Browsing by Author "Jēruma, Agita"

Now showing 1 - 5 of 5
  • No Thumbnail Available
    Item
    Chronic Hepatitis C: Biochemical and Immunogenetic Diagnostic Markers for Predicting Efficacy of Etiotrop Therapy. Summary of the Doctoral Thesis
    (Rīga Stradiņš University, 2012) Jēruma, Agita; Vīksna, Ludmila
    Doctoral Thesis „Chronic hepatitis C: biochemical and immunogenetic diagnostic markers for predicting efficacy of etiotrop therapy” is devoted to one of the most topical contemporary problems of infectology in the group of blood born infectious diseases. In spite of essential achievements in the field of the CHC treatment as the result of the implementation of PEG IFN and RBV in a clinical practice, more than one third of the CHC patients infected with the first HCV genotype, prevailing in Europe and Latvia, still fail to get rid of HCV during the first course of the treatment. Up till now a success in the treatment of CHC, doses of medication and its application time have mostly been related to laboratory parameters characterizing the virus – HCV genotype and HCV RNA load before the therapy. Since according to the clinical practice the results of the therapy are associated with characteristics or specificities of every patient, the experts, including us, have focused on evaluation of the HCV patients’ health condition before the start of the CHC therapy. For predicting the efficacy of the treatment in case of CHC, we determined the biochemical, morphological, immunological and immunogenetic parameters that turned out to be very essential. The determination of certain characteristic parameters would allow to prescribe the CHC therapy individually. While by detecting a prevalence of negative prognostic factors, patients could be protected from ineffective, sometimes not advisable and even harmful courses of the treatment. The objective of the study was to find, analyze and specify the biochemical, morphological, immunogenetic and demographic parameters and markers allowing to predict the efficacy of the etiotrop therapy for CHC patients. To achieve the set objective, there were more than two hundred CHC patients enrolled in the study that had received the CHC etiotrop therapy. The patients were divided into groups according to the content of the therapy, i.e., monotherapy or combination therapy, and according to the outcome of the applied therapy. The patients for whom the applied therapy had proven to be effective were named responders, while the group of patients who had failed to clear the HCV - non-responders. The biochemical and immunogenetic parameters of responders and non-responders were compared to evaluate the results. All laboratory investigations and tests were carried out in the accredited and certified laboratories. The statistical analysis of the data was performed, using computerprograms SPSS and Microsoft Office Excel. It was found that the biochemical and immunogenetic factors could affect the outcome of the CHC therapy. The results of the study indicated the correlation between inefficiency of the CHC etiotrop therapy and the following parameters: • demographic parameters of the patients, i.e., older age and male gender; • the presence of fibrotic changes in liver tissues; • the varied blood biochemical parameters of the patients upon the start of the therapy – increased GGT level, elevated glucose, γ globulin, cholesterol, HA and Fe levels. The significant reduction in the CK-18 level was observed after the CHC etiotrop therapy in the patients who had succeeded in clearing the HCV. Furthermore, the elevation of AFP level in the patients that had failed to clear the HCV was observed during the further observation period. The frequency of HLA class II gene alleles was analyzed and higher, if compared with the control group, frequencies of certain alleles and haplotypes in the CHC patients were found. The above mentioned allows to conclude that the biochemical, morphological and immunogenetic status of the CHC patient plays an essential role in the efficacy of the etiotrop therapy. During the study the marker indicating the risk of relapse was found and that marker was elevated (4 times higher than the reference range) ALT acivity before the start of the therapy. It was found that the clearance from the HCV was associated with the reduction in the CK-18 neoepitop level. There was very valuable data obtained confirming that in the CHC patients in Latvia the most frequently found were MHC HLA II class gene alleles DRB1*03, DRB1*05, DRB1*07, DQA1*0201, DQB1*0201-2 and haplotypes DRB1*01/DQB1*0201-2/DQA1*0101. MHC HLA II class gene alleles DRB1*04, DRB1*06, DQA1*0301 and haplotypes DRB1*04/DQB1*0301/DQA1*0301, DRB1*04/DQB1*0302/DQA1*0501 and DRB1*05/DQB1*0601DQA1*/0103 are associated with the efficacy of the PEG IFN+RBV combination therapy in Latvia. Following the above mentioned it can be concluded that for the most effective treatment of the patient an individual and personalized patient’s examination is necessary, based on the pre-therapy examination algorithm designed during the study.
