repository.title.prefixDSpace Angular

Item

Depresijas un ģeneralizētas trauksmes simptomu biežums, tā izmaiņas un saistītie faktori medicīnas personāla populācijā Covid-19 pandēmijas laikā Latvijā. Promocijas darbs

(Rīgas Stradiņa universitāte, 2025) Valaine, Laura; Briģis, Ģirts

Ievads. 2020. gada 11. martā pasaulē tika izsludināta Covid-19 pandēmija. Jau pandēmijas sākumā bija redzams, ka medicīnas personāla psihiskā veselība, tātad arī veselības aprūpes sistēmas funkcionēšana, tiek būtiski negatīvi ietekmēta. Pandēmijas sākumposmā publicētie pētījumi bija šķērsgriezuma dizaina, un pētnieki atzīmēja bažas, ka psihiskās veselības stāvoklis dinamikā varētu pasliktināties. Ņemot vērā, ka Latvijas veselības aprūpes sistēma jau pirms pandēmijas bija pakļauta vairākiem riskiem, ir svarīgi izvērtēt Latvijas medicīnas personāla psihiskās veselības dinamiku pandēmijas laikā un noteikt ar psihiskās veselības rādītāju izmaiņām saistītos faktorus – sociāldemogrāfiskos, darba vides un personību raksturojošos, īpašu vērību pievēršot pašcieņas nozīmei. Darba mērķis ir noteikt depresijas un ģeneralizētas trauksmes simptomu biežumu Latvijas medicīnas personāla populācijā Covid-19 ārkārtējās situācijas laikā, tā izmaiņas dinamikā un saistītos faktorus. Materiāli un metodes. Pētījuma uzbūvi veido kvantitatīvs šķērsgriezuma apsekojums ar turpmāku iekļauto personu sekojumu laikā septiņās datu ievākšanas kārtās (T0–T6). Pirmā datu ievākšanas kārta (T0) notika laikā no 2020. gada 28. aprīļa līdz 2020. gada 2. jūnijam. Otrā datu ievākšanas kārta jeb T1 notika trīs mēnešus pēc T0 (07.–09.2020.), T2 – sešus mēnešus pēc T0 (10.–12.2020.), T3 – 10 mēnešus pēc T0 (03.2021.), T4 – 13 mēnešus pēc T0 (06.2021.), T5 – 16 mēnešus pēc T0 (09.2021.) un T6 – 19 mēnešus pēc T0 (12.2021.). Pētījumā izmantota personu izdevīguma izlase. Izlases veidošanā pārstāvētas dažādas ārstniecības iestādes: ģimenes ārsta prakses, Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienests, SIA “RSU Stomatoloģijas institūts”, III–V līmeņa stacionāri. Dalībai pētījumā tika uzrunāti ārsti, ārstu palīgi, māsas un cits medicīnas personāls. Pirmās kārtas datu ievākšana notika divos formātos – papīra formātā un elektroniskā formātā, apsekojuma datu ievākšana notika elektroniskā formātā. Sekojums laikā tika veikts tikai tiem respondentiem, kuri piedalījās pirmajā šķērsgriezuma apsekojumā un bija norādījuši savu kontaktinformāciju kā apstiprinājumu dalībai tālākā pētījumā ar elektronisku aptauju palīdzību. Pētījuma gaitā jauni pētījuma dalībnieki netika iekļauti. Pētījums notika ar pašaizpildāmas anketas palīdzību, kurā iekļauti jautājumi par sociāldemogrāfisko stāvokli, darba vides un personību raksturojošiem faktoriem, depresijas simptomu aptauja, ģeneralizētas trauksmes simptomu aptauja