analysis of plasma and urinary EVs collected before and after radical prostatectomy, and matched tumor and normal prostate tissues of 10 patients with prostate cancer. Results and Discussion: The most abundant RNA biotypes in EVs were miRNA, piRNA, tRNA, lncRNA, rRNA and mRNA. To identify putative cancer-derived RNA biomarkers, we searched for RNAs that were overexpressed in tumor as compared to normal tissues, present in the pre-operation EVs and decreased in the post-operation EVs in each RNA biotype. The levels of 63 mRNAs, 3 lncRNAs, 2 miRNAs and 1 piRNA were significantly increased in the tumors and decreased in the post-operation urinary EVs, thus suggesting that these RNAs mainly originate from PC tissue. No such RNA biomarkers were identified in plasma EVs. This suggests that the fraction of PC-derived EVs in urine is larger than in plasma and allows the detection and tracking of PC-derived RNAs.Item Priekšdziedzera vēzis. Saslimstība, diagnostisko metožu lietderība riska grupas vīriešiem(2006) Lietuvietis, Vilnis