Browsing by Author "Ķīse, Ligija"
Now showing 1 - 12 of 12
Results Per Page
Sort Options
Item Biofilmu nozīme recidivējoša tonsilīta un paratonsilārā abscesa patoģenēzē un klīniskajā norisē. Promocijas darba kopsavilkums(Rīgas Stradiņa universitāte, 2023) Vīksne (Klagiša), Renāta; Kroiča, Juta; Ķīse, LigijaVispārējā populācijā tonsilīts pēc rinofaringīta un vidusauss iekaisuma ir trešā biežākā infekcija, kuras dēļ pacienti vēršas pie otorinolaringologa. Tonsilīta epizodēm atkārtojoties vairākkārt, akūts tonsilīts pāriet recidivējošā tonsilītā (RT). RT paasinājumu ārstēšanā lieto antibiotikas. Pašlaik kā galvenais noteicošais faktors pacientu atlasē tonsilektomijai tiek izmantots paasinājumu biežums pēdējo trīs gadu laikā. Ja ir septiņas tonsilīta paasinājuma epizodes gada laikā vai piecas tonsilīta paasinājuma epizodes gada laikā divus gadus pēc kārtas, vai trīs tonsilīta paasinājuma epizodes gada laikā trīs gadus pēc kārtas, ir ieteicama tonsilektomija. Tonsilīta recidīvu etiopatoģenēze nav skaidra un tiek aktīvi pētīta. Neefektīvas antibakteriālās terapijas iemesls tiek skaidrots ar baktēriju specifiskiem rezistences mehānismiem, biofilmu veidošanos, antibiotiku nepietiekamu koncentrāciju aukslēju mandeļu audos. RT samazina pacientu dzīves kvalitāti, ir medicīnisks un finansiāls slogs. RT paasinājumi var komplicēties par paratonsilāru abscesu (PTA). Pētījuma mērķis bija identificēt RT un PTA etioloģiskos aģentus aukslēju mandeļu kriptās un parenhīmā, noteikt patogēno baktēriju antibakteriālo rezistenci un spēju veidot biofilmas un izvērtēt to nozīmi RT un PTA patoģenēzē un klīniskajā norisē. Mērķa sasniegšanai tika izveidots pētījuma plāns. Pētījumā tika iekļautas vairākas sadaļas. 1. sadaļas uzdevums bija izvērtēt RT un PTA pacientus, kuriem veikta tonsilektomija. RT grupu veidoja 99 plānveida pacienti, kuriem tonsilektomija veikta plānveida kārtā sakarā ar tonsilīta recidīviem, neskatoties uz atbilstošu antibakteriālo terapiju. PTA pacientu grupu veidoja 29 pacienti, kuriem veikta akūta tonsilektomija PTA drenāžai. 2. sadaļas uzdevums bija izvērtēt aukslēju mandeļu kriptu paraugu precīzāko iegūšanas metodi. Tika izveidota RT pacientu grupa, kas sastāvēja no 25 pacientiem. Šajā sadaļā aukslēju mandeļu kriptu paraugi iegūti divos veidos un salīdzināti iegūtie rezultāti. 3. sadaļas uzdevums bija izvērtēt veselo indivīdu aukslēju mandeļu kriptu mikrobioloģiskos rezultātus. Tika izveidota veselo indivīdu grupa un iekļauts 91 cilvēks – Medicīnas fakultātes studenti bez aukslēju mandeļu patoloģijas. 4. sadaļas uzdevums bija veikt bakterioloģisku novērtēšanu pacientiem pēc tonsilektomijas. Grupā tika iekļauti 16 pacienti, kuriem pirms gada bija RT un tika veikta tonsilektomija. Šiem pacientiem tika veikta klīniska un bakterioloģiska novērtēšana. Katrā sadaļā iekļautajiem pacientiem tika ņemti aukslēju mandeļu kriptu paraugi bakterioloģiskai analīzei, antibakteriālās jutības un biofilmu producēšanas spēju analīzei. Izmeklējumi veikti Rīgas Stradiņa universitātes Bioloģijas un mikrobioloģijas katedras laboratorijā un Paula Stradiņa klīniskās universitātes slimnīcas Bakterioloģijas laboratorijā. Pētījuma gaitā tika izstrādāta un patentēta biopsijas adata aukslēju mandeļu kriptu optimāla parauga iegūšanai. Pētījumā konstatēts, ka RT pacientiem, salīdzinot ar PTA pacientiem un veseliem indivīdiem, bija lielāka mikroorganismu daudzveidība aukslēju mandeļu kriptās, dominējošais patogēns bija S. aureus. RT, PTA pacientiem tika konstatēti biofilmu veidojošie celmi, bet nozīmīga antibakteriālā rezistence netika konstatēta un netika novērota saistība starp biofilmas producēšanas fenotipu un antibakteriālo jutību. Veseliem indivīdiem bez aukslēju mandeļu patoloģijas no aukslēju mandeļu kriptām tika izdalīti klīniski nozīmīgi patogēni (S. aureus, K. pneumoniae, P. aeruginosa) un jutīgi biofilmu producējoši celmi. Veselo indivīdu aukslēju mandeļu kriptas ir nozīmīgs patogēno baktēriju un biofilmu producējošo celmu rezervuārs. Mūsu pētījuma rezultāti apliecina, ka tonsilektomija ir efektīva bakteriālās kolonizācijas novēršanai. Promocijas darbs tika veidots kā rakstu kopa, kas apkopo pētījuma rezultātus. Promocijas darbā iegūtie rezultāti par RT un orālo mikrobiotu ir ar starptautisku nozīmi un satur rekomendācijas izmantošanai klīniskajā praksē.Item Biofilmu nozīme recidivējoša tonsilīta un paratonsilārā abscesa patoģenēzē un klīniskajā norisē. Promocijas darbs(Rīgas Stradiņa universitāte, 2023) Vīksne (Klagiša), Renāta; Kroiča, Juta; Ķīse, LigijaVispārējā populācijā tonsilīts pēc rinofaringīta un vidusauss iekaisuma ir trešā biežākā infekcija, kuras dēļ pacienti vēršas pie otorinolaringologa. Tonsilīta epizodēm atkārtojoties vairākkārt, akūts tonsilīts pāriet recidivējošā tonsilītā (RT). RT paasinājumu ārstēšanā lieto antibiotikas. Pašlaik kā galvenais noteicošais faktors pacientu atlasē tonsilektomijai tiek izmantots paasinājumu biežums pēdējo trīs gadu laikā. Ja ir septiņas tonsilīta paasinājuma epizodes gada laikā vai piecas tonsilīta paasinājuma epizodes gada laikā divus gadus pēc kārtas, vai trīs tonsilīta paasinājuma epizodes gada laikā trīs gadus pēc kārtas, ir ieteicama tonsilektomija. Tonsilīta recidīvu etiopatoģenēze nav skaidra un tiek aktīvi pētīta. Neefektīvas antibakteriālās terapijas iemesls tiek skaidrots ar baktēriju specifiskiem rezistences mehānismiem, biofilmu veidošanos, antibiotiku nepietiekamu koncentrāciju aukslēju mandeļu audos. RT samazina pacientu dzīves kvalitāti, ir medicīnisks un finansiāls slogs. RT paasinājumi var komplicēties par paratonsilāru abscesu (PTA). Pētījuma mērķis bija identificēt RT un PTA etioloģiskos aģentus aukslēju mandeļu kriptās un parenhīmā, noteikt patogēno baktēriju antibakteriālo rezistenci un spēju veidot biofilmas un izvērtēt to nozīmi RT un PTA patoģenēzē un klīniskajā norisē. Mērķa sasniegšanai tika izveidots pētījuma plāns. Pētījumā tika iekļautas vairākas sadaļas. 