un pašcieņas aptauja. No aprakstošās statistikas metodēm tika izmantota mediānas, starpkvartiļu ranga, biežuma aprēķināšana, proporciju un šķērstabulu analīze. Atšķirību noteikšanai tika izmantots hī kvadrāta tests. Izredžu attiecības (odds ratio) un 95 % ticamības intervāls tika noteikts ar binārās loģistiskās regresijas analīzi. Incidence un izdzīvotība tika noteikta ar Kaplana-Meijera izdzīvotības funkciju. Lai identificētu faktorus, kas saistīti ar izredzēm attīstīties jauniem klīniski nozīmīgas depresijas un ģeneralizētas trauksmes gadījumiem, tika lietots vispārinātais lineārais jauktais modelis. Pētījuma datu apstrādei tika izmantota statistikas datorprogrammas IBM SPSS 29. versija un Jamovi 4.1 versija. Rezultāti aprakstīti pēc STROBE vadlīnijām. Rezultāti. Datu analīzē tika iekļauti 844 respondenti no pirmās pētījuma kārtas. Covid- 19 ārkārtējās situācijas sākumā Latvijā klīniski nozīmīgu depresijas simptomu izplatība pētījuma izlasē ir 24,9 % (n = 208) un klīniski nozīmīgu ģeneralizētas trauksmes simptomu izplatība pētījuma izlasē ir 17,3 % (n = 145). Samērojot klīniski nozīmīgu depresijas simptomu izredžu attiecības pēc sociāldemogrāfiskajiem un darba vides faktoriem, jaunāks vecums, augstāks izglītības līmenis, darbs ģimenes ārsta praksē un lielāks darba stundu skaits ir saistīts ar lielākām klīniski nozīmīgu depresijas simptomu izredzēm. Samērojot klīniski nozīmīgu depresijas simptomu izredžu attiecības pēc personības faktoriem, lielākas klīniski nozīmīgu depresijas simptomu izredzes ir medicīnas personālam ar zemu pašcieņu, izjustām nepatīkamām emocijām darba vidē un hobija neesamību. Samērojot klīniski nozīmīgu ģeneralizētas trauksmes simptomu izredžu attiecības pēc sociāldemogrāfiskajiem un darba vides faktoriem, jaunāks vecums, sieviešu dzimums, lielāks darba stāžs, darbs ģimenes ārsta praksē un Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienestā, lielāks darba stundu skaits ir saistīts ar lielākām klīniski nozīmīgu ģeneralizētas trauksmes simptomu izredzēm. Samērojot klīniski nozīmīgu ģeneralizētas trauksmes simptomu izredžu attiecības pēc personības faktoriem, lielākas klīniski nozīmīgu depresijas simptomu izredzes ir medicīnas personālam ar zemu pašcieņu un izjustām nepatīkamām emocijām darba vidē. Klīniski nozīmīgu depresijas un ģeneralizētas trauksmes simptomu izplatības pieaugumam novērojama saistība ar Covid-19 infekcijas saslimstības rādītājiem. Klīniski nozīmīgu depresijas un ģeneralizētas trauksmes simptomu prevalences pieaugums pret izejas datiem ir vērojams sešus mēnešus pēc pirmās Covid-19 ārkārtējās situācijas sākuma (attiecīgi p < 0,001; 0 < 0,001). Pētījuma datu ievākšanas laikā depresijas un ģeneralizētas trauksmes simptomu izplatība neatgriezās izejas datu līmenī. 