Browsing by Author "Kalējs, Oskars"
Now showing 1 - 20 of 21
Results Per Page
Sort Options
Item Assessment of Factors Determining Efficacy of Cardiac Resynchronisation Therapy for Patients with Heart Failure in the Population of Latvia. Summary of the Doctoral Thesis(Rīga Stradiņš University, 2020) Vikmane, Maija; Kalējs, Oskars; Lejnieks, AivarsIntroduction. Heart failure (HF) is one of the main causes of hospitalisation, disabilities and death worldwide and in Latvia as well. Pharmacological therapy often has proven to be ineffective since it fails to prevent uncoordinated ventricular contraction. Application of cardiac resynchronisation therapy (CRT) helps restore proper coordination between both ventricles, thus improving the HF prognosis. Nevertheless, it remains unclear what initial factors may affect the CRT efficiency. Aim. The aim of the study is to analyse progression of treatment and the factors affecting the efficiency in HF patients with moderate and severe clinical course with implanted cardiac resynchronisation devices. Methods. The prospective single-centre study analysed patients with HF who had undergone scheduled implantation of CRT. Efficiency of CRT was detected by echocardiography, studying the improvement in ejection fraction (EF) of the left ventricular after 12 and 24 months, respectively. ΔEF improvement ≥ 10% – CRT responders and ΔEF improvement <10% – CRT non-responders. The study focused on the analysis of the initial clinical, laboratory factors, electrocardiographic, echocardiographic, programmed parameters of CRT devices and their changes within 12 and 24 months. Results. ΔEF improvement ≥ 10% within 24 months was observed in 27 (60.0%) patients. After CRT implantation, patient hospitalisation due to HF decompensation decreased statistically significant, functional class (FC) of HF and 6-minute walking test improved, value of natriuretic factors decreased and EchoCG parameters improved. Patients (n = 27) with ΔEF ≥ 10% showed statistically significant higher average systolic blood pressure (SBP), wider QRS and more prominent interventricular mechanical dyssynchrony (IVMD) compared to patients (n = 18) with ΔEF < 10%: 131.89 ± 14.73 versus (vs.) 117.78 ± 14.37 mm Hg; p = 0.003, 175.15 ± 20.29 vs. 161.22 ± 25.40 ms; p = 0.048, 51.37 ± 9.45 vs. 27.65 ± 13.5 ms; p < 0.001, respectively. Patients with left His bundle branch block (LBBB) (n = 35) statistically significant more often were in the CRT efficiency group in comparison to patients without LBBB (n = 10) – 26 (96.3%) vs. 1 (3.7%; p < 0.001), respectively. Patients (n = 21) with a scar in the left ventricle wall statistically significant less frequent were in the CRT efficiency group compared to the patients without a scar (n = 24) – 7 (25.9%) vs. 20 (74.1%; p = 0.001), respectively. Patients with left ventricle before right ventricle (n = 22) statistically significantly / significant more frequent were in the CRT efficiency group compared to the patients with a different stimulation sequence (n = 23) – 17 (63.0%) vs. 10 (37.0%; p = 0.021), respectively. Multivariate analysis indicates that the most significant CRT efficiency affecting factors initially were LBBB, significant – IVMD, higher SBP. Conclusions. More than a half of the study population reached CRT efficiency. CRT implantation is a safe and effective HF treatment method. Predominant prognostic CRT efficacy factors are baseline LBBB, IVMD > 50 ms, SBP above 130 mm Hg.Item CARDIOEMBOLIC STROKE IN LATVIA : PREVENTION AND LONG-TERM OUTCOME(Central Bohemia University, 2016) Pucite, Elina; Jurjans, Kristaps; Miglane, Evija; Lurina, Baiba; Kalējs, Oskars; Millers, Andrejs; Priede, Zanda; Department of Neurology and Neurosurgery; Department of Internal DiseasesNTRODUCTION:Untreated non-valvular atrial fibrillation is one of major causes of stroke. The goalof the study was to evaluate the use of antithrombotic medication stroke prevention and assess long-term stroke outcome.METHODS:This study involved 531 cardio embolicstroke patients of thePaul’sStradins Clinical University Hospital, Riga, Latvia,in 2014. After dischargethe patients or their relatives were interviewed by phone after 30, 90, 180, and 365 days. Standardized questions were asked about the patients’abilities and use of prescribed secondary prevention medication. Theresults were compared between patient groups, assigned according to prescribed medications. RESULTS:Of all the patients included in the study,8.9% were using oral anticoagulants before stroke onset. One year after discharge,1.44% of patients were not using any preventivemedication, 23.56%were using antiplatelet agents, 43.27% warfarin,and 31.73% target-specificoralanticoagulants. The one-year mortality ratewas 40.7%. The mortality rate was significantly higher in the patient group using no secondary preventivemedication or antiplatelet agents compared to the patient group that used oral anticoagulants. CONCLUSION:Cardio embolicstroke primary and secondary prevention in Latvia islacking. The study outcomes suggest that action is neededto increase the use of oral anticoagulants in primary stroke prevention in patients with atrial fibrillation. Poor function outcomes, dementia,and patients’incompliance limits the use of oral anticoagulants in secondary preventionItem Comparison of Various Heart Pacing Methods Effectiveness on Patients with Heart Failure and Permanent Atrial Fibrillation. Summary of the Doctoral Thesis(Rīga Stradiņš University, 2012) Ņesterovičs, Nikolajs; Kalējs, Oskars; Lejnieks, AivarsThesis “Comparison of Various Heart Pacing Methods Effectiveness on Patients with Heart Failure and Permanent Atrial Fibrillation” focuses on one of the key issues in contemporary cardiology – the control of ventricular frequency in patients with permanent, highly symptomatic atrial fibrillation, which is unresponsive to pharmacotherapy. There have been significant changes in the choice of treatment tactics for severe heart failure since 2000. It especially concerns patients with permanent atrial fibrillation. Both in the 1990s and the beginning of 2000s radio frequency catheter ablation in the atrioventricular node followed by the implantation of a pacemaker (the method known in the international literature as Ellenbogen and Kay “Ablate and Pace” method) has been and remains one of the optional methods of heart rate control in patients with permanent AF and chronic heart failure (HF), although there is also enough contradictory data on the long-term effectiveness. Stable results achieved by the bundle of His RFCA and subsequent VVIR pacemaker implantation in the 90s have, as the examinations conducted after a sustained period of time have shown, presented difficulties in connection with heart failure development. The application of apical pacing was already in the late 90s subject to criticism as non-physiological and conducive to heart failure. In 1994 specific cardiac electrical stimulation method that re-coordinates the heart chambers by simultaneous stimulation of the right and left ventricles (CRT) was introduced to clinical practice. The method developed and CARE – HF study, published in 2005, convincingly endorsed its effectiveness for patients with severe heart failure. This method combined with AV node RFCA was subject to multicenter studies MILOS in 2007 and Neymayer in 2008. The results confirmed the efficiency of the method for severe heart failure patients, but at the same time, studies REVERSE, Madit - CRT and RAFT (all published between 2009 and 2011) also proved CRT methodology effective in moderate heart failure patients. However, despite this, several questions remain unclear and unanswered: Except for small-scale studies (Northern Italy Group, HOBIPACE), there is no long term observational data on non-pharmacological treatment options for heart failure in chronic AF patients who had undergone the AV node catheter ablation method. Classic, evidence-based and in the international guidelines recommended indications of the heart resynchronization therapy provide CRT system implantation in patients with left ventricular ejection fraction (LVEF) of ≤35%, complete left bundle branch block, cardiac dyssynchrony of >40 milliseconds (echocardiography [ECHO] with “Tissue Doppler Method”) and with maintained sinus rhythm. The data of AF patients is under observation in small separate centers. Optimal localization of the right ventricular stimulation electrode is still in discussion both in international press, as well as congresses and conferences. The aim of the study was to examine whether biventricular heart stimulation is superior to right ventricular tip and atrial septal electrostimulation in patients with permanent atrial fibrillation and moderate heart failure after the AV node RFCA. The study analysed data on treatment efficacy of 120 patients. Patients were divided into 3 groups, 40 patients for right ventricular tip stimulation, 40 patients for ventricular septal stimulation and 40 patients for biventricular stimulation (CRT). All patients prior to the pacemaker / CRT implantation had undergone AV node RFCA. All laboratory and clinical tests were conducted in accredited and certified laboratories. Statistical analysis was carried out using SPSS 12.0 software and Microsoft Office EXCEL. The duration of the observational study was 24 months. The study proved that the results were more effective in patients who have undergone CRT implantation than in those with the traditional tip and ventricular septal cardiac electrostimulation. The comparison of ECHO parameters showed, that in the CRT group, in contrast to right ventricular tip electrostimulation, left ventricular ejection fraction (LVEF) improved by 9.2%, left ventricular end-diastolic diameter (EDD) decreased by 6.8%, QRS interval length decreased by 28% and left ventricular dyssynchrony by 58%. Stabilisation of biochemical markers in heart failure was significantly more noticeable in CRT patients (B-type natriuretic peptide levels decreased by 13.5% more in the CRT group than in patients with ventricular septal electrostimulation). In the course of work a new methodology was developed, the procedure begins with the pacemaker / CRT implantation and then, after 30-40 days, AV node RFCA is carried out. A new methodology prevents the patient from life-threatening complications (no life-threatening complications, including ventricular arrhythmias, were observed during the procedures). Based on the above, it can be argued that to control the frequency in patients with highly symptomatic permanent atrial fibrillation using the “Ablate and Pace” treatment tactics, was more efficient than the left ventricle tip and ventricular septal cardiac electrostimulation. Our results showed beneficial effects of heart resynchronisation in patients without CRT indications, but according to the recommendations of leading experts CRT indications in patients with permanent, highly symptomatic atrial fibrillation can be expanded after the AV node RFCA. The study results and methodology are to be applied in the National Guidelines and practical treatment recommendations, they can also be used as a basis for other new studies on intra- and inter-ventricular input optimization in the treatment of heart failure by evaluating the difference between total mortality and mortality from heart failure in patients with highly symptomatic atrial fibrillation after the AV node RFCA and CRT / pacemaker implantation.Item Dažādu sirds elektrostimulācijas metožu salīdzinājums pacientiem ar sirds mazspēju un pastāvīgu priekškambaru mirgošanu. Promocijas darba kopsavilkums(Rīgas Stradiņa universitāte, 2012) Ņesterovičs, Nikolajs; Kalējs, Oskars; Lejnieks, AivarsPromocijas darbs „Dažādu sirds elektrostimulācijas metožu salīdzinājums pacientiem ar sirds mazspēju un pastāvīgu priekškambaru mirgošanu” ir veltīts vienai no aktuālākajām mūsdienu kardioloģijas problēmām – sirds kambaru frekvences kontrolei pacientiem ar pastāvīgu, farmakoterapijai nepakļāvīgu, augsti simptomātisku priekškambaru mirgošanu. Pēc 2000.gada notikušas būtiskas izmaiņas smagas sirds mazspējas ārstēšanas taktikas izvēlē. Īpaši tas skar pacientus ar pastāvīgu (hronisku) priekškambaru mirgošanu (PM). Gan 20. gadsimta 90-tajos gados, gan 2000-o gadu sākumā atrioventrikulārā (A/V) savienojuma radiofrekventā katetrablācija (RFKA) ar sekojošu elektrokardiostimulatora (EKS) implantāciju (starptautiskajā literatūrā pazīstama kā „Ablate and Pace” metode) ir bijusi un paliek viena no izvēles metodēm sirds frekvences kontrolē pacientiem ar pastāvīgu PM un hronisku sirds mazspēju (HSM), taču eksistē arī pietiekami pretrunīgi dati par ilgtermiņa efektivitāti. Stabilie rezultāti, kas sasniegti ar Hisa kūlīša RFKA un sekojošu EKS implantāciju 90-tajos gados, attālākā laika posma kontrole uzrāda sarežģījumus sakarā ar sirds mazspējas attīstību. Pielietotā labā kambara galotnes stimulācija (Apical pacing) jau 90-to gadu beigās tika pakļauta kritikai kā nefizioloģiska un sirds mazspēju sekmējoša. 1994.gadā klīniskajā praksē sāka pielietot specifisku sirds elektrostimulācijas metodi (CRT) ar sirds kameru resinhronizāciju, izmantojot simultānu labā un kreisā kambara stimulāciju. Metode attīstījās un 2005. gadā publicētais CARE – HF pētījums pārliecinoši apstiprināja tās efektivitāti smagiem sirds mazspējas pacientiem. Metodi kombinācijā ar A/V savienojuma RFKA aplūkoja multicentru 2007. gada pētījumi MILOS un Neymayer 2008. gadā. Rezultāti apliecināja metodes efektivitāti smagas sirds mazspējas pacientiem, taču tajā pat laikā pētījumos REVERSE, MADIT – CRT un RAFT (2009.