  • No Thumbnail Available
    Item
    Genotype Distribution and Characteristics of Chronic Hepatitis C Infection in Estonia, Latvia, Lithuania, and Ukraine : The RESPOND-C Study
    (2023-09) Jančorienė, Ligita; Rozentāle, Baiba; Tolmane, Ieva; Jēruma, Agita; Salupere, Riina; Buivydienė, Arida; Valantinas, Jonas; Kupčinskas, Limas; Šumskienė, Jolanta; Čiupkevičienė, Eglė; Ambrozaitis, Arvydas; Golubovska, Olga; Moroz, Larysa; Flisiak, Robert; Bondar, Borys; Faculty of Medicine
    Background and objectives: Since 2013, highly effective direct-acting antiviral (DAA) treatment for chronic hepatitis C (CHC) has become available, with cure rates exceeding 95%. For the choice of optimal CHC treatment, an assessment of the hepatitis C virus (HCV) genotype (GT) and liver fibrosis stage is necessary. Information about the distribution of these parameters among CHC patients in Estonia, Latvia, and Lithuania (the Baltic states) and especially in Ukraine is scarce. This study was performed to obtain epidemiologic data regarding CHC GT and fibrosis stage distribution for better planning of resources and prioritization of patients for DAA drug treatment according to disease severity in high-income (the Baltic states) and lower-middle-income (Ukraine) countries. Materials and methods: The retrospective RESPOND-C study included 1451 CHC patients. Demographic and disease information was collected from medical charts for each patient. Results: The most common suspected mode of viral transmission was blood transfusions (17.8%), followed by intravenous substance use (15.7%); however, in 50.9% of patients, the exact mode of transmission was not clarified. In Ukraine (18.4%) and Estonia (26%), transmission by intravenous substance use was higher than in Lithuania (5%) and Latvia (5.3%). Distribution of HCV GT among patients with CHC was as follows: GT1—66.4%; GT3—28.1; and GT2—4.1%. The prevalence of GT1 was the highest in Latvia (84%) and the lowest in Ukraine (63%, p < 0.001). Liver fibrosis stages were distributed as follows: F0—12.2%, F1—26.3%, F2—23.5%, F3—17.1%, and F4—20.9%. Cirrhosis (F4) was more prevalent in Lithuanian patients (30.1%) than in Estonians (8.1%, p < 0.001). Conclusions: This study contributes to the knowledge of epidemiologic characteristics of HCV infection in the Baltic states and Ukraine. The data regarding the patterns of HCV GT and fibrosis stage distribution will be helpful for the development of national strategies to control HCV infection in the era of DAA therapy.
  • No Thumbnail Available
    Item
    Hronisks vīrushepatīts C: bioķīmiskie un imūnģenētiskie diagnostiskie marķieri etioloģiskās terapijas efektivitātes prognozēšanai. Promocijas darba kopsavilkums
    (Rīgas Stradiņa universitāte, 2012) Jēruma, Agita; Vīksna, Ludmila
    Promocijas darbs „Hronisks vīrushepatīts C: bioķīmiskie un imūnģenētiskie diagnostiskie marķieri etioloģiskās terapijas efektivitātes prognozēšanai” ir veltīts vienai no aktuālākajām mūsdienu infektoloģijas problēmām asins transmisīvo slimību grupā. Neskatoties uz būtiskiem sasniegumiem HVHC ārstēšanā, kas gūti pateicoties PEG IFN un RBV ieviešanai klīniskajā praksē, joprojām vairāk kā trešā daļa pacientu, kas ir inficēti ar Eiropā un Latvijā prevalējošo 1.genotipa HCV, nespēj atbrīvoties no vīrusa pirmā terapijas kursa rezultātā. Līdz šim medikamentu devas, to pielietošanas ilgumu un arī HVHC ārstēšanas rezultātu galvenokārt saistīja ar HCV raksturojošiem laboratoriskiem raksturlielumiem, proti, HCV genotipu un HCV RNS slodzi pirms terapijas. Prakse parādīja, ka terapijas rezultāti ir saistīti arī ar indivīda īpatnībām un tādēļ speciālisti, tai skaitā mēs, pievērsās HCV inficēto personu veselības stāvokļa novērtēšanai pirms HVHC ārstēšanas uzsākšanas. Lai prognozētu ārstēšanas efektivitāti HVHC gadījumā, noteicām bioķīmiskos, morfoloģiskos, imunoloģiskos un imūnģenētiskos raksturlielumus, kas izrādījās ļoti būtiski. Konkrētu raksturlielumu noteikšana ļautu individualizēti ordinēt ārstēšanu HVHC pacientiem. Savukārt, konstatējot negatīvas prognozes rādītāju prevalenci, varētu pasargāt pacientus no neefektīvas, bet reizēm pat nevēlamas un/vai kaitīgas terapijas. Darba mērķis bija noteikt, analizēt un noskaidrot konkrētus bioķīmiskos, morfoloģiskos, imūnģenētiskos un demogrāfiskos raksturlielumus un marķierus, kas ļautu prognozēt HVHC pacientiem etiotropās terapijas efektivitāti, gūstot maksimālu labumu pacientiem. Lai realizētu noteikto mērķi, pētījumā bija iekļauti vairāk kā divi simti HVHC pacienti ar HCV, kas saņēma HVHC etiotropo terapiju. Pacienti sadalīti grupās atkarībā no terapijas satura, proti, monoterapijas vai kombinētās terapijas grupa un terapijas rezultāta. Ja terapija bija efektīva, pacientus dēvējām par atbildētājiem, šie bija pacienti, kas terapijas rezultātā atbrīvojas no HCV. Ja pacienti neatbrīvojas no HCV, viņus dēvējām par neatbildētājiem. Darba gaitā savstarpēji tika salīdzināti atbildētāju un neatbildētāju grupu bioķīmiskie un imūnģenētiskie raksturlielumi, kas izmantoti rezultātu novērtēšanā. Visi laboratoriskie izmeklējumi veikti akreditētās un sertificētās laboratorijās. Dati statistiski analizēti izmantojot datorprogrammas SPSS un Microsoft Office Excel. Darba rezultātā noskaidrots, ka bioķīmiskie un imūnģenētiskie faktori var ietekmēt HVHC terapijas rezultātu, iegūtie dati norāda uz saistību starp HVHC etiotropās terapijas neefektivitāti un sekojošiem rādītājiem: pacientu demogrāfiskajiem faktiem, proti, lielāku vecumu un piederību vīriešu dzimumam; izteiktu fibrotisku izmaiņu klātbūtni aknu audos; izmainītiem pacientu bioķīmiskajiem raksturlielumiem uzsākot terapiju – paaugstinātu GGT, augstāku glikozes, γ globulīnu, holesterīna, HS un Fe līmeni. Savukārt noskaidrots, ka pacientiem, kas terapijas rezultātā atbrīvojas no HCV ir konstatēta CK-18 līmeņa samazināšanās. Bez tam pacientiem, kas neatbrīvojas no HCV tālākā novērošanas periodā konstatē AFP līmeņa paaugstināšanos. Darbā veicot HLA II klases gēnu allēļu sastopamības analīzi, konstatēta noteiktu allēļu un haplotipu biežāka sastopamība starp HVHC pacientiem salīdzinot ar kontroles grupu. Viss minētais ļāva secināt, ka HVHC pacientu bioķīmiskajam, morfoloģiskajam un imūnģenētiskajam statusam ir būtiska nozīme etiotropās terapijas efektivitātē. Darba rezultātā noskaidrots marķieris, kas norāda uz slimības recidīva risku un tas ir augsta AlAT aktivitāte, kas četras reizes lielāka par referento intervālu pirms terapijas uzsākšanas. Izrādījās, ka atbrīvošanās no HCV ir saistīta ar CK-18 neoepitopa līmeņa samazināšanos. Ļoti vērtīgi ir dati, kas apliecina, ka starp HVHC pacientiem Latvijā biežāk sastopamas MHC HLA II klases gēnu allēles DRB1*03, DRB1*05, DRB1*07, DQA1*0201, DQB1*0201-2 un haplotipi DRB1*01/DQB1*0201-2/DQA1*0101. Ar kombinētās PEG IFN+RBV terapijas efektivitāti Latvijā saistāmas MHC HLA II klases sekojošas gēnu allēles DRB1*04, DRB1*06, DQA1*0301 un tālāk uzskaitītie haplotipi DRB1*04/DQB1*0301/DQA1*0301, DRB1*04/DQB1*0302/DQA1*0501, DRB*05 /DQB1*0601DQA1*/0103. Balstoties uz augstāk minēto var apgalvot, ka maksimāli efektīvi, lai pacientu ārstētu, pirms terapijas uzsākšanas nepieciešama individualizēta un personalizēta pacientu izmeklēšana, balstīta uz darba gaitā noskaidroto un izveidoto algoritmu.