19 mēnešu kopējā kumulatīvā klīniski nozīmīgu depresijas simptomu incidence pētījuma izlasē ir 48,0 %. 19 mēnešu kopējā kumulatīvā klīniski nozīmīgu ģeneralizētas trauksmes simptomu incidence pētījuma izlasē ir 43,0 %. Lielāks vecums ir saistīts ar mazāku depresijas simptomu attīstības risku. Pētījuma dalībniekiem 2. līmeņa un augstāka izglītība ir saistīta ar 30,0 % zemāku depresijas simptomu attīstības risku. Darbs ģimenes ārsta praksē ir saistīts ar 89,0 % lielāku risku, savukārt darbs stomatoloģijā ir saistīts ar 43,0 % mazāku depresijas simptomu attīstības risku nekā darbs stacionārā un NMPD. Vīriešiem depresijas simptomu attīstības risks ir par 25,0 % mazāks nekā sievietēm. Respondentiem, kuriem ir zema pašcieņa, ir par 82,0 % lielāks risks klīniski nozīmīgu depresijas simptomu attīstībai nekā respondentiem ar augstu pašcieņu un par 61,0 % lielāks risks nekā respondentiem ar vidēju pašcieņu. Respondentiem, kuri darba vidē izjūt vairāk patīkamu emociju, ir par 28,0 % mazāks klīniski nozīmīgu depresijas simptomu attīstības risks nekā respondentiem, kuri darba vidē neizjūt patīkamas emocijas. Respondenti, kuri darba vidē izjūt dusmas un distresu, ir 29,0 % lielāks klīniski nozīmīgu depresijas simptomu attīstības risks. Ar ģeneralizētas trauksmes simptomu attīstības risku medicīnas personāla populācijā ir saistīts dzimums un darba vieta. Vīriešiem ir par 33,0 % mazāks risks ģeneralizētas trauksmes simptomu attīstībai nekā sievietēm. Darbs ĢĀP ir saistīts ar 93,0 % lielāku ģeneralizētas trauksmes simptomu attīstības risku nekā darbs stacionārā un NMPD. Darbs Stomatoloģijā ir saistīts ar 55,0 % zemāku risku ģeneralizētas trauksmes simptomu attīstībai nekā darbs stacionārā un NMPD. Respondentiem, kuriem ir zema pašcieņa, ir par 75,0 % lielāka risks klīniski nozīmīgu ģeneralizētas trauksmes simptomu attīstībai nekā respondentiem ar augstu pašcieņu un par 44,0 % lielāks risks nekā respondentiem ar vidēju pašcieņu. Respondenti, kuri darba vidē izjūt dusmas un distresu, ir par 40,0 % lielāks klīniski nozīmīgu ģeneralizētas trauksmes simptomu attīstības risks. Secinājumi. Klīniski nozīmīgu depresijas un ģeneralizētas trauksmes simptomu izplatība medicīnas personāla populācijā Covid-19 pirmās ārkārtējās situācijas sākumā Latvijā ir augsta un dinamikā pieaug. Klīniski nozīmīgu depresijas un ģeneralizētas trauksmes simptomu incidence medicīnas personāla populācijā Covid-19 pandēmijas laikā ir augsta un ir saistīta ar Covid-19 infekcijas izplatības izmaiņām. Pazemināta pašcieņa, darba vidē izjustas nepatīkamas emocijas, jaunāks vecums, sieviešu dzimums, darbs ģimenes ārsta praksē un vairāk nekā 40 darba stundas nedēļā ir klīniski nozīmīgu depresijas un ģeneralizētas trauksmes simptomu riska faktori medicīnas personāla populācijā Covid-19 pandēmijas laikā Latvijā.