-2011. gadu publikācijas) CRT metodikas efektivitāte pierādīja sevi sirds mazspējas pacientiem arī ar mērena smaguma klīnisko gaitu. Tomēr, neraugoties uz to, ir palikuši neskaidri un neatbildēti vairāki jautājumi. Izņemot neliela apjoma pētījumus (Ziemeļitālijas grupa, HOBIPACE), trūkst ilgāka laika novērojumu datu par sirds mazspējas nefarmakoloģiskās ārstēšanas iespējām pastāvīgas (hroniskas) PM pacientiem, kuriem izmantota A/V savienojuma katetrablācijas metode. Sirds resinhronizācijas terapijas klasiskās, uz pierādījumiem balstītās un starptautiskās vadlīnijās rekomendētās indikācijas paredz CRT sistēmu implantāciju pacientiem ar kreisā kambara izsviedes frakciju (KKIF) ≤35%, pilnu Hisa kūlīša kreisās kājiņas blokādi, dissinhroniju starp abiem kambariem >40 milisekundēm (EHOkg ar „audu doplera” metodi) un ar saglabātu sinusa ritmu. Dati par PM pacientiem ir nelielos, atsevišķu centru novērojumos. Labā kambara stimulācijas elektroda optimālā lokalizācija joprojām ir diskusiju objekts gan starptautiski citējamajā presē, gan kongresos un konferencēs. Pētījuma mērķis bija pārbaudīt vai biventrikulārā sirds stimulācija ir pārāka par labā kambara galotnes un kambaru starpsienas elektrostimulāciju pacientiem ar pastāvīgu priekškambaru mirgošanu, vidējās pakāpes sirds mazspēju, pēc A/V savienojuma RFKA. Pētījumā tika analizēti dati par 120 pacientu ārstēšanas efektivitāti. Pacienti tika sadalīti 3 grupās, 40 pacienti ar labā kambara galotnes stimulāciju, 40 pacienti ar kambaru starpsienas stimulāciju un 40 pacienti ar biventrikulāru stimulāciju (CRT). Visiem pacientiem pirms EKS/CRT implantācijas veikta A/V savienojuma RFKA. Visi laboratoriskie un klīniskie izmeklējumi veikti akreditētās un sertificētās laboratorijās. Dati statistiski analizēti izmantojot datorprogrammas SPSS 12.0 un Microsoft Office EXCEL. Novērošanas ilgums bija 24 mēneši. Darba rezultātā noskaidrots, ka pacientiem, kuriem veikta CRT implantācija, rezultāti bija pārāki par tradicionāliem galotnes un kambaru starpsienas elektrokardiostimulācijām. Salīdzinot EHOkg parametrus, CRT grupā uzlabojās kreisā kambara izsviedes frakcija (KKIF) par 9,2%, kreisā kambara beigu diastoliskais izmērs (EDD) samazinājies par 6,8%, samazinājās QRS intervāla platums par 28% un kreisā kambara disinhronija par 58% salīdzinājumā ar labā kambara galotnes elektrostimulāciju. Sirds mazspējas bioķīmisko marķieru stabilizācija ievērojamāk novērota CRT pacientu grupā (B tipa nātrijurētiskā peptīda līmenis samazinājies par 13,5% vairāk CRT grupā salīdzinājumā ar pacientiem ar kambaru starpsienas elektrostimulāciju). Darba gaitā tika izstrādāta jauna procedūras metodika, sākumā veikta EKS/CRT implantācija, pēc 30-40 dienām veikta A/V savienojuma RFKA. Jaunā metodika pasargā pacientu no dzīvībai bīstamām komplikācijām (procedūru laikā netika novērota neviena dzīvību apdraudoša komplikācija, ieskaitot kambaru aritmijas). Balstoties uz iepriekš sacīto, var apgalvot, ka pacientiem ar augsti simptomātisku pastāvīgu priekškambaru mirgošanu, frekvences kontrolei izmantojot „Ablate and Pace” ārstēšanas taktiku, CRT implantācija bija pārāka par kreisā kambara galotnes un kambaru starpsienas elektrokardiostimulāciju. Rezultāti pierādīja sirds resinhronizācijas labvēlīgo ietekmi pacientiem bez tiešām CRT indikācijām, bet pamatojoties uz vadošo ekspertu rekomendācijām, kas turpmāk pamatoti var paplašināt CRT indikācijas pacientiem ar pastāvīgu, augsti simptomātisku priekškambaru mirgošanu pēc A/V savienojuma RFKA. Pētījuma rezultātus un metodiku paredzēts izmantot gan nacionālajās vadlīnijās, gan praktiskajās ārstēšanas rekomendācijās, kā arī iespējams izmantot kā bāzi citiem jauniem pētījumiem par intra un interventrikulāru optimizācijas ieguldījumu sirds mazspējas ārstēšanā, izvērtējot atšķirību starp kopējo mirstību un mirstību no sirds mazspējas pacientien ar augsti simptomātisku priekškambaru mirgošanu pēc A/V savienojuma RFKA un CRT/EKS implantācijas.Item Dažādu sirds elektrostimulācijas metožu salīdzinājums pacientiem ar sirds mazspēju un pastāvīgu priekškambaru mirgošanu. Promocijas darbs(Rīgas Stradiņa universitāte, 2012) Ņesterovičs, Nikolajs; Kalējs, Oskars; Lejnieks, AivarsPromocijas darbs „Dažādu sirds elektrostimulācijas metožu salīdzinājums pacientiem ar sirds mazspēju un pastāvīgu priekškambaru mirgošanu” ir veltīts vienai no aktuālākajām mūsdienu kardioloģijas problēmām – sirds kambaru frekvences kontrolei pacientiem ar pastāvīgu, farmakoterapijai nepakļāvīgu, augsti simptomātisku priekškambaru mirgošanu. Pēc 2000.gada notikušas būtiskas izmaiņas smagas sirds mazspējas ārstēšanas taktikas izvēlē. Īpaši tas skar pacientus ar pastāvīgu (hronisku) priekškambaru mirgošanu (PM). Gan 20. gadsimta 90-tajos gados, gan 2000-o gadu sākumā atrioventrikulārā (A/V) savienojuma radiofrekventā katetrablācija (RFKA) ar sekojošu elektrokardiostimulatora (EKS) implantāciju (starptautiskajā literatūrā pazīstama kā „Ablate and Pace” metode) ir bijusi un paliek viena no izvēles metodēm sirds frekvences kontrolē pacientiem ar pastāvīgu PM un hronisku sirds mazspēju (HSM), taču eksistē arī pietiekami pretrunīgi dati par ilgtermiņa efektivitāti. Stabilie rezultāti, kas sasniegti ar Hisa kūlīša RFKA un sekojošu EKS implantāciju 90-tajos gados, attālākā laika posma kontrole uzrāda sarežģījumus sakarā ar sirds mazspējas attīstību. Pielietotā labā kambara galotnes stimulācija (Apical pacing) jau 90-to gadu beigās tika pakļauta kritikai kā nefizioloģiska un sirds mazspēju sekmējoša. 1994.gadā klīniskajā praksē sāka pielietot specifisku sirds elektrostimulācijas metodi (CRT) ar sirds kameru resinhronizāciju, izmantojot simultānu labā un kreisā kambara stimulāciju. Metode attīstījās un 2005. gadā publicētais CARE – HF pētījums pārliecinoši apstiprināja tās efektivitāti smagiem sirds mazspējas pacientiem. Metodi kombinācijā ar A/V savienojuma RFKA aplūkoja multicentru 2007. gada pētījumi MILOS un Neymayer 2008. gadā. Rezultāti apliecināja metodes efektivitāti smagas sirds mazspējas pacientiem, taču tajā pat laikā pētījumos REVERSE, MADIT – CRT un RAFT (2009.-2011. gadu publikācijas) CRT metodikas efektivitāte pierādīja sevi sirds mazspējas pacientiem arī ar mērena smaguma klīnisko gaitu. Tomēr, neraugoties uz to, ir palikuši neskaidri un neatbildēti vairāki jautājumi. Izņemot neliela apjoma pētījumus (Ziemeļitālijas grupa, HOBIPACE), trūkst ilgāka laika novērojumu datu par sirds mazspējas nefarmakoloģiskās ārstēšanas iespējām pastāvīgas (hroniskas) PM pacientiem, kuriem izmantota A/V savienojuma katetrablācijas metode. Sirds resinhronizācijas terapijas klasiskās, uz pierādījumiem balstītās un starptautiskās vadlīnijās rekomendētās indikācijas paredz CRT sistēmu implantāciju pacientiem ar kreisā kambara izsviedes frakciju (KKIF) ≤35%, pilnu Hisa kūlīša kreisās kājiņas blokādi, dissinhroniju starp abiem kambariem >40 milisekundēm (EHOkg ar „audu doplera” metodi) un ar saglabātu sinusa ritmu. Dati par PM pacientiem ir nelielos, atsevišķu centru novērojumos. Labā kambara stimulācijas elektroda optimālā lokalizācija joprojām ir diskusiju objekts gan starptautiski citējamajā presē, gan kongresos un konferencēs. Pētījuma mērķis bija pārbaudīt vai biventrikulārā sirds stimulācija ir pārāka par labā kambara galotnes un kambaru starpsienas elektrostimulāciju pacientiem ar pastāvīgu priekškambaru mirgošanu, vidējās pakāpes sirds mazspēju, pēc A/V savienojuma RFKA. Pētījumā tika analizēti dati par 120 pacientu ārstēšanas efektivitāti. Pacienti tika sadalīti 3 grupās, 40 pacienti ar labā kambara galotnes stimulāciju, 40 pacienti ar kambaru starpsienas stimulāciju un 40 pacienti ar biventrikulāru stimulāciju (CRT). Visiem pacientiem pirms EKS/CRT implantācijas veikta A/V savienojuma RFKA. Visi laboratoriskie un klīniskie izmeklējumi veikti akreditētās un sertificētās laboratorijās. Dati statistiski analizēti izmantojot datorprogrammas SPSS 12.0 un Microsoft Office EXCEL. Novērošanas ilgums bija 24 mēneši. Darba rezultātā noskaidrots, ka pacientiem, kuriem veikta CRT implantācija, rezultāti bija pārāki par tradicionāliem galotnes un kambaru starpsienas elektrokardiostimulācijām. Salīdzinot EHOkg parametrus, CRT grupā uzlabojās kreisā kambara izsviedes frakcija (KKIF) par 9,2%, kreisā kambara beigu diastoliskais izmērs (EDD) samazinājies par 6,8%, samazinājās QRS intervāla platums par 28% un kreisā kambara disinhronija par 58% salīdzinājumā ar labā kambara galotnes elektrostimulāciju. Sirds mazspējas bioķīmisko marķieru