1. sadaļas uzdevums bija izvērtēt RT un PTA pacientus, kuriem veikta tonsilektomija. RT grupu veidoja 99 plānveida pacienti, kuriem tonsilektomija veikta plānveida kārtā sakarā ar tonsilīta recidīviem, neskatoties uz atbilstošu antibakteriālo terapiju. PTA pacientu grupu veidoja 29 pacienti, kuriem veikta akūta tonsilektomija PTA drenāžai. 2. sadaļas uzdevums bija izvērtēt aukslēju mandeļu kriptu paraugu precīzāko iegūšanas metodi. Tika izveidota RT pacientu grupa, kas sastāvēja no 25 pacientiem. Šajā sadaļā aukslēju mandeļu kriptu paraugi iegūti divos veidos un salīdzināti iegūtie rezultāti. 3. sadaļas uzdevums bija izvērtēt veselo indivīdu aukslēju mandeļu kriptu mikrobioloģiskos rezultātus. Tika izveidota veselo indivīdu grupa un iekļauts 91 cilvēks – Medicīnas fakultātes studenti bez aukslēju mandeļu patoloģijas. 4. sadaļas uzdevums bija veikt bakterioloģisku novērtēšanu pacientiem pēc tonsilektomijas. Grupā tika iekļauti 16 pacienti, kuriem pirms gada bija RT un tika veikta tonsilektomija. Šiem pacientiem tika veikta klīniska un bakterioloģiska novērtēšana. Katrā sadaļā iekļautajiem pacientiem tika ņemti aukslēju mandeļu kriptu paraugi bakterioloģiskai analīzei, antibakteriālās jutības un biofilmu producēšanas spēju analīzei. Izmeklējumi veikti Rīgas Stradiņa universitātes Bioloģijas un mikrobioloģijas katedras laboratorijā un Paula Stradiņa klīniskās universitātes slimnīcas Bakterioloģijas laboratorijā. Pētījuma gaitā tika izstrādāta un patentēta biopsijas adata aukslēju mandeļu kriptu optimāla parauga iegūšanai. Pētījumā konstatēts, ka RT pacientiem, salīdzinot ar PTA pacientiem un veseliem indivīdiem, bija lielāka mikroorganismu daudzveidība aukslēju mandeļu kriptās, dominējošais patogēns bija S. aureus. RT, PTA pacientiem tika konstatēti biofilmu veidojošie celmi, bet nozīmīga antibakteriālā rezistence netika konstatēta un netika novērota saistība starp biofilmas producēšanas fenotipu un antibakteriālo jutību. Veseliem indivīdiem bez aukslēju mandeļu patoloģijas no aukslēju mandeļu kriptām tika izdalīti klīniski nozīmīgi patogēni (S. aureus, K. pneumoniae, P. aeruginosa) un jutīgi biofilmu producējoši celmi. Veselo indivīdu aukslēju mandeļu kriptas ir nozīmīgs patogēno baktēriju un biofilmu producējošo celmu rezervuārs. Mūsu pētījuma rezultāti apliecina, ka tonsilektomija ir efektīva bakteriālās kolonizācijas novēršanai. Promocijas darbs tika veidots kā rakstu kopa, kas apkopo pētījuma rezultātus. Promocijas darbā iegūtie rezultāti par RT un orālo mikrobiotu ir ar starptautisku nozīmi un satur rekomendācijas izmantošanai klīniskajā praksē.Item Centrālās dzirdes traucējumu psihoakustiskie un elektrofizioloģiskie aspekti. Promocijas darba kopsavilkums(Rīgas Stradiņa universitāte, 2014) Raumane, Diāna; Ķīse, Ligija; Logina, InāraPromocijas darbā “Centrālās dzirdes traucējumu psihoakustiskie un elektro-fizioloģiskie aspekti” veikta centrālās dzirdes izpēte. Dzirde ir viena no svarīgākajām funkcijām, kas nepieciešama veiksmīgai komunikācijai un izziņas procesā, tāpēc dzirdes traucējumu diagnosticēšana ir nozīmīga ārstēšanas taktikas izvēlē un līdz ar to dzīves kvalitātes uzlabošanā. Promocijas darbā analizēta centrālās dzirdes funkcija ar psihoakustisko metodi — runas audiometriju un elektrofizioloģisko metodi — dzirdes izraisītajiem garozas potenciāliem, kā arī izvērtēta elektrofizioloģisko mērījumu loma kā objektīva izmeklēšanas metode un tās rezultātu korelācija ar psihoakustisko metodi centrālās dzirdes traucējumu diagnostikā. Centrālās dzirdes funkcijas bojājuma gadījumos sūdzības par dzirdes traucējumiem var būt cilvēkiem ar normālu tonālo audiometriju. Centrālās dzirdes funkcijas diagnostika Latvijā līdz šim bija ierobežota — nebija runas audiometrijai nepieciešamo valodas testu latviešu valodā, kā arī netika veikti dzirdes izraisītie garozas potenciālu izmeklējumi. Centrālās dzirdes funkcijas izvērtēšanai runas audiometriju iesaka veikt dzimtajā valodā. Runas audiometrijai ir ierobežojumi — nepieciešama aktīva pacienta līdzdalība, turklāt tās rezultātu ietekmē kognitīvā funkcija. Tāpēc centrālās dzirdes funkcijas izvērtēšanai tika izmantota elektrofizioloģiskā metode — dzirdes izraisītie garozas potenciāli, kas atspoguļo akustiskā signāla analīzes ātrumu smadzeņu garozā. Darba mērķis bija raksturot centrālās dzirdes funkciju, noteikt centrālās dzirdes bojājuma psihoakustiskos un elektrofizioloģiskos kritērijus, izvērtēt medikamentozās terapijas ietekmi uz centrālo dzirdes funkciju pacientiem ar centrālās dzirdes traucējumiem. Viens no darba uzdevumiem bija izveidot valodas materiālu runas audiometrijai, veicot pārbaudes kontrolgrupas dalībniekiem ar normālu dzirdi. Izveidotie runas testi tika izmantoti runas uztveres sliekšņa un dihotiskās runas uztveres noteikšanai pacientiem ar dzirdes traucējumiem. Visiem pētījuma dalībniekiem veica dzirdes izraisīto