Item

Depresijas un ģeneralizētas trauksmes simptomu biežums, tā izmaiņas un saistītie faktori medicīnas personāla populācijā Covid-19 pandēmijas laikā Latvijā. Promocijas darba kopsavilkums

(Rīgas Stradiņa universitāte, 2025) Valaine, Laura; Briģis, Ģirts

Ievads. 2020. gada 11. martā pasaulē tika izsludināta Covid-19 pandēmija. Jau pandēmijas sākumā bija redzams, ka medicīnas personāla psihiskā veselība, tātad arī veselības aprūpes sistēmas funkcionēšana, tiek būtiski negatīvi ietekmēta. Pandēmijas sākumposmā publicētie pētījumi bija šķērsgriezuma dizaina, un pētnieki atzīmēja bažas, ka psihiskās veselības stāvoklis dinamikā varētu pasliktināties. Ņemot vērā, ka Latvijas veselības aprūpes sistēma jau pirms pandēmijas bija pakļauta vairākiem riskiem, ir svarīgi izvērtēt Latvijas medicīnas personāla psihiskās veselības dinamiku pandēmijas laikā un noteikt ar psihiskās veselības rādītāju izmaiņām saistītos faktorus – sociāldemogrāfiskos, darba vides un personību raksturojošos, īpašu vērību pievēršot pašcieņas nozīmei. Darba mērķis ir noteikt depresijas un ģeneralizētas trauksmes simptomu biežumu Latvijas medicīnas personāla populācijā Covid-19 ārkārtējās situācijas laikā, tā izmaiņas dinamikā un saistītos faktorus. Materiāli un metodes. Pētījuma uzbūvi veido kvantitatīvs šķērsgriezuma apsekojums ar turpmāku iekļauto personu sekojumu laikā septiņās datu ievākšanas kārtās (T0–T6). Pirmā datu ievākšanas kārta (T0) notika laikā no 2020. gada 28. aprīļa līdz 2020. gada 2. jūnijam. Otrā datu ievākšanas kārta jeb T1 notika trīs mēnešus pēc T0 (07.–09.2020.), T2 – sešus mēnešus pēc T0 (10.–12.2020.), T3 – 10 mēnešus pēc T0 (03.2021.), T4 – 13 mēnešus pēc T0 (06.2021.), T5 – 16 mēnešus pēc T0 (09.2021.) un T6 – 19 mēnešus pēc T0 (12.2021.). Pētījumā izmantota personu izdevīguma izlase. Izlases veidošanā pārstāvētas dažādas ārstniecības iestādes: ģimenes ārsta prakses, Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienests, SIA “RSU Stomatoloģijas institūts”, III–V līmeņa stacionāri. Dalībai pētījumā tika uzrunāti ārsti, ārstu palīgi, māsas un cits medicīnas personāls. Pirmās kārtas datu ievākšana notika divos formātos – papīra formātā un elektroniskā formātā, apsekojuma datu ievākšana notika elektroniskā formātā. Sekojums laikā tika veikts tikai tiem respondentiem, kuri piedalījās pirmajā šķērsgriezuma apsekojumā un bija norādījuši savu kontaktinformāciju kā apstiprinājumu dalībai tālākā pētījumā ar elektronisku aptauju palīdzību. Pētījuma gaitā jauni pētījuma dalībnieki netika iekļauti. Pētījums notika ar pašaizpildāmas anketas palīdzību, kurā iekļauti jautājumi par sociāldemogrāfisko stāvokli, darba vides un personību raksturojošiem faktoriem, depresijas simptomu aptauja, ģeneralizētas trauksmes simptomu aptauja un pašcieņas aptauja. No aprakstošās statistikas metodēm tika izmantota mediānas, starpkvartiļu ranga, biežuma aprēķināšana, proporciju un šķērstabulu analīze. Atšķirību noteikšanai tika izmantots hī kvadrāta tests. Izredžu attiecības (odds ratio) un 95 % ticamības intervāls tika noteikts ar binārās loģistiskās regresijas analīzi. Incidence un izdzīvotība tika noteikta ar Kaplana-Meijera izdzīvotības funkciju. Lai identificētu faktorus, kas saistīti ar izredzēm attīstīties jauniem klīniski nozīmīgas depresijas un ģeneralizētas trauksmes gadījumiem, tika lietots vispārinātais lineārais jauktais modelis. Pētījuma datu apstrādei tika izmantota statistikas datorprogrammas IBM SPSS 29. versija un Jamovi 4.1 versija. Rezultāti aprakstīti pēc STROBE vadlīnijām. Rezultāti. Datu analīzē tika iekļauti 844 respondenti no pirmās pētījuma kārtas. Covid- 19 ārkārtējās situācijas sākumā Latvijā klīniski nozīmīgu depresijas simptomu izplatība pētījuma izlasē ir 24,9 % (n = 208) un klīniski nozīmīgu ģeneralizētas trauksmes simptomu izplatība pētījuma izlasē ir 17,3 % (n = 145). Samērojot klīniski nozīmīgu depresijas simptomu izredžu attiecības pēc sociāldemogrāfiskajiem un darba vides faktoriem, jaunāks vecums, augstāks izglītības līmenis, darbs ģimenes ārsta praksē un lielāks darba stundu skaits ir saistīts ar lielākām klīniski nozīmīgu depresijas simptomu izredzēm. Samērojot klīniski nozīmīgu