stabilizācija ievērojamāk novērota CRT pacientu grupā (B tipa nātrijurētiskā peptīda līmenis samazinājies par 13,5% vairāk CRT grupā salīdzinājumā ar pacientiem ar kambaru starpsienas elektrostimulāciju). Darba gaitā tika izstrādāta jauna procedūras metodika, sākumā veikta EKS/CRT implantācija, pēc 30-40 dienām veikta A/V savienojuma RFKA. Jaunā metodika pasargā pacientu no dzīvībai bīstamām komplikācijām (procedūru laikā netika novērota neviena dzīvību apdraudoša komplikācija, ieskaitot kambaru aritmijas). Balstoties uz iepriekš sacīto, var apgalvot, ka pacientiem ar augsti simptomātisku pastāvīgu priekškambaru mirgošanu, frekvences kontrolei izmantojot „Ablate and Pace” ārstēšanas taktiku, CRT implantācija bija pārāka par kreisā kambara galotnes un kambaru starpsienas elektrokardiostimulāciju. Rezultāti pierādīja sirds resinhronizācijas labvēlīgo ietekmi pacientiem bez tiešām CRT indikācijām, bet pamatojoties uz vadošo ekspertu rekomendācijām, kas turpmāk pamatoti var paplašināt CRT indikācijas pacientiem ar pastāvīgu, augsti simptomātisku priekškambaru mirgošanu pēc A/V savienojuma RFKA. Pētījuma rezultātus un metodiku paredzēts izmantot gan nacionālajās vadlīnijās, gan praktiskajās ārstēšanas rekomendācijās, kā arī iespējams izmantot kā bāzi citiem jauniem pētījumiem par intra un interventrikulāru optimizācijas ieguldījumu sirds mazspējas ārstēšanā, izvērtējot atšķirību starp kopējo mirstību un mirstību no sirds mazspējas pacientien ar augsti simptomātisku priekškambaru mirgošanu pēc A/V savienojuma RFKA un CRT/EKS implantācijas.Item DEPRESSION AND OXIDATIVE STRESS INTERACTION IN STABLE CORONARY HEART DISEASE(2022) Ivaščenko, Tarass; Voicehovskis, Vladimirs V.; Kalējs, Oskars; Voicehovska, Jūlija G.; Šķesters, Andrejs; Pahomova, Natālija; Lejnieks, Aivars; Department of Internal Diseases; Bioķīmijas zinātniskā laboratorijaIt was concluded that depression (D) is an independent risk factor for cardiovascular diseases (CVD), and is not related to other previously determined cardiac risk factors. Compared with non-depressed patients, the risk of cardiac arrest increased in less severely depressed patients. D worsens the CVD prognosis by significantly increasing the risk of recurrent coronary heart disease (CHD). Some studies suggest that OS directly increases the risk of D in patients with CVD. Oxidative stress (OS) is considered an emergency mechanism that relates to both CVD and D pathophysiology. The common risk factors increase the production of OS and reduce antioxidant defences, thereby promoting the occurrence and development of interacted ischaemic CVD and D. At present, there is insufficient evidence that routine screening of D in patients with CHD will ultimately help improve the patient's condition. This review reiterates the need for a multidisciplinary approach, which is necessary to understand, diagnose and then treat this frequent co-morbid condition of CHD and D. Assessment of OS markers could modify risk stratification, diagnosis and prevention and treatment of patients with both CHD and D, in patients with and without previous cardiac history.Item Frequency of Pathological Electrocardiographic Findings and the Role of Electrocardiographic Screening in the First Form Pupil Population in Latvia. Summary of the Doctoral Thesis(Rīga Stradiņš University, 2017) Jubele, Kristīne; Kalējs, Oskars; Lejnieks, AivarsStandards of normal electrocardiographic finding in children used till now are based on the study of Davignon et al., which was performed in the seventies of the previous century. ECG of 2141 children was analysed within this study. Children ECG screening has not been done in Latvia yet, that is why early detection of several heart diseases – rhythm disturbances etc is not possible. The aim of the study was to determine the incidence of abnormal ECG finding and its correlation with further investigations in the population of first grade pupils in Latvia. Methods. Twelve leads electrocardiograms(ECG) were performed to randomly selected 852 first grade pupils in Latvia. Data analysis was based on the measurements, done automatically, but in case of doubts measurements those were checked visually. Further investigations were performed according to the identified pathology. Data were analysed using Microsoft Excel 2010 un SPSS 20 programmes. Results. Twelve leads electrocardiographic investigation was performed to 852 first grade pupils. Mean ECG parametrs in the investigated population was: heart rate: 90.55 (± 13,93) beats per minute, PQ interval – 131.08 (± 9.04)msec, QRS komplex – 83.62 (± 9.04) msec, QTc interval – 386.93 (± 12.40) msec, axis of QRS 70.91 (± 21.19)°, amplitude of S wave in the lead V1 – 10.52 (± 4.74) mm, amplitude of R wave in the lead V5 or V6, choosing the highest – 17.04 (± 5.33) mm. Choosed parameter for left ventricular hypertrophy SV1 + RV6 > 47 mm was found in 11 children of the investigated population. Left ventricular hypertrophy was not found in any of them by echocardiography. Arrhythmogenic right ventricular cardiomyopathy was not confirmed in a child with Epsilon wave on ECG. Eight children with bradycardia showed no significant slow-down of heart rate in Holter monitoring. The standard of normal ECG percentiles was developed, different from the one used so far. An algorithm of ECG evaluation in 7–8-year-old children was performed. Conclusions. Twelve leads ECG that was done in 852 firs grade pupils in Latvia includes representatible and informative population. It was enought for statistical analysis. There was 438 girls and 414 boys investigated. Pathological ECG foundings have a correlation with its phenothypical occurence in main population. No ECG signs of cardiomyopathies was found. It means, that investigated population was too small to diagnose those diseases. Normal ECG percentiles in the age 7-8 years was developed different from those used till now. An algorithm of ECG evaluation in 7–8-year-old children was performed. It can be useful in general practitioners and other clinicians who perform and ECG screening for 7–8 years old children.Item Gpx and MDA Oxidative Stress Markers and Severity of Depression as Predictives of Recurrent Stable Coronary Heart Disease. Doctoral Thesis(Rīga Stradiņš University, 2023) Ivaščenko, Tarass; Voicehovskis, Vladimirs; Kalējs, OskarsBackground. Cardiovascular disease is a major cause of death globally, taking over one-third of all deaths worldwide. Multiple research results are confirming coronary heart disease and depression as highly comorbid, associating depression with an increased risk of incidents of coronary heart disease and vice versa, and depression is a strong predictor of coronary heart disease outcome. One of the mechanisms that may explain the interaction between depression and cardiovascular diseases is oxidative stress. Assessment of oxidative stress markers could modify risk stratification, diagnosis and prevention, and treatment of coronary heart disease and depression patients. Aim. To investigate the relationships between oxidative stress biomarkers, the prevalence of depression, and the risk of recurrent stable coronary heart disease. Methods. A retrospective case-control study, comparing patients with primary stable coronary heart disease with patients who have recurrent stable coronary heart disease by determining oxidative markers levels and depression signs and severity. Medical record analysis, structured interview, Geriatric Depression Scale, and blood samples to detect oxidative stress markers MDA and GPx were used as investigation methods. Results and discussion. 