garozas potenciālu mērījumus. Pacientu grupu pētījuma dalībniekus ārstēja medikamentozi, pēc tam atkārtoti veica dzirdes izraisīto garozas potenciālu izmeklējumus. Pētījumā analizēti mērījumu rezultāti 60 pacientiem ar dzirdes traucējumiem un 30 kontrolgrupas dalībniekiem ar normālu dzirdi. Pētījuma sākuma posmā tika izstrādāti runas testi latviešu valodā — 15 teikumu testi, katrā no tiem pa 13 teikumiem, un divu veidu dihotiskās runas uztveres testi — 13 ciparu vārdu pāri un 16 lietvārdu pāri. Ar teikumu testiem noteica runas uztveres slieksni maskējošā troksnī un bez tā. Runas uztveres sliekšņa starpība ar runas uztveres slieksni troksnī kontrolgrupas indivīdiem bija līdz 5 decibeliem, pacientu grupās — augstāka par 10 decibeliem. Dihotiskās runas uztvere pacientu grupās bija statistiski ticami vājāka — 47–69 % pie labās auss pārsvara 19–25 %, salīdzinot ar kontrolgrupu attiecīgi — 90–97 % un vidēji 8 %. Dihotisko ciparu vārdu uztveres rādītāji bija augstāki nekā dihotisko vārdu uztvere visiem pētījuma dalībniekiem, kas liecina par kognitīvo faktoru ietekmi centrālās dzirdes procesā. Dzirdes izraisīto garozas potenciālu komponentu latences atspoguļo garozas neironu ģenerētās uzbudināmības ātrumu. Dzirdes izraisīto garozas potenciālu komponentu P1, N1, P2, N2, P3 latences un amplitūdas cilvēkiem ar normālu dzirdi un pacientiem ar dzirdes traucējumiem atšķīrās gan pēc stimula intensitātes, klausoties maskējošā troksnī un bez tā, kā arī klausoties uzmanīgi vai pasīvi, gan arī pēc aktīvo elektrodu novietojuma uz skalpa. Klausoties signālu troksnī, komponentu latences statistiski ticami pagarinājās visiem pētījuma dalībniekiem, bet ievērojami — pacientu grupās komponentam P3. Elektrofizioloģisko un psihoakustisko mērījumu rezultāti atklāja, ka starp komponenta P3 latenci un dihotiskās runas uztveri pastāv korelācija visām pētījuma grupām: saīsinoties P3 latencei, dihotisko ciparu vārdu uztvere uzlabojās, kas apliecina komponenta P3 latenci kā diagnostisku kritēriju centrālās dzirdes traucējumu noteikšanā. Pēc ROC līkņu analīzes tika noteiktas robežvērtības, sensitivitāte un specifiskums kontrolgrupas un abu pacientu grupu dzirdes izraisīto garozas potenciālu komponentu latenču rezultātiem. Augstāko sensitivitāti uzrādīja dzirdes izraisīto garozas potenciālu komponentu P3 un N2 latences, kuru robežvērtības attiecīgi 304,77 ms (pie 95% sensitivitātes un 99% specifiskuma) un N2 — 220,23 ms (pie 90 % sensitivitātes un 98 % specifiskuma). Pagaidām nav vienotu starptautisku vadlīniju centrālās dzirdes traucējumu medikamentozai ārstēšanai. Atklājumi liecina, ka centrālās dzirdes funkcijā piedalās garozas GABA^A, holīnerģisko un glutamāterģisko receptoru atkarīgo neironu sinapses, tāpēc pacientiem tika ordinēts medikamentozās terapijas kurss ar nicergolīnu un pramiracetamu, kas uzlabo impulsu pārvadīšanu šajās sinapsēs, kā arī veicina neirometabolismu. Pēc medikamentozās terapijas pacientiem statistiski ticami saīsinājās komponenta P3 latences, kā arī uzlabojās dihotiskās runas uztveres rādītāji. Mūsu pētījuma rezultāti liecina, ka medikamenti labvēlīgi ietekmēja centrālās dzirdes funkciju. Mūsu pētījuma rezultāti liecina, ka par centrālās dzirdes traucējumu kritērijiem uzskatāms paaugstināts runas uztveres slieksnis salīdzinājumā ar to troksnī vairāk par 5 decibeliem, dihotiskās runas uztvere mazāka par 90 %, labās auss pārsvars lielāks par 8 % un pagarināta dzirdes izraisīto garozas potenciālu komponenta P3 latence troksnī salīdzinājumā ar mērījumu bez trokšņa, kā arī pārsniegtas komponentu P1, N1, P2, N2 latenču raksturīgās robežvērtības. Darbā izstrādāta un patentēta metode centrālu dzirdes traucējumu diagnos-ticēšanai, izmantojot oriģinālus runas uztveres sliekšņa teikumu testus un dihotiskās runas uztveres testus, kā arī dzirdes izraisītos garozas potenciālus. Promocijas darbs uzrakstīts latviešu valodā. Kopējais darba apjoms ir 156 lappuses (bez pielikumiem), analītiski ilustratīvais materiāls izkārtots 18 tabulās, 37 attēlos, trīs pielikumos. Literatūras sarakstā ietverti 290 izmantoto darbu nosaukumi.Item Centrālās dzirdes traucējumu psihoakustiskie un elektrofizioloģiskie aspekti. Promocijas darbs(Rīgas Stradiņa universitāte, 2014) Raumane, Diāna; Ķīse, Ligija; Logina, InāraPromocijas darbā “Centrālās dzirdes traucējumu psihoakustiskie un elektro-fizioloģiskie aspekti” veikta centrālās dzirdes izpēte. Dzirde ir viena no svarīgākajām funkcijām, kas nepieciešama veiksmīgai komunikācijai un izziņas procesā, tāpēc dzirdes traucējumu diagnosticēšana ir nozīmīga ārstēšanas taktikas izvēlē un līdz ar to dzīves kvalitātes uzlabošanā. Promocijas darbā analizēta centrālās dzirdes funkcija ar psihoakustisko metodi — runas audiometriju un elektrofizioloģisko metodi — dzirdes izraisītajiem garozas potenciāliem, kā arī izvērtēta elektrofizioloģisko mērījumu loma kā objektīva izmeklēšanas metode un tās rezultātu korelācija ar psihoakustisko metodi centrālās dzirdes traucējumu diagnostikā. Centrālās dzirdes funkcijas bojājuma gadījumos sūdzības par dzirdes traucējumiem var būt cilvēkiem ar normālu tonālo audiometriju. Centrālās dzirdes funkcijas diagnostika Latvijā līdz šim bija ierobežota — nebija runas audiometrijai nepieciešamo valodas testu latviešu valodā, kā arī netika veikti dzirdes izraisītie garozas potenciālu izmeklējumi. Centrālās dzirdes funkcijas izvērtēšanai runas audiometriju iesaka