depresijas simptomu izredžu attiecības pēc personības faktoriem, lielākas klīniski nozīmīgu depresijas simptomu izredzes ir medicīnas personālam ar zemu pašcieņu, izjustām nepatīkamām emocijām darba vidē un hobija neesamību. Samērojot klīniski nozīmīgu ģeneralizētas trauksmes simptomu izredžu attiecības pēc sociāldemogrāfiskajiem un darba vides faktoriem, jaunāks vecums, sieviešu dzimums, lielāks darba stāžs, darbs ģimenes ārsta praksē un Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienestā, lielāks darba stundu skaits ir saistīts ar lielākām klīniski nozīmīgu ģeneralizētas trauksmes simptomu izredzēm. Samērojot klīniski nozīmīgu ģeneralizētas trauksmes simptomu izredžu attiecības pēc personības faktoriem, lielākas klīniski nozīmīgu depresijas simptomu izredzes ir medicīnas personālam ar zemu pašcieņu un izjustām nepatīkamām emocijām darba vidē. Klīniski nozīmīgu depresijas un ģeneralizētas trauksmes simptomu izplatības pieaugumam novērojama saistība ar Covid-19 infekcijas saslimstības rādītājiem. Klīniski nozīmīgu depresijas un ģeneralizētas trauksmes simptomu prevalences pieaugums pret izejas datiem ir vērojams sešus mēnešus pēc pirmās Covid-19 ārkārtējās situācijas sākuma (attiecīgi p < 0,001; 0 < 0,001). Pētījuma datu ievākšanas laikā depresijas un ģeneralizētas trauksmes simptomu izplatība neatgriezās izejas datu līmenī. 19 mēnešu kopējā kumulatīvā klīniski nozīmīgu depresijas simptomu incidence pētījuma izlasē ir 48,0 %. 19 mēnešu kopējā kumulatīvā klīniski nozīmīgu ģeneralizētas trauksmes simptomu incidence pētījuma izlasē ir 43,0 %. Lielāks vecums ir saistīts ar mazāku depresijas simptomu attīstības risku. Pētījuma dalībniekiem 2. līmeņa un augstāka izglītība ir saistīta ar 30,0 % zemāku depresijas simptomu attīstības risku. Darbs ģimenes ārsta praksē ir saistīts ar 89,0 % lielāku risku, savukārt darbs stomatoloģijā ir saistīts ar 43,0 % mazāku depresijas simptomu attīstības risku nekā darbs stacionārā un NMPD. Vīriešiem depresijas simptomu attīstības risks ir par 25,0 % mazāks nekā sievietēm. Respondentiem, kuriem ir zema pašcieņa, ir par 82,0 % lielāks risks klīniski nozīmīgu depresijas simptomu attīstībai nekā respondentiem ar augstu pašcieņu un par 61,0 % lielāks risks nekā respondentiem ar vidēju pašcieņu. Respondentiem, kuri darba vidē izjūt vairāk patīkamu emociju, ir par 28,0 % mazāks klīniski nozīmīgu depresijas simptomu attīstības risks nekā respondentiem, kuri darba vidē neizjūt patīkamas emocijas. Respondenti, kuri darba vidē izjūt dusmas un distresu, ir 29,0 % lielāks klīniski nozīmīgu depresijas simptomu attīstības risks. Ar ģeneralizētas trauksmes simptomu attīstības risku medicīnas personāla populācijā ir saistīts dzimums un darba vieta. Vīriešiem ir par 33,0 % mazāks risks ģeneralizētas trauksmes simptomu attīstībai nekā sievietēm. Darbs ĢĀP ir saistīts ar 93,0 % lielāku ģeneralizētas trauksmes simptomu attīstības risku nekā darbs stacionārā un NMPD. Darbs Stomatoloģijā ir saistīts ar 55,0 % zemāku risku ģeneralizētas trauksmes simptomu attīstībai nekā darbs stacionārā un NMPD. Respondentiem, kuriem ir zema pašcieņa, ir par 75,0 % lielāka risks klīniski nozīmīgu ģeneralizētas trauksmes simptomu attīstībai nekā respondentiem ar augstu pašcieņu un par 44,0 % lielāks risks nekā respondentiem ar vidēju pašcieņu. Respondenti, kuri darba vidē izjūt dusmas un distresu, ir par 40,0 % lielāks klīniski nozīmīgu ģeneralizētas trauksmes simptomu attīstības risks. Secinājumi. Klīniski nozīmīgu depresijas un ģeneralizētas trauksmes simptomu izplatība medicīnas personāla populācijā Covid-19 pirmās ārkārtējās situācijas sākumā Latvijā ir augsta un dinamikā pieaug. Klīniski nozīmīgu depresijas un ģeneralizētas trauksmes simptomu incidence medicīnas personāla populācijā Covid-19 pandēmijas laikā ir augsta un ir saistīta ar Covid-19 infekcijas izplatības izmaiņām. Pazemināta pašcieņa, darba vidē izjustas nepatīkamas emocijas, jaunāks vecums, sieviešu dzimums, darbs ģimenes ārsta praksē un vairāk nekā 40 darba stundas nedēļā ir klīniski nozīmīgu depresijas un ģeneralizētas trauksmes simptomu riska faktori medicīnas personāla populācijā Covid-19 pandēmijas laikā Latvijā.