  • No Thumbnail Available
    Item
    Hronisks vīrushepatīts C: bioķīmiskie un imūnģenētiskie diagnostiskie marķieri etioloģiskās terapijas efektivitātes prognozēšanai. Promocijas darbs
    (Rīgas Stradiņa universitāte, 2012) Jēruma, Agita; Vīksna, Ludmila
    Promocijas darbs „Hronisks vīrushepatīts C: bioķīmiskie un imūnģenētiskie diagnostiskie marķieri etioloģiskās terapijas efektivitātes prognozēšanai” ir veltīts vienai no aktuālākajām mūsdienu infektoloģijas problēmām asins transmisīvo slimību grupā. Neskatoties uz būtiskiem sasniegumiem HVHC ārstēšanā, kas gūti pateicoties PEG IFN un RBV ieviešanai klīniskajā praksē, joprojām vairāk kā trešā daļa pacientu, kas ir inficēti ar Eiropā un Latvijā prevalējošo 1.genotipa HCV, nespēj atbrīvoties no vīrusa pirmā terapijas kursa rezultātā. Līdz šim medikamentu devas, to pielietošanas ilgumu un arī HVHC ārstēšanas rezultātu galvenokārt saistīja ar HCV raksturojošiem laboratoriskiem raksturlielumiem, proti, HCV genotipu un HCV RNS slodzi pirms terapijas. Prakse parādīja, ka terapijas rezultāti ir saistīti arī ar indivīda īpatnībām un tādēļ speciālisti, tai skaitā mēs, pievērsās HCV inficēto personu veselības stāvokļa novērtēšanai pirms HVHC ārstēšanas uzsākšanas. Lai prognozētu ārstēšanas efektivitāti HVHC gadījumā, noteicām bioķīmiskos, morfoloģiskos, imunoloģiskos un imūnģenētiskos raksturlielumus, kas izrādījās ļoti būtiski. Konkrētu raksturlielumu noteikšana ļautu individualizēti ordinēt ārstēšanu HVHC pacientiem. Savukārt, konstatējot negatīvas prognozes rādītāju prevalenci, varētu pasargāt pacientus no neefektīvas, bet reizēm pat nevēlamas un/vai kaitīgas terapijas. Darba mērķis bija noteikt, analizēt un noskaidrot konkrētus bioķīmiskos, morfoloģiskos, imūnģenētiskos un demogrāfiskos raksturlielumus un marķierus, kas ļautu prognozēt HVHC pacientiem etiotropās terapijas efektivitāti, gūstot maksimālu labumu pacientiem. Lai realizētu noteikto mērķi, pētījumā bija iekļauti vairāk kā divi simti HVHC pacienti ar HCV, kas saņēma HVHC etiotropo terapiju. Pacienti sadalīti grupās atkarībā no terapijas satura, proti, monoterapijas vai kombinētās terapijas grupa un terapijas rezultāta. Ja terapija bija efektīva, pacientus dēvējām par atbildētājiem, šie bija pacienti, kas terapijas rezultātā atbrīvojas no HCV. Ja pacienti neatbrīvojas no HCV, viņus dēvējām par neatbildētājiem. Darba gaitā savstarpēji tika salīdzināti atbildētāju un neatbildētāju grupu bioķīmiskie un imūnģenētiskie raksturlielumi, kas izmantoti rezultātu novērtēšanā. Visi laboratoriskie izmeklējumi veikti akreditētās un sertificētās laboratorijās. Dati statistiski analizēti izmantojot datorprogrammas SPSS un Microsoft Office Excel. Darba rezultātā noskaidrots, ka bioķīmiskie un imūnģenētiskie faktori var ietekmēt HVHC terapijas rezultātu, iegūtie dati norāda uz saistību starp HVHC etiotropās terapijas neefektivitāti un sekojošiem rādītājiem: pacientu demogrāfiskajiem faktiem, proti, lielāku vecumu un piederību vīriešu dzimumam; izteiktu fibrotisku izmaiņu klātbūtni aknu audos; izmainītiem pacientu bioķīmiskajiem raksturlielumiem uzsākot terapiju – paaugstinātu GGT, augstāku glikozes, γ globulīnu, holesterīna, HS un Fe līmeni. Savukārt noskaidrots, ka pacientiem, kas terapijas rezultātā atbrīvojas no