174 patients were included in this study – 49.4% with primary coronary heart disease and 50.6% with recurrent. The majority of the sample (83.9%) had high levels of MDA and for the rest of them, the MDA level was considered normal. MDA level was slightly higher in primary stable coronary heart disease group without depression. For the majority of the patients (72.4%) the GPx level was normal, for 17.8% it was high, and for 9.8% – low. Slightly more than half of the patients were experiencing depression (44.3% – mild and 6.9% – severe). Oxidative stress is a risk factor for coronary heart recurrence, especially in depressed patients. The prevalence of depression was higher in patients with recurrent coronary heart disease. Patients with both high GPx and depression had 10.6 times higher chances of recurrent stable coronary heart disease compared to those with normal GPx and without depression. Conclusions. Elevated GPx level was more common among patients with recurrent stable coronary heart disease. GPx levels were also higher in depressed patients with recurrent stable coronary heart disease. The majority of patients had high levels of MDA with higher rates in patients with primary stable coronary heart disease. More than a half of patients were experiencing mild or severe depression symptoms with higher rates among patients with recurrent stable coronary heart disease. Patients with high GPx and depression have higher chances of recurrent stable coronary heart disease. Increased MDA level is a risk factor for stable coronary heart disease in general but it does not link to depression severity and recurrence of stable coronary heart disease. Hence antioxidant enzyme GPx is a more significant marker of the risk of depression and recurrence of stable coronary heart disease.Item Gpx and MDA Oxidative Stress Markers and Severity of Depression as Predictives of Recurrent Stable Coronary Heart Disease. Summary of the Doctoral Thesis(Rīga Stradiņš University, 2023) Ivaščenko, Tarass; Voicehovskis, Vladimirs; Kalējs, OskarsBackground. Cardiovascular disease is a major cause of death globally, taking over one-third of all deaths worldwide. Multiple research results are confirming coronary heart disease and depression as highly comorbid, associating depression with an increased risk of incidents of coronary heart disease and vice versa, and depression is a strong predictor of coronary heart disease outcome. One of the mechanisms that may explain the interaction between depression and cardiovascular diseases is oxidative stress. Assessment of oxidative stress markers could modify risk stratification, diagnosis and prevention, and treatment of coronary heart disease and depression patients. Aim. To investigate the relationships between oxidative stress biomarkers, the prevalence of depression, and the risk of recurrent stable coronary heart disease. Methods. A retrospective case-control study, comparing patients with primary stable coronary heart disease with patients who have recurrent stable coronary heart disease by determining oxidative markers levels and depression signs and severity. Medical record analysis, structured interview, Geriatric Depression Scale, and blood samples to detect oxidative stress markers MDA and GPx were used as investigation methods. Results and discussion. 174 patients were included in this study – 49.4% with primary coronary heart disease and 50.6% with recurrent. The majority of the sample (83.9%) had high levels of MDA and for the rest of them, the MDA level was considered normal. MDA level was slightly higher in primary stable coronary heart disease group without depression. For the majority of the patients (72.4%) the GPx level was normal, for 17.8% it was high, and for 9.8% – low. Slightly more than half of the patients were experiencing depression (44.3% – mild and 6.9% – severe). Oxidative stress is a risk factor for coronary heart recurrence, especially in depressed patients. The prevalence of depression was higher in patients with recurrent coronary heart disease. Patients with both high GPx and depression had 10.6 times higher chances of recurrent stable coronary heart disease compared to those with normal GPx and without depression. Conclusions. Elevated GPx level was more common among patients with recurrent stable coronary heart disease. GPx levels were also higher in depressed patients with recurrent stable coronary heart disease. The majority of patients had high levels of MDA with higher rates in patients with primary stable coronary heart disease. More than a half of patients were experiencing mild or severe depression symptoms with higher rates among patients with recurrent stable coronary heart disease. Patients with high GPx and depression have higher chances of recurrent stable coronary heart disease. Increased MDA level is a risk factor for stable coronary heart disease in general but it does not link to depression severity and recurrence of stable coronary heart disease. Hence antioxidant enzyme GPx is a more significant marker of the risk of depression and recurrence of stable coronary heart disease.Item A higher polygenic risk score is associated with a higher recurrence rate of atrial fibrillation in direct current cardioversion-treated patients(2021) Vogel, Simon; Rudaka, Irina; Rots, Dmitrijs; Isakova, Jekaterīna; Kalējs, Oskars; Vīksne, Kristīne; Gailīte, Linda; Scientific Laboratory of Molecular GeneticsItem Impact of Anticoagulants in Reducing Mortality and Disability in Cardioembolic Stroke Patients(2022-10) Jurjāns, Kristaps; Cērpa, Marija; Baborikina, Alise; Kalējs, Oskars; Miglāne, Evija; Department of Neurology and Neurosurgery; Department of Doctoral Studies; Department of Internal DiseasesBackground and Objectives: Stroke is currently the second most common cause of death and disability-adjusted life years worldwide. Previous studies have determined that cardioembolic stroke is associated with higher mortality. Our aim is to compare the long-term outcome and mortality of atherothrombotic, cardioembolic stroke patients and patients taking direct oral anticoagulants (DOACs), and to demonstrate that adequate treatment with DOACs is associated with better results. Materials and Methods: In our retrospective study, we collected the data of ischemic stroke patients who were treated at P. Stradins Clinical University Hospital, Riga, Latvia, Stroke Unit, in the year 2017. In the present study, we analyzed this information to assess the patients’ demographic and clinical data, vascular risk factors, functional and neurological evaluation results, and the use of anticoagulant therapy. Stroke survivors were followed-up via telephone at 30/90/180/365 days and 4 years after being discharged from the hospital. The Latvian version of the National Institutes of Health Stroke Scale (NIHSS-LV) was used to evaluate patients’ neurological outcomes at discharge, and patients’ functional outcomes were evaluated using the modified Rankin scale (mRS). The collected data of the patients were separated into three groups according to the stroke subtype and use of direct oral