Item

Prevalence of Depression and Generalised Anxiety Symptoms, Prevalence Changes and Associated Factors in Population of Healthcare Workers during Covid-19 Pandemic in Latvia. Summary of the Doctoral Thesis

(Rīga Stradiņš University, 2025) Valaine, Laura; Briģis, Ģirts

Introduction. On 11 March 2020, the Covid-19 pandemic was declared worldwide. From the very beginning of the pandemic, it was clear that the mental health of medical personnel, and therefore the functioning of the healthcare system, would be significantly negatively affected. Early studies conducted during the initial stages of the pandemic were cross-sectional in design, with researchers expressing concern that the state of mental health might deteriorate over time. Given that the Latvian healthcare system was already facing several risks before the pandemic, it is important to assess the mental health dynamics of Latvian healthcare workers during the pandemic and identify factors associated with changes in mental health indicators – sociodemographic, work environment, and personality factors, with special attention to the role of self-esteem. Objective. The aim of the Thesis is to determine the prevalence of depression and generalised anxiety symptoms in the population of Latvian healthcare workers during the Covid-19 emergency situation, its changes in dynamics and related factors. Materials and Methods. The study design consists of a quantitative cross-sectional survey with a follow-up of participants over 7 rounds of data collection (T0–T6). The first round (T0) occurred from 28 April to 2 June 2020. The second round (T1) occurred 3 months after T0 (July–September 2020), T2 – 6 months after T0 (October–December 2020), T3 – 10 months after T0 (March 2021), T4 – 13 months after T0 (June 2021), T5 – 16 months after T0 (September 2021), and T6 – 19 months after T0 (December 2021). The participants were selected by convenience sampling – a non-probability sampling approach, representing persons from various healthcare institutions: general practitioners’ practices, State Emergency Medical Services, Rīga Stradiņš University’s Institute of Stomatology, and level III–V hospitals. Physicians, physician assistants, nurses, and other healthcare workers were invited to participate. Data collection for the first round was conducted in both paper and electronic formats, with subsequent rounds conducted electronically. Follow-up was only conducted with respondents who participated in the initial cross-sectional survey and provided their contact information to confirm their willingness to participate in further research via electronic surveys. No new participants were added in the study. The study was conducted using a self-administered questionnaire, which included questions on sociodemographic status, work environment, and personality factors, a depression symptom survey, a generalised anxiety symptom survey, and a self-esteem survey. Descriptive statistical methods such as medians, interquartile ranges, frequency calculations, proportions, and cross-tabulation analysis were used. The chi-square test was applied to determine differences. Odds ratios (OR) and 95 % confidence intervals were calculated using binary logistic regression analysis. Incidence and survival were calculated using Kaplan-Meier survival functions. A Generalised Linear Mixed Model was used to identify factors related to the chances of developing new cases of clinically significant depression and generalised anxiety. Data analysis was performed using the statistical software BM SPSS version 29 and Jamovi version 4.1. The results are described according to STROBE guidelines. Results. The data analysis included 844 respondents from the first round of the study. At the beginning of the Covid-19 state of emergency in Latvia, the prevalence of clinically significant depressive symptoms in the study sample was 24.9 % (n = 208), and the prevalence of clinically significant generalised anxiety symptoms was 17.3 % (n = 145). After adjustment for socio-demographic and occupational factors, younger age, postgraduate aducation, working in general practice, and a greater number of working hours were associated with higher odds of clinically