HCV ir konstatēta CK-18 līmeņa samazināšanās. Bez tam pacientiem, kas neatbrīvojas no HCV tālākā novērošanas periodā konstatē AFP līmeņa paaugstināšanos. Darbā veicot HLA II klases gēnu allēļu sastopamības analīzi, konstatēta noteiktu allēļu un haplotipu biežāka sastopamība starp HVHC pacientiem salīdzinot ar kontroles grupu. Viss minētais ļāva secināt, ka HVHC pacientu bioķīmiskajam, morfoloģiskajam un imūnģenētiskajam statusam ir būtiska nozīme etiotropās terapijas efektivitātē. Darba rezultātā noskaidrots marķieris, kas norāda uz slimības recidīva risku un tas ir augsta AlAT aktivitāte, kas četras reizes lielāka par referento intervālu pirms terapijas uzsākšanas. Izrādījās, ka atbrīvošanās no HCV ir saistīta ar CK-18 neoepitopa līmeņa samazināšanos. Ļoti vērtīgi ir dati, kas apliecina, ka starp HVHC pacientiem Latvijā biežāk sastopamas MHC HLA II klases gēnu allēles DRB1*03, DRB1*05, DRB1*07, DQA1*0201, DQB1*0201-2 un haplotipi DRB1*01/DQB1*0201-2/DQA1*0101. Ar kombinētās PEG IFN+RBV terapijas efektivitāti Latvijā saistāmas MHC HLA II klases sekojošas gēnu allēles DRB1*04, DRB1*06, DQA1*0301 un tālāk uzskaitītie haplotipi DRB1*04/DQB1*0301/DQA1*0301, DRB1*04/DQB1*0302/DQA1*0501, DRB*05 /DQB1*0601DQA1*/0103. Balstoties uz augstāk minēto var apgalvot, ka maksimāli efektīvi, lai pacientu ārstētu, pirms terapijas uzsākšanas nepieciešama individualizēta un personalizēta pacientu izmeklēšana, balstīta uz darba gaitā noskaidroto un izveidoto algoritmu.
  • No Thumbnail Available
    Item
    Towards the Goal of Hepatitis C Elimination in Latvia — Using Patient Survey Results
    (2022-04) Tolmane, Ieva; Rozentāle, Baiba; Ažiņa, Inga; Ķūse, Velga; Jēruma, Agita; Jukšinska, Iveta; Kalniņa, Diāna; Sīmanis, Raimonds; Department of Public Health and Epidemiology; Department of Infectology; Statistics Unit
    The success of global strategies to eliminate hepatitis C as a public threat by 2030 depends on local country-wide activities of all involved stakeholders, the most important being general practitioners (GP) and the entire country population. The opinion of currently diagnosed patients can help stakeholders to plan further actions such as addressing new target groups. Our aim was to determine the experiences, opinions, and attitudes of viral hepatitis C (VHC) patients towards the hepatitis C virus (HCV) infection and corresponding healthcare services in Latvia. Questionnaires were distributed by nurses in hospitals of major cities in Latvia. The survey results highlighted the importance of the role of the general practitioner and time from diagnosis to specialist consultation. The majority of respondents were not aware of VHC symptoms, although they were informed about possible complications such as liver cirrhosis and hepatocellular carcinoma. The major VHC patient pool was not composed of drug users, but people who never used narcotics, highlighting the importance to increase VHC awareness in other risk groups and in the general population. Consequently, targeted VHC screening programmes are essential tools in achieving elimination of HCV infection as a public threat in Latvia. The action plans should be updated regularly aiming to strengthening of the GP role and shortening time to consultation with a specialist.