anticoagulants. Results: A total of 654 ischemic stroke patients were admitted to the hospital in the year 2017. Of all the strokes included in the study, 262 presented an atherothrombotic etiology and 392 presented a cardioembolic etiology. The median age of the patients in the study was 76 years (IQR: 67–83). The median age of patients in the atherothrombotic stroke group was 71 years (IQR = 64–79), in the cardioembolic stroke group it was 79 (IQR = 72–84), and in the DOAC group it was 75 years (IQR = 69–82), respectively. At the period of four years, of all the atherothrombotic stroke survivors 14 (10.5%) had a severe disability, and 64 (48.1%) did not survive. However, 12 (4.1%) of the cardioembolic stroke survivors were severely disabled and 37 (12.5%) had died. In the group of patients taking DOACs 6 (4.5%) had a severe disability and 17 (12.9%) did not survive. In all the patient groups, the leading cause of death was due to severe disability (22%), followed by recurrent cardioembolic events (8%). Conclusions: Previous studies until now have concluded that cardioembolic stroke is associated with higher mortality and an unfavorable functional outcome. In our study, the cardioembolic stroke group and the DOAC group had a statistically significant higher percentage of patients with congestive heart failure and older age, but their long-term mortality was lower and they achieved independence more often than the atherothrombotic stroke patients. The proper use of anticoagulants shows great improvement in long-term survival rate and functional outcome.Item Impact of body mass index on parameters of the left atrium : Cardiac computed tomography study(2022-12-01) Verhovceva, Viktorija; Zvaigzne, Ligita; Jubele, Kristīne; Kalējs, Oskars; Department of Internal DiseasesIncreased Body Mass Index (BMI) is often used as a predictor for cardiovascular diseases, and it is also known to be associated with left atrial enlargement, potentially affecting anatomic structures of the left atrium. The aim of the study was to determine the association between BMI and parameters of the left atrium, including characteristics of the pulmonary veins (PVs), found in cardiac computed tomography (CT) scan. The retrospective study included 140 patients with a mean age of 66.9 years (SD = 7.8). There were statistically significant correlations between BMI and volume changes of the left atrium during the cardiac cycle: Vmax (rs = 0.199, p = 0.023), Vmin (rs = 0.177, p = 0.043), Vmean (rs = 0.190, p = 0.029), which supports previously known data. The study also revealed unique associations regarding the impact of BMI on PV structures. There was a significant correlation between BMI and PV orifice size in the left inferior PV (rs = 0.216, p = 0.032) and the right accessory PV (rs = -0.629, p = 0.012). The right PV angle was positively correlated with BMI (rs = 0.178, p = 0.044), while the angle between left PVs did not show any correlation with BMI (p = 0.436). The results support previously known associations between increased BMI and left atrial enlargement and show a statistically significant effect of increased BMI on the characteristics of pulmonary veins.Item The Impact of Pulmonary Vein Anatomy on P-Wave Appearance during Sinus Rhythm : Cardiac Computed Tomography Study(2023-09) Verhovceva, Viktorija; Zvaigzne, Ligita; Lācis, Romans; Kalējs, Oskars; Department of Internal DiseasesElectrocardigraphy remains a first-line evaluation method for cardiac electrical activity, recorded from the body surface. Since atrial activation is seen on the ECG as a P-wave, several factors are known to impact the appearance of the P-wave, such as the direction of electric impulse, conduction abnormalities, and anatomical characteristics of the atria. This retrospective study aimed to find statistically significant associations between the anatomy of pulmonary veins (PVs) observed in cardiac computed tomography (CT) and P-wave appearance during sinus rhythm on resting ECG. For each patient, a resting 12-lead ECG was recorded, and the field of analysis was P-wave—its duration, morphology, and axis. The evaluation of the CT scan recordings was performed by creating 3D models of the left atrium and analyzing the anatomy of the PVs and left atrial appendages (LAA). Noteworthy correlations were found: anatomy of the left PVs showed an association with LAA volume, LAA morphology, and P-wave notching in lead II. The right PVs demonstrated a relation with the P-wave axis and amplitude. Although these correlations cannot be classified as strong, the results not only expand understanding about discussed variables but also suggest the presence of a subtle and complex relationship, that warrants further exploration.Item Is Anticoagulation Necessary for Severely Disabled Cardioembolic Stroke Survivors?(2019) Jurjāns, Kristaps; Vikmane, Baiba; Vētra (Jr), Jānis; Miglāne, Evija; Kalējs, Oskars; Priede, Zanda; Millers, Andrejs; Department of Neurology and Neurosurgery; Department of Doctoral Studies; Rīga Stradiņš University; Department of Internal DiseasesBackground and Objectives: Oral anticoagulants are the hallmark of cardioembolic stroke prevention, but they are frequently underused, especially in elderly patients and patients with paroxysmal atrial fibrillation. In our paper, we analyzed the long-term outcome of severely disabled cardioembolic stroke survivors depending on the prescribed antithrombotic secondary prevention medication. Materials and Methods: In our study, we retrospectively collected data for ischemic stroke (IS) patients treated in P. Stradins Clinical University hospital, Riga, Latvia, from 2014 until 2017. Patients’ clinical data were collected using local stroke registry, including patients’ demographic data, vascular risk factors, clinical findings, and laboratory results. Severely disabled stroke survivors were followed up by phone at 30/90/180/365 days after discharge. Patients’ functional outcomes were assessed using the adapted version of The Rankin Focused Assessment–Ambulation. The collected data were compared in 4 groups according to prescribed secondary prevention medication. Results: A total of 682 (91.42%) patients were followed up and included in data analysis. The median age of patients was 80 (IQR = 75–85) years. Of these patients, 231 (31%) were males and 515 (69%) were females. One-year probability of survival of patients not taking any preventive medication was 53% (IQR = 29–76), while in patients taking antiplatelet agents it was 57% (IQR = 37–78), 78% (IQR = 68–88) of patients on Vitamin K antagonists (VKA) and 81% (IQR = 72–90) in patients on direct oral anticoagulants (DOACs). One year after discharge 73 (31%) had mRS 0–2, 50 (20.9%), 29 (12.1%) were still severely disabled, and 87 (36.4%) had died. Conclusions: Anticoagulant use in secondary prevention predicts better functional outcome and higher survival rate in patients with severe cardioembolic stroke due to non-valvular atrial fibrillation (NVAF), therefore severe neurological deficit must not be a reason of restriction of anticoagulatioItem Oksidatīvā stresa marķieri GPx un MDA un depresijas smagums kā atkārtotu stabilas koronārās sirds slimības notikumu prognostiskie faktori. Promocijas darba kopsavilkums(Rīgas Stradiņa universitāte, 2023) Ivaščenko, Tarass; Voicehovskis, Vladimirs; Kalējs, OskarsIevads. Kardiovaskulārās