veikt dzimtajā valodā. Runas audiometrijai ir ierobežojumi — nepieciešama aktīva pacienta līdzdalība, turklāt tās rezultātu ietekmē kognitīvā funkcija. Tāpēc centrālās dzirdes funkcijas izvērtēšanai tika izmantota elektrofizioloģiskā metode — dzirdes izraisītie garozas potenciāli, kas atspoguļo akustiskā signāla analīzes ātrumu smadzeņu garozā. Darba mērķis bija raksturot centrālās dzirdes funkciju, noteikt centrālās dzirdes bojājuma psihoakustiskos un elektrofizioloģiskos kritērijus, izvērtēt medikamentozās terapijas ietekmi uz centrālo dzirdes funkciju pacientiem ar centrālās dzirdes traucējumiem. Viens no darba uzdevumiem bija izveidot valodas materiālu runas audiometrijai, veicot pārbaudes kontrolgrupas dalībniekiem ar normālu dzirdi. Izveidotie runas testi tika izmantoti runas uztveres sliekšņa un dihotiskās runas uztveres noteikšanai pacientiem ar dzirdes traucējumiem. Visiem pētījuma dalībniekiem veica dzirdes izraisīto garozas potenciālu mērījumus. Pacientu grupu pētījuma dalībniekus ārstēja medikamentozi, pēc tam atkārtoti veica dzirdes izraisīto garozas potenciālu izmeklējumus. Pētījumā analizēti mērījumu rezultāti 60 pacientiem ar dzirdes traucējumiem un 30 kontrolgrupas dalībniekiem ar normālu dzirdi. Pētījuma sākuma posmā tika izstrādāti runas testi latviešu valodā — 15 teikumu testi, katrā no tiem pa 13 teikumiem, un divu veidu dihotiskās runas uztveres testi — 13 ciparu vārdu pāri un 16 lietvārdu pāri. Ar teikumu testiem noteica runas uztveres slieksni maskējošā troksnī un bez tā. Runas uztveres sliekšņa starpība ar runas uztveres slieksni troksnī kontrolgrupas indivīdiem bija līdz 5 decibeliem, pacientu grupās — augstāka par 10 decibeliem. Dihotiskās runas uztvere pacientu grupās bija statistiski ticami vājāka — 47–69 % pie labās auss pārsvara 19–25 %, salīdzinot ar kontrolgrupu attiecīgi — 90–97 % un vidēji 8 %. Dihotisko ciparu vārdu uztveres rādītāji bija augstāki nekā dihotisko vārdu uztvere visiem pētījuma dalībniekiem, kas liecina par kognitīvo faktoru ietekmi centrālās dzirdes procesā. Dzirdes izraisīto garozas potenciālu komponentu latences atspoguļo garozas neironu ģenerētās uzbudināmības ātrumu. Dzirdes izraisīto garozas potenciālu komponentu P1, N1, P2, N2, P3 latences un amplitūdas cilvēkiem ar normālu dzirdi un pacientiem ar dzirdes traucējumiem atšķīrās gan pēc stimula intensitātes, klausoties maskējošā troksnī un bez tā, kā arī klausoties uzmanīgi vai pasīvi, gan arī pēc aktīvo elektrodu novietojuma uz skalpa. Klausoties signālu troksnī, komponentu latences statistiski ticami pagarinājās visiem pētījuma dalībniekiem, bet ievērojami — pacientu grupās komponentam P3. Elektrofizioloģisko un psihoakustisko mērījumu rezultāti atklāja, ka starp komponenta P3 latenci un dihotiskās runas uztveri pastāv korelācija visām pētījuma grupām: saīsinoties P3 latencei, dihotisko ciparu vārdu uztvere uzlabojās, kas apliecina komponenta P3 latenci kā diagnostisku kritēriju centrālās dzirdes traucējumu noteikšanā. Pēc ROC līkņu analīzes tika noteiktas robežvērtības, sensitivitāte un specifiskums kontrolgrupas un abu pacientu grupu dzirdes izraisīto garozas potenciālu komponentu latenču rezultātiem. Augstāko sensitivitāti uzrādīja dzirdes izraisīto garozas potenciālu komponentu P3 un N2 latences, kuru robežvērtības attiecīgi 304,77 ms (pie 95% sensitivitātes un 99% specifiskuma) un N2 — 220,23 ms (pie 90 % sensitivitātes un 98 % specifiskuma). Pagaidām nav vienotu starptautisku vadlīniju centrālās dzirdes traucējumu medikamentozai ārstēšanai. Atklājumi liecina, ka centrālās dzirdes funkcijā piedalās garozas GABA^A, holīnerģisko un glutamāterģisko receptoru atkarīgo neironu sinapses, tāpēc pacientiem tika ordinēts medikamentozās terapijas kurss ar nicergolīnu un pramiracetamu, kas uzlabo impulsu pārvadīšanu šajās sinapsēs, kā arī veicina neirometabolismu. Pēc medikamentozās terapijas pacientiem statistiski ticami saīsinājās komponenta P3 latences, kā arī uzlabojās dihotiskās runas uztveres rādītāji. Mūsu pētījuma rezultāti liecina, ka medikamenti labvēlīgi ietekmēja centrālās dzirdes funkciju. Mūsu pētījuma rezultāti liecina, ka par centrālās dzirdes traucējumu kritērijiem uzskatāms paaugstināts runas uztveres slieksnis salīdzinājumā ar to troksnī vairāk par 5 decibeliem, dihotiskās runas uztvere mazāka par 90 %, labās auss pārsvars lielāks par 8 % un pagarināta dzirdes izraisīto garozas potenciālu komponenta P3 latence troksnī salīdzinājumā ar mērījumu bez trokšņa, kā arī pārsniegtas komponentu P1, N1, P2, N2 latenču raksturīgās robežvērtības. Darbā izstrādāta un patentēta metode centrālu dzirdes traucējumu diagnos-ticēšanai, izmantojot oriģinālus runas uztveres sliekšņa teikumu testus un dihotiskās runas uztveres testus, kā arī dzirdes izraisītos garozas potenciālus. Promocijas darbs uzrakstīts latviešu valodā. Kopējais darba apjoms ir 156 lappuses (bez pielikumiem), analītiski ilustratīvais materiāls izkārtots 18 tabulās, 37 attēlos, trīs pielikumos. Literatūras sarakstā ietverti 290 izmantoto darbu nosaukumi.Item Neirohumorālās inervācijas un neirogēnā iekaisuma loma deguna un aizdegunes gļotādā pacientiem ar izolētu aizdegunes tecēšanas sindromu. Promocijas darba kopsavilkums(Rīgas Stradiņa universitāte, 2018) Sumeraga, Gunta; Pilmane, Māra; Ķīse, LigijaAizdegunes tecēšana kā simptoms ir sastopama daudzu saslimšanu gadījumā, piemēram, akūta un hroniska