significant depressive symptoms. Among personality factors, lower self-esteem, unpleasant emotions in the workplace, and the absence of a hobby were associated with higher odds of depressive symptoms. Regarding generalised anxiety symptoms, younger age, female gender, longer work experience, work in general practice and the State Emergency Medical Service, and working more hours were associated with higher odds of having clinically significant anxiety symptoms. Lower self-esteem and unpleasant emotions in the workplace were also associated with higher odds of generalised anxiety symptoms. An increase in the prevalence of clinically significant depressive and generalised anxiety symptoms was observed with Covid-19 infection incidence rates. The increase in prevalence compared to baseline was evident six months after the first state of emergency (p < 0.001). During the data collection period, the prevalence of depressive and generalised anxiety symptoms did not return to baseline levels. The 19-month cumulative incidence of clinically significant depressive symptoms in the sample was 48.0 %. The 19-month cumulative incidence of clinically significant generalised anxiety symptoms was 43.0 %. Older age was associated with a lower risk of developing depressive symptoms. Participants with a postgraduate education had a 30.0 % lower risk of developing depressive symptoms. Working in general practice was associated with an 89 % increased risk while working in Stomatology was associated with a 43.0 % reduced risk compared to working in a hospital or State Emergency Medical Service. Male participants had a 25 % lower risk of developing depressive symptoms than females. Those with low self-esteem had an 82 % higher risk of developing clinically significant depressive symptoms than those with high self-esteem and a 61.0 % higher risk than those with medium self-esteem. Participants who experienced more positive emotions in the workplace had a 28.0 % lower risk of developing depressive symptoms than those who did not. Respondents who experienced anger and distress at work had a 29.0 % higher risk of developing depressive symptoms. The risk of developing generalised anxiety symptoms was associated with sex and workplace. Males had a 33.0 % lower risk of developing generalised anxiety symptoms compared to females. Working in general practice was associated with a 93.0 % increased risk of generalised anxiety symptoms while working in Stomatology was associated with a 55.0 % reduced risk compared to working in a Hospital or State Emergency Medical Service. Respondents with low self-esteem had a 75.0 % higher risk of developing clinically significant generalised anxiety symptoms than those with high self-esteem, and a 44.0 % higher risk than those with medium self-esteem. Respondents who experienced anger and distress at work had a 40.0 % higher risk of developing clinically significant generalised anxiety symptoms. Conclusions. The prevalence of clinically significant symptoms of depression and generalised anxiety among healthcare workers at the beginning of the first Covid-19 state of emergency in Latvia is high and has been increasing over time. The incidence of clinically significant symptoms of depression and generalised anxiety among healthcare workers during the Covid-19 pandemic is high and is associated with changes in the spread of Covid-19 infection. Low self-esteem, unpleasant emotions experienced in the work environment, younger age, female gender, working in a general practice setting, and working more than 40 hours per week are identified as risk factors for clinically significant symptoms of depression and generalised anxiety among the health care workers during the Covid-19 pandemic in Latvia.

Item

Rīga Stradiņš University International Research Conference on Medical and Health Care Sciences “Knowledge for Use in Practice”, 26–28 March 2025: Abstracts

(Rīga Stradiņš University, 2025) Rīga Stradiņš University

Item

Rīga Stradiņš University 4th International Interdisciplinary Conference PLACES, 26–28 March 2025: Abstracts

(Rīga Stradiņš University, 2025) Rīga Stradiņš University

RSU e-resursu repozitorijs

DSpace Kategorijas

home.recent-submissions.head