slimības ir galvenais nāves cēlonis pasaulē – vairāk nekā trešdaļai visu nāvju. Vairāki pētījumu dati apstiprina, ka koronārajai sirds slimībai un depresijai ir augsta komorbiditāte, depresija ir saistīta ar paaugstinātu koronārās sirds slimības attīstības risku, un otrādi, kā arī depresija ir spēcīgs koronārās sirds slimības iznākuma prognostiskais faktors. Viens no galvenajiem mehānismiem, kas izskaidro mijiedarbību starp depresiju un koronāro sirds slimību, ir oksidatīvais stress. Oksidatīvā stresa marķieru novērtēšana var savlaicīgi mazināt atkārtotas hospitalizācijas risku sakarā ar koronāro sirds slimību, uzlabot diagnozes noteikšanu, ārstēšanu un profilaksi pacientiem ar koronāro sirds slimību un depresiju. Mērķis. Izpētīt oksidatīvā stresa biomarķieru līmeņa izmaiņas un to iespējamo prevalējošo korelāciju ar depresiju un atkārtotu stabilas koronārās sirds slimības (SKSS) notikumu riskiem. Metodes. Retrospektīvs gadījumu kontroles pētījums, kurā salīdzināti pacienti ar primāru un atkārtotu koronārās sirds slimības notikumu, nosakot oksidatīvā stresa marķieru līmeni un depresijas smagumu. Tika izmantotas šādas metodes: medicīnisko ierakstu analīze, strukturētas pacientu intervijas, geriatrijas depresijas skala, asins analīzes MDA un GPx līmeņa noteikšanai. Rezultāti un diskusija. Pētījumā tika iekļauti 174 pacienti: 49,4 % ar primāru stabilu koronārās sirds slimības notikumu un 50,6 % ar atkārtotu notikumu. Lielākajai izlases daļai (83,9 %) bija augsti MDA rādītāji, bet pārējiem MDA bija normas robežās. MDA līmenis bija nedaudz augstāks pacientiem bez depresijas ar primāru stabilu koronāro sirds slimību. Lielākajai daļai pacientu (72,4 %) GPx līmenis bija normāls, 17,8 % tas bija augsts, bet 9,8 % – zems. Nedaudz vairāk nekā pusei pacientu konstatēja depresiju (44,3 % vidēji smagu un 6,9 % smagu). Oksidatīvais stress ir viens no riska faktoriem atkārtotai stabilai koronārajai sirds slimībai, it īpaši pacientiem ar depresiju. Depresijas izplatība bija augstāka pacientiem ar atkārtotu stabilas koronārās sirds slimības notikumu. Pacientiem ar augstu GPx līmeni un depresiju ir 10,6 reizes augstāks risks, ka koronārā sirds slimība attīstīsies atkārtoti salīdzinājumā ar pacientiem bez depresijas un ar normālu GPx līmeni. Secinājumi. Paaugstināts GPx līmenis ir biežāk sastopams pacientiem ar atkārtotu stabilas koronārās sirds slimības notikumu. GPx līmenis bija augstāks depresīviem pacientiem ar atkārtotu stabilas koronārās sirds slimības notikumu. Lielākajai daļai pacientu bija augsts MDA ar augstākiem rādītājiem pacientiem ar primāru stabilu koronāro sirds slimību. Vairāk nekā pusei pacientu tika konstatēti vidēji smagas vai smagas depresijas simptomi ar augstākiem rādītājiem pacientiem ar atkārtotu stabilu koronāro sirds slimību. Pacientiem ar augstu GPx līmeni un depresiju ir augstāki atkārtotu stabilas koronārās sirds slimības notikumu riski. Paaugstināts MDA līmenis ir riska faktors stabilai koronārajai sirds slimībai kopumā, bet nav saistīts ar depresijas smagumu un atkārtotu stabilas koronārās sirds slimības notikumu varbūtību. Līdz ar to GPx ir nozīmīgāks depresijas un atkārtotu stabilas koronārās sirds slimības notikumu riska faktors.Item Patoloģiskās elektrokardiogrāfiskās atrades biežums un elektrokardiogrāfiskā skrīninga nozīme pirmās klases skolēnu populācijā Latvijā. Promocijas darba kopsavilkums(Rīgas Stradiņa universitāte, 2017) Jubele, Kristīne; Kalējs, Oskars; Lejnieks, AivarsLīdz šim lietotie normālas elektrokardiogrāfiskās atrades izvērtēšanas standarti bērniem tiek balstīti uz Davignona un kolēģu pētījuma datiem, kas ticis veikts pagājušā gadsimta septiņdesmitajos gados. Šajā pētījuma tika iekļauti 2141 bērni. Bērnu elektrokardiogrāfiskais skrīnings Latvijā līdz šim nav veikts, tāpēc agrīna daudzu sirds ritma u. c. patoloģiju diagnostika nav iespējama. Darba mērķis. Noteikt patoloģiskās elektrokardiogrāfiskās atrades biežumu un elektrokardiogrāfiskā skrīninga nozīmi pirmās klases skolēnu populācijā Latvijā. Darba metodes. Nejauši izvēlētās skolās pirmās klases skolniekiem Latvijā tika veiktas elektrokardiogrammas (EKG). EKG analīze tika balstīta uz automātiski veiktiem mērījumiem, šaubu gadījumā mērījumi tika veikti manuāli. Turpmākā izmeklēšana tika izdarīta atbilstoši konstatētajai patoloģijai. Iegūtie dati tika apstrādāti, lietojot Microsoft Excel 2010 un SPSS 20 programmas. Galvenie darba rezultāti. 852 pirmās klases skolniekiem tika veiktas un analizētas EKG. Vidējie EKG parametri pētītajā populācijā bija: sirdsdarbības ātrums – 90,55 (± 13,93) reizes minūtē, PQ intervāls – 131,08 (± 9,04) msec, QRS kompleksa garums – 83,62 (± 9,04) msec, QTc intervāls – 386,93 (± 12,40) msec, QRS kompleksa ass – 70,91 (± 21,19)°, S zoba apmlitūda V1 novadījumā – 10,52 (± 4,74) mm, R zoba amplitūda V5 vai V6 novadījumos, izvēloties augstāko – 17,04 (± 5,33) mm. Pētītajā populācijā pieņemtais kreisā kambara elektrokardiogrāfiskais kritērijs SV1+RV6 > 47 mm tika konstatēts 11 bērniem. Nevienam no viņiem kreisā kambara hipertrofija ehokardiogrāfiski netika konstatēta. Bērnam ar Epsilona vilni EKG labā kambara aritmogēna kardiomiopātija netika apstiprināta. Astoņiem bērniem ar bradikardiju Holtera monitorēšanā netika konstatēta nozīmīga sirdsdarbības palēnināšanās. Tika izskaitļotas EKG percentīļu normas, tās bija atšķirīgas no līdz šim lietotajām. Darba rezultātā tika izveidots 7–8 gadus vecu bērnu EKG izvērtēšanas algoritms. Secinājumi. Veiktā 12 novadījumu EKG izmeklēšana 852 Latvijas pirmās klases skolēniem aptver pietiekami reprezentējamu un informatīvu pētāmās populācijas grupu, kura ļauj veikt statistisko analīzi. Starp izmeklētajiem bērniem bija 438 meitenes un 414 zēni. Patoloģiskā EKG atrade korelē ar to fenotipisko sastopamību vispārējā populācijā. Nevienam bērnam netika konstatētas kanelopātiju pazīmes EKG, kas nozīmē, ka pētītā populācija tomēr bija par mazu šo patoloģiju diagnosticēšanai. Pētījuma gaitā ir izstrādāta elektrokardiogrāfisko normu percentīļu tabula pētāmā vecuma bērniem un iegūtās elektrokardiogrāfisko percentīļu normas atšķiras no līdz šim lietotajām. Darbā izstrādātais tālākās rīcības algoritms var būt noderīgs klīniskajā praksē EKG interpretēšanā un tālākajā rīcībā ģimenes ārstiem un citiem speciālistiem, kuri veic EKG skrīningu bērniem vecumā no 7 līdz 8 gadiem.Item Patoloģiskās elektrokardiogrāfiskās atrades biežums un elektrokardiogrāfiskā skrīninga nozīme pirmās klases skolēnu populācijā Latvijā. Promocijas darbs(Rīgas Stradiņa universitāte, 2017) Jubele, Kristīne; Kalējs, Oskars; Lejnieks, AivarsLīdz šim lietotie normālas elektrokardiogrāfiskās atrades izvērtēšanas standarti bērniem tiek balstīti uz Davignona un kolēģu pētījuma datiem, kas ticis veikts pagājušā gadsimta septiņdesmitajos gados. Šajā pētījuma tika iekļauti 2141 bērni. Bērnu elektrokardiogrāfiskais skrīnings Latvijā līdz šim nav veikts, tāpēc agrīna daudzu sirds ritma u. c. patoloģiju diagnostika nav iespējama. Darba mērķis. Noteikt patoloģiskās elektrokardiogrāfiskās atrades biežumu un elektrokardiogrāfiskā skrīninga nozīmi pirmās klases skolēnu populācijā Latvijā. Darba metodes. Nejauši izvēlētās skolās pirmās klases skolniekiem Latvijā tika veiktas elektrokardiogrammas (EKG). EKG analīze tika balstīta uz automātiski veiktiem mērījumiem, šaubu gadījumā mērījumi tika veikti manuāli. Turpmākā izmeklēšana tika izdarīta atbilstoši konstatētajai patoloģijai. Iegūtie dati tika apstrādāti, lietojot Microsoft Excel 2010 un SPSS 20 programmas. Galvenie darba rezultāti. 