rinīta, rinosinusīta, alerģsiska rinīta, gastroezofagālā refluksa gadījumā, tomēr praksē ir sastopami pacienti, kuriem ir konstatēts, ka nav minēto saslimšanu, bet ilgstoši saglabājas sūdzības par pastiprinātiem gļotainiem izdalījumiem aizdegunē, kairinājumu, svešķermeņa sajūtu aizdegunē, nespecifisku kairinošu klepu. Arī apskatē, rinoskopijas un nazofaringoskopijas laikā, šie gļotainie izdalījumi ir redzami. Parasti šiem pacientiem nav terapeitiska efekta uz empīriski nozīmētiem medikamentiem, tādiem kā deguna aerosoli, kas satur topiskos steroīdus, antihistamīniem un protonu sūkņu inhibitoriem. Izolēta aizdegunes sindroma etioloģija un patoģenēze ir neskaidra, šis sindroms pasliktina pacientu dzīves kvalitāti, tādēļ aktuāls ir jautājums par šī sindroma izpēti etioloģiskās un patoģenētiskās terapijas izstrādei. Šī pētījuma mērķis bija noteikt neirohumorālās inervācijas un neirogēnā iekaisuma nozīmi deguna un aizdegunes gļotādā pacientiem ar izolētu aizdegunes tecēšanas sindromu, nosakot neiropeptīdu, citokīnu, apoptozes un audu remodelācijas marķierus un to sadalījumu deguna un aizdegunes gļotādas audos. Mērķa izpildei tika izveidotas divas grupas, katrā pa 20 cilvēkiem. Kontroles grupu veidojām no plānveida pacientiem, kuriem nebija sūdzību par pastiprinātiem izdalījumiem aizdegunē un kuriem apskatē netika konstatēti izdalījumi aizdegunē. Pētāmo grupu veidoja pacienti ar izolētu aizdegunes tecēšanas sindromu, kuriem sūdzības par pastiprinātiem izdalījumiem aizdegunē, kamola sajūtu, diskomfortu aizdegunē bija vismaz sešus mēnešus un nazofaringoskopijas laikā tika konstatēti pastiprināti izdalījumi aizdegunē, kā arī izmeklējot netika konstatētas nedz alerģijas (saskaņā ar alergologa konsultāciju, kuras laikā veikti ādas testi, kopīgā IgE noteikšana asins serumā), nedz deguna blakusdobumu iekaisumi (apstiprināts datortomogrāfijas izmeklējumā aksiālā un koronārā plaknē), nedz gastroezofageālā refluksa slimība (saskaņā ar gastroenterologa konsultāciju, fibrogastroskopijas izmeklējumu). Visiem pacientiem ar izolētu aizdegunes tecēšanas sindromu, kuri tika iekļauti pētāmajā grupā, nebija terapeitiska efekta uz iepriekš empīriski nozīmētiem medikamentiem, proti, topiskos steroīdus saturošiem deguna aerosoliem, protonu sūkņu inhibitoriem un antihistamīniem. Katrai grupai tika ņemtas biopsijas no deguna apakšējās gliemežnīcas vidējās daļas un aizdegunes velves. Iegūtie audu paraugi tika apstrādāti RSU Anatomijas un antropoloģijas institūta Morfoloģijas laboratorijā, kur tie tika krāsoti ar hematoksilīnu un eozīnu rutīnas histoloģiskās ainas izvērtēšanai un ar imūnhistoķīmiskām metodēm neiropeptīdu analīzei. Dati tika uzskaitīti ar puskvantitatīvo metodi, bet statistikas analīzei izmantotas neparametriskās metodes. Pacientiem, salīdzinot ar kontroles grupu, deguna un aizdegunes audos rutīnas histoloģiskajā ainā vēroja izteiktu hroniska aktīva nespecifiska iekaisuma ainu, bet imūnhistoloģiskajā audu krāsojumā vēroja statistiski ticami lielāku PGP 9.5, hromogranīna A, VIP, NPY, kalcitonīna gēnam radniecīgā peptīda, kaspāzes, NFkB, TNFα un beta defensīna atradi. Šie dati liecina par hronisku aktīvu iekaisumu, neiroendokrīnās inervācijas pastiprināšanos, parasimpātiskās nervu sistēmas aktivāciju, interleikīna 6 un interleikīna 10 iesaisti iekaisuma regulācijā, apoptozi un audu remodelāciju deguna un aizdegunes gļotādā izolēta aizdegunes tecēšanas sindroma gadījumā.Item Neirohumorālās inervācijas un neirogēnā iekaisuma loma deguna un aizdegunes gļotādā pacientiem ar izolētu aizdegunes tecēšanas sindromu. Promocijas darbs(Rīgas Stradiņa universitāte, 2018) Sumeraga, Gunta; Pilmane, Māra; Ķīse, LigijaAizdegunes tecēšana kā simptoms ir sastopama daudzu saslimšanu gadījumā, piemēram, akūta un hroniska rinīta, rinosinusīta, alerģsiska rinīta, gastroezofagālā refluksa gadījumā, tomēr praksē ir sastopami pacienti, kuriem ir konstatēts, ka nav minēto saslimšanu, bet ilgstoši saglabājas sūdzības par pastiprinātiem gļotainiem izdalījumiem aizdegunē, kairinājumu, svešķermeņa sajūtu aizdegunē, nespecifisku kairinošu klepu. Arī apskatē, rinoskopijas un nazofaringoskopijas laikā, šie gļotainie izdalījumi ir redzami. Parasti šiem pacientiem nav terapeitiska efekta uz empīriski nozīmētiem medikamentiem, tādiem kā deguna aerosoli, kas satur topiskos steroīdus, antihistamīniem un protonu sūkņu inhibitoriem. Izolēta aizdegunes sindroma etioloģija un patoģenēze ir neskaidra, šis sindroms pasliktina pacientu dzīves kvalitāti, tādēļ aktuāls ir jautājums par šī sindroma izpēti etioloģiskās un patoģenētiskās terapijas izstrādei. Šī pētījuma mērķis bija noteikt neirohumorālās inervācijas un neirogēnā iekaisuma nozīmi deguna un aizdegunes gļotādā pacientiem ar izolētu aizdegunes tecēšanas sindromu, nosakot neiropeptīdu, citokīnu, apoptozes un audu remodelācijas marķierus un to sadalījumu deguna un aizdegunes gļotādas audos. Mērķa izpildei tika izveidotas divas grupas, katrā pa 20 cilvēkiem. Kontroles grupu veidojām no plānveida pacientiem, kuriem nebija sūdzību par pastiprinātiem izdalījumiem aizdegunē un kuriem apskatē netika konstatēti izdalījumi aizdegunē. Pētāmo grupu veidoja pacienti ar izolētu aizdegunes tecēšanas sindromu, kuriem sūdzības par pastiprinātiem izdalījumiem aizdegunē, kamola sajūtu, diskomfortu aizdegunē bija vismaz sešus mēnešus un nazofaringoskopijas laikā tika konstatēti pastiprināti izdalījumi aizdegunē, kā arī izmeklējot netika konstatētas nedz alerģijas (saskaņā ar alergologa konsultāciju, kuras laikā veikti ādas testi, kopīgā IgE noteikšana asins serumā), nedz deguna blakusdobumu iekaisumi (apstiprināts datortomogrāfijas izmeklējumā aksiālā un koronārā plaknē), nedz gastroezofageālā refluksa slimība (saskaņā ar gastroenterologa konsultāciju, fibrogastroskopijas izmeklējumu). Visiem pacientiem ar izolētu aizdegunes tecēšanas sindromu, kuri tika iekļauti pētāmajā grupā, nebija terapeitiska efekta uz iepriekš empīriski nozīmētiem medikamentiem, proti, topiskos steroīdus saturošiem deguna aerosoliem, protonu sūkņu inhibitoriem un antihistamīniem. Katrai grupai tika ņemtas biopsijas no deguna apakšējās gliemežnīcas vidējās daļas un aizdegunes velves. Iegūtie audu paraugi tika apstrādāti RSU Anatomijas un antropoloģijas institūta Morfoloģijas laboratorijā, kur tie tika krāsoti ar hematoksilīnu un eozīnu rutīnas histoloģiskās ainas izvērtēšanai un ar imūnhistoķīmiskām metodēm neiropeptīdu analīzei. Dati tika uzskaitīti ar puskvantitatīvo metodi, bet statistikas analīzei izmantotas neparametriskās metodes. Pacientiem, salīdzinot ar kontroles grupu, deguna un aizdegunes audos rutīnas histoloģiskajā ainā vēroja izteiktu hroniska aktīva nespecifiska iekaisuma ainu, bet imūnhistoloģiskajā audu krāsojumā vēroja statistiski ticami lielāku PGP 9.5, hromogranīna A, VIP, NPY, kalcitonīna gēnam radniecīgā peptīda, kaspāzes, NFkB, TNFα un beta defensīna atradi. Šie dati liecina par hronisku aktīvu iekaisumu, neiroendokrīnās inervācijas pastiprināšanos, parasimpātiskās nervu sistēmas aktivāciju, interleikīna 6 un interleikīna 10 iesaisti iekaisuma regulācijā, apoptozi un audu remodelāciju deguna un aizdegunes gļotādā izolēta aizdegunes tecēšanas sindroma gadījumā.Item Psychoacoustical and Electrophysiological Aspects of Central Auditory Disorder. Summary of the Doctoral Thesis(Rīga Stradiņš University, 2014) Raumane, Diāna; Ķīse, Ligija; Logina, InāraIn this thesis work central auditory processing is analyzed by psychoacoustic method — speech audiometry and electrophysiological method — cortical auditory evoked potentials. Implication of electrophysiological measures as objective investigation method and correlating with psychoacoustic method in diagnostics of central auditory processing is evaluated. In this thesis work central auditory processing is analyzed by psychoacoustic method — speech audiometry and electrophysiological method — cortical auditory evoked potentials. Implication of electrophysiological measures as objective investigation method and correlating with psychoacoustic method in diagnostics of central auditory processing is evaluated. In the case of auditory processing disorder people with normal tonal audiometry could complain about hearing disorders. Until now diagnostics of central auditory function in Latvia was restricted — there are no speech tests for speech audiometry in Latvian, moreover, cortical auditory evoked potentials hadn’t investigated. Speech audiometry is recommended to perform in native language. Speech audiometry has some restrictions. It requires active collaboration with patient and the result is influenced by cognitive function. Therefore to evaluate central auditory processing cortical auditory evoked potentials were recorded to investigate the speed of analyses of acoustical signal in the brain cortex. The aim of present thesis was to characterize central auditory function, determine the psychoacoustic and electrophysiological criteria for central auditory disorder, and evaluate effect of medical therapy on the central auditory function in patients with central auditory disorders. One of this thesis work tasks was to create speech material for speech audiometry. Speech tests were approbated in the control group participants with normal hearing. Then created speech tests were used for recognizing speech reception threshold and dichotic speech recognition for patents with auditory disorder. For all of participants were performed cortical auditory evoked potential recordings. Patients received medical therapy, after that cortical auditory evoked potential measures were performed again. In this thesis results of measures of 60 patients with auditory disorders and 30 control group participant were analyzed. In the first stage of the thesis speech tests were created in Latvian — 15 sentence tests, 13 sentences contain every of them, and two types of dichotic speech recognition tests — 13 pairs of dichotic digits and 16 pairs of dichotic words. Speech recognition threshold in masking noise and without noise was determined by sentence tests. The difference between them in controls was under 5 decibels, in patients groups above 10 decibels. Dichotic speech recognition in patient groups was statistically significant lower 47–69 % and right ear advantage 19–25 % in comparison with control group respective 90–97 % and 8 %. Dichotic digit recognition results were higher in all groups that give evidence about the role of cognitive factors in the central auditory processing. Cortical auditory evoked potential’s latencies reflect speed generation excitability by cortex neurons. Cortical auditory evoked potential’s component P1, N1, P2, N2, P3 recordings were statistically significant different. They were dependent from intensity and frequencies of stimuli, presence of masking