852 pirmās klases skolniekiem tika veiktas un analizētas EKG. Vidējie EKG parametri pētītajā populācijā bija: sirdsdarbības ātrums – 90,55 (± 13,93) reizes minūtē, PQ intervāls – 131,08 (± 9,04) msec, QRS kompleksa garums – 83,62 (± 9,04) msec, QTc intervāls – 386,93 (± 12,40) msec, QRS kompleksa ass – 70,91 (± 21,19)°, S zoba apmlitūda V1 novadījumā – 10,52 (± 4,74) mm, R zoba amplitūda V5 vai V6 novadījumos, izvēloties augstāko – 17,04 (± 5,33) mm. Pētītajā populācijā pieņemtais kreisā kambara elektrokardiogrāfiskais kritērijs SV1+RV6 > 47 mm tika konstatēts 11 bērniem. Nevienam no viņiem kreisā kambara hipertrofija ehokardiogrāfiski netika konstatēta. Bērnam ar Epsilona vilni EKG labā kambara aritmogēna kardiomiopātija netika apstiprināta. Astoņiem bērniem ar bradikardiju Holtera monitorēšanā netika konstatēta nozīmīga sirdsdarbības palēnināšanās. Tika izskaitļotas EKG percentīļu normas, tās bija atšķirīgas no līdz šim lietotajām. Darba rezultātā tika izveidots 7–8 gadus vecu bērnu EKG izvērtēšanas algoritms. Secinājumi. Veiktā 12 novadījumu EKG izmeklēšana 852 Latvijas pirmās klases skolēniem aptver pietiekami reprezentējamu un informatīvu pētāmās populācijas grupu, kura ļauj veikt statistisko analīzi. Starp izmeklētajiem bērniem bija 438 meitenes un 414 zēni. Patoloģiskā EKG atrade korelē ar to fenotipisko sastopamību vispārējā populācijā. Nevienam bērnam netika konstatētas kanelopātiju pazīmes EKG, kas nozīmē, ka pētītā populācija tomēr bija par mazu šo patoloģiju diagnosticēšanai. Pētījuma gaitā ir izstrādāta elektrokardiogrāfisko normu percentīļu tabula pētāmā vecuma bērniem un iegūtās elektrokardiogrāfisko percentīļu normas atšķiras no līdz šim lietotajām. Darbā izstrādātais tālākās rīcības algoritms var būt noderīgs klīniskajā praksē EKG interpretēšanā un tālākajā rīcībā ģimenes ārstiem un citiem speciālistiem, kuri veic EKG skrīningu bērniem vecumā no 7 līdz 8 gadiem.Item Second European Cardiac Resynchronisation Therapy Survey (Crt Survey II): Latvian Data Compared to Europe(2020-12-01) Ventiņa, Madara; Kalējs, Oskars; Vikmane, Maija; Ansabergs, Jānis; Ņesterovičs, Nikolajs; Blumbergs, Māris; Kamzola, Ginta; Sakne, Sandis; Ērglis, Andrejs; Lejnieks, Aivars; Dickstein, Kenneth; Linde, Cecilia; Normand, Camilla; Faculty of MedicineThe cardiac resynchronisation therapy (CRT) survey II is a joint initiative between the European Heart Rhythm Association and the Heart Failure Association. It compiles real world data about cardiac resynchronisation therapy in European Society of Cardiology member states. 11 088 patients assigned to implantation of CRT with pacemaker function (CRT-P) or CRT with an incorporated defibrillator (CRT-D) were enrolled in the survey starting 1 October 2015 till 31 December 2016 and for each patient, an electronic case report form (eCRF) was completed. Each participating country had each eCRF data-point benchmarked against the total cohort. In total, 79 patients were included from Latvia. The mean age of patients was 68.1, similar to the total cohort of other ESC member states, and 21.8% of patients were female. Latvian patients compared to other countries more often had permanent atrial fibrillation, NYHA class III and IV, ejection fraction 35 %. CRT-Ds and multipolar lead implantation rates were higher. Peri-procedural complication rates were similarly low in both groups. At discharge, prescribed medication rates were similar but more frequently MRAs, ivabradine and calcium channel blockers were prescribed and slightly less frequently ACE inhibitors/ARBs were prescribed. The CRT survey II is a valuable resource that describes ongoing practice of cardiac resynchronisation therapy around Europe and benchmarking against the total cohort is nationally significant for each participating country.Item Sirds resinhronizācijas iekārtu implantācijas efektivitātes kritēriju izvērtējums pacientiem ar sirds mazspēju Latvijas populācijā. Promocijas darba kopsavilkums(Rīgas Stradiņa universitāte, 2020) Vikmane, Maija; Kalējs, Oskars; Lejnieks, AivarsIevads. Sirds mazspēja (SM) ir viens no galvenajiem mirstības, hospitalizācijas un invaliditātes cēloņiem pasaulē un arī Latvijā. Farmakoloģiskā terapija nereti nav efektīva, jo tā nespēj novērst izveidojušos sirds kambaru nekoordinēto saraušanos. Pielietojot sirds resinhronizācijas terapiju (CRT), tiek nodrošināta saskaņota abu sirds kambaru saraušanās, tādējādi uzlabojot SM prognozi, taču līdz šim nav skaidrs, kādi sākotnējie faktori varētu ietekmēt CRT efektivitāti. Mērķis. Analizēt ārstēšanas norisi un tās efektivitāti ietekmējošos faktorus SM pacientiem ar vidēji smagu un smagu klīnisko gaitu, pielietojot implantējamās sirds resinhronizācijas iekārtas. Metodes. Prospektīvā viena centra pētījumā tika iekļauti 50 pacienti ar SM, kuriem veikta plānveida CRT iekārtas implantācija. CRT efektivitāte noteikta ehokardiogrāfiski (EhoKG), izvērtējot kreisā kambara izsviedes frakcijas (EF) uzlabošanos pēc 12 un 24 mēnešiem. Pacienti tika dalīti divās pamatgrupās, vadoties pēc EhoKG, prospektīvi izvērtētām kreisā kambara izsviedes frakcijas izmaiņām (ΔEF): • ΔEF uzlabošanās ≥ 10% – CRT “atbildētāji”, • ΔEF uzlabošanās < 10% – CRT “neatbildētāji”. Pētījumā analizēti sākotnējie klīniskie, laboratoriskie faktori, elektrokardiogrāfiskie, EhoKG, CRT ierīces programmēto parametru dati un to izmaiņas 12 un 24 mēnešu laikā. Rezultāti. ΔEF uzlabošanās ≥ 10% pēc 24 mēnešiem bija 27 (60,0%) pacientiem. Pēc CRT implantācijas statistiski nozīmīgi samazinājās pacientu hospitalizācija SM dekompensācijas dēļ, uzlabojās SM funkcionālā klase un 6 minūšu iešanas tests, samazinājās nātrijurētisko faktoru vērtība, uzlabojās EhoKG parametri. Pacientiem (n = 27) ar ΔEF ≥ 10% statistiski nozīmīgi novērots augstāks vidējais sistoliskais asinsspiediens (SAS), platāks QRS un lielāka interventrikulāra mehāniskā dissinhronija (IVMD), salīdzinot ar pacientiem (n = 18), kuriem bija ΔEF < 10%, attiecīgi, 131,89 ± 14,73 vs. 117,78 ± 14,37 mm Hg; p = 0,003, 175,15 ± 20,29 vs. 161,22 ± 25,40 ms; p = 0,048, 51,37 ± 9,45 vs. 27,65 ± 13,5 ms; p < 0,001. Pacienti ar Hisa kūlīša kreisā zara pilnu blokādi (HK KZPB) (n = 35) statistiski nozīmīgi biežāk nonāca CRT efektivitātes grupā salīdzinot ar pacientiem, kuriem nebija HK KZPB (n = 10), attiecīgi 26 (96,3%) vs. 1 (3,7%; p < 0,001). Pacienti (n = 21) ar rētu kreisā kambara sienā statistiski nozīmīgi retāk nonāca CRT efektivitātes grupā salīdzinot ar pacientiem (n = 24) bez rētas 7 (25,9%) vs. 20 (74,1%; p = 0,001). Pacienti ar CRT ieprogrammētu kreisā kambara stimulāciju pirms labā kambara (n = 22) statistiski nozīmīgi biežāk nonāca CRT efektivitātes grupā, salīdzinot ar pacientiem (n = 23), kuriem bija ieprogrammēta labā kambara stimulācija pirms kreisās vai sinhrona abu kambaru stimulācija, attiecīgi 17 (63,0%) vs. 10 (37,0%; p = 0,021). Daudzmainīgo analīze norāda, ka nozīmīgākie CRT efektivitāti ietekmējošie faktori bija sākotnēji HK KZPB, nozīmīga IVMD, augstāks SAS. Secinājumi. Vairāk nekā pusei pētījumā iekļauto pacientu tika sasniegta CRT efektivitāte. CRT implantācija ir droša un efektīva SM ārstēšanas metode. Dominējošie prognostiskie CRT efektivitātes parametri sākotnēji ir HK KZPB, IVMD > 50 ms, SAS virs 130 mm Hg.