noise, listening manner — active or passive and position of electrodes on the scalp. While listening signal in noise potential component latencies were prolonged for all subjects, but significantly — in patients groups and for component P3. Results of psychoacoustic and electro-physiological measurements revealed that correlation between latency of component P3 and dichotic speech recognition exists in all participant groups: when P3 latency grows down dichotic digit recognition improves. It confirms that P3 latency as a diagnostic criterion in investigation of central auditory disorders. Based on analyses of ROC curves of the results from control and patient subjects, border values, sensitivity and specificity of cortical auditory evoked potential component latencies were established. The highest sensitivity showed component P3 and N2 latencies. Their border values respectively 304.77 ms (at 95% sensitivity and 99% specifity) and N2 — 220.23 ms (at 90 % sensitivity and 98 % specifity). There are still no known international guidelines for medical treatment of central auditory disorders. Based on previous research that GABA^A, cholinergic and glutamacid receptor dependent neuronal synapses are involved in central auditory processing, medical therapy with nicergolin and pramiracetam, which improves neurometabol processes and speed of impulses in these synapses, was described for patient group participants. After medical therapy significantly were shortened component P3 latencies and improved dichotic speech recognition. Our results suggest that medications beneficially influenced central auditory processing. Our results suggest that as the criteria of central auditory disorders could be considered speech recognition threshold in noise than without noise more higher than 5 decibels, dichotic speech recognition lower than 90 %, right ear advantage more than 8 % and prolonged cortical auditory evoked potential component P3 latency in noise in comparison with recording without noise and prolonged border values of cortical auditory evoked potentials P1, N1, P2, N2. During thesis work created and patented method for diagnosing central auditory processing disorders, using original speech recognition sentence and dichotic speech tests and cortical auditory evoked potentials. The thesis work is written in Latvian. Common value of work is 156 pages, illustrative analytical material in 18 tables, 37 figures and 3 attachments. In the list of references there are 290 titles.Item Role of Biofilms in Pathogenesis and Clinical Course of Recurrent Tonsillitis and Peritonsillar Abscess. Summary of the Doctoral Thesis(Rīga Stradiņš University, 2023) Vīksne (Klagiša), Renāta; Kroiča, Juta; Ķīse, LigijaAfter nasopharyngitis and otitis media tonsillitis is the 3rd most common infection that requires patients to see an otorhinolaryngologist. When episodes of tonsillitis recur, acute tonsillitis diagnosis turns into recurrent tonsillitis (RT). Exacerbations of RT are treated with antibiotics. Currently, the frequency of exacerbations in the last 3 years is used as the main determining factor in the selection of patients for elective tonsillectomy. If there are 7 episodes of tonsillitis in a year, or 5 episodes of tonsillitis in a year for 2 consecutive years, or 3 episodes of tonsillitis in a year for 3 consecutive years, tonsillectomy is recommended. The etiopathogenesis of RT is not clear and is being actively studied. The reason for ineffective antibacterial therapy is explained by specific resistance mechanisms of bacteria, formation of biofilms, insufficient concentration of antibiotics in tonsillar tissue. RT reduces patients` quality of life and is a medical and a financial burden. During exacerbation of RT a peritonsillar abscess (PTA) as a complication may develop. Therefore, the aim of the study was to identify the etiological agents of RT and PTA in tonsil crypts and parenchyma samples, to determine antibacterial resistance and biofilm formation capacity of pathogenic bacteria, and to evaluate their importance in the pathogenesis and clinical course of RT and PTA. The study included several parts: 1st part was dedicated for evaluating RT and PTA patients undergoing tonsillectomy. The RT group consisted of 99 patients who underwent planned tonsillectomy due to RT despite appropriate antibacterial therapy. The PTA patient group consisted of 29 patients who underwent acute tonsillectomy for drainage of peritonsillar abscess. The objective of 2nd part was to evaluate the most accurate method of obtaining samples from tonsillar crypts. The study group of 25 patients with RT was created. In this part, tonsillar crypt samples were obtained in 2 ways and the results were compared. The objective of 3rd part was to evaluate the microbiological results of tonsillar crypt sample of healthy individuals. A group of healthy individuals without tonsillar pathology consisted of 91 participants – students of Medical Faculty of Rīga Stradiņš University. In 4th part a bacteriological evaluation of post-tonsillectomy patients was performed. The group consisted of 16 patients who previously had RT and had a tonsillectomy performed a year ago. These patients were subjected to clinical and bacteriological evaluation. During each part tonsillar crypt samples were taken for bacteriological analysis, antibacterial sensitivity and biofilm production capacity of isolated strains was assessed. The examinations were carried out in the laboratory of the Biology and Microbiology Department of Rīga Stradiņš University and the Laboratory of Bacteriology of the Pauls Stradiņš Clinical University Hospital. During the study a biopsy needle was developed and patented for obtaining an optimal sample of tonsillar crypts. The study found that RT patients, compared to PTA patients and healthy individuals, had a higher diversity of microorganisms in the tonsillar crypts, the predominant pathogen being S. aureus. Biofilm forming strains were detected in RT, PTA patients, but no significant antibacterial resistance was detected and no relationship between the biofilm producing phenotype and antibacterial sensitivity was observed. Clinically relevant pathogens (S. aureus, K. pneumoniae, P. aeruginosa) and susceptible biofilm producing strains were isolated from tonsillar crypts of healthy individuals without tonsillar pathology. The tonsillar crypts of healthy individuals are an important reservoir of pathogenic bacteria and biofilm producing strains. The results of our study confirm that tonsillectomy is effective in preventing bacterial colonization. The thesis is presented as a unifying material of peer-review publications, it summarizes the results of the research. The obtained results on RT and oral microbiota are of international importance and contain recommendations for use in clinical practice.Item S. aureus and K. pneumoniae on the Surface and within Core of Tonsils in Adults with Recurrent Tonsillitis(2021-09-27) Klagiša, Renāta; Kroiča, Juta; Ķīse, Ligija; Department of Surgery; Department of Biology and MicrobiologyItem S. aureus and K. pneumoniae on the Surface and within Core of Tonsils in Adults with Recurrent Tonsillitis(2021-09-27) Klagiša, Renāta; Kroiča, Juta; Ķīse, Ligija; Department of Surgery; Department of Biology and MicrobiologyItem The Role of Neuropeptides and Neurogenic Inflammation in the Isolated Postnasal Drip Syndrome. Summary of the Doctoral Thesis(Rīga Stradiņš University, 2018) Sumeraga, Gunta; Pilmane, Māra; Ķīse, LigijaThe post nasal drip as a symptom is well known in many diseases like an allergy, a sinusitis, a gastroesophageal reflux disease, but there are patients, who have excluded those conditions, but still, they have complaints abut discharges in the nasopharynx, a foreign body sensation in the nasopharynx and a dry cough. A physician can confirm mucus discharges in the nasopharynx by objective investigations of the patient. It is so called isolated postnasal drip syndrome. Usually, the patients haven’t had an improvement of the common empiric therapy with topical nasal steroids, antihistamines, and proton pump inhibitors. The etiology and pathogenesis of the isolated post nasal syndrome remain unclear; this syndrome affects patients’ life quality, so it is crucial to have more studies to elucidate the etiology and pathogenesis of this syndrome to get therapy for it. The aim of this study was to identify the role of neurohumoral innervation and neuropeptides in the nasal and nasopharyngeal mucosa of the patients suffering from isolated postnasal drip syndrome. For this purpose, we have made two groups, 20 people each. The control group was formed from voluntary patients, undergoing nasal septum surgery, without any complaints about post nasal drip and without any signs of that in the examination of the patient. The study group was formed from 20 isolated post nasal drip syndrome patients suffering from post nasal discharges, foreign body sensation, and dry cough ad least for six months, they all have had previous, unsuccessful therapy with topical nasal steroids, and antihistamines, proton pump inhibitors. All of the study group patients have had excluded allergies by the conclusion of the allergologist (negative skin prick test and IgE level in the blood), gastroesophageal reflux disease by the conclusion of the gastroenterologist and sinus inflammation performing CT scan in the axial and coronal cuts. The biopsies of nasal (the middle part of inferior nasal turbinate) and nasopharyngeal (the middle of the nasopharyngeal arch area) mucosa were taken from both groups and stained in the Morphology Laboratory of the Institute of Anatomy and Anthropology of Rīga Stradiņš University with hematoxylin and eosin and immunochemistry methods to reveal neuropeptides. The semiquantitative counting method and nonparametric statistic were used for the data analysis. The isolated post nasal syndrome patients nasal and nasopharyngeal mucosa showed a picture of nonspecific chronic inflammation with hyperplasia of epithelium and submucosal glands, infiltrations of lymphocytes in the lamina propria and thickening of the basal membrane. And there was a statistically significantly higher level of PGP 9.5, chromogranin A, VIP, NPY, CGRP, caspase, NFkB, TNFα, B-defensin. The results of our study suggest about chronic active inflammation, activation of neuroendocrine and parasympathetic nerve system, the involvement of Il-6 and Il-10 in the regulation of the inflammatory process with subsequent apoptosis and tissue remodellation in the case of isolated postnasal drip syndrome.Item Целенаправленная регуляция кровообращения внутреннего уха при лечении сенсоневральной тугоухости.(1992) Кисе, Лигия; Ķīse, Ligija